LŪKAS EVAŅĢĒLIJS

1 Jau daudzi ir centušies apkopot ziņas par notikumiem, kuriem mēs pilnībā ticam+ 2 un par kuriem mums ir pastāstījuši arī tie, kas no paša sākuma ir bijuši to aculiecinieki+ un ir sludinājuši vēsti.+ 3 Tad nu arī es, no iesākuma visam rūpīgi izsekojis, apņēmos to pēc kārtas tev aprakstīt, augsti godātais Teofil,+ 4 lai tu pārliecinātos, cik uzticams ir viss, kas tev ir stāstīts un mācīts.+

5 Jūdejas ķēniņa Hēroda* laikā+ bija kāds priesteris, vārdā Zaharja, no Abijas vienības,+ un viņam bija sieva no Ārona dzimtas, ko sauca par Elizabeti. 6 Viņi abi bija krietni un nevainojami Dieva acīs, jo dzīvoja saskaņā ar visiem Jehovas* baušļiem un likumiem. 7 Taču viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un viņi bija jau krietni gados.

8 Reiz, kad Zaharja pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, jo bija viņa vienības kārta to darīt,+ 9 viņš pēc priesteru vidū pieņemtās kārtības tika izraudzīts, lai ieietu Jehovas svētnīcā+ un dedzinātu kvēpināmo.+ 10 Kvēpināmā stundā pulks ļaužu ārpusē lūdza Dievu. 11 Tad Zaharjam parādījās Jehovas eņģelis, kas stāvēja pa labi no kvēpināšanas altāra. 12 To redzēdams, Zaharja apjuka, un viņu pārņēma bailes. 13 Bet eņģelis viņam teica: ”Nebaidies, Zaharja! Tavas karstās lūgšanas ir uzklausītas. Tava sieva Elizabete tev dzemdēs dēlu, un tu viņu nosauksi par Jāni.+ 14 Tu priecāsies un līksmosi, un daudziem būs prieks par viņa dzimšanu,+ 15 jo viņš kļūs dižens Jehovas acīs.+ Bet viņš nedrīkstēs dzert ne vīnu, ne citus reibinošus dzērienus,+ un jau pirms dzimšanas* viņu piepildīs svētais gars.+ 16 Daudzus izraēliešus viņš pamudinās atgriezties pie viņu Dieva Jehovas+ 17 un ies tam pa priekšu ar Elijas garu un spēku,+ lai tēvu sirdis padarītu tādas kā bērniem*+ un nepaklausīgos pievērstu taisno gudrībai. Tā viņš sagatavos ļaudis Jehovam.”+

18 Zaharja eņģelim jautāja: ”Kā lai es zinu, ka tā būs? Es taču esmu jau vecs, un arī mana sieva ir krietni gados.” 19 Eņģelis viņam atbildēja: ”Es esmu Gabriēls,+ kas stāv Dieva priekšā,+ un es esmu sūtīts paziņot tev šo labo vēsti. 20 Bet, tā kā tu neesi ticējis maniem vārdiem, kas piepildīsies savā laikā, tu būsi mēms un nespēsi runāt līdz tai dienai, kad tas notiks.” 21 Tikmēr ļaudis gaidīja Zaharju un brīnījās, kāpēc viņš tik ilgi kavējas svētnīcā. 22 Kad viņš iznāca ārā, viņš nespēja neko tiem pateikt, un ļaudis atskārta, ka viņš svētnīcā ir redzējis kaut ko pārdabisku*. Būdams mēms, Zaharja rādīja tiem zīmes. 23 Kad viņa kalpošanas laiks bija beidzies, viņš atgriezās mājās.

24 Pēc kāda laika Zaharjas sievai Elizabetei iestājās grūtniecība, un viņa piecus mēnešus nerādījās cilvēkos. Viņa teica: 25 ”Lūk, ko Jehova ir darījis manā labā: viņš ir pievērsis man uzmanību un atbrīvojis mani no negoda.”+

26 Kad ritēja sestais mēnesis, Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu+ uz Galilejas pilsētu Nācareti 27 pie jaunavas,+ kas bija saderināta ar kādu vīrieti, vārdā Jāzeps, no Dāvida dzimtas. Šo jaunavu sauca Marija.+ 28 Ieradies pie viņas, eņģelis teica: ”Esi sveicināta, tu, kas esi izpelnījusies labvēlību! Jehova ir ar tevi.” 29 Bet viņa, to dzirdot, ļoti apjuka un bija neizpratnē, ko gan šāds sveiciens varētu nozīmēt. 30 Tāpēc eņģelis viņai teica: ”Nebaidies, Marija, jo tu esi ieguvusi Dieva labvēlību! 31 Tev iestāsies grūtniecība, tu dzemdēsi dēlu+ un nosauksi viņu par Jēzu.+ 32 Viņš būs dižens,+ un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu,+ un Dievs Jehova viņam piešķirs viņa tēva Dāvida troni.+ 33 Viņš valdīs pār Jēkaba pēcnācējiem mūžīgi, un viņa valdīšanai nepienāks gals.”+

34 Bet Marija jautāja eņģelim: ”Kā tas iespējams, ja man nekad nav bijis tuvības ar vīrieti?”+ 35 Eņģelis viņai atbildēja: ”Pār tevi nāks svētais gars+ un klāsies Visaugstākā spēks, tāpēc bērnu, kas tev piedzims, sauks par svētu,+ par Dieva Dēlu.+ 36 Arī tava radiniece Elizabete savos gados gaida dēlu — tā, ko dēvēja par neauglīgu, ir jau sestajā mēnesī, 37 jo Dievam nekas nav neiespējams*.”+ 38 Tad Marija teica: ”Es esmu Jehovas kalpone. Lai notiek ar mani, kā esi teicis!” Pēc tam eņģelis no viņas aizgāja.

39 Pēc neilga laika Marija sataisījās un steigšus devās uz pilsētu Jūdas kalnos. 40 Tur viņa iegāja Zaharjas namā un sveicināja Elizabeti. 41 Kad Elizabete dzirdēja Marijas sveicienu, mazulis viņas klēpī palēcās, Elizabeti piepildīja svētais gars, 42 un viņa skaļā balsī iesaucās: ”Tu esi svētīta vairāk par visām sievietēm, un svētīts ir bērns, kas tev dzims! 43 No kurienes man tāds gods, ka mana Kunga māte ir atnākusi pie manis? 44 Tiklīdz atskanēja tavs sveiciens, mazulis manā klēpī no prieka palēcās. 45 Laimīga esi tu, kas esi ticējusi, jo viss, ko tev ir teicis Jehova, piepildīsies.”

46 Marija sacīja: ”Mana dvēsele* daudzina Jehovu,+ 47 un mans gars līksmo par Dievu, manu Glābēju,+ 48 jo viņš ir pievērsis uzmanību savai necilajai kalponei.+ No šī brīža visas paaudzes mani sauks par laimīgu,+ 49 jo Varenais manā labā ir darījis kaut ko diženu. Svēts ir viņa vārds,+ 50 un no paaudzes paaudzē viņš dāvā žēlastību tiem, kas viņu bīstas.+ 51 Ar savu roku viņš ir paveicis varenus darbus, viņš ir izklīdinājis tos, kam sirdī augstprātīgi nodomi.+ 52 Viņš ir gāzis no troņiem varenos,+ bet paaugstinājis zemos,+ 53 izsalkušajiem viņš ir devis papilnam laba,+ bet bagātos aizsūtījis prom tukšā. 54 Viņš ir nācis palīgā savam kalpam Izraēlam, pieminēdams savu solījumu mūžīgi būt žēlsirdīgam+ 55 pret Ābrahāmu un tā pēcnācējiem,+ kā jau viņš ir teicis mūsu tēviem.” 56 Marija palika pie Elizabetes kādus trīs mēnešus, bet pēc tam atgriezās mājās.

57 Kad pienāca laiks, Elizabetei piedzima dēls. 58 Uzzinājuši, cik lielu žēlastību Jehova viņai ir parādījis, kaimiņi un radi priecājās kopā ar viņu.+ 59 Tie nāca astotajā dienā, kad bērns bija jāapgraiza,+ un gribēja to nosaukt tēva vārdā par Zaharju, 60 bet bērna māte iebilda: ”Nē, viņu sauks par Jāni!” 61 Tie viņai teica: ”Tā taču nesauc nevienu no taviem radiem,” 62 un ar zīmēm prasīja bērna tēvam, kā viņš gribētu, lai to nosauc. 63 Zaharja palūdza dēlīti un uzrakstīja: ”Viņa vārds ir Jānis.”+ Tad visi brīnījās. 64 Tūlīt pat viņa mute atdarījās un mēle atraisījās, un viņš sāka runāt,+ slavēdams Dievu. 65 Visus, kas dzīvoja kaimiņos, pārņēma bailes, un par notikušo runāja visā Jūdejas kalnu apgabalā. 66 Visiem, kas to dzirdēja, tas lika aizdomāties, un viņi prātoja: ”Kas gan būs šis bērns?”, jo Jehova* bija ar viņu.

67 Bet Zaharju, bērna tēvu, piepildīja svētais gars, un viņš pravietoja: 68 ”Lai slavēts Jehova, Izraēla Dievs,+ kas ir apžēlojies par savu tautu un to izglābis!+ 69 Viņš mums ir devis varenu glābēju+ no sava kalpa Dāvida dzimtas*,+ 70 kā jau viņš ar savu svēto praviešu muti senos laikos ir runājis,+ 71 apsolīdams mūs izglābt no ienaidniekiem, no visiem, kas mūs ienīst,+ 72 un tā parādīt mums žēlastību, ko viņš bija solījis mūsu tēviem, un pieminēt savu svēto līgumu+ — 73 mūsu tēvam Ābrahāmam doto zvērestu,+ 74 ka tad, kad būsim izglābti no ienaidniekiem, viņš mums piešķirs godu bezbailīgi viņam kalpot* 75 uzticībā un taisnīgumā visu savu mūžu. 76 Bet tevi, bērns, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi pa priekšu Jehovam, lai sagatavotu viņam ceļu+ 77 un stāstītu viņa tautai vēsti par glābšanu, ko var dot grēku piedošana.+ 78 Mūsu Dievs to visu darīs savas sirsnīgās līdzjūtības dēļ. Kā rīta ausma tā atspīdēs pār mums no augstumiem, 79 lai apgaismotu tos, kas dzīvo tumsā un nāves ēnā,+ un lai sekmīgi vadītu mūsu soļus miera ceļā.”

80 Bērns auga un kļuva stiprs garā. Līdz dienai, kad viņš sāka sludināt Izraēla tautai, viņš dzīvoja tuksnesī.

2 Tajā laikā Cēzars* Augusts izdeva rīkojumu reģistrēt visus valsts iedzīvotājus. 2 (Šī pirmā reģistrācija notika, kad Sīrijas vietvaldis bija Kirēnijs.) 3 Tad visi gāja reģistrēties katrs uz savu pilsētu. 4 Arī Jāzeps,+ kas bija no Dāvida dzimtas, no viņa līnijas, devās no Galilejas pilsētas Nācaretes uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc par Betlēmi,+ 5 lai reģistrētos kopā ar Mariju, kas jau bija kļuvusi par viņa sievu+ un gaidīja bērnu.+ 6 Kad viņi bija tur, Marijai pienāca laiks dzemdēt, 7 un viņa dzemdēja dēlu, savu pirmdzimto,+ ietina to autiņos un noguldīja silē,+ jo naktsmītnē tiem nebija vietas.

8 Tajā pašā apvidū gani naktī bija laukā un sargāja savus ganāmpulkus. 9 Pēkšņi ganiem parādījās Jehovas* eņģelis, un tos apspīdēja Jehovas spožums. Gani pārbijās, 10 bet eņģelis tiem sacīja: ”Nebaidieties! Es esmu ieradies jums paziņot labu vēsti, kas visiem cilvēkiem nesīs lielu prieku. 11 Šodien Dāvida pilsētā+ ir piedzimis jūsu Glābējs+ — Kungs Kristus.+ 12 Lūk, kā jūs viņu pazīsiet: jūs atradīsiet mazuli, autiņos ietītu, guļam silē.” 13 Piepeši eņģelim blakus parādījās lieli debesu pulki,+ kas slavēja Dievu: 14 ”Lai gods Dievam debesu augstumos, un lai miers uz zemes cilvēkiem, pret ko viņš ir labvēlīgs!”

15 Kad eņģeļi bija devušies atpakaļ uz debesīm, gani sacīja cits citam: ”Iesim uz Betlēmi skatīties, kas tur noticis — kā ir piepildījies tas, ko Jehova mums ir paziņojis!” 16 Tie aizsteidzās un atrada Mariju, Jāzepu un mazuli, kurš gulēja silē. 17 To ieraudzījuši, gani pastāstīja, kas viņiem bija teikts par šo bērnu, 18 un visi, kas to dzirdēja, brīnījās, 19 bet Marija visus šos vārdus paturēja prātā un dziļi tos pārdomāja.+ 20 Tad gani gāja atpakaļ, cildinādami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, — viss bija tieši tā, kā viņiem bija pavēstīts.

