Augstā dziesma
8 Ak, ja tu būtu kā mans brālis,
ko mana māte zīdījusi!
Tad es skūpstītu tevi,+ uz ielas sastapusi,
un neviens mani nenopeltu.
Es dzirdītu tevi ar gardu vīnu,
ar granātābolu sulu.
3 Kreiso roku viņš liktu man zem galvas
un ar labo roku mani skautu.+
4 Zvēriet man, Jeruzālemes meitas,
ka nemodināsiet, nedegsiet manī mīlestību, kamēr tā nemodīsies pati!”+
5 ”Kas tur nāk no tuksneša,
pieglaudusies savam mīļotajam?”
”Es tevi pamodināju zem ābeles —
tur, kur tu dzimi,
kur māte tevi laida pasaulē.
6 Spied mani pie sirds kā zīmogu,
kā zīmogu liec sev uz rokas,
jo mīlestība ir stipra kā nāve,+
uzticība — nelokāma kā kaps*,
Ja kāds piesolītu par mīlestību kaut visu savu bagātību,
to ar nicinājumu noraidītu.”
8 ”Mūsu māsa ir maza,+
viņai vēl nav krūšu.
Ko mēs ar viņu darīsim dienā,
kad kāds gribēs viņu par sievu?”
9 ”Ja viņa būs mūris,
mēs to vainagosim ar sudraba dzeguļiem*,
ja viņa būs durvis,
mēs tās aizdarīsim ar ciedra dēli.”
10 ”Es esmu mūris,
manas krūtis — cietokšņa torņi.
Viņš veras manī un redz,
ka man sirdī mājo miers.
11 Sālamanam bija vīnadārzs+ Baal-Hamonā,
un viņš to iznomāja vīnkopjiem.
Ikvienam no tiem par ražu bija jāmaksā tūkstoš sudraba gabalu.
12 Tas tūkstotis pieder tev, ak, Sālaman,
un divi simti pienākas vīnkopjiem,
bet man ir pašai savs vīnadārzs — tas pieder tikai man.”
13 ”Tu, dārzu iemītniece!+
Draugi vēlas klausīties tavā balsī.
Ļauj arī man to sadzirdēt!”+
14 ”Steidzies, mans mīļotais,
traucies kā gazele,+
kā jauns briedis pār kalniem,
kur aug smaržīgas zāles!”