Augstā dziesma
6 ”Kurp devies tavs mīļotais,
tu, skaistākā no sievietēm?
Kurp viņš ir aizgājis?
Meklēsim viņu kopā.”
2 ”Mans mīļotais ir devies uz savu dārzu,
kur zaļo smaržīgi augi,
ganīt starp dārziem savas aitas
un saplūkt lilijas.+
3 Es piederu savam mīļotajam,
un mans mīļotais pieder man.+
Viņš gana starp lilijām.”+
4 ”Tu esi skaista kā Tirca*,+ mana iemīļotā,+
daiļa kā Jeruzāleme,+
savā dailē biedējoša kā karapulki pie saviem karogiem!+
5 Novērs acis+ no manis,
jo tās man laupa mieru!
Tavi mati — kazu ganāmpulks,
kas steidz lejup pa Gileādas nogāzēm.+
6 Tavi zobi — kā aitu pulks,
kas atgriežas no peldes.
Tām visām ir dvīņi,
neviena jēra netrūkst.
7 Kā granātābola pusītes
tavi vaigi aiz plīvura.
8 Sešdesmit valdnieka sievu,
astoņdesmit blakussievu,
jaunu meiteņu bez skaita,+
9 bet viena vienīga ir mana dūja,+ mana tīrā un skaidrā,
pati mīļākā savai mātei,
savas mātes lolojums.
Jaunas meitenes viņu ierauga un slavē,
valdnieka sievas un blakussievas viņu cildina:
10 ”Kas ir tā, kas mirdz kā rīta ausma,
skaista kā mēnesnīca,
dzidra kā saules gaisma,
savā dailē biedējoša kā karapulki pie saviem karogiem?””+
11 ”Es devos uz riekstkoku dārzu+
aplūkot jaunos dzinumus ielejā,
paraudzīties, vai vīnogulājos pumpuri raisās,
vai granātkoki jau zied.
12 Bet, savai vēlmei sekodama,
ne manīt nemanīju, kā biju nonākusi
pie savas tautas dižciltīgo ratiem.”
13 ”Atgriezies, atgriezies, Sulamīte!
Atgriezies, atgriezies jel,
mēs gribam tevī vērties!”
”Ko gan jūs tādu saskatāt Sulamītē?”+
”Raudzīties viņā ir gluži kā lūkoties Mahanaimas dejā*!”