21 Pēc astoņām dienām, kad pienāca laiks bērnu apgraizīt,+ viņam deva vārdu Jēzus, kā eņģelis bija norādījis, pirms viņš bija ieņemts.+

22 Kad pēc Mozus bauslības bija pienācis laiks veikt attīrīšanos,+ Marija un Jāzeps atveda bērnu uz Jeruzālemi, lai nestu viņu Jehovas priekšā, 23 gluži kā rakstīts Jehovas bauslībā: ”Ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais ir veltīts* Jehovam.”+ 24 Un viņi nesa upuri, kā teikts Jehovas bauslībā — ”pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus”.+

25 Jeruzālemē bija kāds taisns un dievbijīgs cilvēks, vārdā Simeons, kas gaidīja laiku, kad Izraēls saņems mierinājumu no Dieva,+ un svētais gars bija ar viņu. 26 Turklāt Dievs ar svētā gara palīdzību viņam bija atklājis, ka viņš nemirs, kamēr nebūs redzējis Jehovas Svaidīto*. 27 Gara vadīts, Simeons atnāca uz templi, un, kad vecāki ienesa mazo Jēzu, lai izpildītu to, kas noteikts bauslībā,+ 28 viņš paņēma bērnu uz rokām un slavēja Dievu: 29 ”Visaugstais Kungs, tagad tu savam kalpam ļauj aiziet mierā,+ kā jau esi teicis, 30 jo nu manas acis ir redzējušas to, ar kura starpniecību tu sagādāsi glābšanu,+ — 31 to, ko tu esi sūtījis, lai visas tautas viņu redzētu.+ 32 Viņš ir gaisma,+ kas kliedēs tumsas plīvuru pār tautām,+ un tavas tautas, Izraēla, gods.” 33 Dzirdēdami šos vārdus, bērna tēvs un māte brīnījās. 34 Simeons svētīja viņus un teica Jēzus mātei Marijai: ”Viņa dēļ daudzi Izraēlā kritīs+ un daudzi celsies,+ un viņš būs par zīmi, ko nicinās,+ 35 lai atklātos daudzu dziļākās* domas. Bet tev pašai zobens dursies cauri dvēselei*.”+

36 Tur bija arī praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, kas bija jau krietni gados. Pēc apprecēšanās viņa bija dzīvojusi ar vīru septiņus gadus, 37 bet tad palikusi atraitnēs. Tagad Anna bija astoņdesmit četrus gadus veca, un viņa nekad nepameta templi, bet dienām un naktīm kalpoja Dievam, gavēdama un karsti lūgdamās. 38 Arī viņa pienāca klāt un sāka slavēt Dievu un stāstīt par bērnu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu.+

39 Kad Jāzeps un Marija bija izdarījuši visu, kas prasīts Jehovas bauslībā,+ viņi atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nācaretē.+ 40 Bet bērns auga, pieņēmās spēkā un gudrībā, un Dievs bija pret viņu labvēlīgs.+

41 Viņa vecāki ik gadu gāja uz Jeruzālemi, uz Pashas svētkiem.+ 42 Kad Jēzum bija divpadsmit gadu, viņi, kā parasti, devās uz svētkiem.+ 43 Kad svētki bija beigušies un viņi devās mājup, Jēzus palika Jeruzālemē, bet vecāki to nepamanīja. 44 Domādami, ka viņš ir kopā ar ceļabiedriem, viņi nogāja veselu dienu un tikai tad sāka viņu meklēt pie radiniekiem un paziņām. 45 Zēnu neatraduši, viņi atgriezās Jeruzālemē un visur viņu izmeklējās. 46 Pēc trijām dienām vecāki beidzot atrada Jēzu templī, kur viņš sēdēja starp skolotājiem, tos klausījās un izvaicāja. 47 Visi, kas viņu dzirdēja, nevarēja vien nobrīnīties par viņa sapratni un atbildēm.+ 48 Kad vecāki ieraudzīja Jēzu, viņi bija ļoti pārsteigti, un māte viņam teica: ”Bērns, kāpēc tu pret mums tā esi izturējies? Mēs ar tēvu tevi izmisīgi meklējām.” 49 Bet Jēzus atbildēja: ”Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai tad jūs nezinājāt, ka man jābūt sava Tēva namā?”+ 50 Taču tie neizprata, ko viņš ar to domāja.

51 Jēzus kopā ar vecākiem atgriezās Nācaretē un bija tiem paklausīgs.+ Bet viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.+ 52 Jēzus auga, viņa gudrība vairojās, un viņš iemantoja aizvien lielāku Dieva un cilvēku labvēlību.

3 Imperatora Tiberija piecpadsmitajā valdīšanas gadā, kad Poncijs Pilāts bija Jūdejas vietvaldis, Hērods*+ — zemes valdnieks* Galilejā, bet viņa brālis Filips — zemes valdnieks Iturejā un Trahonitīdā un kad Lisanijs bija zemes valdnieks Abilēnē, 2 virspriestera Annas un augstā priestera Kajafas+ laikā, Jānim,+ Zaharjas dēlam, tuksnesī+ atskanēja Dieva vēsts.

3 Tad viņš apstaigāja visu Jordānas apvidu un sludināja kristību par apliecinājumu grēku nožēlai, kas ļauj saņemt grēku piedošanu,+ 4 gluži kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: ”Tuksnesī kāds sauc: ”Sagatavojiet ceļu Jehovam*! Dariet taisnas viņa takas!+ 5 Visām ielejām jātiek aizbērtām, visiem kalniem un pakalniem — nolīdzinātiem, līkumiem jātiek iztaisnotiem, un nelīdzenām vietām jātop par gludiem ceļiem, 6 un visi ļaudis redzēs, kā Dievs sagādās glābšanu.””+

7 Kad daudz ļaužu nāca pie Jāņa kristīties, viņš teica: ”Odžu dzimums, kas jums ir teicis, ka varēsiet izbēgt no gaidāmajām dusmām?+ 8 Tad nu dariet darbus*, kas liecina par grēku nožēlu*,* un nesakiet: ”Mūsu tēvs ir Ābrahāms.” Es jums saku, ka Dievs no šiem akmeņiem spēj radīt Ābrahāmam bērnus. 9 Cirvis jau ir pielikts kokiem pie saknēm, un ikvienu koku, kas nenes labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī.”+

10 ”Kas tad mums jādara?” ļaudis jautāja. 11 Jānis tiem teica: ”Lai tas, kam ir divi krekli, dalās ar to, kam nav neviena, un tas, kam ir, ko ēst, lai dalās ar to, kam nav.”+ 12 Arī nodokļu ievācēji nāca kristīties+ un viņam prasīja: ”Skolotāj, kas mums jādara?” 13 ”Neprasiet no cilvēkiem vairāk, kā ir noteikts,”+ Jānis tiem atbildēja. 14 Arī kareivji viņam vaicāja: ”Bet kas mums jādara?” ”Nenodarbojieties ar izspiešanu, nevienu nepatiesi neapsūdziet+ un esiet apmierināti ar savu algu*,” viņš tiem paskaidroja.

15 Cilvēki bija gaidās, un visi sprieda par Jāni, ka varbūt viņš ir Kristus,+ 16 bet Jānis viņiem atbildēja: ”Es jūs kristīju ūdenī, bet nāk kāds par mani stiprāks, kam es neesmu cienīgs pat sandaļu siksnas atraisīt.+ Viņš jūs kristīs ar svēto garu un uguni.+ 17 Viņam rokā ir vētījamā liekšķere, ar ko viņš iztīrīs savu klonu un savāks kviešus savā klētī, bet pelavas viņš sadedzinās nenodzēšamā ugunī.”

18 Jānis deva cilvēkiem vēl daudz citu pamācību un stāstīja tiem labo vēsti. 19 Bet zemes valdnieks Hērods, kam Jānis bija izteicis nosodījumu viņa brāļa sievas Hērodijas un visu Hēroda ļauno darbu dēļ, 20 pievienoja savām ļaundarībām vēl arī to, ka ieslodzīja Jāni cietumā.+

21 Kad visi ļaudis tika kristīti, kristījās arī Jēzus.+ Viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis+ 22 un svētais gars baloža izskatā nolaidās uz viņu, bet no debesīm atskanēja balss: ”Tu esi mans mīļais Dēls, es esmu labvēlīgs pret tevi*.”+

4 Jēzus, svētā gara pilns, aizgāja no Jordānas, un gars viņu veda pa tuksnesi+ 2 četrdesmit dienas. Tur viņu kārdināja Velns.+ Visu šo laiku Jēzus neko neēda, tāpēc, kad šīs dienas bija pagājušas, viņš jutās izsalcis. 3 Tad Velns viņam teica: ”Ja tu esi Dieva dēls, liec šim akmenim kļūt par maizi!” 4 Bet Jēzus atbildēja: ”Ir rakstīts: ”Cilvēka dzīvība ir atkarīga ne no maizes vien.”*”+

5 Uzvedis viņu kalnā un vienā acumirklī parādījis viņam visas pasaules valstis,+ 6 Velns viņam teica: ”Es tev došu visu šo valstu varu un spožumu, jo šī vara man ir nodota,+ un es to dodu, kam vien gribu. 7 Ja tu nometīsies zemē manā priekšā un mani pielūgsi, tas viss būs tavs.” 8 Jēzus atbildēja: ”Ir rakstīts: ”Pielūdz tikai Jehovu*, savu Dievu, un kalpo vienīgi viņam.””+

9 Pēc tam Velns aizveda Jēzu uz Jeruzālemi un, nostādījis viņu uz tempļa mūra*, teica: ”Ja tu esi Dieva dēls, meties lejā no šejienes,+ 10 jo ir rakstīts: ”Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs tevi pasargāt, 11 un tie tevi nesīs uz rokām, lai tava kāja neatsistos pret akmeni.””+ 12 Bet Jēzus atbildēja: ”Ir teikts: ”Nepārbaudi Jehovu, savu Dievu!””+ 13 Tad Velns, beidzis Jēzu kārdināt, atstāja viņu līdz citam izdevīgam brīdim.+

14 Jēzus gara spēkā atgriezās Galilejā,+ un ļaudis visā apkārtnē runāja labu par viņu. 15 Viņš mācīja sinagogās, un visi viņu slavēja.

16 Ieradies Nācaretē,+ kur bija uzaudzis, Jēzus pēc sava paraduma sabatā iegāja sinagogā.+ Kad viņš piecēlās, lai lasītu, 17 viņam iedeva pravieša Jesajas rakstu rulli. Jēzus to atritināja un sameklēja vietu, kur bija rakstīts: 18 ”Pār mani ir Jehovas gars, jo viņš man ir uzdevis* paziņot labu vēsti trūcīgajiem. Viņš mani ir sūtījis pasludināt, ka gūstekņi atgūs brīvību un aklie — acu gaismu, atbrīvot satriektos+ 19 un pasludināt Jehovas labvēlības gadu.”+ 20 Pēc tam viņš satina rakstu rulli, atdeva to kalpotājam un apsēdās. Visu acis sinagogā bija pievērstas viņam, 21 un viņš sacīja: ”Šodien šie Rakstu vārdi, ko jūs nupat dzirdējāt, ir piepildījušies.”+

22 Visi cildināja viņu un brīnījās par patīkamajiem vārdiem, kas nāca pār viņa lūpām,+ teikdami: ”Vai tad šis nav Jāzepa dēls?”+ 23 Bet Jēzus tiem sacīja: ”Jūs noteikti attiecināsiet uz mani teicienu: ”Ārst, izdziedini pats sevi!” un sacīsiet: ”Mēs esam dzirdējuši, kas ir noticis Kapernaumā.+ Dari arī šeit, savā dzimtajā pusē, to pašu!”” 24 Viņš turpināja: ”Patiesi, es jums saku, ka nevienu pravieti neatzīst viņa dzimtajā pusē.+ 25 Ticiet man, Elijas laikā, kad debesis bija aizslēgtas trīsarpus gadus un visā zemē izcēlās liels bads,+ Izraēlā bija daudz atraitņu. 26 Tomēr Eliju nesūtīja ne pie vienas no tām — viņu sūtīja tikai pie atraitnes Sareptā, Sidonas zemē.+ 27 Un pravieša Elīsas laikā Izraēlā bija daudz spitālīgo, taču neviens no tiem netika izdziedināts, vienīgi sīrietis Naāmans.”+ 28 To dzirdot, visi, kas bija sinagogā, noskaitās.+ 29 Pielēkuši kājās, tie steigšus izveda Jēzu ārā no pilsētas. Tā kā Nācarete bija uzcelta kalnā, tie viņu aizveda līdz kraujas malai, lai nogrūstu lejā. 30 Bet viņš izgāja cauri pūlim un devās projām.+

31 Tad Jēzus aizgāja uz Galilejas pilsētu Kapernaumu. Tur viņš mācīja sabatā,+ 32 un cilvēki bija ļoti pārsteigti par to, kā viņš mācīja,+ jo viņš runāja kā tāds, kam ir vara. 33 Sinagogā bija kāds cilvēks, kurā bija dēmons, ļauns gars, un viņš skaļā balsī sāka kliegt:+ 34 ”Ko tu no mums gribi, nācarieti+ Jēzu? Vai tu esi atnācis mūs iznīcināt? Es zinu, kas tu esi — Dieva Svētais!”+ 35 Bet Jēzus to apsauca: ”Apklusti un izej no viņa!” Pēc tam dēmons ļaužu priekšā nogāza cilvēku zemē un izgāja no viņa, nenodarījis viņam nekā ļauna. 36 Visus, kas to redzēja, pārņēma izbrīns, un tie sacīja cits citam: ”Kas par vārdiem! Viņam ir tāda vara un spēks, ka viņš pavēl ļauniem gariem un tie iziet!” 37 Tā runas par Jēzu izplatījās visā apkārtnē.

38 Kad viņš bija aizgājis no sinagogas, viņš devās uz Sīmaņa māju. Sīmaņa sievasmāti mocīja smags drudzis, un Jēzu lūdza tai palīdzēt.+ 39 Noliecies pār sievieti, Jēzus lika drudzim atkāpties, un tas pārgāja. Viņa tūlīt pat piecēlās un sāka tos apkalpot.

40 Bet, kad rietēja saule, visi, kam mājinieki slimoja ar dažādām kaitēm, tos atveda pie Jēzus. Viņš ikvienam no tiem uzlika rokas un tos dziedināja.+ 41 No daudziem izgāja dēmoni, kliegdami: ”Tu esi Dieva Dēls!”+ Bet viņš tos apsauca un neļāva tiem runāt,+ jo tie zināja, ka viņš ir Kristus.+

42 Dienai austot, Jēzus devās uz kādu nomaļu vietu.+ Bet ļaudis sāka viņu meklēt un, kad bija atraduši, pūlējās viņu pierunāt, lai viņš neietu projām. 43 Taču Jēzus atbildēja: ”Arī citās pilsētās man jāsludina labā vēsts par Dieva valstību, jo tāpēc es esmu sūtīts.”+ 44 Pēc tam viņš sludināja Jūdejas sinagogās.

