15 Pēc tam Nātāns atgriezās mājās.

Tad Jehova lika, lai bērnu, ko Ūrijas sieva bija dzemdējusi Dāvidam, piemeklē slimība.

19 Redzēdams, ka viņa kalpi sačukstas, Dāvids noprata, ka bērns ir miris, un jautāja tiem: ”Vai bērns nomira?” Kalpi atbildēja: ”Jā gan.”

10 Tad Amnons teica Tamārai: ”Ienes man ēdienu guļamistabā, un es ēdīšu to, ko tu savām rokām man pasniegsi.” Tamāra paņēma plāceņus un ienesa tos Amnonam guļamistabā. 11 Bet, kad viņa tos Amnonam pasniedza, tas viņu sagrāba un teica: ”Nāc, guli ar mani, māsa!” 12 Taču viņa lūdzās: ”Nē, mans brāli! Neapkauno mani, jo tā taču Izraēlā nedara!+ Nerīkojies tik zemiski!+ 13 Kā es pārcietīšu tādu kaunu? Un tevi Izraēlā uzskatīs par bezgodi. Lūdzu, labāk parunā ar ķēniņu — viņš tev mani neliegs.” 14 Bet Amnons Tamārā neklausījās un, būdams stiprāks, to izvaroja. 15 Pēc tam Amnonu pārņēma dziļš naids pret Tamāru, daudz spēcīgāks par mīlestību, ko viņš pirms tam bija jutis, tāpēc Amnons viņai uzkliedza: ”Celies un vācies projām!”

14 Dāvids pavēlēja saviem kalpiem, kas bija pie viņa Jeruzālemē: ”Nāciet, mums jābēg!+ Citādi mums nav izredžu paglābties no Absaloma! Steidzieties, lai viņš mūs nepanāk un nenogalina un nesarīko pilsētā slaktiņu!”+