ĪJABA GRĀMATA
1 Ūca zemē dzīvoja kāds vīrs, vārdā Ījabs*.+ Viņš bija krietns*, taisnīgs cilvēks,+ kas bijās Dievu un vairījās no ļauna.+ 2 Ījabam bija septiņi dēli un trīs meitas, 3 un viņam piederēja 7000 aitu, 3000 kamieļu, 500 pāru vēršu un 500 ēzeļmāšu, arī viņa kalpu pulks bija ļoti liels. Šis vīrs bija dižākais no visiem austrumniekiem.
4 Ījaba dēli mēdza pēc kārtas* rīkot pie sevis mājās dzīres, un viņi aicināja arī savas trīs māsas ēst un dzert kopā ar viņiem. 5 Kad dzīru laiks bija aizritējis, Ījabs sūtīja pēc saviem bērniem, lai tos attīrītu. Viņš cēlās agri no rīta un par katru no tiem ziedoja dedzināmo upuri,+ jo viņš sprieda: ”Varbūt mani bērni ir grēkojuši un savā sirdī zaimojuši Dievu.” Tā Ījabs darīja katru reizi.+
6 Kādu dienu, kad Dieva dēli*+ nāca stāties Jehovas priekšā,+ kopā ar tiem ieradās arī Sātans.+
7 Jehova Sātanam vaicāja: ”Kur tu biji?”, un Sātans Jehovam atbildēja: ”Es izstaigāju zemi un to apskatīju.”+ 8 Tad Jehova viņam jautāja: ”Vai esi ievērojis manu kalpu Ījabu? Uz zemes nav otra tāda cilvēka. Ījabs ir krietns un taisnīgs,+ viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna.” 9 Bet Sātans Jehovam atteica: ”Vai tad Ījabs Dievu bīstas tāpat vien?+ 10 Vai tu neesi apjozis aizsargžogu ap viņu pašu,+ viņa saimi un visu, kas viņam pieder? Tu esi svētījis viņa roku darbu,+ un viņa ganāmpulki ir vairojušies. 11 Taču izstiep roku un atņem visu, kas viņam ir, — tu redzēsi, viņš tevi nolādēs tieši sejā!” 12 Tad Jehova Sātanam sacīja: ”Labi, viss, kas viņam pieder, ir tavā varā, tikai viņu pašu neaiztiec!” Pēc tam Sātans aizgāja no Jehovas.+
13 Kādu dienu, kad Ījaba dēli un meitas ēda un dzēra vīnu sava vecākā brāļa namā,+ 14 pie Ījaba atsteidzās kalps ar ziņu: ”Vērši vilka arklus un ēzeļmātes ganījās turpat blakus, 15 kad mums uzbruka šebieši. Lopus viņi aizveda, bet tavus kalpus nogalināja ar zobenu. Es vienīgais izglābos, lai tev to pavēstītu.”
16 Viņam vēl runājot, atnāca cits un stāstīja: ”No debesīm krita Dieva uguns* un sadedzināja aitas un ganus. Es vienīgais izglābos, lai tev to pavēstītu.”
17 Tas vēl nebija beidzis, kad ieradās vēl viens un sacīja: ”Mums uzbruka trīs haldiešu+ pulki. Viņi sagrāba un aizveda kamieļus, bet tavus kalpus nogalināja ar zobenu. Es vienīgais izglābos, lai tev to pavēstītu.”
18 Tas vēl nebija paspējis visu izstāstīt, kad nāca nākamais un paziņoja: ”Tavi dēli un meitas ēda un dzēra vīnu sava vecākā brāļa namā, 19 kad pēkšņi no tuksneša atbrāzās stiprs vējš un triecās pret četriem nama stūriem, tā ka nams sabruka pār jauniešiem un tie gāja bojā. Es vienīgais izglābos, lai tev to pavēstītu.”
20 Tad Ījabs piecēlās, saplēsa savas drēbes un noskuva galvu. Viņš nometās ceļos, noliecās līdz zemei 21 un teica:
Jehova ir devis+ — Jehova arī ir paņēmis.
Jehovas vārds lai ir slavēts!”
22 Pieredzot visas šīs nelaimes, Ījabs tomēr nesagrēkoja un nevainoja Dievu*.
2 Kādu dienu, kad Dieva dēli*+ atkal nāca Jehovas priekšā,+ arī Sātans ieradās un nostājās Jehovas priekšā.+
2 Jehova Sātanam vaicāja: ”Kur tu biji?”, un Sātans Jehovam atbildēja: ”Es izstaigāju zemi un to apskatīju.”+ 3 Tad Jehova viņam jautāja: ”Vai esi ievērojis manu kalpu Ījabu? Uz zemes nav otra tāda cilvēka. Ījabs ir krietns un taisnīgs,+ viņš bīstas Dievu un vairās no ļauna. Viņš joprojām ir nelokāms savā uzticībā Dievam*,+ kaut gan tu mani kūdi bez iemesla viņu pazudināt.”+ 4 Bet Sātans Jehovam atteica: ”Ādu pret ādu. Par savu dzīvību* cilvēks atdos visu, kas viņam ir. 5 Izstiep roku un skar ar ciešanām viņa kaulus un miesu — tu redzēsi, viņš tevi nolādēs tieši sejā!”+
6 Jehova Sātanam sacīja: ”Labi, viņš ir tavā varā, tikai saudzē viņa dzīvību!” 7 Tad Sātans aizgāja no Jehovas un sāka mocīt Ījabu ar briesmīgiem augoņiem,+ kas viņu pārklāja no kāju pēdām līdz pakausim. 8 Paņēmis māla lausku, ar ko kasīt ādu, Ījabs apsēdās pelnos.+
9 Sieva viņam teica: ”Vai tu joprojām esi nelokāms savā uzticībā Dievam? Nolādi taču Dievu un mirsti!” 10 Bet Ījabs sievai atbildēja: ”Tu runā kā neprātīga! Vai tad mums no Dieva jāpieņem tikai labais, bet ļaunais ne?”+ Visos šajos notikumos Ījabs nepateica neko tādu, ar ko viņš būtu sagrēkojis.+
11 Kad par nelaimēm, kas bija piemeklējušas Ījabu, uzzināja trīs viņa draugi, tēmānietis Ēlifass,+ šuahietis+ Bildads+ un naamatietis Cofars,+ tie no savām dzīvesvietām devās ceļā. Draugi vienojās kopā iet pie Ījaba, lai viņu žēlotu un mierinātu. 12 Iztālēm viņu ieraudzījuši, tie viņu pat nepazina. Tie sāka skaļi raudāt, saplēsa savas drēbes un bēra sev uz galvas zemi.+ 13 Septiņas dienas un septiņas naktis tie sēdēja uz zemes Ījabam blakus, un neviens viņam neteica ne vārda, jo tie redzēja, cik lielas ir viņa ciešanas.+
3 Visbeidzot Ījabs ierunājās, un viņš nolādēja savu piedzimšanas dienu.+ 2 Ījabs teica:
4 Lai tā diena top par tumsu,
lai Dievam augstumos tā nerūp,
un gaisma pār to lai neatspīd.
Baiss melnums lai aprij tās gaismu!
6 To nakti lai sagrābj tumsa,+
lai tā nelīksmo starp gada dienām
un netiek pieskaitīta nevienam mēnesim.
7 Patiesi, tā nakts lai kļūst neauglīga,
lai tajā neskan gaviles!
9 Lai pirms ausmas satumst tās zvaigznes,
velti lai tā gaida gaismu
un rītausmas starus lai neierauga,
10 jo tā neaizslēdza manas mātes klēpi+
un neaiztaupīja bēdas manām acīm.
11 Kāpēc es nenomiru mātes miesās,
kāpēc dzimstot neaizgāju bojā?+
12 Kāpēc māte mani auklēja klēpī,
kāpēc viņa mani zīdīja?
13 Es tagad gulētu rāms,+
atpūtu radis, es dusētu+
14 kopā ar ķēniņiem un viņu padomniekiem,
kuru celtās būves jau pārvērtušās drupās,
15 vai ar augstmaņiem, kam piederēja zelts,
kas savus namus pildīja ar sudrabu.
16 Kāpēc es nepazudu nebūtībā kā nelaikā dzimis bērns,
kā tie bērni, kas nav redzējuši gaismu?
17 Tur pat ļaundari beidzot rimstas,
tos, kam spēki galā, tur gaida atpūta.+
18 Tur visi ieslodzītie atrod mieru,
un neviens tos vairs nedzen pie darba.
19 Augstais un zemais — tur abi vienādi,+
un vergs kļūst brīvs no sava kunga.
20 Kādēļ Dievs dod gaismu cietējam
un dzīvību tiem, kam rūgtas bēdas?+
21 Kāpēc nāve nenāk pie tiem, kas alkst pēc tās,+
kas to meklē cītīgāk nekā apslēptu mantu,
22 kas priecātos un līksmotu,
kas būtu laimīgi, ja atrastu sev kapu?
23 Kādēļ Dievs dod gaismu vīram, kas pazaudējis ceļu,
kam viņš visas izejas ir noslēdzis?+
25 Mani ir piemeklējis tas, no kā es baidījos;
tas, kas mani biedēja, pār mani ir nācis.
26 Man nav ne miera, ne atpūtas,
bet nelaimēm gala kā nav, tā nav.”
4 Tad tēmānietis Ēlifass+ atbildēja:
2 ”Ja tev ko sacīs, vai tev pietiks pacietības uzklausīt?
Bet kurš gan spētu palikt klusu!
3 Tiesa, tu daudzus esi pamācījis
un esi stiprinājis gurdās rokas,
4 tavi vārdi uzcēla paklupušos,
un tu spēcināji tos, kam ceļi ļimst.
5 Bet nu, kad nelaime piemeklē tevi pašu, tu esi satriekts,
tā tevi skar, un tu krīti izmisumā.
6 Vai tava dievbijība tev neiedveš paļāvību?
Vai, dzīvodams krietni,*+ tu negūsti cerību?
7 Padomā: kurš gan, būdams nevainīgs, ir gājis bojā?
Vai kāds taisnais jebkad ir pazudināts?
8 Cik es esmu redzējis, tie, kas uzar ļaunumu*
un iesēj bēdas, to pašu arī pļauj.
9 No Dieva elpas tie aiziet bojā,
no viņa dusmu brāzmas ir pagalam.
10 Lauva rēc, jauns lauva ņurd,
bet pat stipriem lauvām izlūst zobi.
11 Lauva iet bojā bez laupījuma,
un lauvēni izklīst kur kurais.
12 Man slepus atskanēja vēsts,
klusi čuksti sasniedza manas ausis.
13 Nakts parādību uzjundītās nemierīgās domās,
kad ļaudis iegrimuši dziļā miegā,
14 baisas trīsas pārņēma mani,
un visi mani kauli drebēja no šausmām.
15 Man gar seju aizslīdēja kāds gars,
un man mati sacēlās stāvus.
16 Tas apstājās,
bet es to nepazinu.
Tikai neskaidrs veidols bija manu acu priekšā,
un tad klusumā es izdzirdēju balsi:
17 ”Vai mirstīgais var būt taisnīgāks par Dievu?
Vai cilvēks var būt tīrāks par savu Radītāju?”
18 Viņš taču neuzticas pat saviem kalpiem,
pat savos eņģeļos* viņš atrod vainu,
19 kur nu vēl tajos, kas mīt māla namos,
kuru pamati ir zemes putekļos!+
Tos nospiež tik viegli kā kodi.
20 No rīta tie vēl ir dzīvi, bet vakarā — jau sadragāti;
tie pazūd uz mūžiem, un neviens pat nepamana.
21 Tie sabrūk kā telts, kad tās virve izrauta,
tā arī nomirst, gudrību neieguvuši.
5 Sauc vien! Bet kurš tev atbildēs?
Pie kura no svētajiem* tu vērsīsies?
2 Paša dusmas nogalinās muļķi,
un skaudība pazudinās vientiesi.
3 Es esmu redzējis, kā muļķis iesakņojas,
bet pēkšņi viņa mitekli skar lāsts.
4 Viņa dēli ir neaizsargāti,
viņu tiesības min kājām pilsētas vārtos,+ un palīga nav.
5 Izsalkušais apēd viņa ražu,
paņem pat to, kas aug starp ērkšķiem,
un viņu mantu sagrābj citi.
6 Bet ne jau no putekļiem dīgst bēdas,
un nelaime nedzen asnus no zemes.
7 Cilvēks piedzimst nelaimei,
gluži kā dzirkstis — lai lidotu augšup.
8 Bet tavā vietā es gan vērstos pie Dieva
un izklāstītu viņam savu lietu.
9 Viņš veic varenus darbus, kas prātam nav aptverami,
dara brīnumus bez skaita.
10 Viņš zemei dod lietu
un laukiem sūta valgmi.
11 Viņš zemos paaugstina
un nomāktajiem sagādā glābiņu.
12 Viņš izjauc viltnieku plānus,
lai tiem nekas neizdotos.
13 Viņš notver gudros viņu pašu viltības slazdā,+
tāpēc krāpnieku nodomi izirst.
14 Gaišā dienas laikā tos pārsteidz tumsa,
kā naktī tie taustās dienas vidū.
15 Dievs glābj no viņu vārdiem, kas cērt kā zobens,
viņš glābj trūcīgo no stiprā rokas,
16 tāpēc zemajiem ļaudīm ir cerība,
bet netaisnajiem nākas aizvērt muti.
17 Laimīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca,
tāpēc nenoraidi Visvarenā pārmācību!
18 Jo viņš ievaino, bet viņš arī pārsien,
viņš satriec, bet viņa rokas arī dziedina.
19 No sešām nelaimēm viņš tevi glābs,
arī septītā tev neko ļaunu nenodarīs.
20 Bada laikā viņš tevi izglābs no nāves
un karā — no zobena varas.
21 No vārdiem, kas sit kā pātaga,+ tu tiksi pasargāts
un nebīsies posta, kad tas nāks.
22 Par postu un badu tu tikai pasmiesies,
tev nebūs bail no plēsīgiem zvēriem,
23 jo akmeņi tīrumā tev netraucēs*
un zvēri sadzīvos ar tevi mierā.
24 Tu zināsi, ka tavu telti nekas neapdraud,
kad pārlūkosi savas ganības, tur netrūks nekā.
25 Tev būs daudz bērnu,
un tavi pēcnācēji zels kā zāle uz zemes.
26 Līdz nāves stundai tu būsi spēka pilns
kā labības kūlis, kas novākts pilnbriedā.
27 Mēs to esam izpētījuši, un tā tas ir.
Uzklausi to un atzīsti, ka tā ir taisnība!”
6 Tad Ījabs atbildēja:
2 ”Kaut varētu nosvērt visas manas bēdas,+
uzlikt uz svariem kopā ar manu nelaimi!
4 Visvarenā bultas ir mani caururbušas,
un mans gars uzsūc to indi,+
Dieva sūtītas šausmas man uzbrūk cita pēc citas.