5 Reiz Jēzus, stāvēdams Ģenecaretes ezera* krastā,+ mācīja Dieva vārdus, bet ļaudis, kas viņā klausījās, spiedās viņam virsū. 2 Ezera malā viņš ieraudzīja divas laivas. Zvejnieki bija izkāpuši no tām un skaloja tīklus.+ 3 Iekāpis vienā no laivām, kas piederēja Sīmanim, Jēzus tam palūdza nedaudz atirties no krasta. Tad viņš apsēdās un sāka mācīt ļaudis no laivas. 4 Kad Jēzus bija beidzis, viņš Sīmanim teica: ”Pabrauc, kur ir dziļāks, un iemetiet tīklus tur!” 5 Bet Sīmanis atbildēja: ”Skolotāj, mēs esam nopūlējušies visu nakti un neko neesam dabūjuši,+ bet, ja tu tā saki, es iemetīšu tīklus.” 6 To izdarījuši, viņi noķēra ļoti daudz zivju, tā ka tīkli jau plīsa.+ 7 Tad viņi māja saviem biedriem otrā laivā, lai tie nāktu talkā. Tie pieīrās, un viņi piepildīja ar zivīm abas laivas, līdz tās teju vai grima. 8 To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzum pie kājām un iesaucās: ”Atstāj mani, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” 9 Sīmanis tā teica, jo lielais loms bija ārkārtīgi pārsteidzis gan viņu, gan visus, kas bija kopā ar viņu, 10 un tāpat arī Cebedeja dēlus Jēkabu un Jāni,+ Sīmaņa biedrus. Bet Jēzus sacīja Sīmanim: ”Nebaidies! Turpmāk tu zvejosi cilvēkus.”+ 11 Tad viņi izvilka laivas krastā, atstāja visu un sekoja viņam.+

12 Citu reizi, kad Jēzus bija kādā pilsētā, viņu ieraudzīja kāds viscaur spitālīgs cilvēks. Tas nometās ar seju pie zemes un lūdzās: ”Kungs, ja vien tu vēlētos, tu spētu mani dziedināt.”+ 13 Izstiepis roku, Jēzus tam pieskārās un teica: ”Es vēlos. Kļūsti vesels.” Un tūlīt pat spitālība to atstāja.+ 14 Jēzus tam pieteica nevienam neko nestāstīt un sacīja: ”Ej, parādies priesterim un par savu attīrīšanos ziedo upuri, kā Mozus ir licis,+ lai priesteri redzētu, ka tu esi izdziedināts.”+ 15 Tomēr runas par Jēzu izplatījās vēl jo vairāk, un ļaudis pulkiem nāca, lai klausītos viņu un taptu dziedināti no savām slimībām.+ 16 Bet viņš mēdza uzturēties nomaļās vietās un lūgt Dievu.

17 Kādu dienu viņš mācīja ļaudis, un turpat sēdēja arī farizeji un bauslības skolotāji, kas bija sanākuši no visiem Galilejas un Jūdejas ciemiem un no Jeruzālemes. Jehova* Jēzum bija devis savu spēku, lai viņš varētu dziedināt.+ 18 Tad vīri atnesa paralizētu cilvēku, kas gulēja nestuvēs, un centās to ienest pie Jēzus, lai noliktu viņa priekšā.+ 19 Bet drūzmas dēļ viņiem tas neizdevās, tāpēc viņi uzkāpa uz jumta un caur to nolaida slimo ar visām nestuvēm ļaužu vidū tieši pie Jēzus. 20 Redzēdams viņu ticību, Jēzus teica paralizētajam: ”Tavi grēki ir piedoti.”+ 21 Tajā brīdī rakstu mācītāji un farizeji sāka spriest: ”Kas viņš tāds ir, ka uzdrošinās zaimot Dievu? Kurš gan cits var piedot grēkus kā vienīgi Dievs?”+ 22 Jēzus, zinādams, par ko viņi spriež, atbildēja: ”Kāpēc jūs tā spriežat? 23 Kas ir vieglāk — sacīt: ”Tavi grēki ir piedoti,” vai sacīt: ”Celies un staigā”? 24 Bet, lai jūs zinātu, ka Cilvēka dēlam uz zemes ir vara piedot grēkus...” Un viņš teica paralizētajam: ”Es tev saku: celies, ņem savas nestuves un ej mājās!”+ 25 Tūlīt pat tas, visiem redzot, piecēlās, paņēma nestuves, uz kurām bija gulējis, un aizgāja mājās, slavēdams Dievu. 26 Tad it visus pārņēma sajūsma, viņi slavēja Dievu un dziļā bijībā atzina: ”Šodien mēs esam redzējuši kaut ko neticamu!”

27 Aizgājis no turienes, Jēzus ievēroja kādu nodokļu ievācēju, vārdā Levijs, sēžam nodokļu ievākšanas vietā un tam sacīja: ”Seko man!”+ 28 Tas piecēlās, atstāja visu un sekoja viņam. 29 Levijs savā namā sarīkoja Jēzum lielas viesības, un starp viesiem, kas kopā ar viņiem sēdēja pie galda, bija daudz nodokļu ievācēju.+ 30 To redzot, farizeji un rakstu mācītāji* sāka kurnēt un teica Jēzus mācekļiem: ”Kāpēc jūs ēdat un dzerat kopā ar nodokļu ievācējiem un grēciniekiem?”+ 31 Jēzus tiem atbildēja: ”Ne jau veselajiem vajag ārstu, bet slimajiem.+ 32 Es esmu nācis aicināt uz grēku nožēlu nevis taisnos, bet grēciniekus.”+

33 Tie viņam iebilda: ”Jāņa mācekļi bieži gavē un karsti lūdz Dievu, tāpat arī farizeju mācekļi, bet tavējie ēd un dzer.”+ 34 Jēzus atbildēja: ”Vai tad līgavaiņa draugus var piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem? 35 Bet pienāks laiks, kad viņiem atņems līgavaini,+ tad gan viņi gavēs.”+

36 Pēc tam Jēzus tiem izstāstīja līdzību: ”Neviens neizgriež ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu vecam. Ja kāds tā darīs, jaunais ielāps noplīsīs, jo ielāps no jaunā apģērba vecajam neder.+ 37 Tāpat neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas maisos, citādi jaunais vīns pārplēsīs maisus un izlīs un arī maisi būs pagalam. 38 Bet jauns vīns jālej jaunos ādas maisos. 39 Neviens, kas nobaudījis vecu vīnu, negribēs jaunu — viņš teiks: ”Vecais ir labs.””

6 Reiz Jēzus sabatā gāja caur labības laukiem, un viņa mācekļi plūca vārpas+ un, saberzuši tās plaukstās, ēda graudus.+ 2 Tad daži farizeji jautāja: ”Kāpēc jūs darāt to, kas sabatā nav atļauts?”+ 3 Jēzus atbildēja: ”Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad viņš un viņa vīri bija izsalkuši?+ 4 Kā viņš iegāja Dieva namā, kur viņam iedeva Dieva priekšā noliktās maizes*, un viņš tās ēda un deva saviem vīriem, kaut gan tās nav atļauts ēst nevienam citam kā vienīgi priesteriem?”+ 5 Pēc tam Jēzus tiem sacīja: ”Cilvēka dēls ir sabata Kungs.”+

6 Kādā citā sabatā+ viņš iegāja sinagogā un sāka mācīt. Tur bija kāds cilvēks, kam bija paralizēta labā roka.+ 7 Rakstu mācītāji un farizeji uzmanīgi vēroja, vai Jēzus sabatā dziedinās, lai atrastu iemeslu viņu apsūdzēt. 8 Bet viņš, zinādams to domas,+ teica tam cilvēkam: ”Piecelies un nostājies vidū!” Tas piecēlās un nostājās. 9 Tad Jēzus tiem jautāja: ”Vai sabatā ir atļauts darīt labu vai darīt ļaunu, glābt dzīvību* vai to atņemt?”+ 10 Viņš pārlaida visiem skatienu un teica tam cilvēkam: ”Izstiep roku!” Tas paklausīja, un roka kļuva vesela. 11 Bet tie kļuva vai traki aiz dusmām un sāka savā starpā pārrunāt, ko darīt ar Jēzu.

12 Kādu dienu viņš aizgāja uz kalnu lūgt Dievu+ un pavadīja lūgšanā visu nakti.+ 13 Bet, kad uzausa rīts, Jēzus pieaicināja pie sevis mācekļus un izraudzījās no tiem divpadsmit, ko viņš nosauca par apustuļiem*:+ 14 Sīmani, ko viņš nosauca par Pēteri, un tā brāli Andreju, Jēkabu un Jāni, Filipu+ un Bartolomeju, 15 Mateju un Tomu,+ Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani, ko sauc par Dedzīgo, 16 Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas kļuva par nodevēju.

17 Kopā ar tiem nokāpis no kalna, Jēzus apstājās kādā līdzenā vietā. Tur bija daudz viņa mācekļu, kā arī daudz ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzālemes un no piejūras — no Tiras un Sidonas apkaimes. Tie bija atnākuši, lai klausītos viņā un tiktu dziedināti no savām slimībām. 18 Izdziedināti tika pat tie, ko mocīja ļauni gari. 19 Visi centās Jēzum pieskarties, jo spēks, kas no viņa nāca,+ tos visus dziedināja.

20 Palūkojies uz saviem mācekļiem, viņš sāka runāt:

”Laimīgi esat jūs, trūcīgie, jo jums pieder Dieva valstība.+

21 Laimīgi esat jūs, kas tagad esat izsalkuši, jo jūs tiksiet paēdināti.+

Laimīgi esat jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties.+

22 Laimīgi jūs esat, ja ļaudis jūs ienīst,+ izstumj no sava vidus,+ jūs apvaino un liek negodā jūsu vārdu Cilvēka dēla dēļ. 23 Priecājieties tajā dienā un līksmojiet, jo liela ir jūsu balva* debesīs! To pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem.+

24 Bet bēdas jums, bagātie,+ jo jūs jau pilnībā esat saņēmuši iepriecinājumu*!+

25 Bēdas jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs būsiet izsalkuši!

Bēdas jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet!+

26 Bēdas jums, ja visi jūs slavē,+ jo tieši tāpat viņu tēvi ir slavējuši viltus praviešus.

27 Bet jums, kas klausāties, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst,+ 28 svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino.+ 29 Pret to, kurš tev sit pa vienu vaigu, pavērs arī otru, un tam, kurš tev atņem virsdrēbes, neliedz arī kreklu.+ 30 Dod ikvienam, kas tev kaut ko lūdz,+ un no tā, kas paņem tavas mantas, neprasi tās atpakaļ.

31 Kā jūs gribat, lai cilvēki dara jums, tāpat dariet arī viņiem.+

32 Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl.+ 33 Un, ja jūs darāt labu tiem, kas jums dara labu, kāds gan ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki dara tāpat. 34 Ja jūs aizdodat* tiem, no kā cerat atdabūt, kāds ir jūsu nopelns?+ Arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai tikpat daudz saņemtu atpakaļ. 35 Jūs turpretī mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, necerot neko dabūt atpakaļ,+ tad jūsu balva būs liela un jūs būsiet Visaugstākā dēli, jo viņš ir labs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.+ 36 Esiet žēlsirdīgi, tāpat kā jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs.+

37 Netiesājiet*, tad arī jūs netiesās,+ un nenosodiet, tad arī jūs nenosodīs. Piedodiet — un jums piedos.+ 38 Dodiet, tad jums dos+ — pilnu, cieši pieblīvētu, sakratītu un pāri plūstošu mēru iebērs jūsu drēbju ielokā, jo, ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu pašu mērīs jums.”

39 Pēc tam viņš tiem stāstīja līdzības: ”Vai gan akls var vest aklu? Vai tie abi neiekritīs bedrē?+ 40 Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, bet katrs, kas ir pienācīgi apmācīts, būs kā viņa skolotājs. 41 Kāpēc tu skaties uz skabargu sava brāļa acī, bet nepamani baļķi pats savējā?+ 42 Kā tu vari teikt brālim: ”Brāli, ļauj man izņemt skabargu no tavas acs!”, ja pats nemani baļķi savā acī? Liekuli! Vispirms izņem baļķi no savas acs, tad tu skaidri redzēsi, kā izņemt skabargu no brāļa acs.

43 Neviens labs koks nenes sliktus* augļus, un neviens slikts* koks nenes labus augļus.+ 44 Ikvienu koku pazīst pēc tā augļiem.+ Vīģes taču nelasa no ērkšķiem, tāpat kā vīnogas neievāc no ērkšķu krūmiem. 45 Labs cilvēks sirdī glabā labu, tāpēc no viņa nāk labais, bet ļauns cilvēks sevī glabā ļaunu, tāpēc no viņa nāk ļaunais, jo, ar ko sirds pilna, to viņa mute runā.+

46 Kāpēc jūs mani saucat: ”Kungs! Kungs!”, bet nedarāt, ko es saku?+ 47 Es jums paskaidrošu, kam līdzinās tas, kurš nāk pie manis, dzird manus vārdus un tiem paklausa.+ 48 Tāds ir līdzīgs cilvēkam, kas, celdams māju, izraka dziļu bedri un lika pamatus uz klints. Kad izcēlās plūdi, straume triecās pret māju, bet nespēja to satricināt, jo māja bija labi uzcelta.+ 49 Turpretī tas, kurš dzird manus vārdus, bet neko nedara,+ ir līdzīgs cilvēkam, kas uzcēla māju uz zemes, neielikdams pamatus. Kad straume triecās pret šo māju, tā uzreiz sagruva un tika pavisam izpostīta.”

