Otrdiena, 16. septembris
Mēs ticam un zinām, ka tu esi Dieva Svētais. (Jāņa 6:69.)
Apustulis Pēteris bija uzticīgs Jēzus sekotājs. Piemēram, viņa uzticība Jēzum skaidri izpaudās tajā reizē, kad daudzi, kas bija sekojuši Jēzum, pārstāja to darīt, jo neizprata dažus Jēzus vārdus. (Jāņa 6:68.) Šie cilvēki pat nepacentās noskaidrot, ko Jēzus bija domājis, un atstāja Jēzu. Bet Pēteris tā nerīkojās. Viņš apzinājās, ka tikai Jēzum ir ”mūžīgās dzīves vārdi”. Lai gan Jēzus zināja, ka Pēteris un pārējie apustuļi viņu pametīs, viņš bija pārliecināts, ka Pēteris atgriezīsies un atkal būs uzticīgs viņam. (Lūk. 22:31, 32.) Jēzus atzina: ”Gars gan ir apņēmīgs, bet miesa ir vāja.” (Marka 14:38.) Jēzus nenovērsās no sava apustuļa pat tad, kad tas bija noliedzis, ka pazīst Jēzu. Pēc augšāmcelšanas kādā reizē, kad Pēteris acīmredzot bija viens pats, viņš parādījās Pēterim. (Marka 16:7; Lūk. 24:34; 1. Kor. 15:5.) Tas noteikti ļoti uzmundrināja vainas apziņas mākto apustuli. w23.09 22. lpp., 9., 10. rk.
Trešdiena, 17. septembris
Laimīgi tie, kuru pārkāpumi ir piedoti un kuru grēki ir apklāti. (Rom. 4:7.)
Dievs pilnībā piedod grēkus tiem, kas viņam tic, un šo cilvēku grēkus viņš vairs nepiemin. (Ps. 32:1, 2.) Jehova šos cilvēkus uzskata par nevainojamiem un taisniem viņu ticības dēļ. Lai gan Dievs Ābrahāmu, Dāvidu un citus savus kalpus atzina par taisniem, viņi joprojām bija grēcīgi cilvēki. Dievs viņus uzskatīja par nevainojamiem salīdzinājumā ar tiem, kas nepielūdza Dievu, un iemesls bija viņu ticība. (Efes. 2:12.) Lai cilvēkam būtu tuvas attiecības ar Dievu, viņam ir jātic Dievam, uzsvēra apustulis Pāvils. Ābrahāms un Dāvids bija Dieva draugi, jo viņi ticēja Dievam, un arī mums ir vajadzīga ticība, lai mums būtu tuvas attiecības ar mūsu debesu Tēvu. w23.12 3. lpp., 6., 7. rk.
Ceturtdiena, 18. septembris
Vienmēr nesīsim.. Dievam slavas upuri, mūsu lūpu augli, atklāti vēstīdami Dieva vārdu. (Ebr. 13:15.)
Visiem kristiešiem ir iespēja dāsni ziedot savu laiku, spēku un līdzekļus, lai atbalstītu Dieva valstību. Arī mēs varam nest ”slavas upuri”. Ja kalpošanā Jehovam darām visu, kas ir mūsu spēkos, mēs pierādām, ka augstu vērtējam iespēju viņu pielūgt. Apustulis Pāvils kristiešus aicināja vienmēr tuvoties Dievam lūgšanās, stāstīt par savu cerību citiem, neatstāt novārtā sapulces un uzmundrināt citam citu ”vēl jo vairāk, redzot tuvojamies” Jehovas dienu. (Ebr. 10:22—25.) Atklāsmes grāmatā var lasīt, ka Jehovas eņģelis apustulim Jānim veselas divas reizes teica: ”Pielūdz Dievu!” (Atkl. 19:10; 22:9.) Centīsimies nekad neaizmirst to, ko esam uzzinājuši par Jehovas diženo garīgo templi, un augstu vērtēsim iespēju pielūgt mūsu Radītāju! w23.10 29. lpp., 17., 18. rk.