5 Vai savvaļas ēzelis+ brēc, ja tam ir zāle,
vai vērsis mauro, ja tam priekšā barība?
6 Kurš tad pliekanu ēd bez sāls,
un vai altejas sulai* ir kāda garša?
7 Nekam tādam es negribu ne pieskarties,
no tāda ēdiena man metas šķērmi.
8 Kaut notiktu tas, ko es lūdzu,
un Dievs izpildītu manu vēlēšanos!
9 Kaut Dievs būtu ar mieru mani iznīcināt,
kaut viņš izstieptu roku un darītu man galu!+
10 Nudien, tas man būtu mierinājums,
es priekā lēkātu par spīti nerimtīgām sāpēm,
jo es neesmu noraidījis Svētā+ vārdus.
11 Vai tad man vēl ir spēks izturēt?+
Kas tad mani vēl gaida, ka man jādzīvo tālāk?
12 Vai gan es esmu stiprs kā akmens?
Vai esmu darināts no vara?
13 Kā gan es varu sev palīdzēt,
ja man ir atrauts jebkāds atbalsts?
16 Tās ir tumšas no ledus,
tur slēpjas kūstošais sniegs.
17 Bet pienāk laiks, un straumes izžūst,
kad iestājas tveice, tās pazūd.
18 Līkumodamas tās aizplūst tuksnesī un gaist.
19 Tēmas+ karavānas pēc tām lūkojas,
20 bet paliek kaunā, jo velti ir paļāvušies,
galā nonākuši, viņi pieviļas.
22 Vai esmu kādreiz prasījis, lai jūs man kaut ko piešķirtu
vai no savas bagātības dotu dāvanas manā labā?
23 Vai esmu lūdzis glābt mani no ienaidniekiem
un atbrīvot no apspiedējiem?
24 Pamāciet mani, un es klusēšu,+
paskaidrojiet, kur esmu kļūdījies!
25 Godīgi vārdi neievaino.+
Bet kāds labums no jūsu pārmetumiem?+
26 Vai gribat nosodīt manus vārdus,
izmisušā sacīto,+ ko aizpūš vējš?
28 Bet nu paskatieties uz mani,
es taču nemelošu jums acīs!
29 Lūdzu, apdomājiet vēlreiz, nespriediet par mani aplami!
Jā, apdomājiet, jo es arvien vēl esmu taisns.
30 Vai es runāju nepatiesību?
Vai nespēju apjaust, ka kaut kas nav labi?
7 Vai cilvēka mūžs uz zemes nav kā kalpības jūgs,
vai viņa dienas neaizrit kā algādzim smagās pūlēs?+
2 Kā vergs viņš tvīkst pēc paēnas
un kā algādzis gaida savu algu.+
3 Tā man ir piešķirti bezjēdzīgi mēneši
un iedalītas bēdu pilnas naktis.+
4 Apguļoties es domāju: ”Kad pienāks laiks celties?”,+
bet nakts velkas, un es nemierā svaidos līdz ausmai.
7 Piemini, ka mana dzīve ir tikai vējš,+
ka es nekad vairs nepieredzēšu laimi.
8 Acis, kas mani redz, vairs mani neskatīs,
tu pēc manis lūkosies, bet manis nebūs.+
10 Viņš vairs neatgriezīsies mājās,
un dzimtajā pusē viņu aizmirsīs.+
12 Vai es esmu jūra vai kāds jūras nezvērs,
ka tev jāpieliek man sargs?
13 Ja es saku: ”Varbūt apgūlies es radīšu mierinājumu
un gultā gūšu atvieglojumu no savām ciešanām,” —
14 tu mani biedē ar sapņiem
un šausmini ar parādībām,
15 tā ka es labāk gribētu nosmakt.
16 Tā man riebj,+ es negribu vairs dzīvot.
Atstāj mani, jo manas dienas ir kā dvesma.+
17 Kas ir cilvēks, ka tev viņš tā rūp,
ka tu pievērs viņam uzmanību?+
18 Kādēļ tu viņu pēti katru rītu,
ik acumirkli viņu pārbaudi?+
19 Kāpēc tu nenovērs acis no manis
un neatstāj mierā kaut brīdi, lai varu norīt siekalas?+
20 Ja esmu grēkojis, kā es tev būtu varējis kaitēt,
tu, kas vēro cilvēkus?+
Kāpēc tu mani esi izraudzījies par savu mērķi?
Vai es tev esmu kļuvis par nastu?
21 Kāpēc tu nepiedod manu pārkāpumu
un neaizmirsti manu vainu?
Es taču drīz atgriezīšos zemē,+
tu meklēsi mani, bet manis vairs nebūs.”
8 Tad šuahietis+ Bildads+ atbildēja:
2 ”Cik ilgi vēl tu tā runāsi?+
Tavi vārdi nav nekas vairāk kā negants vējš!
3 Kā gan Dievs varētu tiesāt netaisni?
Visvarenais lai sagrozītu patiesību?
4 Ja tavi dēli pret viņu ir grēkojuši,
viņš tos ir sodījis par viņu pārkāpumu.
5 Bet, ja tu meklētu Dievu+
un lūgtu Visvarenajam žēlastību,
6 ja būtu nevainīgs un taisns,+
viņš tev pievērstu uzmanību
un atdotu tev vietu, kas tev pienākas.
7 Tad, lai cik mazs būtu bijis tavs sākums,
tava nākotne būtu diža.+
8 Jautā taču iepriekšējām paaudzēm
un iedziļinies tajā, ko viņu tēvi izdibinājuši,+
9 jo mēs esam tikai vakar dzimuši un nezinām neko —
mūsu dienas uz zemes ir kā ēna.
10 Vai viņi tevi nepamācīs,
vai nedalīsies savās zināšanās?
11 Vai papirusniedre var augt, kur nav purva?
Vai niedre zaļos bez ūdens?
12 Vēl plaukumā, vēl nenoplūkta,
tā nokaltīs ātrāk par visu citu zāli.
13 Tāpat klāsies tiem, kas aizmirst Dievu,
jo bezdievja* cerības izplēnēs.
14 Viņa paļāvība ir velta,
trausls kā zirnekļa tīkls ir viss, uz ko viņš paļaujas.
15 Viņš pret to atspiedīsies, bet tas izirs,*
viņš tversies pie tā, bet tas neizturēs.
16 Bezdievis ir kā lekns stāds saulē,
tā dzinumi izplešas dārzā,+
17 akmeņu kaudzē ievijas tā saknes,
tas lūkojas pēc mājas starp akmeņiem.
18 Bet, kad to izrauj,
vieta, kur tas audzis, viņu noliedz: ”Nekad tevi neesmu redzējusi!”+
19 Lūk, tā viņš iznīks,+
un citi sadīgs no zemes.
20 Redzi, Dievs neatstums krietnos*
un neatbalstīs ļaundarus.
21 Reiz viņš tev atkal ļaus smieties
un no tavām lūpām liks atskanēt gavilēm.
22 Tavi ienaidnieki tērpsies kaunā,
un ļaundaru telts vairs nebūs.”
9 Tad Ījabs atbildēja:
2 ”Jā, es zinu, ka tā ir.
Bet kā mirstīgais var būt taisns Dieva priekšā?+
3 Ja kāds gribētu ar viņu tiesāties,+
pat vienu reizi no tūkstoša tas nespētu atbildēt uz viņa jautājumiem.
Kurš var pretoties viņam un palikt sveikā?+
5 Viņš pārceļ kalnus, nevienam nezinot,
apgāž tos savās dusmās.
6 Viņš satricina zemi, izkustina to no vietas,
un zemes balsti ļogās.+
7 Viņš saulei aizliedz spīdēt
un aizzīmogo zvaigznes,+
8 viens pats viņš izpleš debesis+
un soļo pār jūras bangām.+
9 Viņš ir radījis Āšas, Kesīla un Kīmas zvaigznāju*+
un zvaigznājus dienvidu debesīs*,
10 viņš veic varenus darbus, kas prātam nav aptverami,+
dara brīnumus bez skaita.+
11 Viņš dodas man garām, bet es viņu neredzu,
viņš aiziet, bet es viņu nemanu.
12 Ja viņš ko atņem, kas viņam liegs?
Kas viņam prasīs: ”Ko tu dari?”+
14 Kā man viņam atbildēt,
kā atrast vārdus, ko teikt viņam pretī?
15 Pat ja man būtu taisnība, es neiedrīkstētos neko viņam bilst,+
es varētu vien žēlastību lūgt savam tiesnesim*.
16 Ja es sauktu, vai viņš man atbildētu?
Es neticu, ka viņš mani uzklausītu.
17 Viņš taču sadragā mani ar posta vētru
un bez iemesla vairo manas brūces.+
18 Viņš neļauj man atgūt elpu
un pilda mani ar rūgtumu.
19 Ja runa ir par spēku — viņš ir varenais;+
ja runa ir par taisnību — viņš saka: ”Kas mani var saukt pie atbildības?”
20 Pat ja man būtu taisnība, paša mute mani nosodītu,
pat ja es būtu bez vainas*, viņš atzītu mani par vainīgu.
21 Pat ja esmu bez vainas, es neesmu drošs, kas mani gaida;
es ienīstu savu dzīvi.
22 Nav nekādas starpības, tāpēc es saku:
”Viņš iznīcina kā nevainīgos*, tā ļaunos.”
23 Ja plūdi pēkšņi nestu nāvi,
viņš tikai zobotos par nevainīgo ciešanām.
24 Zeme ir nodota ļaundaru varā,+
viņš aizsedz acis tās tiesnešiem.
Ja ne viņš, tad kurš?
25 Manas dienas steidz ātrāk par skrējēju,+
tās aizskrien, neko labu neredzējušas,
26 aizslīd kā niedru laivas,
aizšaujas kā ērglis, kas metas uz laupījumu.
27 Ja saku: ”Aizmirsīšu savas žēlabas,
beigšu rādīt drūmu seju un būšu priecīgs,” —
28 tik un tā es baidos no savām sāpēm.+
Es zinu, ka tu mani neattaisnosi.
29 Ja jau mani vienalga atzīs par vainīgu,
kādēļ tad pūlēties velti?+
30 Ja es mazgātos sniega ūdeņos
un noberztu rokas ar sārmu,+
31 tu mani iemērktu dubļu bedrē,
pat paša drēbēm es liktos riebīgs.
32 Dievs taču nav cilvēks kā es, kuram es varētu atbildēt,
ar kuru varētu doties uz tiesu.+
33 Nav neviena šķīrēja* starp mums,
neviena, kas mūs iztiesātu.
34 Ja viņš beigtu mani sist
un vairs neliktu man piedzīvot šausmas,+
35 tad es runātu ar viņu droši,
jo runāt bailēs — tas nav manā dabā.
10 Man riebj mana dzīve!+
Es ļaušu vaļu savām žēlabām,
runāšu savās rūgtajās sirdssāpēs.
2 Es teikšu Dievam: ”Nenosodi mani!
Paskaidro — kāpēc tu pret mani cīnies?
3 Vai tev tiek kāds labums, ja tu nodari pārestību,
ja atstum savu roku darbu,+
bet pret ļaundaru nodomiem esi labvēlīgs?
4 Vai tev ir cilvēka acis,
vai tu skaties tāpat kā mirstīgie?
5 Vai tavas dienas ir kā mirstīgo dienas
un tavi gadi — kā cilvēkam,+
6 ka tu meklē, ko esmu noziedzies,
un lūkojies pēc mana grēka?+
7 Tu taču zini, ka neesmu vainīgs!+
Neviens nevar izglābt mani no tavas rokas.+
8 Savām rokām tu mani veidoji un radīji,+
bet nu tu gribi mani iznīcināt.
10 Vai tu mani nelēji kā pienu
un nerecināji kā sieru?
11 Ādā un miesā tu mani ietērpi,
ar kauliem un cīpslām saaudi.+
13 Bet, lūk, ko tu slepus biji nodomājis,
es zinu: tas ir no tevis.
14 Ja es grēkotu, tu mani novērotu+
un manu vainu nepiedotu.
15 Ja esmu vainīgs, bēdas man!
16 Atliek man pacelt galvu — un tu medī mani kā lauva,+
tu atkal vērs pret mani savu spēku.
17 Tu ved jaunus lieciniekus pret mani,
un tavas dusmas uz mani aug,
pār mani nāk mokas pēc mokām.
18 Kāpēc tu man vispār ļāvi piedzimt?+
Kaut es būtu nomiris, pirms kāda acs mani skatījusi,
19 it kā manis nemaz nebūtu bijis!
No mātes klēpja es uzreiz būtu nonācis kapā.”
20 Cik tad man vairs atlicis dienu?+ Kaut Dievs atstātu mani,
novērstu skatu no manis, lai varu mazliet atgūties,+
21 pirms dodos uz dziļākās tumsas* zemi,+
no kuras es neatgriezīšos,+
22 uz zemi, kur valda necaurredzama tumsa,
uz melnas ēnas zemi, kas bez kārtības,
kur pat gaisma ir kā tumsa.”
11 Tad ierunājās naamatietis Cofars:+
2 ”Vai visi šie daudzie vārdi paliks bez atbildes?
Vai liela runāšana padara taisnu?*
3 Domā, ka tavas tukšās pļāpas apklusinās ļaudis,
ka varēsi zoboties un neviens tevi neapsauks?+
5 Kaut Dievs atvērtu lūpas
un runātu ar tevi!+
6 Tad viņš tev atklātu gudrības noslēpumus.
Gudrība taču ir daudzpusīga!
Tad tu apjaustu, ka visus tavus pārkāpumus Dievs nemaz nepiemin.
7 Vai tu spēj izdibināt Dieva dziļumus
un atklāt Visvarenā robežas*?
8 Gudrība ir augstāka par debesīm — ko tu vari sasniegt?
Tā ir dziļāka par kapu* — ko tu vari zināt?
9 Tā ir garāka par zemi
un platāka par jūru.
10 Ja viņš kādu sagrābj un ved uz tiesu,
kas viņam liegs?
11 Dievs taču redz, ja cilvēks melo.
Ja viņš manīs ko ļaunu, vai neņems to vērā?
12 Bet tukšgalvis iegūs saprašanu,
kad savvaļas ēzelis piedzims par cilvēku.
13 Kaut tu noskaņotu savu sirdi pareizi*
un lūgšanā pastieptu plaukstas pret Dievu!
14 Ja tu dari ļaunu, atmet to
un neļauj netaisnībai mājot savās teltīs.
15 Tad savas nevainības apziņā tu varēsi pacelt galvu,
tu stāvēsi stingri un nebīsies,
16 jo tu varēsi aizmirst visas savas bēdas,
tavā atmiņā tās būs kā sen aizplūduši ūdeņi.
17 Tavs mūžs būs gaišāks par dienas vidu,
pat tumsa tev būs kā rīts.
18 Tu jutīsies droši, jo tev būs cerība,
pārlaidis skatu visapkārt, tu liksies gulēt bez rūpēm.