7 Kad Jēzus bija beidzis runāt ar cilvēkiem, viņš aizgāja uz Kapernaumu. 2 Tur kāda virsnieka* kalps, kas tam bija dārgs, bija ļoti slims, jau tuvu nāvei.+ 3 Dzirdējis par Jēzu, virsnieks sūtīja pie viņa jūdu vecākos, lai tie lūgtu viņu atnākt un izdziedināt kalpu. 4 Tie ieradās pie Jēzus un dedzīgi viņu lūdza: ”Šis cilvēks ir tā vērts, ka tu viņam palīdzi, 5 jo viņš mīl mūsu tautu un pat ir uzcēlis mums sinagogu.” 6 Tad Jēzus devās tiem līdzi. Kad viņš jau bija netālu no mājas, virsnieks sūtīja viņam pretī savus draugus, lai tie teiktu: ”Kungs, neapgrūtini sevi, jo es neesmu cienīgs, ka tu nāc zem mana jumta.+ 7 Es arī neuzskatīju, ka esmu tā vērts, lai pats nāktu pie tevis. Saki tikai vārdu, un mans kalps kļūs vesels. 8 Jo arī es esmu padots citiem, un man pašam ir pakļauti kareivji, un, kad es vienam saku: ”Ej!”, viņš iet, un citam: ”Nāc!”, viņš nāk, un savam kalpam: ”Dari to!”, viņš dara.” 9 To dzirdēdams, Jēzus brīnījās par viņu. Pagriezies pret ļaudīm, kas viņam sekoja, Jēzus teica: ”Es jums saku: pat Izraēlā es neesmu atradis tik stipru ticību.”+ 10 Kad tie, ko virsnieks bija sūtījis, atgriezās mājās, viņi ieraudzīja kalpu jau veselu.+

11 Drīz pēc tam Jēzus devās uz pilsētu, ko sauc par Naini, un viņam līdzi gāja viņa mācekļi un daudz ļaužu. 12 Kad viņš tuvojās pilsētas vārtiem, no pilsētas ārā nesa kādu mirušo, kas bija savas mātes vienīgais dēls,+ turklāt viņa māte bija atraitne. Kopā ar šo sievieti gāja liels pulks pilsētnieku. 13 Viņu ieraudzījis, Kungs iežēlojās+ un teica: ”Neraudi!”+ 14 Viņš piegāja klāt, aizskāra nestuves un, kad nesēji apstājās, sacīja: ”Jaunekli, es tev saku: celies!”+ 15 Tad mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus to atdeva mātei.+ 16 Visus pārņēma bijība, un tie slavēja Dievu, teikdami: ”Liels pravietis ir parādījies mūsu vidū.+ Dievs ir apžēlojies par savu tautu.”+ 17 Ziņas par viņu izplatījās pa visu to apkārtni un pa visu Jūdeju.

18 Jāņa mācekļi to visu pastāstīja Jānim.+ 19 Tad Jānis pasauca divus no saviem mācekļiem un sūtīja tos pie Kunga jautāt: ”Vai tu esi tas, kam jānāk,+ vai arī mums jāgaida kāds cits?” 20 Atnākuši pie Jēzus, šie vīri teica: ”Jānis Kristītājs mūs ir sūtījis pie tevis jautāt: ”Vai tu esi tas, kam jānāk, vai arī mums jāgaida kāds cits?”” 21 Tobrīd Jēzus daudzus dziedināja,+ atbrīvodams tos no dažādām slimībām un ļauniem gariem, un daudziem akliem dāvāja redzi. 22 Viņš atbildēja tiem diviem: ”Ejiet un pastāstiet Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz,+ klibie staigā, spitālīgie tiek dziedināti, kurlie dzird,+ mirušie tiek celti augšā, un trūcīgajiem tiek stāstīta labā vēsts.+ 23 Laimīgs ir tas, kurš par mani nešaubās*.”+

24 Kad Jāņa sūtņi bija aizgājuši, Jēzus, vērsdamies pie ļaužu pulkiem, sāka runāt par Jāni: ”Ko jūs gājāt skatīties tuksnesī? Vēja šūpotu niedri?+ 25 Ko jūs gribējāt ieraudzīt? Cilvēku smalkās drēbēs?+ Tie, kas valkā krāšņus tērpus un dzīvo greznībā, taču ir ķēniņu pilīs. 26 Ko tad jūs gājāt skatīties? Vai pravieti? Tā gan, un es jums saku — viņš ir daudz vairāk nekā pravietis.+ 27 Tieši par viņu ir rakstīts: ”Es sūtīšu tev pa priekšu savu vēstnesi, kas tev sagatavos ceļu.”+ 28 Es jums saku: no tiem, kas sievietēm dzimuši, neviens nav lielāks par Jāni, bet pat tas, kas ir mazākais Dieva valstībā, ir lielāks par viņu.”+ 29 Kad to dzirdēja nodokļu ievācēji un citi ļaudis, ko Jānis bija kristījis,+ viņi atzina, ka Dievs ir taisns. 30 Bet farizeji un bauslības zinātāji, kas negribēja, lai Jānis viņus kristītu, neņēma vērā viņiem pausto Dieva gribu.+

31 Jēzus turpināja: ”Ar ko lai es salīdzinu šīs paaudzes cilvēkus? Kam tie ir līdzīgi?+ 32 Tie līdzinās bērniem, kas sēž tirgus laukumā un sauc cits citam: ”Mēs jums stabulējām, bet jūs nedejojāt, mēs vaimanājām, bet jūs neraudājāt.” 33 Tā ir atnācis Jānis Kristītājs, kas nedz ēd maizi, nedz dzer vīnu,+ tomēr jūs sakāt: ”Viņā ir dēmons.” 34 Cilvēka dēls ēd un dzer, un nu jūs sakāt: ”Skat, kāds rīma un dzērājs, nodokļu ievācēju un grēcinieku draugs!”+ 35 Bet par gudrību liecina visi tās darbi*.”+

36 Tad kāds farizejs aicināja Jēzu pie sevis uz cienastu, un viņš, iegājis farizeja mājā, apsēdās pie galda. 37 Kāda sieviete, kas pilsētā bija pazīstama kā grēciniece, uzzināja, ka viņš viesojas pie šī farizeja, un atnesa alabastra trauciņu ar smaržīgu eļļu.+ 38 Nometusies ceļos pie Jēzus kājām, viņa raudāja, slacīja tās ar asarām un susināja ar saviem matiem. Viņa arī skūpstīja Jēzus kājas un lēja uz tām smaržīgo eļļu. 39 To redzēdams, farizejs, kas bija ielūdzis Jēzu, nodomāja: ”Ja viņš būtu pravietis, viņš zinātu, kas tā ir par sievieti, kas viņam pieskaras, — ka viņa ir grēciniece.”+ 40 Bet Jēzus farizeju uzrunāja: ”Sīmani, man tev ir kas sakāms.” Tas teica: ”Saki, Skolotāj!”

41 ”Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki: viens viņam bija parādā piecsimt denāriju*, bet otrs piecdesmit. 42 Kad tie nespēja atmaksāt parādu, viņš abiem to augstsirdīgi atlaida. Kurš no tiem viņu mīlēs vairāk?” 43 Sīmanis atbildēja: ”Manuprāt, tas, kam viņš atlaida lielāku parādu.” Jēzus teica: ”Tu spried pareizi.” 44 Tad viņš pagriezās pret sievieti un teica Sīmanim: ”Vai redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, bet tu neiedevi ūdeni, ar ko man nomazgāt kājas, turpretī viņa tās slacīja ar savām asarām un susināja ar saviem matiem. 45 Tu mani nesagaidīji ar skūpstu, bet viņa kopš brīža, kad es ienācu, nav pārstājusi skūpstīt manas kājas. 46 Tu nelēji man uz galvas eļļu, bet viņa iezieda ar smaržīgu eļļu manas kājas. 47 Tāpēc, es tev saku, viņas grēki, kaut arī to ir daudz*, ir piedoti,+ jo liela ir viņas mīlestība, bet tas, kam maz piedots, mīl maz.” 48 Tad viņš sievietei teica: ”Tavi grēki ir piedoti.”+ 49 To dzirdot, tie, kas kopā ar viņu bija pie galda, sāka savā starpā runāt: ”Kas viņš ir, ka pat grēkus piedod?”+ 50 Bet Jēzus teica sievietei: ”Tava ticība tevi ir izglābusi.+ Ej ar mieru!”

8 Neilgi pēc tam Jēzus sāka apstaigāt pilsētas un ciemus, sludinādams labo vēsti par Dieva valstību.+ Kopā ar viņu bija tie divpadsmit, 2 kā arī sievietes, kas bija atbrīvotas no ļauniem gariem un izdziedinātas no slimībām: Marija, saukta par Magdalēnu, no kuras bija izgājuši septiņi dēmoni, 3 Joanna,+ Hēroda nama pārvaldnieka Hūzas sieva, Zuzanna un daudzas citas sievietes, kas par viņiem rūpējās, likdamas lietā savu rocību.+

4 Ļaudis gāja Jēzum līdzi no pilsētas uz pilsētu, un ap viņu bija sapulcējies liels pūlis. Tad viņš tiem stāstīja līdzību:+ 5 ”Sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, dažas sēklas nokrita ceļmalā un tika samīdītas, un putni tās apēda.+ 6 Citas nokrita uz klints un, izdzinušas asnus, nokalta, jo tām nebija mitruma.+ 7 Vēl dažas nokrita starp ērkšķiem, un ērkšķi, kas izauga līdz ar tām, nomāca uzdīgušo.+ 8 Bet citas iekrita labā zemē un, izdzinušas asnus, nesa simtkārtīgu ražu.”+ To pateicis, viņš iesaucās: ”Kam ir ausis, tas lai klausās!”+

9 Mācekļi sāka viņu iztaujāt, ko šī līdzība nozīmē.+ 10 Jēzus paskaidroja: ”Jums ir ļauts saprast Dieva valstības dievišķos noslēpumus, bet pārējo dēļ tas tiek stāstīts līdzībās,+ lai viņi skatītos, bet nesaskatītu un dzirdētu, bet neuztvertu teiktā jēgu.+ 11 Lūk, ko šī līdzība nozīmē: sēkla ir Dieva vēsts*.+ 12 Kas nokrīt ceļmalā, ir tie, kas dzird vēsti, bet tad atnāk Velns un paņem to no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netiktu izglābti.+ 13 Kas uz klints — tie ir tie, kas vēsti dzird un to ar prieku uzņem, bet tiem nav sakņu. Kādu laiku tie tic, bet pārbaudījumu laikā atkrīt.+ 14 Savukārt, kas iekritis starp ērkšķiem, ir tie, kas dzird vēsti, bet šīs dzīves raizes, bagātība+ un baudas,+ ar ko viņi ir pārņemti, to noslāpē, un viņi nenes augļus.+ 15 Bet labajā zemē iesētais ir cilvēki ar labu un krietnu sirdi, kuri vēsti dzird,+ patur to savā sirdī un nes augļus, būdami izturīgi.+

16 Iededzis gaismekli, neviens tam neliek virsū trauku, nedz arī liek to zem gultas, bet gan novieto redzamā vietā, lai tiem, kas nāk iekšā, būtu gaisma.+ 17 Jo nav nekā slepena, kas netaps atklāts, un nekā apslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks gaismā.+ 18 Tāpēc pievērsiet uzmanību tam, kā jūs klausāties, jo tam, kam ir, dos vēl,+ bet, kam nav, tam atņems pat to, kas viņam, pēc paša domām, pieder.”+

19 Tad pie Jēzus atnāca māte un brāļi,+ bet daudzo ļaužu dēļ tie nevarēja tikt viņam klāt.+ 20 Viņam tika paziņots: ”Tava māte un brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.” 21 Bet viņš atteica: ”Mana māte un mani brāļi ir tie, kas dzird un pilda Dieva vārdus.”+

22 Kādu dienu Jēzus ar mācekļiem iekāpa laivā un tiem sacīja: ”Pārcelsimies uz ezera otru krastu!” Un viņi devās pāri ezeram.+ 23 Ceļā Jēzus aizmiga. Pēkšņi ezerā izcēlās spēcīga vētra, un viņiem draudēja briesmas, jo laiva pildījās ar ūdeni.+ 24 Tad mācekļi modināja Jēzu ar vārdiem: ”Skolotāj, Skolotāj, mēs tūlīt iesim bojā!” Piecēlies viņš apsauca vēju un bangojošos ūdeņus, tie norima, un viss kļuva rāms.+ 25 ”Kur ir jūsu ticība?” Jēzus vaicāja mācekļiem. Izbijušies tie brīnījās un runāja savā starpā: ”Kas viņš īsti ir, ja pavēl pat vējiem un ūdeņiem un tie viņam paklausa?”+

26 Viņi piestāja krastā gerasiešu zemē,+ kas ir iepretī Galilejai. 27 Kad Jēzus izkāpa krastā, viņam pretī iznāca kāds dēmonu apsēsts cilvēks no tuvējās pilsētas. Tas jau krietnu laiku nebija nēsājis drēbes un dzīvoja nevis mājās, bet kapos.+ 28 Ieraudzījis Jēzu, tas iekliedzās, nometās viņa priekšā zemē un skaļā balsī sauca: ”Ko tu no manis gribi, Jēzu, Visaugstākā Dieva Dēls? Lūdzu, nemoki mani!”+ 29 (Jo Jēzus bija licis ļaunajam garam iznākt no šī cilvēka. Gars bieži to mēdza sagrābt* savā varā,+ un, kaut arī šo cilvēku daudzreiz bija slēguši ķēdēs un dzelžos un apsargājuši, ik reizi tas bija pārrāvis važas un dēmons to bija dzinis uz nomaļām vietām.) 30 Jēzus tam jautāja: ”Kā tevi sauc?” Tas atbildēja: ”Leģions,” — jo šajā cilvēkā bija iegājuši daudz dēmonu. 31 Tie lūdzās, lai Jēzus tos nesūtītu bezdibenī.+ 32 Netālu uz kalna ganījās liels cūku+ bars, un dēmoni lūdza, lai viņš tiem atļautu ieiet cūkās, un viņš tiem arī atļāva.+ 33 Tad dēmoni izgāja no cilvēka un iegāja cūkās, un ganāmpulks metās pāri kraujai ezerā un noslīka. 34 Kad gani to redzēja, viņi aizbēga un pastāstīja par to pilsētā un laukos.

35 Tad ļaudis nāca skatīties, kas ir noticis. Atnākuši pie Jēzus, tie ieraudzīja cilvēku, no kura bija izgājuši dēmoni, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un tie izbijās. 36 Aculiecinieki tiem pastāstīja, kā dēmonu apsēstais cilvēks bija kļuvis vesels. 37 Daudzi gerasiešu zemes iedzīvotāji lūdza Jēzu atstāt viņu apkaimi, jo tos bija sagrābušas lielas bailes. Tad viņš iekāpa laivā, lai dotos projām. 38 Vīrs, no kura bija izgājuši dēmoni, lūdza Jēzu ņemt viņu līdzi, bet Jēzus viņu sūtīja prom, teikdams:+ 39 ”Atgriezies mājās un izstāsti, ko Dievs tavā labā ir darījis.” Vīrs aizgāja un stāstīja visā pilsētā, ko Jēzus bija izdarījis viņa labā.

