Bībelē var lasīt par daudziem Dieva kalpiem, kuru dzīvē spilgti izpaudās pacietība. Noteikti ir vērts uzzināt vairāk par šādiem cilvēkiem, piemēram, par Dāvidu. Viņš tika svaidīts par Izraēlas ķēniņu jau jaunībā, bet viņam gadiem ilgi bija jāgaida, līdz viņš sāka valdīt. Savukārt Simeons un Anna, uzticīgi kalpodami Jehovam, gaidīja Mesijas parādīšanos. (Lūk. 2:25, 36—38.) Pētot, kas par šādiem cilvēkiem ir teikts Bībelē, ir labi pārdomāt dažus jautājumus: kas viņiem palīdzēja būt pacietīgiem? Kā viņiem pacietība nāca par labu? Ko no viņiem var mācīties? Daudz ko mēs varam mācīties arī no tā, kas Bībelē teikts par cilvēkiem, kuri nav bijuši pacietīgi. (1. Sam. 13:8—14.) Mēs varam padomāt: kāpēc viņiem trūka pacietības? Kādas bija sekas viņu nepacietībai? w23.08 25. lpp., 15. rk.

Apustulis Pēteris bija uzticīgs Jēzus sekotājs. Piemēram, viņa uzticība Jēzum skaidri izpaudās tajā reizē, kad daudzi, kas bija sekojuši Jēzum, pārstāja to darīt, jo neizprata dažus Jēzus vārdus. (Jāņa 6:68.) Šie cilvēki pat nepacentās noskaidrot, ko Jēzus bija domājis, un atstāja Jēzu. Bet Pēteris tā nerīkojās. Viņš apzinājās, ka tikai Jēzum ir ”mūžīgās dzīves vārdi”. Lai gan Jēzus zināja, ka Pēteris un pārējie apustuļi viņu pametīs, viņš bija pārliecināts, ka Pēteris atgriezīsies un atkal būs uzticīgs viņam. (Lūk. 22:31, 32.) Jēzus atzina: ”Gars gan ir apņēmīgs, bet miesa ir vāja.” (Marka 14:38.) Jēzus nenovērsās no sava apustuļa pat tad, kad tas bija noliedzis, ka pazīst Jēzu. Pēc augšāmcelšanas kādā reizē, kad Pēteris acīmredzot bija viens pats, viņš parādījās Pēterim. (Marka 16:7; Lūk. 24:34; 1. Kor. 15:5.) Tas noteikti ļoti uzmundrināja vainas apziņas mākto apustuli. w23.09 22. lpp., 9., 10. rk.

Dievs pilnībā piedod grēkus tiem, kas viņam tic, un šo cilvēku grēkus viņš vairs nepiemin. (Ps. 32:1, 2.) Jehova šos cilvēkus uzskata par nevainojamiem un taisniem viņu ticības dēļ. Lai gan Dievs Ābrahāmu, Dāvidu un citus savus kalpus atzina par taisniem, viņi joprojām bija grēcīgi cilvēki. Dievs viņus uzskatīja par nevainojamiem salīdzinājumā ar tiem, kas nepielūdza Dievu, un iemesls bija viņu ticība. (Efes. 2:12.) Lai cilvēkam būtu tuvas attiecības ar Dievu, viņam ir jātic Dievam, uzsvēra apustulis Pāvils. Ābrahāms un Dāvids bija Dieva draugi, jo viņi ticēja Dievam, un arī mums ir vajadzīga ticība, lai mums būtu tuvas attiecības ar mūsu debesu Tēvu. w23.12 3. lpp., 6., 7. rk.