19 Tu gulēsi, un tev ne no kā nebūs jābaidās,
un daudzi tieksies pēc tavas labvēlības.
12 Tad Ījabs atbildēja:
2 ”Patiesi, jūs esat īsti visziņi,
un gudrība izmirs kopā ar jums!
3 Tomēr arī es kaut ko saprotu,
es neesmu par jums zemāks.
Kurš gan nezina to, ko jūs teicāt?
Taisnais un krietnais ir tapis par izsmieklu.
5 Kas dzīvo bez bēdu, vīpsnā par nelaimi,
domā, ka posts piemeklē vien tos, kam jau tāpat iet grūti.
7 Bet pavaicā taču dzīvniekiem — tie tevi pamācīs,
jautā putniem debesīs — tie tev pastāstīs.
8 Vai pievērsies zemei* — tā tevi pamācīs,
un jūras zivis tev pavēstīs.
9 Kurš gan no tiem nezina,
ka Jehovas roka to ir darījusi?
11 Vai auss nepārbauda vārdus,
tāpat kā mute izgaršo ēdienu?+
12 Vai gudrība nav vecajiem?+
Vai ar ilgu mūžu nenāk saprašana?
14 Ja viņš ko nojauc, to vairs neuzcels;+
ja viņš ko aizslēdz, neviens to neatvērs.
16 Viņam ir spēks un gudrība,+
viņa varā ir abi — kas maldās un kas maldina.
17 Viņš padomniekiem liek aiziet basām kājām
un tiesnešus padara par muļķiem.+
18 Viņš ķēniņiem atņem varu+
un apjož tiem vergu jostu.
19 Viņš priesteriem liek aiziet basām kājām+
un gāž tos, kas nostiprinājuši savu varu,+
20 padomdevējiem viņš laupa valodu
un vecajiem — spriestspēju,
21 viņš izlej nicinājumu pār dižciltīgajiem+
un stipros dara vājus.
22 Viņš atsedz tumsā slēptos dziļumus+
un melnu ēnu izceļ gaismā.
23 Viņš padara tautas varenas, bet pēc tam iznīcina,
liek tām plesties, bet tad aizved trimdā.
24 Viņš atņem saprašanu tautas vadītājiem
un liek tiem klaiņot tuksnesī bez ceļa.+
13 Tiešām, manas acis to visu ir redzējušas,
manas ausis to ir dzirdējušas un sapratušas.
2 Ko zināt jūs, zinu arī es,
es neesmu par jums zemāks.
3 Bet es gribētu runāt ar Visvareno,
es labprāt aizstāvētos Dieva priekšā.+
4 Taču jūs mani nošķiežat ar meliem,
jūs visi esat nekam nederīgi ārsti.+
5 Kaut jūs būtu stāvējuši klusu!
Tā būtu gudrība no jūsu puses.+
6 Uzklausiet jel manu aizstāvību
un ņemiet vērā manus iebildumus!
7 Vai gribat Dieva vārdā izvirzīt nepatiesas apsūdzības
un melot viņa dēļ?
8 Vai gribat uzmesties par viņa aizstāvjiem*
un tiesāties Dieva vietā?
9 Kas būs, ja viņš jūs pārbaudīs?+
Vai piekrāpsiet viņu, kā piekrāpj mirstīgo?
10 Viņš katrā ziņā jūs pārmācīs,
ja slepus liekuļosiet.+
11 Vai viņa diženums jūs nebiedēs,
vai jūs nepārņems bailes no viņa?
12 Jūsu viedie teicieni ir pelnu sakāmvārdi,
jūsu iebildumi — kā māla vairogi.
13 Klusējiet, lai varu runāt,
un tad lai ar mani notiek kas notikdams!
14 Kādēļ es sevi pakļauju briesmām,
kādēļ riskēju ar savu dzīvību?
15 Lai gan viņš var mani nonāvēt, es tik un tā cerēšu uz viņu,+
es gribu aizstāvēties viņa priekšā.
17 Ieklausieties manos vārdos,
uzklausiet manu sakāmo!
18 Redziet, es esmu sagatavojies tiesai,
es zinu, ka man ir taisnība.
19 Kurš ar mani tiesāsies?
Ja man būs jāklusē, es miršu!*
20 Es tev lūdzu tikai divas lietas, Dievs,
tad es no tevis neslēpšos:
21 noņem no manis savu smago roku,
un lai mani nemāc bailes no tevis.+
22 Runā, un es atbildēšu,
vai ļauj runāt man un atbildi pats.
23 Ko esmu noziedzies un sagrēkojis?
Dari man zināmu, kāds ir mans pārkāpums un grēks.
25 Vai vēja dzītu lapu gribi biedēt,
vai gribi vajāt sausus salmus?
26 Tu pieraksti smagas apsūdzības pret mani
un liec man maksāt par jaunības grēkiem.
27 Manas kājas tu esi ieslēdzis siekstā,
tu uzraugi visas manas gaitas,
izseko ikkatru manu soli.
28 Tā cilvēks* sairst kā puveši,
kā kožu saēstas drānas.
4 Vai tīrs var celties no netīra?+
Nē!
5 Viņa dienas ir noteiktas,
viņa mēnešu skaits ir tavā ziņā;
tu cilvēkam esi nolicis robežu, ko viņam nepārkāpt.+
6 Novērs no viņa acis, liec viņu mierā,
līdz, gluži kā algādzim, viņa darba cēliens būs galā.+
7 Pat kokam vēl ir cerība.
Nocirsts tas atkal var ataugt
un dzīt jaunas atvases.
8 Ja sakne tam zemē satrupē
un stumbenis atmirst,
9 sajutis ūdeni, tas atzeļ
un raisa dzinumus kā no jauna iestādīts.
10 Bet cilvēks mirst — un viņa spēks zūd;
kad cilvēks nomirst — kur gan viņš paliek?+
Kamēr vien pastāvēs debesis, viņš nemodīsies,
no miega viņu vairs neuzcels.+
Kaut tu noteiktu laiku un tad mani atkal atcerētos!+
14 Ja cilvēks nomirst, vai viņš var atkal dzīvot?+
Visu savu kalpības laiku es gaidīšu,
līdz nāks mana atbrīvošana.+
15 Tu sauksi, un es atsaukšos,+
tu ilgosies pēc savu roku darba.
16 Bet tagad tu skaiti katru manu soli,
tu vēro tikai, ko esmu nogrēkojies.
17 Tu glabā manus pārkāpumus aizzīmogotā somā,
tu cieši aizzīmogo manu vainu kā ar līmi.
18 Kā kalni sabrūk un sairst
un klintis izkustas no vietas,
19 kā ūdens sagrauž akmeņus
un straumes izskalo zemi,
tā tu sagrauj cilvēka cerību.
20 Tu pieveic viņu pavisam, un viņš iet bojā,+
tu viņa izskatu maini un aizsūti viņu kapā.
21 Viņa dēlus godā, bet viņš to nezina;
tos nonievā, bet viņš nenojauš.+
22 Sāpes viņš sajūt un sēro
vien tikmēr, kamēr ir dzīvs.”
15 Tad tēmānietis Ēlifass+ sacīja:
2 ”Vai gudrais atbildēs ar tukšiem apgalvojumiem*,
vai piepildīs sevi ar austrumvēju?
3 Vai viņš pamācīs ar bezjēdzīgiem vārdiem,
ar runām, no kurām nav nekāda labuma?
4 Tu taču ārdi dievbijību
un noniecini pārdomas par Dievu,
5 jo tu runā savu grēku iespaidā
un dod priekšroku viltīgai valodai.
6 Paša mute tevi nosoda, ne es,
tavas paša lūpas liecina pret tevi.+
7 Vai tu esi pirmais cilvēks, kas nācis pasaulē,
vai esi dzimis, pirms radās pakalni?
8 Vai tev ir ļauts klausīties Dieva noslēpumus?
Domā, tu vienīgais esi gudrs?
9 Ko tu zini tādu, ko mēs nezinām?+
Ko tādu saproti, ko mēs nesaprotam?
10 Gan sirms, gan vecs ir mūsu vidū,+
par tavu tēvu krietni vecāki vīri.
11 Ar mierinājumu no Dieva tev vēl par maz?
Tev nepietiek ar laipniem vārdiem?
12 Kāpēc tu tā iekarsti,
un kāpēc tavas acis nikni zib?
13 Tu vērs savas dusmas* pret Dievu
un atļaujies tā par viņu runāt!
14 Kā gan mirstīgais varētu būt tīrs?
Kā gan cilvēks varētu būt taisns?+
15 Dievs taču neuzticas pat saviem svētajiem*,
pat debesis nav tīras viņa acīs+ —
16 kur nu vēl riebīgs un samaitāts cilvēks,+
kas netaisnību dzer kā ūdeni!
17 Es tev paskaidrošu, uzklausi mani!
Es pastāstīšu, ko esmu redzējis,
18 ko gudrie ir pavēstījuši un nav slēpuši,
ko viņi ir dzirdējuši no saviem tēviem.+
19 Tiem vienīgajiem bija piešķirta viņu zeme,
neviens svešinieks to vidū nestaigāja.
20 Ļaundaris un varmāka mokās visu mūžu,
visus tos gadus, kas viņam atvēlēti.
21 Viņa ausis saklausa draudīgas skaņas,+
miera laikā viņam uzbrūk sirotāji.
22 Viņš necer izkļūt no tumsas;+
viņu gaida nāve no zobena.
23 Viņš klīst, meklēdams iztiku, bet kā lai to atrod?
Viņš zina, ka tumsas diena ir tuvu.
24 Viņu biedē ciešanas un mokas,
tās uzveic viņu kā ķēniņš, kas gatavs uzbrukumam,
25 jo viņš draud pašam Dievam
un izaicina* Visvareno,
26 spītīgi brāžas tam virsū
ar savu biezo, stipro vairogu.
27 Uzbarojies tā, ka vaigi vai plīst,
gurni treknumā uzblīduši.
28 Viņš mājo pilsētās, kas pārvērtīsies drupās,
namos, kur neviens nedzīvos,
kas kļūs par gruvešiem.
29 Viņš nekļūs bagāts, un manta tam nekrāsies,
viņa īpašumi nepletīsies uz zemes.
31 Lai viņš sevi nemaldina, paļaudamies uz nevērtīgo,
jo nevērtīgs būs tas, ko viņš dabūs pretī.
32 Viņa diena vēl nebūs pienākusi, kad tas notiks,
un viņa zari nesaplauks.+
33 Viņš būs kā vīnogulājs, kas nokrata negatavās ogas,
kā olīvkoks, kas nobirdina ziedus.
34 Neauglīgs ir bezdievju pulks,+
un kukuļņēmēju teltis aprīs uguns.
35 Tie ieņem nelaimi un dzemdē ļaunumu,
savā klēpī iznēsā viltu.”
16 Ījabs atbildēja:
2 ”Daudz ko tamlīdzīgu es jau esmu dzirdējis.
Jūs visi esat slikti mierinātāji!+
3 Vai tukšām* runām nebūs gala?
Kas tevi* urda tā atbildēt?
4 Arī es spētu runāt tāpat kā jūs.
Ja jūs būtu manā vietā,
es varētu jūs visādi nosodīt
un nicīgi kratīt par jums galvu,+
5 bet es ar saviem vārdiem censtos jūs stiprināt,
un jūs tajos rastu mierinājumu.+
6 Ja runāju, manas sāpes nerimst,+
ja apklustu — vai gan tās atkāpjas?
7 Bet Dievs mani ir izvārdzinājis,+
viņš ir izpostījis visu manu saimi.
8 Tu mani esi sagrābis — un visi to redz.
Esmu pavisam izdilis — un tas liecina pret mani.
9 Dieva dusmas mani ir saplosījušas, viņš mani nīst+
un niknumā griež zobus,
kā ienaidnieks caururbj mani acīm.+
11 Dievs mani ir nodevis puišeļu varā,
iegrūdis ļaundaru rokās.+
12 Man bija miers, bet viņš mani salauza,+
sagrāba mani aiz skausta un sadragāja,
izraudzījās mani par savu mērķi.
14 Viņš lauž manī robu pēc roba,
metas man virsū kā karavīrs.
16 Mana seja ir sasarkusi no raudām,+
uz maniem plakstiem gulstas melna ēna*,
17 kaut neesmu aptraipījis rokas ar vardarbību
un mana lūgšana nāk no tīras sirds.
18 Zeme, neapsedz manas asinis!+
Lai neapklust manas vaimanas!
19 Jau tagad man ir liecinieks debesīs,
tas, kurš var liecināt manā labā, ir debesu augstumos.
21 Lai tiek izšķirta lieta starp cilvēku un Dievu,
gluži kā starp cilvēku un viņa biedru!+
22 Paies taču vien daži gadi,
un es aiziešu pa ceļu, kas neved atpakaļ.+
17 Mans gars ir salauzts, manas dienas galā,
kaps mani gaida.+
2 Izsmējēji ir man visapkārt,+
man jānoraugās, kā tie dumpojas.
3 Lūdzu, esi mans galvotājs — galvo pats sev par mani!
Kurš cits, par mani galvodams, spiedīs man roku?+
4 Tu esi aizdarījis viņu sirdi gudrībai,+
tāpēc tu viņus necelsi godā.
5 Kāds piedāvājas dalīties ar draugiem,
bet paša bērniem acis izdziest no bada.
7 Manas acis tumst no bēdām,+
no manis ir palikusi tikai ēna.
8 Taisnie uz to veras izbrīnā,
un nevainīgos pārņem sašutums par bezdievi.
10 Bet nu nāciet, klūpiet man virsū no jauna!
Es gan neredzu starp jums nevienu, kas būtu gudrs.+
12 Šie ļaudis nakti pārvērš dienā —
drīz būs gaišs, jo tagad ir tumšs.
13 Ja jau es gaidu, ka kaps* kļūs par manām mājām,+
un tumsā klāju savu guļvietu,+
14 ja kapa bedrei+ es saucu: ”Mans tēvs!”
un tārpam: ”Mana māte un māsa!” —
15 kur tad ir mana cerība?+
Mana cerība — vai kāds to spēj saskatīt?
18 Tad šuahietis Bildads+ sacīja:
2 ”Kad jūs* reiz beigsiet šīs runas?
Topiet taču prātīgi — un tad aprunāsimies!
3 Kāpēc jūs uzskatāt mūs par dzīvniekiem?+
Kāpēc mēs esam muļķi* jūsu acīs?
4 Kaut arī tu dusmās plosi pats sevi,
vai domā, ka tevis dēļ tiks pamesta zeme
un klintis izkustēsies no vietas?
5 Patiesi, ļaundara gaisma izdzisīs,
un viņa uguns liesma nespīdēs.+
6 Gaisma viņa teltī satumsīs,
un gaismeklis virs viņa galvas nodzisīs.
7 Viņa soļi zaudēs sparu,
un paša nodomi viņu gāzīs,+
8 jo kājas viņu ievedīs tīklā
un viņš sapīsies pinekļos.