40 Kad Jēzus atgriezās Galilejā, ļaudis viņu laipni uzņēma, jo visi viņu gaidīja.+ 41 Tad ieradās kāds vīrs, vārdā Jairs, kas bija sinagogas priekšnieks. Viņš nometās zemē pie Jēzus kājām un lūdzās, lai tas atnāktu uz viņa māju,+ 42 jo viņa vienīgā meita, kurai bija ap divpadsmit gadu, bija tuvu nāvei.

Jēzum ejot, ļaudis drūzmējās ap viņu. 43 Kāda sieviete, kurai jau divpadsmit gadus bija asiņošana+ un kuru neviens nebija spējis izdziedināt,+ 44 pienāca viņam no aizmugures un aizskāra viņa drēbju apakšmalu,+ un tūlīt pat asiņošana beidzās. 45 Jēzus jautāja: ”Kas man pieskārās?” Kad visi liedzās, Pēteris teica: ”Skolotāj, ļaudis taču spiežas tev virsū no visām pusēm!”+ 46 Tomēr Jēzus iebilda: ”Kāds man pieskārās, jo es jutu, ka no manis izgāja spēks.”+ 47 Redzot, ka viņai nav izdevies palikt nepamanītai, sieviete drebēdama nokrita zemē viņa priekšā un, visiem dzirdot, izstāstīja, kāpēc ir pieskārusies viņam un kā vienā mirklī ir kļuvusi vesela. 48 Bet Jēzus tai teica: ”Mana meita, tava ticība tevi ir izdziedinājusi. Ej ar mieru!”+

49 Kamēr viņš vēl runāja, atnāca kāds cilvēks no sinagogas priekšnieka mājām un pavēstīja: ”Tava meita ir mirusi. Neapgrūtini vairs skolotāju.”+ 50 Jēzus, to dzirdējis, sacīja Jairam: ”Nebaidies, tikai tici, un viņa tiks izglābta.”+ 51 Kad Jēzus pienāca pie mājas, viņš nevienam citam neļāva iet iekšā kopā ar viņu kā vienīgi Pēterim, Jānim, Jēkabam un meitenes tēvam un mātei. 52 Visi ļaudis raudāja un sērās dauzīja sev pa krūtīm viņas dēļ. Bet Jēzus teica: ”Neraudiet,+ jo viņa nav nomirusi, bet gan guļ.”+ 53 Tad tie sāka viņu izsmiet, jo zināja, ka meitene ir mirusi. 54 Bet viņš saņēma tās roku un iesaucās: ”Meitenīt, celies augšā!”+ 55 Tad viņā atgriezās dzīvība*,+ meitene uzreiz piecēlās,+ un Jēzus lika tai dot ēst. 56 Vecāki bija bezgala priecīgi, taču viņš tiem piekodināja nevienam nestāstīt par notikušo.+

9 Tad Jēzus sasauca tos divpadsmit un deva tiem varu pār visiem dēmoniem+ un spēku dziedināt slimības.+ 2 Viņš tos izsūtīja sludināt Dieva valstību un dziedināt 3 un teica: ”Neņemiet ceļā līdzi neko — ne spieķi, ne pārtikas somu, ne maizi, ne naudu*, nedz arī otru kreklu*.+ 4 Bet, lai kurā mājā jūs ieietu, palieciet tur, kamēr dosieties projām no tās puses.+ 5 Un, ja kaut kur cilvēki jūs neuzņem, tad, aizejot no tādas pilsētas, nokratiet putekļus no kājām par apliecinājumu, ka tie ir saņēmuši brīdinājumu*.”+ 6 Tad tie devās ceļā un apstaigāja ciemus, visur sludinot labo vēsti un dziedinot cilvēkus.+

7 Bet par visiem šiem notikumiem izdzirdēja zemes valdnieks* Hērods* un bija lielā neizpratnē, jo daži teica, ka Jānis esot piecēlies no mirušajiem,+ 8 citi — ka esot parādījies Elija, bet vēl citi — ka augšā esot cēlies kāds no senajiem praviešiem.+ 9 Hērods teica: ”Jānim es nocirtu galvu.+ Kas tad ir šis, par ko es dzirdu tādas lietas?” Un viņš ļoti gribēja Jēzu redzēt.+

10 Kad apustuļi atgriezās, tie izstāstīja Jēzum visu, ko bija darījuši.+ Viņš tos ņēma sev līdzi, un viņi vieni paši devās uz pilsētu, ko sauc par Betsaidu,+ 11 bet ļaudis, to uzzinājuši, viņam sekoja. Jēzus tos laipni uzņēma un runāja ar tiem par Dieva valstību, kā arī darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanu.+ 12 Kad diena jau sliecās uz vakarpusi, tie divpadsmit atnāca pie viņa un sacīja: ”Sūti ļaudis, lai viņi aiziet uz apkārtējiem ciemiem un lauku sētām un sameklē sev naktsmājas un ēdienu, jo šī ir nomaļa vieta.”+ 13 Taču Jēzus atteica: ”Dodiet jūs viņiem ēst.”+ Mācekļi iebilda: ”Mums nekā vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis, ja nu vienīgi mēs paši ietu un nopirktu pārtiku visiem šiem cilvēkiem.” 14 Tur bija apmēram pieci tūkstoši vīriešu. ”Lieciet tiem apsēsties grupās pa kādiem piecdesmit,” Jēzus mācekļiem norādīja. 15 Viņi tā arī izdarīja, un visi apsēdās zemē. 16 Tad Jēzus, paņēmis piecas maizes un abas zivis, paskatījās uz debesīm, lūgšanā pateicās par tām, pārlauza maizes un kopā ar zivīm deva mācekļiem, lai tie tās izdalītu ļaudīm. 17 Visi ēda, līdz bija paēduši, un pēc tam tika savākti divpadsmit grozi ar pāri palikušajiem gabaliem.+

18 Vēlāk, kad Jēzus vienatnē lūdza Dievu, pie viņa sanāca mācekļi, un viņš tiem jautāja: ”Ko ļaudis saka par to, kas es esmu?”+ 19 Tie atbildēja: ”Vieni saka — Jānis Kristītājs, citi — Elija, vēl citi — kāds no senajiem praviešiem, kas cēlies augšā.”+ 20 Tad viņš vaicāja: ”Bet kā jūs paši domājat, kas es esmu?” Pēteris atbildēja: ”Dieva Svaidītais*.”+ 21 Pēc tam Jēzus tiem stingri piekodināja nevienam to nestāstīt,+ 22 piebilzdams: ”Cilvēka dēlam būs daudz jācieš, vecākie, virspriesteri un rakstu mācītāji viņu atraidīs, viņu nogalinās,+ un trešajā dienā viņš celsies augšā.”+

23 Vērsdamies pie visiem, Jēzus teica: ”Ja kāds grib nākt man līdzi, lai viņš atsakās no sevis,+ paņem savu moku stabu* un, dienu no dienas to nesdams, pastāvīgi man seko.+ 24 Jo, kas grib glābt savu dzīvību*, tas to zaudēs, bet, kas zaudē dzīvību manis dēļ, tas to izglābs.+ 25 Kāds gan cilvēkam ir labums, ja viņš iegūst visu pasauli, bet pats sev nodara ļaunu vai sevi pazudina?+ 26 Ja kāds kaunēsies par mani un maniem vārdiem, Cilvēka dēls par viņu kaunēsies, kad ieradīsies savā godā un sava Tēva un svēto eņģeļu godā.+ 27 Patiesi, es jums saku: daži no tiem, kas te stāv, nāvi neredzēs, kamēr nebūs ieraudzījuši Dieva valstību.”+

28 Kādas astoņas dienas pēc tam, kad viņš bija teicis šos vārdus, viņš paņēma līdzi Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa kalnā lūgt Dievu.+ 29 Lūgšanas laikā Jēzus seja mainīja izskatu un viņa drēbes kļuva žilbinoši baltas, 30 un pēkšņi ar viņu sarunājās divi vīri — Mozus un Elija. 31 Parādījušies starojošā spožumā*, tie runāja par Jēzus aiziešanu — par to, kam ar viņu jānotiek Jeruzālemē.+ 32 Pēteri un viņa biedrus bija pievārējis miegs, bet atmodušies tie ieraudzīja Jēzu viņa godā+ un divus vīrus stāvam kopā ar viņu. 33 Kad šie vīri jau taisījās Jēzu atstāt, Pēteris vērsās pie viņa: ”Skolotāj, mums te ir labi. Uzsliesim trīs teltis: vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam!” Bet viņš pats nezināja, ko saka. 34 Viņam vēl runājot, parādījās mākonis, kas pamazām tos aizsedza. Kad mākonis bija ieskāvis mācekļus, tiem kļuva bail. 35 Tad no mākoņa atskanēja balss:+ ”Šis ir mans Dēls, mans izredzētais.+ Klausiet viņam!”+ 36 Kad balss atskanēja, Jēzus jau bija palicis viens. Bet mācekļi klusēja un kādu laiku nevienam neko nestāstīja par redzēto.+

37 Nākamajā dienā, kad viņi nokāpa no kalna, Jēzum pretī nāca daudz ļaužu.+ 38 Kāds cilvēks no pūļa viņam sauca: ”Skolotāj, lūdzu, apskati manu dēlu, manu vienīgo!+ 39 Kad gars viņu sagrābj, viņš pēkšņi iekliedzas, sāk raustīties krampjos un viņam pa muti nāk putas. Tas viņu moka un neparko negrib likt mierā. 40 Es taviem mācekļiem lūdzu to izdzīt, bet viņi nespēja.” 41 Jēzus sacīja: ”Ak, neticīgā un sabojātā paaudze,+ cik ilgi man būs jāpaliek pie jums un jūs jāpacieš? Atved savu dēlu šurp!”+ 42 Kad zēns tuvojās, dēmons nogāza to gar zemi un lika tam raustīties briesmīgos krampjos. Taču Jēzus padzina ļauno garu, izdziedināja zēnu un atdeva to tēvam. 43 Visi bija ļoti pārsteigti par Dieva vareno spēku.

Kad ļaudis brīnījās par to, ko Jēzus darīja, viņš teica mācekļiem: 44 ”Iegaumējiet labi šos vārdus: Cilvēka dēlam jātiek nodotam ļaužu rokās.”+ 45 Taču viņi nesaprata sacīto, jo šo vārdu jēga viņiem bija apslēpta, bet viņi baidījās Jēzum kaut ko par tiem jautāt.

46 Tad mācekļi sāka strīdēties, kurš no viņiem ir galvenais*.+ 47 Jēzus, zinādams viņu domas, pasauca kādu bērnu, nostādīja sev blakus 48 un uzrunāja mācekļus: ”Tas, kas tādu bērnu uzņem manis* dēļ, uzņem arī mani, un tas, kas uzņem mani, uzņem arī to, kas mani ir sūtījis.+ Kas jūsu vidū izturas kā mazākais, tas ir liels.”+

49 Pēc tam Jānis sacīja: ”Skolotāj, mēs redzējām kādu, kas tavā vārdā izdzen dēmonus, un centāmies viņam to aizliegt, tāpēc ka viņš nav kopā ar mums.”+ 50 Bet Jēzus viņam atbildēja: ”Nevajag viņam aizliegt, jo, kas nav pret jums, tas ir par jums.”

51 Tuvojās laiks, kad Jēzum bija jātiek uzņemtam debesīs.+ Apņēmības pilns, viņš gatavojās doties uz Jeruzālemi 52 un nosūtīja sev pa priekšu dažus mācekļus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai viņam visu sagatavotu. 53 Bet ciema iedzīvotāji negribēja Jēzu uzņemt,+ jo viņš gāja uz Jeruzālemi. 54 Kad to redzēja mācekļi Jēkabs un Jānis,+ tie vaicāja: ”Kungs, vai tu gribi, lai mēs liekam ugunij nākt no debesīm un tos aprīt?”+ 55 Bet Jēzus pagriezies tos norāja, 56 un viņi aizgāja uz citu ciemu.

57 Viņiem ejot pa ceļu, kāds cilvēks Jēzum teica: ”Es tev sekošu, lai kurp tu ietu.” 58 Bet Jēzus tam sacīja: ”Lapsām ir alas, un putniem ir ligzdas, bet Cilvēka dēlam nav, kur galvu nolikt.”+ 59 Kādu citu Jēzus aicināja: ”Seko man!” Tas atbildēja: ”Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt tēvu!”+ 60 ”Lai mirušie+ apglabā savus mirušos, bet tu ej un visur sludini Dieva valstību!” viņš teica.+ 61 Vēl kāds cits solīja: ”Es tev sekošu, Kungs, tikai ļauj man vispirms atvadīties no mājiniekiem!” 62 Jēzus tam sacīja: ”Neviens, kas ir uzlicis roku uz arkla un skatās atpakaļ,+ nav derīgs Dieva valstībai.”+

10 Pēc tam Kungs izraudzījās vēl septiņdesmit mācekļus un tos pa diviem+ izsūtīja sev pa priekšu uz visām pilsētām un ciemiem, kur pats domāja iet. 2 Viņš tos pamācīja: ”Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā!+ 3 Ejiet! Es jūs sūtu kā jērus starp vilkiem.+ 4 Neņemiet līdzi ne maku, ne pārtikas somu, ne sandales+ un ceļā nevienu nesveiciniet*. 5 Lai kurā namā jūs ieietu, vispirms sakiet: ”Miers šim namam!”+ 6 Ja tur būs kāds miera draugs, tad miers, ko jūs novēlat, paliks ar viņu, bet, ja ne, tas atgriezīsies pie jums. 7 Palieciet tajā mājā,+ ēdiet un dzeriet, ko jums dod,+ jo strādnieks ir savas algas cienīgs.+ Nepārejiet no mājas uz māju!*

8 Lai kurā pilsētā jūs ieietu, ja jūs tur uzņem, ēdiet, ko jums liek priekšā, 9 dziediniet slimos un sakiet: ”Dieva valstība jau ir jums tuvu.”+ 10 Bet, ja kādā pilsētā jūs neuzņems, izejiet tās galvenajās ielās un sakiet: 11 ”Pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs nokratām nost.+ Tomēr ziniet, ka Dieva valstība jau ir tuvu.” 12 Es jums saku: Sodomai tiesas dienā būs vieglāk nekā tai pilsētai.+

13 Bēdas tev, Horazīna! Bēdas tev, Betsaida! Ja tie brīnumi*, kas ir notikuši jūsu vidū, būtu notikuši Tirā un Sidonā, tās jau sen būtu nožēlojušas grēkus, sēžot maisa drēbēs un pelnos.+ 14 Tāpēc Tirai un Sidonai tiesā būs vieglāk nekā jums. 15 Un tu, Kapernauma, vai tu tiksi celta debesīs? Nē, tu nonāksi kapā*.

