Aplūkosim, kā izpaužas pacietība. Pirmkārt, pacietīgs cilvēks nesteidzas dusmoties. Izjūtot spriedzi vai pieredzot nelaipnu izturēšanos, viņš saglabā mieru un neatdara ļaunu ar ļaunu. (2. Moz. 34:6.) Otrkārt, pacietīgs cilvēks spēj mierīgi gaidīt. Ja kaut kas neīstenojas tik drīz, kā gribētos, viņš nekļūst nemierīgs un aizkaitināts. (Mat. 18:26, 27.) Treškārt, pacietīgs cilvēks nesteidzas. Kad ir jāpaveic kāds svarīgs darbs, pacietīgs cilvēks neķeras tam klāt steigā un nedara to pa galvu pa kaklu. Viņš vispirms mierīgi apdomā, kā paveiks šo darbu, un pēc tam veltī šim darbam tik daudz laika, cik vajadzīgs. Ceturtkārt, pacietīgs cilvēks iztur pārbaudījumus bez gaušanās. Viņš iztur grūtības un saglabā kalpošanā Jehovam prieku. (Kol. 1:11.) w23.08 20., 21. lpp., 3.—6. rk.

Bībelē teikts, ka Jehova pārbauda mūsu simbolisko sirdi, tāpēc mums tā jāsarga. Viņš redz daudz dziļāk nekā cilvēki, jo viņš redz mūsu būtību. Ja mēs dzīvē vadīsimies pēc Jehovas gudrības, viņš mūs mīlēs un dāvās mums mūžīgu dzīvi. (Jāņa 4:14.) Rīkodamies saskaņā ar Jehovas gudrību, mēs spēsim izvairīties no Sātana izliktajām netikumības un melu lamatām. (1. Jāņa 5:18, 19.) Jo vairāk tuvosimies Jehovam, jo dziļāk viņu cienīsim un mīlēsim. Tā kā mēs nevēlamies sāpināt savu debesu Tēvu, mums derdzas jau doma vien par Jehovas likumu pārkāpšanu. Kāda kristiete, vārdā Marta, kas dzīvo Horvātijā, izjuta kārdinājumu rīkoties netikli. Viņa stāstīja: ”Tajā brīdī man nebija viegli spriest skaidri un apspiest vēlēšanos nodoties īslaicīgai grēcīgai baudai. Bet bijība pret Jehovu man deva spēku rīkoties pareizi.” Marta paskaidroja, ka viņa pārdomāja, kādas būtu sekas, ja viņa padotos kārdinājumam. Arī mums var palīdzēt šādas pārdomas. w23.06 20., 21. lpp., 3., 4. rk.

Jēzus labi zināja, ka Jehovas nodoms ir svētīt savu vārdu, proti, attīrīt to no negoda. Tāpēc viņš mācīja savus sekotājus lūgt: ”Mūsu Tēvs debesīs! Lai tiek svētīts tavs vārds.” (Mat. 6:9.) Jēzus apzinājās, ka tas ir pats svarīgākais jautājums, kas skar visas saprātīgās būtnes. Neviens nav godājis Dieva vārdu vairāk par Jēzu, tomēr, kad viņš bija apcietināts, ienaidnieki viņu apsūdzēja Dieva zaimošanā. Runāt sliktu par Jehovu, graut viņa labo slavu — Jēzus acīs tas bija pats ļaunākais. Viņš smagi pārdzīvoja to, ka viņu apsūdzēja šādā noziegumā un grasījās par to notiesāt. Tas acīmredzot bija galvenais iemesls, kāpēc Ģetzemanes dārzā Jēzus cieta tik ”lielas dvēseles mokas”. (Lūk. 22:41—44.) w24.02 11. lpp., 11. rk.