9 Lamatās iecirtīsies viņa papēdis,
un ap viņu savilksies cilpa.+
10 Uz zemes paslēpts, viņu gaida valgs,
slazds ir izlikts uz viņa takas.
11 No visām pusēm viņam uzbrūk šausmas,+
tās dzenas viņam pa pēdām.
12 Dilst viņa spēks,
un nelaime+ viņam liks zvāroties.
13 Viņa āda ir saēsta,
nāvīga slimība* saēd viņa locekļus.
15 Svešinieki dzīvos viņa teltī,
pār viņa mājvietu kaisīs sēru.+
16 Apakšā tam saknes nokaltīs
un zari augšā novītīs.
17 Neviens uz zemes viņu neatcerēsies,
un ielās viņa vārdu nezinās.
18 Viņu izstums no gaismas tumsā
un padzīs no pasaules.
19 Savā tautā viņam nebūs ne bērnu, ne bērnubērnu,
neviena palicēja nebūs viņa dzīvesvietā.
20 Kad pienāks viņa diena, rietumnieki šausmināsies
un austrumniekus sagrābs baiļu trīsas.
21 Tā, lūk, notiek ar ļaundaru teltīm,
tā klājas tiem, kas Dievu nepazīst!”
19 Tad Ījabs atbildēja:
3 Jau desmitiem reižu jūs esat man pārmetuši,
jums nav kauna man uzbrukt.+
4 Pat ja es tiešām esmu nogrēkojies,
tā ir mana darīšana!
5 Nudien, ja jūs raugāties uz mani no augšas,
apgalvodami, ka mans negods ir pelnīts,
6 tad ziniet — Dievs ir tas, kurš mani ir maldinājis
un savilcis ap mani savu tīklu.
7 Lūk, es kliedzu, ka man nodarīta pārestība, bet atbildi nesaņemu,+
es saucu pēc palīdzības, bet taisnīguma nav.+
8 Viņš ir aizmūrējis man ceļu, un es netieku tālāk,
tumsu viņš ir pārklājis pār manām takām.+
9 Viņš man ir novilcis manu godu,
noņēmis no manas galvas kroni.
10 No visām pusēm viņš mani grauj, līdz esmu iznīcināts,
manu cerību viņš izrauj kā koku.
11 Viņa dusmas deg pret mani,
viņš izturas pret mani kā pret ienaidnieku.+
12 Viņa karapulki nāk un savelk loku ap mani,
ceļ nometni ap manu telti.
13 Manus brāļus viņš ir aizdzinis tālu prom,
un paziņas no manis ir novērsušies.+
15 Gan viesi manā namā,+ gan kalpones uzskata mani par svešinieku,
es esmu kā svešzemnieks viņu acīs.
16 Es saucu savu kalpu, bet viņš neatsaucas,
lai kā es censtos izlūgties viņa līdzcietību.
17 Manai sievai derdz mana elpa,+
es esmu pretīgs saviem paša brāļiem.
18 Pat puišeļi mani nievā,
kad vien pieceļos, tie mani izmēdī.
20 No manis palikuši tikai kauli un āda,+
es esmu par matu no nāves.
21 Iežēlojieties, draugi, iežēlojieties par mani,
jo Dieva roka mani ir smagi skārusi!+
23 Kaut manus vārdus pierakstītu,
kaut tos ierakstītu grāmatā!
24 Kaut ar dzelzs kaltu un svinu
uz mūžiem tos iecirstu akmenī!
26 Kad mana āda būs pavisam saēsta,
vēl dzīvs būdams, es tomēr skatīšu Dievu,
27 es pats viņu skatīšu,
manas acis viņu redzēs, ne kāda cita.+
Bet dziļi iekšā es* esmu pilnīgi sagrauts.
28 Jūs sakāt: ”Kā tad mēs viņu vajājam?”+ —
it kā es pats pie visa būtu vainīgs.
29 Bīstieties paši no zobena,+
jo zobens nes sodu par noziegumiem.
Ņemiet vērā: tiesnesis ir!”+
20 Tad naamatietis Cofars+ atbildēja:
2 ”Manas nemierīgās domas liek man runāt,
jo mani tirda satraukums.
3 Es dzirdu pārmetumus, kas mani aizvaino,
un mana gudrība skubina mani atbildēt.
4 Tev taču tas būtu jāzina — tā vienmēr ir bijis,
jau kopš cilvēks ir radīts uz zemes,+
5 ka ļaundara gaviles ir īsas
un bezdievja līksmība ilgst mazu brīdi.+
6 Kaut arī viņa dižmanība paceļas līdz debesīm
un viņa galva sniedzas mākoņos,
7 kā paša mēsli viņš pazudīs uz mūžiem.
Kas viņu redzējuši, vaicās: ”Kur viņš palicis?”
8 Viņš gaisīs kā sapnis, viņu vairs neatradīs,
kā nakts parādību aiztrauks prom.
9 Acis, kas viņu redzējušas, viņu vairs neieraudzīs,
un viņa mājvieta viņu vairs neskatīs.+
10 Paša rokām viņam nāksies atdot sagrābto bagātību,+
un viņa dēli būs spiesti pielabināties nabagiem.
11 Viņš bija pilns jaunības spēka,
bet tas sairs pīšļos kopā ar viņu.
12 Ja ļaunums viņam šķiet salds
un viņš to glabā zem mēles,
13 labpatikā to izgaršo un neizspļauj,
bet patur savā mutē,
14 tad ēdiens saskābs viņa iekšās
un pārvērtīsies par kobras indi*.
15 Manta, ko sarijies, viņam būs jāatvemj,
Dievs to izdzīs no viņa vēdera.
16 Kobras indi viņš zīdīs,
un odzes kodums viņu nonāvēs.
17 Viņš nebaudīs pienu* un medu,
kas plūst kā upe, kā ūdens straume.
18 Iegūto viņš atdos neiztērējis*
un no mantas, pie kuras tirgodamies ticis, negūs nekādu labumu,+
19 jo viņš ir apspiedis un atstūmis trūcīgos
un piesavinājies namus, ko nav cēlis.
20 Viņš miera nepazīs,
un bagātība viņu neglābs.
21 Viņam vairs nav atlicis, ko rīt,
tāpēc viņa labklājībai nebūs ilgs mūžs.
22 Kad viņam būs pārpilnība, viņu pārmāks raizes
un nelaime viņam uzbruks ar visu spēku.
23 Kad viņš pildīs savu vēderu,
Dievs sūtīs pār viņu savas svelošās dusmas,
kā lietus tās līs pār viņu un ielīs viņa iekšās.
24 No dzelzs asmens viņš bēgs,
bet viņu caururbs bulta, kas izšauta no vara loka.
26 Aklā tumsā pazudīs viņa dārgumi,
viņu aprīs uguns, ko neviens nav uzpūtis.
Posts tam, kas palicis viņa teltī!
27 Debesis atmaskos viņa pārkāpumu,
un zeme sacelsies pret viņu.
28 Plūdi aizraus viņa namu,
Dieva dusmu dienā to aizskalos plūdu straumes.
29 Lūk, kāda ir daļa, ko ļaundarim piešķir Dievs,
mantojums, ko Dievs tam ir paredzējis.”
21 Ījabs atbildēja:
2 ”Ieklausieties taču manos vārdos,
tā jūs mani mierināsiet!
3 Pacietiet mani, kamēr es runāju;
kad būšu beidzis, zobojieties, cik jums tīk!+
4 Vai tad cilvēkam es žēlojos?
Ja tā būtu, vai man nepietrūktu pacietības?
5 Paverieties uz mani, un jūs pārņems šausmas,
uzlieciet roku sev uz mutes.
6 Kad visu pārdomāju, es izbīstos
un mani sagrābj drebuļi.
8 Viņu bērni allaž ir viņiem blakus,
viņi redz, kā izaug viņu atvases.
9 Viņi mājo drošībā savos namos un nepazīst baiļu,+
un Dieva rīkste viņus neskar.
10 Tiem buļļi govis aplec un tās apaugļo,
tiem govis atnesas un neizmetas.
11 To puikas skraida kā jēru pulks,
to bērni spriņģo apkārt.
12 Tamburīnam un arfai skanot, tie dzied,
līksmo, kad stabule spēlē.+
14 Bet Dievam tie saka: ”Liec mūs mierā!
Mēs negribam zināt tavus ceļus.+
15 Kas ir Visvarenais, ka mums viņam jākalpo?+
Kāds labums mums būtu, ja mēs viņu pazītu?”+
16 Taču viņu labklājība nav viņu pašu rokās.+
Man nav nekā kopīga ar ļaundaru spriedumiem*!+
17 Cik tad bieži tā notiek, ka ļaundaru gaismeklis nodziest+
un tos piemeklē nelaime?
Cik bieži Dievs savās dusmās tiem sūta iznīcību,
18 ka tie top kā salmi vējā,
kā pelavas, ko aizpūš viesulis?
19 Dievs cilvēka sodu taupa viņa dēliem.
Bet lai Dievs atmaksā viņam pašam, tā ka viņš to jūt!+
20 Savām acīm lai viņš redz savu postu,
lai viņš dzer Visvarenā dusmas!+
21 Jo kāda tam vairs bēda, kas notiek ar viņa saimi,
kad viņa dzīve ir aprāvusies?+
23 Kāds nomirst pilns spēka,+
gluži bezrūpīgs un rāms,+
24 viņa sāni ir trekni un brangi,
un viņa kauli — stingri.
25 Bet cits mirst rūgtās sirdssāpēs,
laba nebaudījis.
27 Es labi zinu, ko jūs domājat
un kādus nodomus perināt, lai man kaitētu.+
28 Jūs sakāt: ”Kur palicis augstmaņa nams?
Kur telts, kurā ļaundaris mita?”+
29 Vai tad neesat vaicājuši ceļiniekiem?
Vai neesat izpētījuši viņu liecības* —
30 ka ļaunais nelaimes dienā tiek pasaudzēts
un dusmu dienā paglābts?
31 Kurš iedrīkstēsies atklāti nosodīt to, ko viņš dara,
kurš tam atmaksās par viņa darbiem?
32 Kad viņu pavada uz kapiem,
pie viņa kapa izliek sardzi.
33 Salda tam būs ielejas smilts,+
un visi cilvēki tam sekos,+
tāpat kā neskaitāmi ir gājuši šo ceļu pirms viņa.
34 Kāpēc jūs mani mierināt tukšiem vārdiem?+
Viss, ko jūs sakāt, ir vieni vienīgi meli!”
22 Tad tēmānietis Ēlifass+ atbildēja:
2 ”Vai Dievam ir kāds labums no cilvēka?
Vai prātīgais viņam var būt noderīgs?+
3 Vai Visvarenajam rūp*, ka esi taisns?
Vai viņš ko gūst, ja tu dzīvo krietni*?+
4 Vai tavas dievbijības dēļ viņš tevi sodītu
un vestu tevi uz tiesu?
5 Vai tas nenotiek tāpēc, ka tavs ļaunums ir liels
un taviem pārkāpumiem nav gala?+
6 Tu bez pamata ņem ķīlu no saviem brāļiem
un norauj drēbes nabagiem, atstājot tos kailus.+
7 Nogurušo tu nedzirdi ar ūdeni
un izsalkušajam atsaki kumosu maizes.+
8 Kas varens, tam pieder zeme;+
kas ticis augstā godā, dzīvo tur.
9 Bet tu atraitnes aizsūtīji projām tukšām rokām
un darīji pāri bāreņiem.
10 Tāpēc tev visapkārt ir izlikti slazdi+
un tevi biedē pēkšņas briesmas,
11 tevi ietin necaurredzama tumsa
un tev pāri veļas plūdu ūdeņi.
12 Vai Dievs nav augstu debesīs?
Raugies, kādos augstumos spīd zvaigznes!
13 Bet tu saki: ”Ko gan Dievs zina?
Kā viņš var spriest tiesu, veroties caur tumšiem mākoņiem?
14 Padebeši aizsedz — viņš neredz neko,
staigādams pa debesjumu*.”
15 Vai paliksi uz vecum vecā ceļa,
ko staigājuši ļaundari,
16 kurus nāve aizrāvusi pirms laika,
kuru pamati plūdos aizskaloti?+
17 Tie Dievam teica: ”Liec mūs mierā!
Ko Visvarenais mums var padarīt?”
18 Bet viņš taču pildīja to namus ar labumiem!
(Tāda sabojāta domāšana man ir pilnīgi nepieņemama.)
19 Taisnie redzēs ļaundaru bojāeju un priecāsies,
nevainīgie par tiem pasmiesies:
20 ”Mūsu ienaidnieki ir pagalam,
un, kas no tiem atlicis, to aprīs uguns!”
21 Iepazīsti Dievu, un tev būs miers,
tad tu pieredzēsi daudz laba.
22 Pieņem mācību, kas nāk no viņa mutes,
un saglabā viņa vārdus sirdī.+
23 Ja tu atgriezīsies pie Visvarenā, tava labklājība uzzels no jauna.+
Ja izdzīsi netaisnību no savas telts
24 un izmetīsi savu zeltu putekļos,
Ofīras zeltu+ izbērsi akmeņainās gravās,
25 tad Visvarenais kļūs par tavu zeltu,
viņš būs tavs tīrākais sudrabs.
26 Tad Visvarenais būs tavs prieks,
un tu paļāvībā vērsīsies pie Dieva.
27 Tu viņu lūgsi, un viņš tevi uzklausīs,
tu pildīsi savus svinīgos solījumus.
28 Ko nolemsi, tas tev izdosies,
un gaisma apspīdēs tavu ceļu.
29 Ja runāsi augstprātīgi, tevi pazemos,
bet pazemīgo viņš glābs.
30 Viņš izglābs to, kurš nevainīgs, —
tāpēc, ja tavas rokas ir tīras, tu noteikti tiksi glābts.”
23 Tad Ījabs atbildēja:
2 ”Arī tagad es nebeigšu sūdzēties.+
Nopūtās ir izsīcis mans spēks.
4 Es celtu viņam priekšā savu lietu,
izklāstītu visu, kas man sakāms savai aizstāvībai.
5 Tad es uzzinātu viņa atbildi
un apsvērtu, ko viņš man saka.
6 Vai viņš pret mani vērstos ar savu lielo spēku?
Nē! Viņš katrā ziņā mani uzklausītu.+
7 Tur taisnīga cilvēka lieta tiktu izspriesta viņa priekšā,
un mans Tiesnesis uz visiem laikiem mani attaisnotu.
8 Bet, ja eju uz austrumiem, viņa tur nav;
ja dodos uz rietumiem, es viņu nemanu.
9 Kad viņš ziemeļos darbojas, es viņu nesaskatu;
viņš griežas uz dienvidiem, bet es viņu neredzu.