16 Kas jūs uzklausa, uzklausa arī mani.+ Bet, kas jūs atraida, atraida arī mani, un, kas mani atraida, atraida arī to, kas mani sūtījis.”+

17 Vēlāk tie septiņdesmit priecīgi atgriezās un stāstīja: ”Kungs, pat dēmoni mums pakļaujas, kad tiem pavēlam tavā vārdā!”+ 18 Tad Jēzus tiem teica: ”Es redzu Sātanu kā zibeni krītam+ no debesīm. 19 Es jums esmu devis varu samīt čūskas un skorpionus un pārvarēt visu ienaidnieka spēku,+ un nekas jums nevarēs kaitēt. 20 Tomēr priecājieties nevis par to, ka jums pakļaujas gari, bet gan par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”+ 21 Tajā brīdī viņš kļuva līksms svētajā garā un sacīja: ”Es tevi slavēju visu priekšā, Tēvs, debesu un zemes Kungs, jo tu esi noslēpis šīs lietas no tiem, kas ir gudri un mācīti,+ un esi tās atklājis maziem bērniem. Jā, Tēvs, tev ir labpaticis tā darīt.+ 22 Tēvs man ir nodevis visu, un neviens nezina, kas ir Dēls, kā vienīgi Tēvs, un neviens nezina, kas ir Tēvs, kā vienīgi Dēls,+ kā arī tas, kam Dēls vēlas to atklāt.”+

23 Vērsdamies tieši pie mācekļiem, Jēzus teica: ”Laimīgi ir tie, kas redz to, ko jūs redzat.+ 24 Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi ir vēlējušies redzēt to, ko redzat jūs, bet nav redzējuši,+ kā arī dzirdēt to, ko dzirdat jūs, bet nav dzirdējuši.”

25 Tad piecēlās kāds bauslības zinātājs un, gribēdams viņu pārbaudīt, jautāja: ”Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgu dzīvi?”+ 26 Jēzus atvaicāja: ”Kas ir rakstīts bauslībā? Kas tur lasāms?” 27 Tas atbildēja: ”Mīli Jehovu*, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli*, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu+ un savu tuvāko kā sevi pašu.”+ 28 Jēzus sacīja: ”Tu atbildēji pareizi. Dari tā, un tu dzīvosi.”+

29 Bet, gribēdams sevi attaisnot,+ tas Jēzum prasīja: ”Kas tad ir mans tuvākais?” 30 Par atbildi Jēzus sāka stāstīt: ”Kāds vīrs gāja no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņam uzbruka laupītāji. Tie norāva viņam drēbes, piekāva viņu un, pametuši pusdzīvu, aizgāja. 31 Gadījās, ka pa to pašu ceļu gāja kāds priesteris. Tas viņu ieraudzīja, bet pagāja garām pa ceļa otru pusi. 32 Tāpat kāds levīts, kad bija nonācis līdz tai vietai un viņu pamanījis, pagāja pa otru pusi garām. 33 Bet kāds samarietis,+ kas mēroja to pašu ceļu, ieraudzījis piekauto ceļinieku, iežēlojās par to. 34 Viņš piegāja tam klāt un pārsēja brūces, uzliedams tām eļļu un vīnu. Tad viņš to uzsēdināja uz sava ēzeļa, aizveda uz iebraucamo vietu un aprūpēja. 35 Nākamajā dienā viņš iedeva iebraucamās vietas saimniekam divus denārijus* un lūdza: ”Parūpējies par viņu, un, ja tu iztērēsi vairāk, atceļā es tev atlīdzināšu.” 36 Kā tev šķiet: kurš no šiem trijiem ir bijis aplaupītajam vīram īsts tuvākais?”+ 37 ”Tas, kurš izturējās pret viņu žēlsirdīgi,”+ atbildēja bauslības zinātājs. Jēzus teica: ”Tad ej un dari tāpat.”+

38 Jēzus ar mācekļiem devās tālāk un nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieviete, vārdā Marta,+ uzņēma Jēzu savā mājā. 39 Viņai bija māsa, ko sauca Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos. 40 Savukārt Marta bija aizņemta ar daudziem darbiem. Viņa pienāca pie Jēzus un sacīja: ”Kungs, vai tev ir vienalga, ka māsa mani vienu ir atstājusi rūpēties par visu? Saki, lai viņa nāk man palīgā!” 41 Bet Kungs atteica: ”Marta, Marta, tu raizējies un uztraucies par daudzām lietām. 42 Taču ir vajadzīgas tikai dažas lietas vai pat tikai viena. Marija ir izraudzījusies to, kas ir pats labākais,+ un tas viņai netiks atņemts.”

11 Reiz Jēzus lūdza Dievu. Kad viņš bija beidzis lūgt, kāds no viņa mācekļiem sacīja: ”Kungs, iemāci mums lūgt Dievu, tāpat kā Jānis mācīja savus mācekļus!”

2 Tad viņš tiem teica: ”Lūdzot Dievu, sakiet: ”Tēvs, lai tiek svētīts tavs vārds*!*+ Lai nāk tava valstība.+ 3 Dod mums dienišķo maizi, cik šai dienai vajadzīgs.+ 4 Piedod mūsu grēkus,+ jo arī mēs paši piedodam ikvienam, kas ir grēkojis pret mums,*+ un palīdzi mums nepadoties kārdinājumam*.””+

5 Pēc tam viņš tiem teica: ”Pieņemsim, kāds no jums pusnaktī aizietu pie sava drauga un lūgtu: ”Draugs, aizdod man trīs maizes, 6 jo pie manis no ceļa ir iegriezies kāds draugs un man nav nekā, ko celt viņam priekšā,” — 7 bet tas no iekšpuses atbildētu: ”Liec mani mierā! Durvis jau ir aizslēgtas, un mēs ar bērniem jau esam gultā. Es nevaru celties un tev kaut ko dot.” 8 Es jums saku: ja arī tas necelsies un neko nedos tāpēc, ka atnākušais ir viņa draugs, tad viņa uzstājības dēļ+ gan tas piecelsies un dos, kas draugam vajadzīgs. 9 Tāpēc es jums saku: lūdziet+ — un jums dos, meklējiet — un jūs atradīsiet, klauvējiet — un jums atvērs,+ 10 jo ikviens, kas lūdz, saņem,+ ikviens, kas meklē, atrod, un ikvienam, kas klauvē, atvērs. 11 Vai gan starp jums ir kāds tēvs, kas savam dēlam, ja tas lūgtu zivi, iedotu čūsku?+ 12 Vai, ja tas lūgtu olu, iedotu tam skorpionu? 13 Ja pat jūs, būdami grēcīgi, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vēl jo vairāk Tēvs, kas ir debesīs, dos svēto garu tiem, kas viņu lūdz!”+

14 Vēlāk Jēzus izdzina kādu dēmonu, kas cilvēkam bija laupījis spēju runāt.+ Kad dēmons bija atstājis mēmo cilvēku, tas sāka runāt, un ļaudis izbrīnījās.+ 15 Bet daži sacīja: ”Viņš izdzen dēmonus ar dēmonu valdnieka Belcebula* palīdzību.”+ 16 Citi, gribēdami viņu pārbaudīt, prasīja, lai viņš parāda kādu zīmi+ no debesīm. 17 Zinādams, ko viņi domā,+ Jēzus tiem sacīja: ”Ikviena valsts, ko šķeļ nesaskaņas, tiks izpostīta, un saime, ko šķeļ nesaskaņas, izjuks. 18 Ja nu Sātans ir nesaskaņā pats ar sevi, kā viņa valsts pastāvēs? Jūs sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību. 19 Ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, ar ko tad tos izdzen jūsu mācekļi? Tāpēc viņi būs jūsu tiesneši*. 20 Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva spēku*,+ tad, jums nemanot, jau ir atnākusi Dieva valstība.+ 21 Ja stiprs, labi apbruņots vīrs sargā savu namu, tad viņa īpašums ir drošībā. 22 Bet, ja uzbrūk kāds stiprāks un viņu uzveic, tas paņem visus ieročus, uz kuriem viņš paļāvās, un gūto laupījumu izdala. 23 Tas, kas nav ar mani, ir pret mani, un tas, kas ar mani nesapulcē, izklīdina.+

24 Kad ļauns gars iziet no cilvēka, tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklēdams, kur apmesties, bet neatradis saka: ”Atgriezīšos savā mājoklī, no kura es aizgāju,”+ 25 un pārradies viņš atrod to izslaucītu un izrotātu. 26 Tad viņš aiziet un paņem līdzi septiņus citus garus, kas ir vēl ļaunāki par viņu, un iegājuši tie tur apmetas uz dzīvi, un beigās šim cilvēkam klājas sliktāk nekā sākumā.”

27 Jēzum runājot, kāda sieviete pūlī iesaucās: ”Laimīga tā sieviete, kas tevi ir iznēsājusi un zīdījusi!”+ 28 Bet viņš atteica: ”Nē, laimīgi ir tie, kas dzird un pilda Dieva vārdus.”+

29 Kad ļaužu saradās aizvien vairāk, Jēzus sacīja: ”Šī paaudze ir ļauna. Tā grib redzēt kādu zīmi, bet nekāda zīme tai netiks dota, izņemot Jonas zīmi.+ 30 Tāpat kā Jona+ kļuva par zīmi nīniviešiem, tā arī Cilvēka dēls būs par zīmi šai paaudzei. 31 Dienvidu ķēniņiene+ tiesas dienā celsies augšā līdz ar šīs paaudzes cilvēkiem un tos notiesās, jo viņa nāca no pasaules malas, lai dzirdētu Sālamana gudrību, bet te ir kas vairāk par Sālamanu.+ 32 Nīnivieši tiesas dienā celsies augšā līdz ar šo paaudzi un to notiesās, jo, kad Jona sludināja, viņi nožēloja grēkus,+ bet te ir kas vairāk par Jonu. 33 Iededzis gaismekli, neviens to neliek paslēptuvē vai zem mērtrauka, bet gan redzamā vietā,+ lai tiem, kas nāk iekšā, būtu gaisma. 34 Miesas gaismeklis ir acs. Ja tava acs redz skaidri*, visā tavā miesā būs gaisma, bet, ja tā ir skaudīga*, visā tavā miesā būs tumsa.+ 35 Tāpēc uzmanies, lai gaisma, kas ir tevī, nebūtu tumsa. 36 Tātad, ja visā tavā miesā ir gaisma un tajā nav it nekā tumša, tā būs tik gaiša, it kā tevi apspīdētu spožs gaismeklis.”

37 Kad Jēzus bija beidzis runāt, kāds farizejs viņu uzaicināja pie sevis uz cienastu. Iegājis pie tā, viņš apsēdās pie galda. 38 Ieraugot, ka Jēzus pirms ēšanas nemazgā rokas*, farizejs bija pārsteigts.+ 39 Bet Kungs viņam teica: ”Jūs, farizeji, mazgājat kausa un bļodas ārpusi, bet iekšā esat pilni ar alkatību un ļaunumu.+ 40 Nesaprātīgie! Vai tad tas, kurš ir radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? 41 Kad jūs palīdzat trūcīgajiem, tam jānāk no iekšienes — tad jūs būsiet viscaur tīri. 42 Bēdas jums, farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, rūtām un visiem pārējiem dārza augiem,+ bet pametat novārtā Dieva taisnīgumu un mīlestību pret viņu. Vienu jums vajadzēja darīt, bet arī otru neatstāt bez ievērības.+ 43 Bēdas jums, farizeji, jo jums patīk sinagogās sēdēt priekšējās* vietās un saņemt sveicienus tirgus laukumos.+ 44 Bēdas jums, jo jūs esat kā nepamanāmi kapi,+ pār kuriem cilvēki staigā un to pat nenojauš.”

45 Kāds no bauslības zinātājiem iebilda: ”Skolotāj, to sacīdams, tu apvaino arī mūs!” 46 Jēzus tam atbildēja: ”Bēdas arī jums, bauslības zinātāji! Jūs uzkraujat cilvēkiem smagas nastas, bet paši tām ne ar pirkstu nepieduraties.+

47 Bēdas jums, jo jūs ceļat kapenes praviešiem, ko jūsu tēvi ir nogalinājuši!+ 48 Tātad jūs zināt savu tēvu darbus un tomēr tos atbalstāt, jo viņi nogalināja praviešus,+ bet jūs tiem ceļat kapenes. 49 Tāpēc arī Dievs savā gudrībā ir teicis: ”Es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus. Dažus no tiem nonāvēs, dažus vajās, 50 un tāpēc no šīs paaudzes tiks prasīta atbildība par visu praviešu asinīm, kas izlietas kopš pasaules pirmsākumiem,+ — 51 no Ābela asinīm+ līdz pat Zaharjas asinīm, kuru nogalināja starp altāri un Dieva namu.”+ Jā, es jums saku, šai paaudzei par to būs jāatbild.

