2. Samuēla

14 Kad Joābs, Cerūjas dēls,+ ievēroja, ka ķēniņš ilgojas pēc Absaloma,+ 2 viņš lika atvest no Tekojas+ kādu gudru sievieti un tai teica: ”Lūdzu, izliecies, ka tev ir sēras, — uzvelc sēru drēbes un neieziedies ar eļļu.+ Izturies tā, it kā tu jau ilgu laiku par kādu sērotu. 3 Tad dodies pie ķēniņa un saki viņam tā.” Un Joābs sievietei pastāstīja, kas viņai jāsaka.

4 Ieradusies pie ķēniņa, tekojiete nometās ceļos, paklanījās līdz zemei un teica: ”Palīdzi man, ak, ķēniņ!” 5 Ķēniņš jautāja: ”Kas noticis?”, un sieviete sāka stāstīt: ”Es esmu atraitne, mans vīrs ir miris. 6 Tavai kalponei bija divi dēli, un viņi laukā sakāvās. Tā kā tur nebija neviena, kas viņus izšķirtu, viens tā iesita otram, ka tas bija pagalam. 7 Tagad visi radi ir nostājušies pret tavu kalponi un prasa: ”Izdod mums brāļa slepkavu! Mēs viņu sodīsim ar nāvi par to, ka viņš ir laupījis dzīvību savam brālim!”+ Tie ir gatavi viņu nogalināt, kaut arī viņš ir mana vīra vienīgais mantinieks. Tie grib izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl atlikusi,* lai manam vīram nepaliktu neviena pēcnācēja zemes virsū, kas varētu nest tālāk viņa vārdu.”

8 Ķēniņš sievietei atbildēja: ”Ej mājās, es šo lietu nokārtošu.” 9 Bet tekojiete turpināja: ”Mans kungs un ķēniņ, lai vaina gulstas uz mani un mana tēva dzimtu, bet ķēniņš un viņa tronis lai ir bez vainas!” 10 Tad ķēniņš sacīja: ”Ja kāds tev vēl ko teiks, ved viņu pie manis — un viņš tev vairs nesagādās raizes.” 11 Taču viņa lūdza: ”Ķēniņ, piemini jel Jehovu, savu Dievu! Lai asinsatriebējs+ nevairo postu un nenogalina manu dēlu!” Ķēniņš atbildēja: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva!+ Tavam dēlam ne mats nenokritīs no galvas.” 12 Bet sieviete neatlaidās: ”Mans kungs un ķēniņ, vai tava kalpone drīkst bilst vēl kādu vārdu?” Un viņš teica: ”Runā!”

13 Tad sieviete sacīja: ”Kāpēc tad tu gribi nodarīt tādu pašu pārestību Dieva tautai?+ Ar saviem vārdiem ķēniņš apsūdz pats sevi, jo viņš nesauc atpakaļ savu izraidīto dēlu.+ 14 Mums visiem jāmirst — mēs esam kā ūdens, ko, zemē izlietu, vairs nesasmelt. Bet Dievs negrib atņemt dzīvību, viņš lūkojas pēc iemesla neatstāt izraidīto vienmēr atstumtu. 15 Es esmu atnākusi runāt par šo lietu ar savu kungu un ķēniņu, jo ļaudis mani ir nobiedējuši. Tava kalpone sprieda: ”Runāšu ar ķēniņu. Varbūt viņš izpildīs savas kalpones lūgumu. 16 Varbūt ķēniņš mani uzklausīs un pasargās savu kalponi no tā cilvēka, kurš grib iznīcināt mani un manu vienīgo dēlu un atņemt mums Dieva piešķirto mantojumu.”+ 17 Tava kalpone domāja: ”Lai mana kunga un ķēniņa vārdi mani nomierina!”, jo mans kungs un ķēniņš ir gluži kā Dieva eņģelis — viņš prot izšķirt, kas labs un kas ļauns. Lai Jehova, tavs Dievs, ir ar tevi!”

18 Ķēniņš sievietei atbildēja: ”Es gribu tev ko jautāt. Lūdzu, neslēp neko no manis!” Viņa atteica: ”Lai mans kungs un ķēniņš runā!” 19 Tad ķēniņš vaicāja: ”Vai te savu roku nav pielicis Joābs?”+ ”Tik tiešām, ka tu esi dzīvs, mans kungs un ķēniņ,” viņa atbildēja, ”viss ir tieši tā, kā mans kungs un ķēniņš saka! Tavs kalps Joābs mani sūtīja un pastāstīja, kas man jāsaka. 20 Joābs tā rīkojās, lai tu ieraudzītu šo lietu no citas puses. Bet mans kungs ir tik gudrs kā Dieva eņģelis un zina visu, kas notiek šajā zemē.”

21 Tad ķēniņš sacīja Joābam: ”Labi! Ej un atved atpakaļ manu dēlu Absalomu!”+ 22 Joābs nometās ceļos, paklanījās līdz zemei un slavēja ķēniņu. Viņš teica: ”Mans kungs un ķēniņ, tagad tavs kalps zina, ka ir iemantojis tavu labvēlību, jo ķēniņš ir izpildījis sava kalpa lūgumu.” 23 Pēc tam Joābs devās uz Gešūru+ un atveda Absalomu uz Jeruzālemi. 24 Taču ķēniņš sacīja: ”Lai viņš atgriežas savā namā, bet es negribu viņu redzēt.” Tā nu Absaloms atgriezās mājās, bet ķēniņu viņš nesatika.

25 Absaloms bija izslavēts kā skaistākais vīrietis visā Izraēlā. No matu galiem līdz papēžiem viņa ārienē nebija nekādu trūkumu. 26 Kad viņš nogrieza matus (to viņš darīja katra gada beigās, jo mati kļuva pārāk smagi), tie svēra 200 šekeļu pēc ķēniņa mēra*. 27 Absalomam bija trīs dēli+ un meita, vārdā Tamāra, kas bija ļoti skaista.

28 Nodzīvojis Jeruzālemē divus gadus, Absaloms ne reizi nebija ticies ar ķēniņu.+ 29 Tāpēc viņš aicināja pie sevis Joābu, lai sūtītu to pie ķēniņa, bet Joābs nenāca. Tad viņš to aicināja vēlreiz, bet tas atkal atteicās ierasties. 30 Visbeidzot Absaloms teica saviem kalpiem: ”Joāba tīrums, kur viņam aug mieži, ir blakus manējam. Ejiet un aizdedziniet to!”, un kalpi tā arī izdarīja. 31 Tad Joābs atnāca pie Absaloma un prasīja: ”Kādēļ tavi kalpi aizdedzināja manu tīrumu?” 32 Bet Absaloms atbildēja: ”Es taču tevi aicināju: nāc, jo es gribu tevi sūtīt pie ķēniņa, lai tu manā vārdā viņam pajautātu: ”Kāpēc man bija jāatgriežas no Gešūras?+ Būtu bijis labāk, ja es tur būtu palicis. Tagad es gribu tikties ar ķēniņu, un, ja es esmu kaut ko noziedzies, lai viņš mani nonāvē.””

33 Tad Joābs aizgāja pie ķēniņa un nodeva tam šo ziņu, un ķēniņš ataicināja Absalomu pie sevis. Ieradies pie ķēniņa, Absaloms klanījās un nometās ar seju pie zemes viņa priekšā, un ķēniņš Absalomu noskūpstīja.+