10 Taču viņš zina, kādu ceļu es eju.+
Kad viņš būs mani pārbaudījis, es būšu kā tīrs zelts.+
11 Viņa pēdās es esmu licis savus soļus,
esmu turējies uz viņa ceļa un neesmu no tā novērsies.+
12 Viņa pavēles es neesmu pārkāpis,
viņa vārdi man ir tik dārgi,+ ka es turos pie tiem
pat dedzīgāk, nekā no manis ir prasīts.
13 Ja viņš ir ko izlēmis, kas viņam pretosies?+
Ko viņš grib — to dara.+
14 Viņš izpildīs visu, ko par mani ir nolēmis,
un viņam vēl daudz kas ir padomā.
15 Tāpēc es drebu viņa priekšā;
kad domāju par viņu, bīstos arvien vairāk.
16 Dievs laupa man drosmi,
Visvarenais liek man drebēt.
17 Tomēr tumsa vēl nav mani apklusinājusi,
nedz krēsla, kas aizsedz man seju.
24 Kāpēc Visvarenais nenoliek tiesas dienu?+
Kāpēc tie, kas viņu pazīst, neredz to pienākam?
2 Ļaudis pārceļ robežas,+
tie nolaupa lopus un pārdzen uz savām ganībām,
3 tie aizdzen bāreņa ēzeli
un atraitnes vērsi paņem par ķīlu.+
4 Trūkumcietējus tie nostumj no ceļa,
un grūtdieņiem ir jāslēpjas.+
5 Nabagie nopūlas, meklējot iztiku kā savvaļas ēzeļi+ tuksnesī,
klajā tuksnesī tie meklē, ar ko pabarot savus bērnus.
6 Tiem jāpļauj svešā tīrumā*
un jālasa ražas pārpalikumi ļaundara vīnadārzā.
7 Kaili, bez apģērba, tie pārlaiž nakti,+
aukstumā tiem nav, ar ko apsegties.
8 Kalnu lietusgāzēs izmirkuši,
tie spiežas pie klints, jo tiem nav pajumtes.
10 Tiem jāstaigā kailiem, bez apģērba,
un izsalkušiem jānes labības kūļi.
17 Rīts tos biedē kā melna tumsa,
toties melnas tumsas šausmas tiem ir tuvas un pazīstamas.
20 Paša māte viņu aizmirsīs, ar viņu mielosies tārpi,
neviens viņu vairs nepieminēs,+
un netaisnība nolūzīs kā koks.
21 Viņš nodara pārestības neauglīgai sievietei
un nepalīdz atraitnei.
22 Dievs ar savu spēku iznīcinās varenos.
Kaut arī tie celtos, tie nezina, vai paliks dzīvi.
24 Uz īsu brīdi tie izslienas augstu, bet tad to vairs nav.+
Tos noliec zemu+ un, gluži kā visus,
nopļauj un savāc kā vārpas.
25 Vai tā nav? Kurš var pierādīt, ka esmu melis,
un atspēkot manus vārdus?”
25 Tad šuahietis Bildads+ sacīja:
2 ”Viņam ir vara un draudīgs spēks,
viņš nodibina mieru debesu augstumos.
3 Kurš var izskaitīt viņa karapulkus?
Pār kuru viņa gaisma neuzaust?
4 Kā gan mirstīgais varētu būt taisns Dieva priekšā?+
Kā gan cilvēks varētu būt tīrs*?+
5 Lūk, pat mēness nav gana spožs
un zvaigznes nav tīras viņa acīs,
6 kur nu vēl cilvēks, šis tārps,
un cilvēka bērns — nieka kāpurs!”
26 Tad Ījabs atbildēja:
2 ”Ak, kā tu esi palīdzējis vājajam!
Kā esi glābis to, kas bez spēka!+
3 Cik lielisku padomu tu esi devis tam, kam trūkst gudrības!+
Cik dāsni esi dalījies savā gudrībā!
4 Kuru tu mēģini pamācīt?
Un kas tev to visu ir iedvesis?
5 Dziļumā zem ūdeņiem un to iemītniekiem
mirušie trīc Dieva priekšā,
6 jo kaps* nav noslēpts viņa skatienam+
un nav apsega iznīcībai*.
8 Viņš ietin ūdeņus savos mākoņos,+
bet mākoņi no ūdens svara nesaplīst.
9 Viņš aizsedz skatam savu troni,
aizklādams to ar mākoni.+
11 Debesu balsti grīļojas,
tie izbīstas, kad viņš rājas.
13 Ar savu dvašu* viņš debesīm liek noskaidroties,
un viņa roka nodur veiklo čūsku.
14 Lūk, tā ir tikai niecīga daļa no viņa darbiem,+
no viņa balss mēs dzirdam tikai čukstu.
Kurš gan var izprast viņa vareno pērkonu?”+
27 Ījabs turpināja:
2 ”Zvēru pie dzīvā Dieva, kas man ir liedzis taisnu tiesu,+
pie Visvarenā, kas ir padarījis manu dzīvi rūgtu,+ —
3 kamēr vien es vēl elpoju,
kamēr manī vēl ir Dieva dvaša*,+
4 manas lūpas nerunās nepatiesību
un mana mute nečukstēs melus!
5 Nemūžam es neatzīšu, ka jums ir taisnība!
Līdz pēdējam elpas vilcienam es neatteikšos no uzticības Dievam*!+
6 Es esmu taisns — no tā es neatkāpšos.+
Kamēr vien dzīvošu, sirdsapziņai* nebūs iemesla mani nosodīt.
7 Lai manam ienaidniekam klājas kā ļaundarim
un manam pretiniekam — kā netaisnajam.
8 Uz ko lai cer bezdievis, kad tam dara galu,+
kad Dievs tam atņem dzīvību?
9 Vai Dievs uzklausīs viņa žēlabas,
kad pār viņu nāks nelaime?+
10 Vai viņam būs prieks par Visvareno?
Vai viņš arvien piesauks Dievu?
11 Es jums paskaidrošu, kāds ir Dieva spēks,*
neko jums neslēpšu par Visvareno.
12 Ja jau jūs visi esat redzējuši parādības,
kāpēc tad jūs maļat tukšu?
13 Lūk, kāda ir daļa, ko ļaundarim piešķir Dievs,+
kādu mantojumu varmāka saņem no Visvarenā:
14 pat ja viņam būs daudz dēlu, tie kritīs no zobena,+
un viņa pēcnācējiem trūks maizes.
15 Kas viņu pārdzīvos, tos sērga aiznesīs kapā,
un viņu atraitnes tos neapraudās.
16 Pat ja viņš sudrabu sabērs kaudzēs kā putekļus
un smalkas drānas sakrās kā mālus,
17 tad, lai ko viņš būtu sakrājis,
taisnie vilks viņa tērpus+
un nevainīgie sadalīs viņa sudrabu.
18 Nedrošs kā kodes kokons ir nams, ko viņš ceļ,
kā sarga saslieta būda.+
19 Viņš apguļas bagāts, bet viņa bagātība zūd*;
kad viņš atdara acis, nekā vairs nav.
20 Šausmas viņu panāk kā plūdi,
naktī viņu aizrauj viesulis.+
21 Austrumvējš viņu aiznes, un viņš ir prom,
no viņa mājvietas tas viņu aizpūš.+
28 Ir savas atradnes sudrabam,
2 no zemes rok dzelzi,
4 Tālu no ļaužu mītnēm,
aizmirstos nostūros, kur neviens nesper kāju,
viņš izcērt raktuves;
tur cilvēki nolaižas pazemē, virvēs iekārušies.
5 Un zeme, no kuras nāk maize,
dzīlēs tiek izvandīta kā uguns mutulī*.
6 Tur akmeņos guļ safīrs,
un smiltīs slēpjas zelts.
7 Taku uz turieni nenojauš ērglis,
to nemana melnās klijas acs,
8 lepnie zvēri pa to nav staigājuši,
un jauns lauva to nav minis.
9 Cilvēks cērt krama klinti,
apvērš kalnus, izārda tos līdz pašiem pamatiem.
10 Klintī viņš izcērt kanālus,+
katru dārgumu pamana viņa acs.
11 Viņš aizsprosto upju avotus
un apslēpto izceļ gaismā.
12 Bet gudrība — kur tā atrodama?+
Kur mājo sapratne?+
13 Tās vērtību nezina mirstīgie,+
to neatrast dzīvo zemē.
14 Dzelme saka: ”Manī tās nav!”
Jūra piebalso: ”Tās nav arī pie manis!”+
15 Pat ar tīru zeltu tā nav atsverama,
par to sudrabā nesamaksāt.+
16 Par Ofīras zeltu+ to nenopirkt,
nedz par dārgiem oniksiem un safīriem.
17 Zelts un stikls tai nevar līdzināties,
pret tīra zelta trauku to neiemainīt.+
18 Koraļļi, kristāls — tos nav pat ko pieminēt,+
jo gudrība ir dārgāka par pērlēm.
19 Kušas topāzus+ ar to nevar salīdzināt,
to nevar iegūt par tīru zeltu.
20 Bet no kurienes nāk gudrība?
Kur mājo sapratne?+
21 Visu dzīvo acīm tā ir apslēpta,+
no debesu putniem noglabāta.
22 Iznīcība un nāve saka:
”Esam dzirdējušas vien runas par to.”
23 Bet Dievs zina ceļu pie tās,
viņš vienīgais zina, kur tā mīt,+
24 jo viņa skatiens sniedzas līdz pat zemes malām
un viņš redz visu zem debess.+
25 Kad viņš vējam deva spēku*+
un sadalīja ūdeņus,+
26 kad noteica likumu lietum+
un norādīja ceļu pērkona padebešiem,+
27 tad viņš redzēja gudrību un to izskaidroja,
to iedibināja un pārbaudīja.
28 Un viņš sacīja cilvēkam:
”Lūk! Bīties Jehovu — tā ir gudrība,+
un vairīties no ļauna — tā ir sapratne!””+
29 Ījabs turpināja:
2 ”Kaut man klātos kā agrāk,
kā tolaik, kad Dievs mani sargāja,
3 kad viņa gaismeklis mirdzēja man virs galvas
un es gāju caur tumsu, viņa gaismas apspīdēts,+
4 kā dienās, kad es biju spēku pilnbriedā,
kad Dieva draudzība rotāja manu telti,+
5 kad Visvarenais vēl bija ar mani
un mani bērni* bija man līdzās,
6 kad krējumā es mazgāju kājas
un no klints man plūda eļļas straumes.+
7 Kad es izgāju pie pilsētas vārtiem+
un apsēdos pilsētas laukumā,+
8 jaunekļi, mani ieraudzījuši, pakāpās malā*
un veci vīri piecēlās un palika stāvam.+
9 Augstmaņi pārtrauca runāt
un uzlika roku sev uz mutes.
10 Vadoņu balsis apklusa,
it kā mēle tiem būtu pielipusi pie aukslējām.
11 Kurš vien mani dzirdēja, tas mani slavēja,
kurš vien redzēja — mani cildināja,
12 jo es glābu nabagus, kas sauca pēc palīdzības,+
bāreņus un visus, kam nebija palīga.+
14 Taisnībā es tērpos kā drānās,
kā apmetnis un turbāns man bija mans taisnīgums.
15 Es biju acis aklajam
un kājas klibajam,
16 nabagiem es biju tēvs+
un izskatīju svešinieku sūdzības.+
17 Ļaundara žokļus es salauzu+
un izrāvu laupījumu tam no zobiem.
18 Es teicu: ”Es nomiršu pats savās mājās,+
un mana mūža dienu būs tik daudz kā smilšu graudu.
19 Manas saknes sniedzas līdz ūdeņiem,
un rasa nakšņo manos zaros.
20 Mans gods nevītīs,
un mans loks allaž raidīs bultas.”
21 Ļaudis klusēdami manī klausījās,
gaidu pilni, tvēra manu padomu.+
22 Pēc manis tiem nebija, ko bilst,
mani vārdi tiem bija patīkami.
23 Tie gaidīja mani kā lietu, kas nes veldzi,
dzēra manu valodu kā pavasara lietu.+
24 Kad tiem uzsmaidīju, tie gandrīz nespēja noticēt,
mana laipnā seja tos iedrošināja*.
30 Nu mani izsmej tie,+
kas par mani jaunāki,
kuru tēvus es pat saviem ganu suņiem
nebūtu laidis ne tuvumā.
2 Kāds labums man bija no viņu stiprajām rokām?
Viņu spars ir zudis.
3 No trūkuma un bada izdēdējuši,
tie kremt izkaltušu zemi pamestā tukšainē.
4 Krūmājā tie plūc sālszāles*,
irbuleņu saknes ir viņu maize.
5 No ļaužu vidus tie ir padzīti,+
uz tiem kliedz kā uz zagļiem.
6 Tie mitinās gravu nogāzēs,
tveras alās un klintīs.
7 Tie vaimanā krūmājos
un spiežas kopā starp nātrēm.
8 Nejēgas dēli, bezvārža dēli —
tie ir patriekti no zemes.
11 Dievs mani ir atbruņojis un pazemojis,
tāpēc tie atļaujas izturēties pret mani, kā vien ienāk prātā.
12 Pa labi no manis tie salasās barā,
es esmu spiests bēgt,
bet tie aizšķērso ceļu, lai mani pazudinātu.
14 Tie ielaužas kā pa platu plaisu mūrī,
brūk virsū starp gruvešiem.
15 Man uzmācas šausmas,
kā ar vēju ir aizpūsta visa mana cieņa,
kā mākonis aizslīd mana cerība uz glābiņu.
18 Ar varenu spēku mans apģērbs tiek plēsts,*
kā cieša apkakle tas mani žņaudz.
19 Dievs mani ir iemetis dubļos,
esmu pārvērties par putekļiem un pelniem.
20 Es tevi piesaucu, bet tu neatbildi,+
es stāvu tavā priekšā, bet tu tikai noskaties.
21 Tu esi kļuvis pret mani nežēlīgs+
un uzbrūc man ar savu vareno roku.
22 Tu mani pacel un aiznes vējā,
svaidi mani vētrā*.
23 Es zinu, ka tu vedīsi mani nāvē —
namā, kur satiksies visi dzīvie.
25 Vai es neraudāju par grūtdieņiem,
vai neskumu par nabagiem?+
26 Es cerēju uz labu, bet nāca ļauns;
es gaidīju gaismu, bet nāca tumsa.
27 Nemiers manī plosās un nenorimst,
manas bēdu dienas ir klāt.
28 Es staigāju drūms,+ bez saules,
sapulcē pieceļos un saucu pēc palīdzības.
29 Par brāli esmu kļuvis šakāļiem
un par biedru strausiem.+
30 Āda man ir nomelnējusi un lobās nost,+
kauli karstumā deg.
31 Mana arfa vairs tikai sēro,
un mana stabule raud.
2 Citādi ko gan es saņemtu no augstā Dieva,
kādu mantojumu man piešķirtu Visvarenais?
3 Vai ļaundari negaida nelaime,
vai to, kas rīkojas nekrietni, nepiemeklēs posts?+
4 Vai Dievs neredz manas gaitas+
un neskaita visus manus soļus?