52 Bēdas jums, bauslības zinātāji, jo jūs esat atņēmuši cilvēkiem zināšanu atslēgu. Jūs paši neesat iegājuši un traucējat ieiet tiem, kas to grib.”+

53 Kad Jēzus no turienes izgāja, rakstu mācītāji un farizeji sāka viņam mākties virsū un uzbrukt ar visādiem jautājumiem, 54 cerēdami, ka viņš pateiks kaut ko tādu, par ko viņu varēs apsūdzēt.+

12 Tikmēr bija sapulcējušies tūkstošiem ļaužu, tā ka vairs nebija, kur spert kāju, un Jēzus vispirms uzrunāja savus mācekļus: ”Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no liekulības.+ 2 Bet nav nekā apslēpta, kas netiks atsegts, un nekā slepena, kas nekļūs zināms.+ 3 Tāpēc, ko jūs sakāt tumsā, to dzirdēs gaismā un, ko jūs čukstat istabās, to pasludinās no jumtiem. 4 Es jums saku, mani draugi:+ nebaidieties no tiem, kas nonāvē miesu, bet pēc tam vairs neko nespēj nodarīt.+ 5 Bet es jums paskaidrošu, no kā vajag bīties: bīstieties no tā, kam ir vara pēc nonāvēšanas iemest Gehennā*.+ Jā, es jums saku, no tā bīstieties!+ 6 Vai piecus zvirbuļus nepārdod par divām nieka monētām*? Tomēr nevienu no tiem Dievs nav aizmirsis.+ 7 Pat visi mati uz jūsu galvas ir saskaitīti.+ Nebaidieties! Jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi.+

8 Es jums saku: visus, kas mani atzīst cilvēku priekšā,+ arī Cilvēka dēls atzīs Dieva eņģeļu priekšā.+ 9 Bet, ja kāds cilvēku priekšā no manis atsakās, arī es no viņa atteikšos Dieva eņģeļu priekšā.+ 10 Visiem, kas runā sliktu par Cilvēka dēlu, tiks piedots, bet tam, kas zaimo svēto garu, netiks piedots.+ 11 Kad jūs vedīs uz tautas sapulcēm* vai pie ierēdņiem un varas pārstāvjiem, neraizējieties, kā jūs aizstāvēsieties un ko teiksiet,+ 12 jo svētais gars tajā pašā brīdī jums mācīs, kas jārunā.”+

13 Tad kāds no pūļa vērsās pie viņa: ”Skolotāj, pasaki manam brālim, lai tas dalās ar mani mantojumā!” 14 Jēzus atteica: ”Cilvēk, kas mani ir iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” 15 Pēc tam viņš sacīja: ”Pielūkojiet, sargieties no jebkādas alkatības,+ jo pat tad, ja cilvēkam visa kā ir pārpārēm, viņa dzīvība nav atkarīga no tā, kas viņam pieder.”+ 16 Un viņš pastāstīja tiem līdzību: ”Kādam bagātniekam zeme bija nesusi labu ražu, 17 un viņš pie sevis sprieda: ”Ko lai es daru? Man nav, kur savu ražu savākt.” 18 Tad viņš teica: ”Lūk, ko es darīšu:+ es nojaukšu savas klētis un uzcelšu lielākas, un tajās es sakrāšu visu savu labību un pārējos labumus 19 un teikšu pats sev: ”Tev ir iekrāts daudz labumu uz ilgiem gadiem. Atpūties, ēd, dzer un priecājies!”” 20 Bet Dievs viņam sacīja: ”Nesaprātīgais, šonakt no tevis atprasīs tavu dzīvību*. Kam tad tiks tas, ko tu esi sakrājis?”+ 21 Tā klājas cilvēkam, kas krāj sev mantu, bet nav bagāts Dieva acīs.”+

22 Tad viņš teica saviem mācekļiem: ”Tāpēc es jums saku: pārstājiet raizēties par savu dzīvību — ko ēdīsiet — un par savu miesu — ko vilksiet mugurā.+ 23 Dzīvība ir vērtīgāka par ēdienu, un miesa — par apģērbu. 24 Pavērojiet kraukļus: tie nedz sēj, nedz pļauj, tiem nav ne šķūņa, ne klēts, tomēr Dievs tos baro.+ Bet jūs esat daudz vērtīgāki par putniem.+ 25 Kurš no jums raizēdamies var pagarināt savu mūžu kaut par sprīdi*? 26 Ja jau jūs pat tādu nieku nespējat, kāpēc tad raizēties par pārējo?+ 27 Pavērojiet, kā aug lilijas. Tās nedz nopūlas, nedz vērpj, bet es jums saku, ka pat Sālamans visā savā spožumā nebija tērpts tā kā ikviena no tām.+ 28 Ja jau Dievs tā tērpj lauka augus, kas šodien zeļ, bet rīt tiks iesviesti krāsnī, vēl jo vairāk viņš apģērbs jūs, mazticīgie! 29 Tāpēc pārstājiet raizēties, ko ēdīsiet un ko dzersiet, un beidziet bažīties.+ 30 Ar to visu ir pārņemtas pasaules tautas, bet jūsu Tēvs jau zina, ka jums tas viss ir vajadzīgs.+ 31 Tiecieties pēc viņa valstības,* un tas viss jums tiks dots.+

32 Nebaidies, mazais ganāmpulciņ,+ jo jūsu Tēvam ir labpaticis jums piešķirt valstību.+ 33 Pārdodiet to, kas jums pieder, un naudu izdaliet trūcīgajiem*.+ Gādājiet sev makus, kas nenodilst, neizsīkstošu mantu debesīs,+ kur zagļi netiek klāt un kodes to nebojā. 34 Jo, kur ir jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.

35 Esiet gatavi,*+ un lai jūsu gaismekļi ir iedegti!+ 36 Jums jābūt kā kalpiem, kas gaida savu kungu atgriežamies+ no kāzām,+ lai tad, kad viņš ieradīsies un klauvēs, uzreiz varētu viņam atvērt. 37 Laimīgi tie kalpi, ko kungs pārnācis atradīs nomodā! Patiesi, es jums saku: viņš apjozīs priekšautu, aicinās tos pie galda un ies tos apkalpot. 38 Ja viņš ieradīsies otrajā vai pat trešajā sardzē* un atradīs tos nomodā, šie kalpi ir laimīgi! 39 Bet to gan ņemiet vērā: ja saimnieks zinātu, kurā stundā ieradīsies zaglis, viņš neļautu tam ielauzties savā namā.+ 40 Esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka dēls nāks stundā, kad jūs negaidāt.”+

41 Tad Pēteris ieminējās: ”Kungs, vai tu šo līdzību stāsti tikai mums vai visiem?” 42 Kungs sacīja: ”Kurš īsti ir uzticamais un gudrais* pārvaldnieks, ko kungs iecels rūpēties par savu kalpu saimi un gādāt tiem pienācīgo uzturu īstajā laikā?+ 43 Laimīgs šis kalps, ja viņa kungs pārradies ieraudzīs viņu tā darām! 44 Patiesi, es jums saku: viņš to iecels rūpēties par visu savu īpašumu. 45 Bet, ja šis kalps nospriedīs: ”Mans kungs kavējas nākt,” un sāks sist kalpus un kalpones, ēst, dzert un piedzerties,+ 46 tad šī kalpa kungs atnāks dienā, kad kalps negaida, un stundā, ko tas nezina. Viņš to bargi sodīs un ierādīs tam vietu pie neticīgajiem. 47 Tad kalps, kas, saprazdams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies un nebūs rīkojies saskaņā ar to, saņems daudz sitienu.+ 48 Bet, kas nesaprazdams būs darījis to, par ko ir pelnījis sitienus, tas saņems maz sitienu. Tātad no katra, kam daudz dots, daudz prasīs, un no tā, kam daudz uzticēts, prasīs īpaši daudz.+

49 Es esmu atnācis aizdedzināt uguni uz zemes, un ko gan vēl man vēlēties, ja tā jau ir iedegta? 50 Ir kāda kristība, ar ko man jātiek kristītam, un cik man ir smagi, kamēr tā nav pabeigta!+ 51 Vai jums šķiet, ka es esmu nācis nest zemei mieru? Nē, es jums saku, — nevis mieru, bet šķelšanos.+ 52 No šī brīža pieci vienā mājā būs sašķelti: trīs pret diviem un divi pret trijiem. 53 Tēvs nostāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.”+

54 Pēc tam Jēzus vērsās pie ļaudīm: ”Kad jūs rietumos redzat parādāmies mākoni, jūs tūlīt pat sakāt: ”Būs negaiss,” — un tā arī notiek. 55 Un, kad pūš dienvidu vējš, jūs sakāt: ”Būs tveice,” — un tā notiek. 56 Liekuļi! Jūs saprotat, par ko liecina zemes un debesu izskats, — kāpēc tad jūs nesaprotat, kas šis ir par laiku?+ 57 Kāpēc jūs paši neizspriežat, ko būtu pareizi darīt? 58 Piemēram, kad tu ar savu pretinieku ej pie valdnieka, centies jau ceļā ar viņu izlīgt, lai viņš tevi neaizvestu pie tiesneša, tiesnesis tevi nenodotu tiesas izpildītājam un tas tevi neiemestu cietumā.+ 59 Es tev saku: tu neiznāksi no turienes, kamēr nebūsi samaksājis visu līdz pēdējam*.”

13 Tad daži no ļaudīm, kas tur bija, pastāstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija izlējis, kad tie nesa upurus. 2 Jēzus atteica: ”Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilejieši, ja reiz ar viņiem tā notika? 3 Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi iesiet bojā, tāpat kā viņi.+ 4 Un vai jūs domājat, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzgāzās tornis pie Sīloāmas un tos nogalināja, bija lielāki grēcinieki nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? 5 Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi iesiet bojā, tāpat kā viņi.”

6 Pēc tam viņš pastāstīja šādu līdzību: ”Kādam cilvēkam vīna dārzā bija iestādīts vīģes koks. Viņš atnāca un meklēja tajā augļus, bet neatrada.+ 7 Tad viņš teica dārza kopējam: ”Jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus šajā vīģes kokā, bet neko neesmu atradis. Nocērt to! Kamdēļ tas velti aizņem vietu?” 8 Bet kopējs atbildēja: ”Kungs, atstāj to vēl šogad! Es to aprakšu un apmēslošu. 9 Ja tad tas nesīs augļus, labi, bet, ja ne — cērt to nost.””+

10 Reiz Jēzus sabatā mācīja kādā sinagogā. 11 Tur bija sieviete, ko jau astoņpadsmit gadus vārdzināja ļauns gars. Viņa bija pavisam salīkusi un nespēja atliekties taisni. 12 Sievieti ieraudzījis, Jēzus vērsās pie viņas un teica: ”Sieviete, kļūsti brīva no savas slimības!”+ 13 Viņš tai uzlika rokas, un viņa tūdaļ iztaisnojās un cildināja Dievu. 14 Tad sinagogas priekšnieks, sašutis par to, ka Jēzus bija dziedinājis sabatā, uzrunāja ļaudis: ”Ir sešas dienas, kas paredzētas darbam,+ tajās tad arī nāciet, lai jūs dziedinātu, bet ne sabata dienā!”+ 15 Taču Kungs atbildēja: ”Liekuļi,+ vai tad jebkurš no jums sabatā neatsien steliņģī savu vērsi vai ēzeli un neved to dzirdināt?+ 16 Vai gan arī šo sievieti, Ābrahāma meitu, ko Sātans veselus astoņpadsmit gadus bija turējis važās, sabata dienā nepienācās atbrīvot no gūsta?” 17 Pēc šiem vārdiem Jēzus pretiniekiem kļuva kauns, bet viss ļaužu pulks priecājās par viņa diženajiem darbiem.+

18 Pēc tam viņš turpināja: ”Kam ir līdzīga Dieva valstība? Ar ko to var salīdzināt? 19 Tā ir līdzīga sinepju sēkliņai, ko kāds cilvēks iesēja savā dārzā. Tā izauga par īstu koku, kura zaros apmetās putni.”+

20 Tad Jēzus atkal teica: ”Ar ko var salīdzināt Dieva valstību? 21 Tā ir līdzīga raugam*, ko kāda sieviete paņēma un iejauca trijos lielos mēros* miltu; tad visa mīkla uzrūga.”+

22 Dodamies tālāk uz Jeruzālemi, Jēzus apstaigāja pilsētas un ciemus un mācīja ļaudis. 23 Kāds cilvēks viņam pajautāja: ”Kungs, vai tiesa, ka tikai nedaudzi tiks izglābti?” Jēzus atbildēja: 24 ”Visiem spēkiem pūlieties ieiet pa šaurajām durvīm!+ Es jums saku: daudzi mēģinās tikt iekšā, bet nevarēs. 25 Kad saimnieks būs aizslēdzis durvis, jūs stāvēsiet ārā un klauvēsiet, sacīdami: ”Kungs, atver mums!”,+ bet viņš jums atbildēs: ”Es nezinu, kas jūs tādi un no kurienes.” 26 Jūs iebildīsiet: ”Mēs ēdām un dzērām kopā ar tevi, un tu mācīji mūsu galvenajās ielās.”+ 27 Taču viņš jums atbildēs: ”Es nezinu, kas jūs tādi un no kurienes. Ejiet prom no manis, ļaundari!” 28 Jūs raudāsiet un griezīsiet zobus, kad redzēsiet Ābrahāmu, Īzaku, Jēkabu un visus praviešus Dieva valstībā, bet paši būsiet izmesti ārā.+ 29 Ļaudis nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un sēdēs pie galda Dieva valstībā. 30 Redziet, ir pēdējie, kas būs pirmie, un pirmie, kas būs pēdējie.”+

31 Tajā brīdī pie viņa pienāca daži farizeji un teica: ”Ej prom no šejienes, jo Hērods* grib tevi nogalināt!” 32 Bet viņš tiem atbildēja: ”Ejiet un sakiet šai lapsai: ”Šodien un rīt es izdzīšu dēmonus un dziedināšu cilvēkus, bet parīt* es savu darbu būšu beidzis.” 33 Tomēr vēl šodien, rīt un parīt man jābūt ceļā, jo nav pareizi*, ka pravieti nogalina ārpus Jeruzālemes.+ 34 Jeruzāleme, Jeruzāleme, praviešu slepkava! Tu nomētā ar akmeņiem pie tevis sūtītos!+ Cik bieži es esmu gribējis sapulcināt kopā tavus bērnus, kā vista sapulcina cālēnus zem saviem spārniem! Taču jūs to negribējāt.+ 35 Tāpēc jūsu nams* tiek pamests un atstāts jums.+ Es jums saku: jūs mani vairs neredzēsiet, līdz kamēr jūs teiksiet: ”Svētīts ir tas, kas nāk Jehovas* vārdā!””+

14 Reiz sabatā Jēzus bija ieradies uz maltīti pie kāda ietekmīga farizeja, un visi viņu uzmanīgi vēroja. 2 Tur bija arī kāds cilvēks, kam bija tūska. 3 Jēzus jautāja bauslības zinātājiem un farizejiem: ”Vai sabatā ir atļauts dziedināt vai ne?”+ 4 Bet tie klusēja. Pieskāries slimajam, Jēzus to izdziedināja un ļāva tam iet. 5 Tad viņš tiem sacīja: ”Ja jums sabatā dēls vai vērsis iekristu akā,+ vai jūs to tūlīt pat nevilktu ārā?”+ 6 Un tie viņam neko nespēja atbildēt.

