Augstā dziesma

7 ”Cik skaistas tavas kājas, apautas sandalēs,

ak, cildenā!

Tavi daiļi izliektie gurni —

kā meistara darināta rota.

Tavs vēders — kaudzē sabērti kvieši

liliju ielokā.

 3 Tavas krūtis — kā divas jaunas stirnas,

kā gazeles dvīņi.+

 4 Tavs kakls+ — kā ziloņkaula tornis,+

tavas acis+ — Hešbonas+ dīķi

pie Batrabīmas vārtiem.

Tavs deguns — kā Libāna tornis,

kas pavērsts pret Damasku.

 5 Tava galva cēla kā Karmels,+

tavas matu cirtas+ — kā purpurs,+

tās ir savaldzinājušas pašu ķēniņu.

 7 Slaids tavs augums kā palma,

tavas krūtis — kā dateļu ķekari.+

 8 Es teicu: ”Kāpšu palmā,

plūkšu tās augļus!”

Lai tavas krūtis ir kā vīnogu ķekari,

tava elpa — kā ābolu smarža,

 9 tava mute — kā labākais vīns!”

”Lai tas liegi ielīst mana mīļotā mutē,

plūst pār lūpām un ieaijā miegā.

10 Es piederu savam mīļotajam,+

un viņš alkst pēc manis.

11 Nāc, mans mīļotais,

dosimies ārēs,

apmetīsimies starp hennas ceriem!+

12 Celsimies agri un iesim uz vīnadārziem,

raudzīsimies, vai vīnogulājos pumpuri raisās,

vai ziedi ir atplaukuši,+

vai granātkoki jau zied.+

13 Smaržo mandragoras,+

pie mūsu durvīm — visvisādi gardi augļi,+

gan svaigi plūkti, gan no agrākiem krājumiem,

ko esmu tev taupījusi, mans mīļotais.