5 Vai es esmu dzīvojis melos*?
Vai esmu kādu krāpis?+
7 Ja es esmu novirzījies no taisnā ceļa,+
ja mana sirds ir sekojusi tam, pēc kā acis tīko,+
ja manas rokas ir aptraipītas,
8 tad cits lai ēd, ko esmu sējis,+
un manis dēstīto* lai izrauj.
9 Ja sirds mani vilktu pie citas sievietes+
un es glūnētu+ pie kaimiņa durvīm,
10 tad lai mana sieva maļ miltus citam
un lai viņa pieder citiem vīriešiem.+
11 Jo tā taču būtu kaunpilna rīcība,
noziegums, par ko es būtu pelnījis sodu;+
12 tā būtu uguns, kas aprij un iznīcina*,+
kas nodedzina līdz saknēm visu, ko esmu ieguvis.
13 Ja es būtu liedzis taisnu tiesu saviem kalpiem un kalponēm,
kad tie sūdzējās par mani*,
14 ko es darītu, kad Dievs mani sauktu pie atbildības?
Ko es teiktu, kad viņš prasītu norēķinu?+
15 Vai tas, kurš mani radīja mātes miesās, nav radījis arī viņus?+
Viņš mūs visus ir veidojis mātes klēpī.+
16 Vai es esmu liedzis nabagiem, ko tie vēlas,+
un skumdinājis atraitni,+
17 vai savu kumosu esmu ēdis viens
un ar bāreni neesmu dalījies?+
18 Kopš jaunības es bāreņiem, kas auga pie manis, biju kā tēvs,
kopš mazotnes es esmu palīdzējis atraitnēm.
19 Ja es būtu redzējis, ka cilvēks salst nost bez drēbēm,
ka nabadzīgajam nav, ko vilkt mugurā,+
20 bet nebūtu gādājis, lai manu aitu vilna viņu sasildītu,
un viņš nebūtu mani svētījis,+
21 ja es būtu kratījis dūri pret bāreni,+
kad tam tiesā*+ vajadzēja manu palīdzību,*
22 tad lai mana roka nolūst no pleca,
lai tā salūst elkonī!
23 Es taču baidījos, ka Dievs varētu sūtīt man postu.
Viņa varenības priekšā es nespētu pastāvēt.
24 Ja es būtu paļāvies uz zeltu
un tīram zeltam būtu teicis: ”Ar tevi es esmu drošībā!”,+
25 ja es būtu priecājies, ka man ir daudz mantas,+
ka esmu iedzīvojies bagātībā,+
26 ja, raudzīdamies spožajā saulē
un mēnesī, kas tik cēli slīd pa debesīm,+
27 es būtu ļāvies slepenam kārdinājumam
sūtīt tiem gaisa skūpstus*, lai tos pielūgtu,+
28 tas būtu noziegums, par ko es būtu pelnījis sodu,
jo es būtu noliedzis augsto Dievu.
29 Vai esmu līksmojis par sava ienaidnieka postu+
un tīksminājies par viņa nelaimi?
30 Es neesmu viņu lādējis un vēlējis viņam nāvi+ —
savai mutei neesmu ļāvis tā grēkot.
31 Vai mani saimes ļaudis nesacīja:
”Kuru gan viņš nav paēdinājis?”+
32 Svešiniekiem nebija jānakšņo laukā,+
ceļiniekiem manas durvis vienmēr bija vaļā.
33 Vai es esmu centies piesegt savus grēkus, kā citi mēdz darīt,+
un savus pārkāpumus slēpis azotē?
34 Vai es baidījos no tā, ko ļaudis teiks,
bijos no citu dzimtu nicinājuma
un tāpēc cietu klusu un negāju pat ārā no mājām?
35 Kaut mani kāds uzklausītu!+
Esmu gatavs parakstīties par katru savu vārdu.*
Lai Visvarenais man atbild!+
Kaut mans apsūdzētājs būtu pierakstījis savas apsūdzības!
36 Šo apsūdzības rakstu es nēsātu uz pleca,
liktu to sev galvā kā kroni.
37 Es viņam atbildētu par katru savu soli,
droši kā dižciltīgs vadonis viņam tuvotos.
38 Ja mana zeme būtu vaimanājusi manis dēļ
un visas vagas vienā balsī būtu raudājušas,
39 ja es būtu ēdis tās ražu nesamaksājis+
un īstajiem īpašniekiem licis smagi nopūsties,+
40 tad lai kviešu vietā man izaug dadži
un miežu vietā — smirdīgas nezāles.”
Ar to beidzas Ījaba vārdi.
32 Ījabs bija pārliecināts par savu taisnīgumu*,+ tāpēc šie trīs vīri viņam neko vairs neteica. 2 Bet Ēlihus, būzieša+ Barahēla dēls no Rāma dzimtas, iedegās dusmās. Viņš dusmojās uz Ījabu, jo Ījabs bija aizstāvējis savu, nevis Dieva taisnīgumu.+ 3 Viņš dusmojās arī uz trim Ījaba draugiem, jo tie nebija pratuši pareizi atbildēt un bija vainojuši Dievu.+ 4 Ēlihus bija nogaidījis, pirms viņš uzrunāja Ījabu, jo pārējie bija vecāki par viņu.+ 5 Bet, kad Ēlihus redzēja, ka trim vīriem vairs nav, ko teikt, viņu pārņēma dusmas. 6 Tad Ēlihus, būzieša Barahēla dēls, sacīja:
”Es esmu jauns,
bet jūs jau esat gados,+
tāpēc es aiz cieņas pret jums klusēju+
un neuzdrīkstējos jums klāstīt, ko zinu.
7 Es domāju: ”Lai runā vecums,
lai gudrību pauž tie, kam daudz gadu!”
8 Bet īstenībā gars, kas cilvēkam tiek dots,
Visvarenā elpa, — tas piešķir sapratni.+
9 Vecums vien nepadara gudru,
nedz arī veci vīri vienīgie saprot, kas ir pareizs.+
10 Tāpēc es aicinu: uzklausiet mani,
es jums pastāstīšu, ko zinu.
11 Lūk, es gaidīju, ko jūs teiksiet,
es ieklausījos jūsu domu gaitā,+
kamēr jūs meklējāt īstos vārdus.+
12 Es veltīju jums visu uzmanību,
tomēr neviens no jums nespēja Ījabu atspēkot
un atbildēt uz viņa apgalvojumiem.
13 Tāpēc nesakiet: ”Mēs esam gudri!
Dievs tiks ar viņu galā, ne cilvēks.”
14 Runājot viņš nevērsās pret mani,
un es neatbildēšu viņam ar jūsu vārdiem.
15 Tie ir apjukuši un vairs neatbild,
tiem vairs nav, ko piebilst.
16 Es gaidīju, bet tie nerunā,
tie tikai stāv un klusē.
17 Tad nu arī es izteikšos,
arī es pastāstīšu, ko zinu,
18 jo mani pārpilda vārdi,
es jūtu, kā gars spiež mani runāt.
19 Es esmu kā cieši noslēgts vīna trauks,
kā jauns vīna maiss, kas teju plīsīs!+
20 Man jārunā, lai rastu atvieglojumu,
es atvēršu lūpas un atbildēšu.
un neglaimošu —
22 es nemaz neprotu glaimot —,
citādi mans Radītājs mani tūlīt iznīcinātu.
33 Bet nu, Ījab, lūdzu, uzklausi manus vārdus,
ieklausies visā, ko saku!
2 Lūk, man jāatver mute
un jārunā!
3 Mani vārdi nāk no skaidras sirds,+
manas lūpas atklāti pauž, ko zinu.
5 Atbildi man, ja vari,
sagatavojies pamatot savus apgalvojumus.
6 Dieva priekšā es esmu tāds pats kā tu,
arī es esmu veidots no māla.+
7 Tāpēc tev nav no manis jābaidās,
manas runas nebūs tik smagas, lai tevi satriektu.
8 Bet es dzirdēju, kā tu teici,
jā, es saklausīju tavus vārdus:
9 ”Es esmu nevainīgs, bez grēka,+
esmu tīrs, neko neesmu noziedzies,+
10 bet Dievs atrod ieganstus pret mani vērsties
un izturas pret mani kā pret ienaidnieku.+
11 Manas kājas viņš ieslēdz siekstā,
uzrauga visas manas gaitas.”+
12 Taču tur tev nav taisnība, tāpēc es tev atbildēšu:
Dievs ir daudz augstāks nekā cilvēks.+
13 Kāpēc tu par viņu sūdzies?+
Vai tāpēc, ka viņš uz taviem vārdiem neatbild?+
14 Dievs taču runā vienreiz un vēl otrreiz —
bet neviens neņem vērā.
16 Tad viņš atver tiem ausis+
un savai pamācībai liek iespiesties to prātā*,
17 lai cilvēku atturētu no ļauniem darbiem+
un pasargātu no lepnības.+
19 Cilvēku pārmāca arī sāpes, ko viņš izcieš savā gultā,
smeldze, kas bez mitas lauž viņa kaulus,
20 tā ka viņam riebjas maize
un pat gardumi neiet pie sirds.+
21 Izdilis tā,
ka visi kauli spiežas caur ādu,
22 viņš jau stāv kapa malā,
viņa dzīvība tuvojas nāves nesējiem.
23 Bet, ja pie viņa ierodas kāds vēstnesis*,
aizstāvis, viens no tūkstoša,
lai viņam pastāstītu, kas ir pareizs,
24 tad Dievs par viņu iežēlojas un saka:
”Pasaudzē viņu, lai viņam nav jāaiziet kapā!+
Es esmu atradis izpirkumu!+
26 Viņš lūgs Dievu,+ un Dievs viņam dāvās savu labvēlību,
viņš skatīs Dieva seju ar gavilēm,
un Dievs mirstīgo atkal uzskatīs par taisnīgu.
28 Viņš ir izglābis mani no kapa bedres,+
es dzīvošu un redzēšu gaismu.”
29 Dievs to visu dara cilvēka labā
pat divreiz un trīsreiz,
30 lai viņu paglābtu no kapa
un viņu apspīdētu dzīvības gaisma.+
31 Ņem vērā, Ījab! Uzklausi mani!
Klusē, tagad runāšu es.
32 Ja tev ir, ko teikt, atbildi man!
Runā, jo es vēlos tevi attaisnot.
33 Bet, ja nav, tad klausies!
Klusē, un es tev mācīšu gudrību.”
34 Ēlihus turpināja:
2 ”Klausieties, gudrie, ko es saku,
ieklausieties manī, zinātāji!
3 Auss taču pārbauda vārdus,
tāpat kā mute izgaršo ēdienu.
4 Tad nu izvērtēsim, kas ir pareizs,
savā starpā izspriedīsim, kas ir labs.
6 Vai man melot un noliegt, ka esmu pelnījis attaisnošanu?
Mana brūce nav dziedināma, lai gan neesmu noziedzies.”+
7 Kur atrast otru tādu kā Ījabs,
kas izsmieklu dzer kā ūdeni?
8 Viņš ir kļuvis par ļaundaru biedru
un neliešu draugu,+
9 jo viņš sacīja: ”Cilvēkam tas neko nedod,
ka viņš cenšas patikt Dievam.”+
10 Tāpēc uzklausiet mani, prātīgie vīri:
nav iespējams, ka Dievs darītu ļaunu,+
ka Visvarenais rīkotos netaisni!+
11 Viņš cilvēkam atlīdzina pēc viņa darbiem,+
atmaksā tam pēc viņa rīcības.
13 Kurš viņam uzticējis zemi,
kurš viņam piešķīris varu pār visu pasauli?
14 Ja viņš vērstos pret cilvēkiem
un paņemtu atpakaļ viņu garu un elpu,+
15 visi cilvēki mirtu
un atgrieztos zemē.+
16 Ja tev ir saprašana, tad uzklausi!
Ieklausies manos vārdos!
17 Vai tiešām tu domā, ka valda taisnības nīdējs?
Vai tu nosodīsi vareno, kurš ir taisnīgs?
18 Vai sauksi ķēniņu par nelieti
un dižciltīgo — par ļaundari?+
19 Dievs nenostājas augstmaņu pusē
un nevērtē bagātos augstāk par trūcīgajiem,+
jo tie visi ir viņa roku darbs.+
Pat varenie iet bojā, bet ne no cilvēka rokas.+
21 Dieva acis vēro cilvēka gaitas,+
viņš redz visu, ko tas dara.
22 Nav ne tik biezas tumsas, ne tik melnas ēnas,
lai ļaundari tur varētu paslēpties.+
23 Dievs nenosaka laiku,
kad cilvēkam jānāk viņa tiesas priekšā.
24 Viņam nav vajadzības neko izmeklēt,
pirms viņš iznīcina varenos un citus ieceļ to vietā,+
25 jo viņš zina, ko tie dara.+
Naktī viņš tos gāž, un tie ir pagalam.+
26 Visiem redzot,
viņš tos šausta par ļaundarībām,+
27 jo tie no viņa ir novērsušies+
un viņa ceļi tiem nerūp it nemaz,+
28 tāpēc viņu sasniedz trūcīgo žēlabas
un viņam ir jāklausās grūtdieņu vaimanās.+
29 Ja Dievs klusē, kas viņu var nosodīt?
Ja viņš novērš* seju, kas viņu var saskatīt?
Vienalga, vai Dievs to novērš no tautas vai no cilvēka,
30 viņš tā dara, lai bezdievis nevaldītu+
un neliktu ļaudīm slazdus.
31 Kā gan Dievam var teikt:
”Es esmu sodīts, kaut neesmu grēkojis.+
32 Māci man, ko es pats nesaskatu.
Ja esmu rīkojies nepareizi, es tā vairs nedarīšu!”
33 Vai viņam tevi jāatalgo pēc tava prāta, ja tu nepiekrīti viņa spriedumam?
Tam piekrist vai nepiekrist — tas jālemj tev pašam, ne man.
Tad nu stāsti, ko zini.
34 Prātīgi vīri man teiks,
gudri vīri, kas manī klausās:
35 ”Ījabs nezina, ko runā,+
viņa vārdos nav izpratnes.”
36 Lai Ījabs tiek pārbaudīts* līdz galam,
jo viņš runā tāpat kā ļaundari!
37 Viņš ne tikai grēko, bet arī dumpojas,+
mūsu klātbūtnē viņš nicīgi plaukšķina
un nebeidz apsūdzēt Dievu!”+
35 Pēc tam Ēlihus sacīja:
2 ”Vai tu esi tik pārliecināts par savu taisnību, ka apgalvo:
”Es esmu taisnīgāks par Dievu”?+
4 Es atbildēšu tev
un arī taviem draugiem.+
5 Palūkojies debesīs un skaties,
paveries mākoņos+ augstu sev virs galvas.
6 Ja tu grēko, kā tu kaitē Dievam?+
Ja tavi pārkāpumi vairojas, ko tu viņam nodari?+
7 Ja esi taisns, ko tu viņam dod?
Ko viņš no tevis saņem?+
8 Tavi ļaunie darbi var ietekmēt vienīgi cilvēkus, tādus pašus kā tu,
un tavs taisnīgums nāk par labu tikai cilvēkiem.
9 Ļaudis vaimanā, kad tos smagi apspiež,
viņi kliedz, lai tos paglābj no vareno jūga.+
10 Bet neviens nevaicā: ”Kur ir Dievs, mans diženais Radītājs,+
kam pat naktī skan slavas dziesmas?”+
14 Vēl jo mazāk viņš klausīsies tavās sūdzībās, ka tu viņu neredzi!+
Tava tiesas lieta ir viņa priekšā, tāpēc gaidi uz viņu.+
15 Viņš taču dusmās nav saucis tevi pie atbildības
un nav pievērsis uzmanību taviem pārdrošajiem vārdiem.+
16 Ījabs velti vārsta muti,
gari runā bez izpratnes.”+
36 Ēlihus turpināja:
2 ”Pacieties vēl mazliet, kamēr es visu izskaidrošu,
jo man vēl ir, ko teikt Dieva labā.
3 Es vispusīgi izklāstīšu, ko zinu,
un pasludināšu, ka mans Radītājs ir taisns.+
4 Mani vārdi patiešām nav melīgi.
Tas, kurš zina visu,*+ ir tavā priekšā.
5 Dievs ir varens+ un nevienu neatstumj,
dižena ir viņa gudrība.
8 Bet, ja tie ir ieslēgti važās
un savalgoti bēdu virvēm,
9 viņš tiem atklāj, ko tie nodarījuši,
ko noziegušies sava lepnuma dēļ.
10 Viņš atver to ausis rājienam
un aicina vairs nedarīt ļaunu.+
12 Bet, ja tie neklausīs, tie kritīs no zobena+
un mirs, tā arī neko neiemācījušies.
13 Bezdievīgie krāj sirdī rūgtumu,
tie nesauc pēc palīdzības pat tad, kad Dievs tos soda.
15 Bet Dievs izglābj nelaimīgos viņu bēdās,
atver tiem ausis, lai tie savos spaidos viņu dzirdētu.
16 Viņš tevi izvilks no ciešanu bedres,+
izvedīs plašumā, kur varēsi brīvi uzelpot,+
kur atveldzei tavs galds būs bagātīgi klāts.+
17 Tu būsi gandarīts par spriedumu, ko saņems ļaundari,+
kad tiks spriesta tiesa un nodibināta taisnība.
18 Tikai uzmanies — niknuma pārņemts, nesāc ļauni priecāties+
un nepieļauj, ka liels kukulis tevi novestu no ceļa!
19 Citādi tavi saucieni pēc palīdzības
un visi tavi pūliņi tevi neglābs no ciešanām.+
20 Neilgojies, kaut pienāktu nakts,
kad ļaudis pazūd no savas vietas.
21 Sargies, ka tu nepievērsies ļaunumam,
to izraugoties ciešanu vietā.+
22 Dievs ir dižens savā spēkā.
Kurš vēl ir tāds skolotājs kā viņš?
25 Visi ļaudis tos ir redzējuši,
mirstīgie tos vēro iztālēm.
27 Viņš ceļ augšup ūdens lāses,+
un no miglas tās pārtop lietū,
28 kas pil no mākoņiem+
un aumaļām līst pār ļaudīm.
29 Kurš var saprast, kā izplešas mākoņu klājs,
kā pērkonduna atskan no viņa telts?+
30 Lūk, viņš tai pāri spīdina savus zibeņus+
un jūras gultni sedz ar ūdeņiem.
32 Paslēpis zibeni plaukstās,
viņš to raida tieši mērķī.+
33 Pērkons vēstī par viņa ierašanos,
pat ganāmpulki zina, kas nāk.
37 Tāpēc sirds man dauzās
un lec vai ārā no krūtīm.
2 Ieklausieties taču viņa balss dunā,
pērkongrandos no viņa mutes!
3 Zem visām debesīm viņš ļauj tiem vaļu
un sūta savus zibeņus+ līdz zemes malām.
4 Tad atskan dārds,
grand viņa varenā balss.+
Tai skanot, viņš neaiztur zibeņus.
5 Cik brīnumaini grand Dieva balss!+
Viņš dara varenus darbus, ko mums neaptvert.+
7 Tā viņš pārtrauc ļaužu rosmi,
lai ikviens mirstīgais iepazītu viņa darbus.
8 Zvēri ielien savās migās
un paliek savās slēptuvēs.
9 Viesulis brāž no sava kambara,+
un ziemeļvēji+ atnes salu,
10 no Dieva elpas rodas ledus,+
un plašie ūdeņi aizsalst.+
11 Viņš piesātina mākoņus ar valgmi,
izkaisa padebešos savus zibeņus,+
12 mākoņvāli veļas, kurp viņš tos virza,
pa visu zemi tie pilda, ko vien viņš pavēl.+
14 Klausies, Ījab,
apstājies un pārdomā Dieva brīnumainos darbus!+
15 Vai tu zini, kā Dievs pārvalda padebešus,
kā viņš mākonī zibeni šķiļ?
16 Vai zini, kā mākoņi peld debesīs?+
Šos dižos darbus dara tas, kurš zina visu!+
17 Kāpēc sakarst tavs apģērbs,
kad dienvidvējš+ zemei liek pieklust?
18 Vai tu vari kā viņš izplest debesis,+
tās izkalt kā cietu metāla spoguli?
19 Pastāsti, ko mums viņam teikt, —
mēs atbildi nerodam, jo esam tumsā.
20 Vai man pavēstīt Dievam, ka gribu ar viņu parunāt?
Vai kāds ir pateicis kaut ko tik svarīgu, ka viņam tas būtu jādzird?+
21 Kamēr nepārskrien vējš un neizdzenā mākoņus,
cilvēki pat neredz saules gaismu,
lai cik spoži tā spīdētu debesīs.
22 No ziemeļiem staro zelta spozme,
Dieva diženums+ vieš bijību.
23 Visvareno mums neizzināt;+
viņš ir varens spēkā,+
viņš neatkāpjas no sava taisnīguma,+ nekad nerīkojas netaisni.+
24 Tāpēc lai ļaudis viņu bīstas!+
Bet tie, kas paši sev šķiet gudri, viņam nav patīkami.”+
38 Tad Jehova no vētras uzrunāja Ījabu:+
2 ”Kurš met šaubu ēnu uz maniem nodomiem,
runādams to, ko nezina?+
3 Saņemies un esi vīrišķīgs —
es tev vaicāšu, bet tu man atbildi.
4 Kur tu biji, kad es liku pamatus zemei?+
Pastāsti man, ja domā, ka zini, kā tas notika.
5 Kas noteica tās mērus — varbūt tu to zini?
Kas nostiepa tai pāri mērauklu?
8 Kas ar durvīm aizšķērsoja ceļu jūrai,+
kad tā izlauzās no mātes klēpja,
9 kad es to ietērpu mākoņos
un ietinu tumsas autos,
10 kad es tai nospraudu robežu,
ierīkoju durvis un bultas+
11 un teicu: ”Līdz šejienei tu nāksi, bet tālāk ne,
te tavi lepnie viļņi stās”?+
12 Vai tu jelkad esi pavēlējis rītam,
vai ausmai esi ierādījis vietu,+
13 licis tai satvert zemi aiz malām
un nokratīt no zemes ļaundarus?+
14 Zeme pārveidojas kā māls zem spiedoga,
tās vaibsti izceļas kā tērpa raksts.
15 Bet ļaundariem viņu gaisma tiek atņemta,
un viņu paceltā roka tiek salauzta.
16 Vai esi bijis pie jūras avotiem,
vai dzelmi esi pētīdams izstaigājis?+
18 Vai tu esi aptvēris zemes plašumu?+
Pastāsti, ja tu to visu zini!
19 Kurā pusē mājo gaisma,+
un kur ir tumsas mītne?
20 Vai tu spēj tās aizvest uz viņu novadiem
un atrast ceļu uz viņu mājām?
21 Vai tu to zini? Tu taču biji jau dzimis,
un tavs mūžs ir bijis tik ilgs!
22 Vai tu kādreiz esi iegājis sniega krātuvēs,+
vai esi redzējis krusas krājumus,+
23 ko es glabāju posta laikam,
cīņas un kara dienai?+
25 Kas ir izcirtis notekas lietusgāzēm
un ieminis ceļu pērkona padebešiem,+
26 lai lietus līst pār neapdzīvotu zemi,
pār tuksnesi, kur ļaužu nav,+
27 lai veldzē pamestas posta vietas
un zālei liek zelt?+
28 Vai lietum ir tēvs?+
Kas ir laidis pasaulē rasas lāses?+
29 No kura klēpja nāk ledus,
un kas dzemdē debesu sarmu,+
30 kad ūdens pārklājas kā ar akmens vāku
un dziļie ūdeņi aizsalst?+
34 Vai tu spēj saukt tā, lai tava balss aizskanētu līdz mākoņiem
un pār tevi gāztos lietus straumes?+
35 Vai tu vari izsūtīt zibeņus?
Vai tie atgriezīsies pie tevis un teiks: ”Esam te!”?
37 Kas ir tik gudrs, lai saskaitītu mākoņus,
un kas var apgāzt debesu krūkas,+
38 tā ka putekļi pārvēršas dubļos
un kukuržņi salīp kopā?
39 Vai tu vari nomedīt laupījumu lauvai
un remdēt jauno lauvu izsalkumu,+
40 kad tie tup savos midzeņos
un glūn no savām slēptuvēm?
41 Kas gādā barību krauklim,+
kad tā bērni brēc pēc Dieva palīdzības
un klīst apkārt, jo tiem nav, ko ēst?
39 Vai tu zini, kad atnesas kalnu kazas?+
Vai esi redzējis, kā dzemdē briežumātes?+
2 Vai tu skaiti to grūsnības mēnešus?
Vai zini laiku, kad tām dzimst mazuļi?
3 Tās sakņūp un dzemdē,
un dzemdību sāpes ir galā.
4 To mazuļi pieņemas spēkā, laukā tie uzaug
un tad aiziet, lai pie mātes vairs neatgrieztos.
6 Tuksnesī es tam ierādīju mājas
un sāļu klajumu devu par mitekli.
7 Tas nicina pilsētas kņadu
un nedzird dzinēja klaigas.
8 Kalnos tas lūkojas pēc ganībām
un uzmeklē ikkatru zaļumu.
10 Vai ar virvi tu meža vērsi noturēsi vagā?
Vai tas paklausīgi tev sekos, lai artu* ielejā?
11 Vai paļausies uz vērša lielo spēku
un uzticēsi tam savus smagos darbus?
12 Vai vari cerēt, ka tas savāks tavu ražu
un savedīs labību tavā kuļamklonā?
13 Līksmi plivinās strausienes spārni,
bet vai tā var lepoties ar tādiem spārniem kā stārķis?+
14 Savas olas tā atstāj zemē,
lai smiltis tās silda,
15 un neliekas ne zinis, ka tās kāds var sabradāt,
ka zvēri tās var samīt.
16 Pret saviem bērniem tā ir skarba, it kā tie būtu sveši,+
tā nebaidās, ka būs pūlējusies velti,
17 jo Dievs tai nav devis gudrību
un nav piešķīris saprašanu.
18 Bet, kad strausiene savicina spārnus, lai mestos skriet,
tā pasmejas par zirgu un jātnieku.
19 Vai tu dod spēku zirgam?+
Vai tu tērp krēpēs viņa kaklu?
20 Vai tu liec tam lēkt kā sisenim?
Kad zirgs lepni sprauslā, sagrābj bailes.+
22 Tas nicina briesmas, nebīstas ne no kā+
un negriež ceļu zobenam.
23 Pret sāniem žvadzēdams tam sitas bultu maks,
šķēps un pīķis zib.
24 Nepacietībā trīsot, tas raujas uz priekšu,
nespēj palikt mierā, kad atskan rags.
25 Sadzirdot raga skaņas, tas skaļi zviedz,
jau iztālēm saož kauju,
kur dimd virsnieku balsis un kara saucieni.+
26 Vai tu esi iemācījis piekūnam lidot
un izplest spārnus pret dienvidiem?
28 Tas mājo uz klints,
nakšņo uz klintsradzes savā cietoksnī.
29 No turienes tas uzglūn laupījumam,+
ērgļa acis saredz tālu.
30 Viņa putnēni dzer asinis,
kur guļ nogalētie — tur viņš ir klāt.”+
40 Pēc tam Jehova Ījabam sacīja:
2 ”Vai tas, kurš meklē vainu citos, strīdēsies ar Visvareno?+
Kas Dievam grib pārmest, lai atbild!”+
3 Ījabs Jehovam atbildēja:
4 ”Es neesmu nekas+ —
ko lai es tev saku?
Es uzlieku roku sev uz mutes.+
5 Es esmu runājis vienreiz un otrreiz,
bet nu es apklusīšu un neko vairs neteikšu.”
6 Tad Jehova atbildēja Ījabam no vētras:+
7 ”Saņemies un esi vīrišķīgs —
es tev vaicāšu, bet tu man atbildi.+
8 Vai gribi apšaubīt manu taisnīgumu?
Vai mani nosodīsi, lai attaisnotu sevi?+
9 Vai tev ir tikpat varens spēks kā Dievam?+
Vai tu spēj dārdināt savu balsi tāpat kā viņš?+
10 Greznojies ar cildenumu un godu,
ietērpies diženībā un krāšņumā!
11 Ļauj vaļu savām niknajām dusmām,
ikvienu lepno, ko ieraugi, nospied pie zemes.
12 Jā, māci visiem lepnajiem pazemību,
samin ļaundarus bez kavēšanās!
13 Liec tiem visiem pazust zemes putekļos,
ieslogi tos tumsā,
14 tad es atzīšu*,
ka tu pats ar savu spēku spēj sevi glābt.
15 Bet, lūk, behemots, ko esmu radījis tāpat kā tevi.
Tas ēd zāli kā vērsis.
16 Skaties, cik tam spēcīgas gūžas
un cik stipri vēdera muskuļi!
17 Aste tam stingra kā ciedrs,
cisku dzīslas cieši savītas,
18 kauli tam kā vara stobri,
kājas — it kā izkaltas no dzelzs.
19 Tas pieder pie izcilākajiem Dieva darbiem,*
vienīgi Radītājs tam var tuvoties ar zobenu.
20 Barība tam nāk no pakalniem,
kur skraida zvēri.
21 Tas zviln zem lotoskokiem*
purva niedru aizsegā,
22 veldzējas lotoskoku pavēnī,
ielejas papeļu ieskauts.
23 Kad upe mutuļo, tas neizbīstas,
nebēdā, kaut Jordāna+ šļāktos mutē.
24 Kurš var to notvert, kad tas ir modrs,
vai ar kāšiem caurdurt tam nāsis?
2 Vai izvērsi auklu* tam caur nāsīm
un ar kāsi caurdursi žokļus?
3 Vai viņš tevi lūgsies
un mīlīgi runās ar tevi?
4 Vai viņš slēgs ar tevi līgumu,
ka uz visiem laikiem kļūs tev par vergu?
5 Vai tu rotaļāsies ar leviatānu kā ar putniņu,
vai siesi to pavadā savām meitenēm par prieku?
6 Vai zvejas biedri par to kaulēsies?
Vai viņi to sadalīs starp tirgotājiem?
7 Vai sadurstīsi tam ādu ar harpūnām+
un galvu — ar žebērkļiem?
8 Tikai pamēģini piedurt tam pirkstu —
šo cīņu tu nespēsi aizmirst un nekad tā vairs nedarīsi!
9 Velti cerēt, ka izdosies viņu pieveikt;
viņu ieraugot vien, tu jau ļimsi.
10 Neviens neuzdrošinās to iztraucēt.
Tad kurš gan spētu stāties pretī man?+
11 Kurš man kaut ko ir devis, ka es būtu viņam parādā?+
Viss, kas zem debesīm, ir mans.+
12 Es neklusēšu par tā locekļiem,
par to, cik tas varens, cik samērīgi veidots.
13 Kurš var noraut tam bruņas?
Kurš līdīs leviatāna atplestajos žokļos?
14 Kurš atlauzīs viņa rīkli?
Briesmīgas ir viņa zobu rindas!
15 Blīvi savienotas,
uz viņa muguras virknējas zvīņas,*
16 kas pieguļ tik cieši cita pie citas,
ka pat gaiss nespēj izspiesties cauri.
17 Tās turas kopā kā salipušas,
ir tā saķērušās, ka neatraut.
18 Kad tas šķauda, pašķīst gaisma,
acis tam spīd kā ausmas stari.
19 Zibšņi plaiksnī tam no mutes,
izlec ugunīgas dzirkstis.
20 No viņa nāsīm veļas dūmi
kā no krāsns, ko kurina ar doņiem*.
21 Viņa elpa aizsveļ ogles,
un no mutes šaujas liesma.
22 Skaustā tam slēpjas varens spēks,
visi trīc šausmās viņa priekšā.
23 Ieloces uz viņa miesas ir kā sakausētas kopā,
kā no metāla kaltas — tās neatraut.
24 Sirds tam cieta kā akmens,
jā, tik cieta kā apakšējais dzirnakmens.
25 Kad tas ceļas, pat varenie bīstas;
kad tas plosās, tos pārņem apjukums.
26 Ar zobenu viņu nepieveikt,
nedz arī ar šķēpu, šautru vai bultu.+
27 Dzelzs tam liekas kā salmi
un varš — kā sapuvis koks.
28 Ar bultu to nepatriekt,
un kā rugāji pret to ir lingotāja akmeņi.
29 Runga viņa acīs ir kā salmu stiebrs,
tas tikai pasmejas par šķēpa svelpām.
30 Pavēdere tam kā asām lauskām klāta,
tas šļūc pa dūņām kā kuļamās ragavas.+
31 Tas liek dziļumiem mutuļot kā katlam,
sakuļ jūru kā ziežu podu.
32 Aiz sevis tas atstāj spožu sliedi,
tā vien šķiet, ka dzelme sirmo.
33 Uz zemes tam nav līdzīgu,
tas ir radīts, lai nepazītu bailes.
34 Droši tas noraugās uz visiem lepnajiem,
tas ir visu vareno zvēru ķēniņš.”
42 Tad Ījabs atbildēja Jehovam:
2 ”Tagad es zinu, ka tu spēj visu
un nekas, ko esi nodomājis, tev nav neiespējams.+
3 Tu jautāji: ”Kurš met šaubu ēnu uz maniem nodomiem, runādams to, ko nezina?”+
Patiešām, es runāju par to, ko nesapratu, —
par lietām, kas man ir pārāk brīnumainas un par kurām man nav ne jausmas.+
4 Tu teici: ”Lūdzu, klausies, un es runāšu.
Es tev vaicāšu, bet tu man atbildi.”+
5 Līdz šim es biju tikai dzirdējis par tevi,
bet nu es tevi redzu savām acīm.
7 Pēc tam, kad Jehova bija pateicis visu, kas viņam bija sakāms Ījabam, Jehova uzrunāja tēmānieti Ēlifasu: ”Manas dusmas ir iedegušās pret tevi un abiem taviem draugiem,+ jo atšķirībā no mana kalpa Ījaba jūs esat runājuši par mani nepatiesību.+ 8 Tagad ņemiet septiņus buļļus un septiņus aunus, ejiet pie mana kalpa Ījaba un upurējiet par sevi dedzināmo upuri. Mans kalps Ījabs lūgs par jums,+ un es viņu uzklausīšu un jūs nesodīšu, lai gan jūs ar savu muļķību to esat pelnījuši, jo atšķirībā no mana kalpa Ījaba esat runājuši par mani nepatiesību.”
9 Tad tēmānietis Ēlifass, šuahietis Bildads un naamatietis Cofars izdarīja, kā Jehova viņiem bija licis, un Jehova uzklausīja Ījaba lūgšanu.
10 Kad Ījabs bija lūdzis par saviem draugiem,+ Jehova novērsa Ījaba ciešanas+ un atjaunoja viņa labklājību, un Jehova viņam piešķīra divreiz vairāk, nekā viņam bija piederējis iepriekš.+ 11 Visi Ījaba brāļi un māsas un agrākie draugi+ ieradās pie viņa un kopā ar Ījabu ēda viņa namā. Tie žēloja un mierināja Ījabu visu to bēdu dēļ, kuras Jehova viņam bija ļāvis pieredzēt, un katrs no tiem viņam uzdāvināja sudraba gabalu un zelta gredzenu.
12 Ījaba mūža otru pusi Jehova svētīja vēl vairāk nekā sākumu.+ Ījabam piederēja 14 000 aitu, 6000 kamieļu, 1000 pāru vēršu un 1000 ēzeļmāšu.+ 13 Viņam arī piedzima septiņi dēli un trīs meitas.+ 14 Pirmo meitu viņš nosauca par Jemīmu, otro — par Keciju un trešo — par Keren-Hapūhu. 15 Visā zemē nebija atrodamas skaistākas sievietes par Ījaba meitām, un tēvs viņām piešķīra mantojumu tāpat kā viņu brāļiem.
16 Ījabs nodzīvoja vēl simt četrdesmit gadus. Viņš pieredzēja bērnus un bērnubērnus līdz ceturtajai paaudzei 17 un nomira sirmā vecumā, nodzīvojis garu, piepildītu mūžu.
Iesp., nozīmē ”nīstais”.
Vai ”nevainojams; Dievam uzticīgs”.
Vai ”katrs savā dienā”.
T.i., eņģeļi.
”Dieva uguns”. Vai, iesp., ”zibens”.
Burt. ”tur atgriezīšos”.
Vai ”nepiedēvēja Dievam neko nosodāmu”.
T.i., eņģeļi.
Vai ”krietnumā; nevainojamībā”.
Ebr. nefeš. Sk. ”dvēsele” skaidrojošajā vārdnīcā.
Burt. ”Ir ieņemts vīrs!”.
Vai ”tumsa un nāves ēna”.
Vai ”lietus mākonis”.
Acīmredzot krokodils vai cits liels, spēcīgs dzīvnieks, kas mīt ūdenī.
Vai ”būdams uzticīgs Dievam”.
Vai ”perina ļaunu”.
Vai ”vēstnešos”.
Iesp., domāti eņģeļi.
Burt. ”tev būs līgums ar lauka akmeņiem”.
Vai ”pārsteidzīgi; nepārdomāti”.
Vai, iesp., ”olas baltumam”.
Burt. ”brāļi”.
Vai ”Šebas”.
Vai ”šeolā”. Sk. ”šeols” skaidrojošajā vārdnīcā.
Burt. ”sava gara mokās”.
Burt. ”mani kauli”.
Vai ”atkritēja”.
Vai ”Viņš atspiedīsies pret savu namu, bet tas sabruks”.
Vai ”tos, kas viņam uzticīgi”.
Burt. ”gudrs sirdī”.
Iesp., atbilst Lielajam Lācim, Orionam un Plejādēm (Sietiņam) Vērša zvaigznājā.
Burt. ”dienvidu kambarus”.
Iesp., liels jūras dzīvnieks.
Vai, iesp., ”savam pretiniekam tiesā”.
Vai ”saglabātu uzticību Dievam”.
Vai ”viņam uzticīgos”.
Vai ”starpnieka”.
Vai ”elpu; dzīvību”.
Vai ”tumsas un nāves ēnas”.
Vai ”Vai balamutem lai būtu taisnība?”.
Vai ”visu atklāt par Visvareno”.
Vai ”šeolu”. Sk. ”šeols” skaidrojošajā vārdnīcā.
Burt. ”sagatavotu savu sirdi”.
Vai, iesp., ”parunā ar zemi”.
Vai ”elpa”.
Vai ”cenšaties nostāties viņa pusē”.
Vai, iesp., ”Ja kāds to var, es apklusīšu un miršu!”.
Burt. ”viņš”. Iesp., attiecas uz Ījabu.
Burt. ”mani”.
Vai ”šeolā”. Sk. ”šeols” skaidrojošajā vārdnīcā.
Burt. ”ar vēja zināšanām”.
Burt. ”garu”.
Iesp., domāti eņģeļi.
Vai ”cenšas pārspēt”.
T.i., viņam zudīs cerība atgūt zaudēto.
Burt. ”vēja”.
T.i., Ēlifasu.
Vai ”spēku”. Burt. ”ragu”.
Vai ”nāves ēna”.
Vai, iesp., ”bez miega raugās uz Dievu”.
Vai ”šeols”. Sk. ”šeols” skaidrojošajā vārdnīcā.
Vai ”šeola”.
Iesp., Bildads uzrunā Ījabu un tos, kas domā līdzīgi viņam.
Vai, iesp., ”netīri”.
Burt. ”nāves pirmdzimtais”.
T.i., liek viņam mirt briesmīgā nāvē.
Vai ”Tuvinieki”.
Burt. ”neesat pieēdušies manas miesas”.
Burt. ”pār putekļiem”.
Burt. ”manas nieres”.
Vai ”žulti”.
Vai ”sviestu”.
Burt. ”atdos un nenorīs”.
Vai ”vareni”.
Vai ”mirklī”, t.i., mirst vieglā nāvē.
Vai ”šeolā”. Sk. ”šeols” skaidrojošajā vārdnīcā.
Vai ”domāšanu; plāniem”.
Burt. ”zīmes”.
Vai ”ir prieks”.
Vai ”esi uzticīgs Dievam”.
Vai ”debess apli”.
Vai, iesp., ”jāvāc lopiem barība laukā”.
Vai, iesp., ”Tie spiež eļļu”.
Vai, iesp., ”Dievs nevienu neapsūdz”.
Vai ”šeols”. Sk. ”šeols” skaidrojošajā vārdnīcā.
Vai ”nevainīgs”.
Vai ”šeols”. Sk. ”šeols” skaidrojošajā vārdnīcā.
Ebr. avaddōn. Sk. ”Abadons” skaidrojošajā vārdnīcā.
Burt. ”ziemeļus”.
Burt. ”apli”.
Burt. ”rahabu”.
Vai ”vēju”.
Vai ”gars”.
Vai ”nenoliegšu savu krietnumu”.
Burt. ”sirdij”.
Vai, iesp., ”jūs mācīšu Dieva spēkā”.
Burt. ”bet neko neievāc”.
Vai, iesp., ”Ļaudis”.
Vai ”attīra”.
Burt. ”akmens”.
Burt. ”akmens”.
Acīmredzot runa ir par darbiem raktuvēs.
Burt. ”svaru”.
Vai ”kalpi”.
Burt. ”paslēpās”.
Vai, iesp., ”mana vaiga gaišumu tie neaptumšoja”.
Iesp., domāts balandu dzimtas augs (Atriplex halimus).
Vai, iesp., ”tiem palīga nevajag”.
Vai, iesp., ”Bēdu smagums mani izkropļo”.
Vai, iesp., ”ar dārdoņu mani satriec”.
Burt. ”drupām”.
Vai, iesp., ”biedrojies ar meļiem”.
Vai ”esmu krietns”.
Vai ”manus pēcnācējus”.
Burt. ”apēd līdz iznīcībai”.
Vai ”tiesājās ar mani”.
Burt. ”vārtos”.
Vai, iesp., ”kad redzēju, ka tiesā man ir atbalsts”.
Burt. ”un mana roka būtu skūpstījusi manu muti”.
Vai ”Lūk, mans paraksts”.
Vai ”palika taisns savās acīs”.
Vai ”Es būšu objektīvs”.
Vai ”ar zīmogu apstiprina pamācību, ko tiem dod”.
Vai ”viņa dzīvību (ebr. nefeš)”. Sk. ”dvēsele” skaidrojošajā vārdnīcā.
Vai ”eņģelis”.
Vai, iesp., ”un tas man nenāca par labu”.
Burt. ”slēpj”.
Vai, iesp., ”Mans tēvs, lai Ījabs tiek pārbaudīts”.
Acīmredzot attiecas uz Dievu.
Vai ”Melos”.
T.i., Dievs.
Vai, iesp., ”ķēniņus tronī ceļ”.
Vai, iesp., ”beigdami”.
Vai ”vīriešiem, kas nodarbojas ar kulta prostitūciju”. Sk. ”prostitūta, prostitūcija” skaidrojošajā vārdnīcā.
Vai, iesp., ”ir nopēlis viņa rīcību; ir saucis viņu pie atbildības par viņa rīcību”.
Vai ”neizzināms”.
Vai, iesp., ”spriež tiesu tautām”.
T.i., eņģeļi.
Vai ”nāves ēnas”.
Vai, iesp., ”zibens”.
Iesp., atbilst Plejādēm (Sietiņam) Vērša zvaigznājā.
Iesp., atbilst Orionam.
Ebr. mazzārōt. 2Ķn 23:5 radniecīgs vārds apzīmē zodiaka zvaigznājus.
Iesp., atbilst Lielajam Lācim.
Vai, iesp., ”viņam”, t.i., Dievam.
Vai, iesp., ”cilvēkam”.
Vai, iesp., ”piešķīris spriestspēju prātam”.
Jeb ”onagru”.
Acīmredzot taurs.
Vai ”ecētu”.
Vai ”tevi uzslavēšu”.
Burt. ”Tas ir Dieva ceļu sākums”.
Jeb ”zizifiem”.
Iesp., krokodilu.
Burt. ”doni”. Šo purvainās vietās sastopamo augu mēdza izmantot auklu vīšanai un iekuram.
Vai, iesp., ”Viņa lepnums ir blīvi savienotu zvīņu rindas”.
Sk. 2. p., zemsv. piez.