7 Ievērojis, ka ielūgtie viesi sev izraugās labākās vietas,+ Jēzus tiem pastāstīja kādu piemēru: 8 ”Ja kāds tevi ielūdz uz kāzām, neieņem labāko vietu.+ Var gadīties, ka ir ielūgts arī kāds ievērojamāks par tevi, 9 un tas, kas jūs abus ir uzaicinājis, nāks un tev teiks: ”Dod vietu šim cilvēkam!” Tad tev ar kaunu būs jāiet ieņemt necilāko vietu. 10 Bet, kad esi ielūgts, ej un ieņem necilāko vietu, tad tas, kas tevi ir uzaicinājis, nāks un tev teiks: ”Draugs, pārsēdies labākā vietā!” Tad tu būsi pagodināts visu pārējo viesu priekšā.+ 11 Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemots, bet tas, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”+

12 Pēc tam viņš vērsās pie namatēva: ”Kad tu rīko pusdienas vai vakariņas, neaicini savus draugus, brāļus, radus vai bagātus kaimiņus, jo viņi savukārt varētu uzaicināt tevi un tā tev būtu atlīdzināts. 13 Rīkojot viesības, aicini trūcīgus, kroplus, klibus un aklus cilvēkus,+ 14 tad tu būsi laimīgs, jo viņiem nav nekā, ar ko tev atlīdzināt, un tu saņemsi atlīdzību, kad tiks celti augšā+ taisnie.”

15 To dzirdēdams, viens no viesiem viņam teica: ”Laimīgs tas, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!”

16 Jēzus tam sacīja: ”Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu+ un ielūdza daudz viesu. 17 Kad mielasta laiks bija klāt, viņš sūtīja savu kalpu teikt aicinātajiem: ”Nāciet, jo viss jau ir gatavs.” 18 Bet tie visi kā viens sāka aizbildināties.+ Pirmais viņam sacīja: ”Es esmu nopircis tīrumu, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, atvaino mani!” 19 Cits teica: ”Es esmu nopircis piecus pārus vēršu un dodos tos pārbaudīt. Lūdzu, atvaino mani!”+ 20 Vēl cits atrunājās: ”Es tikko esmu apprecējies, tāpēc nevaru atnākt.” 21 Kalps pārnācis to izstāstīja kungam. Tad saimnieks sadusmojās un sacīja kalpam: ”Steigšus izej pilsētas galvenajās ielās un sānielās un atved šurp trūcīgus, kroplus, aklus un klibus cilvēkus!” 22 Pēc kāda laika kalps ziņoja: ”Kungs, es izdarīju, kā tu pavēlēji, tomēr vēl ir vieta.” 23 Kungs sacīja kalpam: ”Ej pa ceļiem un lauku takām un liec ļaudīm nākt šurp, lai mans nams būtu pilns.+ 24 Es jums saku: neviens no tiem, kas bija ielūgti, nebaudīs manu mielastu.””+

25 Jēzum līdzi gāja daudz ļaužu, un viņš, pagriezies pret tiem, teica: 26 ”Ja kāds nāk pie manis, bet nemīl mani vairāk kā* savu tēvu, māti, sievu, bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību*,+ viņš nevar būt mans māceklis.+ 27 Kas nenes savu moku stabu un nenāk man līdzi, tas nevar būt mans māceklis.+ 28 Kurš no jums, ja gribētu celt torni, vispirms neapsēstos un neaprēķinātu izmaksas, lai redzētu, vai viņam pietiks līdzekļu darba pabeigšanai? 29 Citādi viņš ieliks pamatus, bet nevarēs torni pabeigt, un visi, kas to redzēs, sāks viņu izsmiet 30 un runāt: ”Šis cilvēks sāka būvēt, bet nespēja pabeigt!” 31 Un kurš ķēniņš, dodamies karot ar citu ķēniņu, vispirms neapsēstos un neapspriestos, vai viņš ar desmit tūkstošiem karavīru spēs stāties pretī tam, kas nāk pret viņu ar divdesmit tūkstošiem? 32 Un, ja viņš sapratīs, ka to nespēs, tad, kamēr pretinieks vēl ir tālu, viņš sūtīs pie tā vēstnešus un lūgs mieru. 33 Tāpat arī neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.+

34 Sāls, protams, ir laba lieta. Bet, ja sāls zaudē garšu, kā lai to atkal padara sāļu?+ 35 Tas vairs neder ne zemei, ne mēslojumam, un to izmet ārā. Kam ir ausis, tas lai klausās!”+

15 Nodokļu ievācēji un grēcinieki pulcējās ap Jēzu, lai viņu klausītos,+ 2 bet farizeji un rakstu mācītāji neapmierināti sačukstējās: ”Šis cilvēks ir draugos ar grēciniekiem un ēd kopā ar tiem.” 3 Tad Jēzus tiem pastāstīja šādu līdzību: 4 ”Kurš no jums, ja tam būtu simt aitu un viena no tām pazustu, neatstātu deviņdesmit deviņas tuksnesī un neietu meklēt pazudušo, līdz to atrastu?+ 5 Un, to atradis, viņš cels to sev uz pleciem un priecāsies. 6 Pārnācis mājās, viņš sasauks savus draugus un kaimiņus un teiks: ”Priecājieties līdz ar mani, jo es esmu atradis savu pazudušo aitu.”+ 7 Es jums saku: tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas nožēlo grēkus,+ nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kam grēku nožēla nav vajadzīga.

8 Un kura sieviete, ja tai būtu desmit drahmu* un tā vienu pazaudētu, neiedegtu gaismekli, nesāktu slaucīt māju un cītīgi nemeklētu to, līdz atrastu? 9 Drahmu atradusi, viņa sasauks savas draudzenes un kaimiņienes un teiks: ”Priecājieties līdz ar mani, jo es esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi.” 10 Es jums saku: tāpat Dieva eņģeļiem ir prieks par vienu grēcinieku, kas nožēlo grēkus.”+

11 Pēc tam Jēzus teica: ”Kādam cilvēkam bija divi dēli. 12 Jaunākais sacīja tēvam: ”Tēvs, dod man īpašuma daļu, kas man pienāktos mantojumā!” Un tēvs sadalīja starp tiem savu mantu. 13 Pēc dažām dienām jaunākais dēls paņēma visu un aizceļoja uz tālu zemi, kur viņš izšķieda savu mantu, trakulīgi uzdzīvodams. 14 Kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads un viņš nonāca trūkumā. 15 Viņš pat pierunāja kādu tās zemes iedzīvotāju nolīgt viņu darbā, un tas viņu sūtīja savos laukos ganīt cūkas.+ 16 Viņš kāroja remdēt izsalkumu kaut vai ar pākstīm*, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva.

17 Atjēdzies viņš sacīja: ”Cik manam tēvam nav algādžu, kam maizes ir pārpārēm, bet es te mirstu badā! 18 Iešu pie tēva un teikšu viņam: ”Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi! 19 Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!”” 20 Tad viņš devās atpakaļ pie tēva. Tēvs jau pa lielu gabalu viņu ieraudzīja, un tam kļuva viņa žēl. Tas skrēja dēlam pretī, apskāva viņu un noskūpstīja. 21 Bet dēls sacīja: ”Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.+ Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.” 22 Taču tēvs pavēlēja saviem kalpiem: ”Ātri atnesiet vislabāko tērpu un ģērbiet viņam mugurā, velciet viņam gredzenu pirkstā un sandales kājās! 23 Atvediet un nokaujiet nobarotu teļu, un tad ēdīsim un līksmosim, 24 jo šis mans dēls bija miris, bet nu ir atkal dzīvs,+ viņš bija pazudis, bet nu ir atrasts.” Un viņi sāka līksmot.

25 Tikmēr vecākais dēls bija tīrumā. Kad viņš nāca mājās un bija jau tuvu, viņš izdzirdēja mūziku un dejošanu. 26 Viņš pasauca kādu kalpu un prasīja, kas tur notiek. 27 Tas atbildēja: ”Tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir nokāvis nobarotu teļu, jo viņš ir atguvis savu dēlu sveiku un veselu.” 28 Tad vecākais dēls sadusmojās un negribēja iet iekšā. Iznāca tēvs un sāka viņu pierunāt, 29 bet viņš tēvam atteica: ”Jau tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavus rīkojumus, taču tu man ne reizi neesi devis pat kazlēnu, lai es ar saviem draugiem varētu palīksmoties. 30 Bet, tiklīdz ieradās šis tavs dēls, kas ir notriecis tavu mantu ar prostitūtām, tu viņam nokāvi nobarotu teļu.” 31 Tēvs viņam sacīja: ”Dēls, tu vienmēr esi ar mani, un viss, kas ir mans, ir arī tavs. 32 Bet kā mēs varam nelīksmot un nepriecāties? Tavs brālis taču bija miris, bet tagad ir dzīvs, viņš bija pazudis, bet nu ir atrasts.””

16 Pēc tam Jēzus sacīja saviem mācekļiem: ”Kādam bagātam cilvēkam bija pārvaldnieks, kas tika apsūdzēts viņa mantas izšķērdēšanā. 2 Viņš to atsauca un teica: ”Ko es par tevi dzirdu? Sniedz norēķinu par to, kā esi pildījis pārvaldnieka pienākumus, jo tu vairs nevadīsi saimniecību!” 3 Tad pārvaldnieks pie sevis sprieda: ”Ko lai es tagad daru, ja jau kungs mani atceļ no pārvaldnieka amata? Rakt man nav spēka, ubagot es kaunos... 4 Es zinu gan, kas man jādara, lai tad, kad es vairs nebūšu pārvaldnieka amatā, ļaudis mani uzņemtu savās mājās.” 5 Un viņš citu pēc cita pasauca pie sevis sava kunga parādniekus. Pirmajam viņš jautāja: ”Cik tu esi parādā manam kungam?” 6 Tas atbildēja: ”Simt batu* olīveļļas.” ”Ņem savu parādzīmi, sēdies un tūlīt raksti — piecdesmit,” pārvaldnieks skubināja. 7 Nākamajam viņš prasīja: ”Bet tu? Cik tu esi parādā?” ”Simt koru* kviešu,” tas atteica. ”Ņem savu parādzīmi un raksti — astoņdesmit,” norādīja pārvaldnieks. 8 Tad kungs uzslavēja netaisno pārvaldnieku par viņa attapību*. Patiesi, šīs pasaules* bērni pret saviem laikabiedriem* izturas gudrāk nekā gaismas bērni.+

9 Es jums saku: iegūstiet draugus, izmantojot netaisno bagātību,+ lai tad, kad tā būs zudusi, tie jūs uzņemtu mūžīgajos mājokļos.+ 10 Kas ir uzticams vismazākajā lietā, tas ir uzticams arī lielās lietās, un, kas ir neuzticams vismazākajā lietā, tas ir neuzticams arī lielās lietās. 11 Tāpēc, ja jūs nebūsiet bijuši uzticami, rīkojoties ar netaisno bagātību, kas jums uzticēs patieso? 12 Un, ja jūs nebūsiet bijuši uzticami, rīkojoties ar svešu īpašumu, kas jums dos to, kas paredzēts jums?+ 13 Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem — viņš vienu nīdīs, bet otru mīlēs, vienam pieķersies, bet otru nicinās. Jūs nevarat kalpot gan Dievam, gan mantai.”+

14 Visu to dzirdēja arī farizeji, kas bija mantkārīgi, un tie sāka par viņu smīkņāt.+ 15 Tāpēc viņš tiem sacīja: ”Jūs izliekaties taisni cilvēku priekšā,+ bet Dievs zina, kādi jūs esat savā būtībā*.+ Tas, kas cilvēkiem šķiet augsts, Dieva acīs ir kaut kas riebīgs.+

16 Bauslībā un praviešu rakstos sacītais tika sludināts līdz Jānim, bet kopš tā laika tiek stāstīta labā vēsts par Dieva valstību un visdažādākie cilvēki visiem spēkiem pūlas to sasniegt.+ 17 Drīzāk zudīs debesis un zeme, nekā paliks nepiepildīta kaut sīkākā bauslības burta daļiņa.+

18 Katrs, kas šķiras no sievas un apprec citu, pārkāpj laulību, un, kas apprec sievieti, no kuras vīrs ir šķīries*, tas pārkāpj laulību.+

19 Bija kāds bagātnieks, kas tērpās purpurā un smalkā linā un dienu no dienas baudīja dzīvi greznībā. 20 Bet pie viņa vārtiem gulēja kāds čūlām klāts ubags, vārdā Lācars. 21 Tas labprāt būtu ēdis to, kas nokrita no bagātnieka galda, un suņi nāca un laizīja viņa čūlas. 22 Pēc kāda laika ubags nomira un eņģeļi viņu aiznesa un nosēdināja līdzās Ābrahāmam*.

Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. 23 Kapā*, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla skatienu un ieraudzīja tālumā Ābrahāmu un tam līdzās Lācaru. 24 Tad viņš iesaucās: ”Tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es šajās liesmās ļoti ciešu!” 25 Bet Ābrahāms atbildēja: ”Dēls, atceries, ka tu dzīves laikā baudīji visādus labumus, turpretī Lācaram klājās slikti. Tagad viņš šeit tiek iepriecināts, bet tev nākas ciest. 26 Turklāt mūs no jums šķir dziļa aiza, tāpēc tie, kas no šejienes gribētu nokļūt pie jums, to nespēj un arī no jums nav iespējams tikt pāri pie mums.” 27 Tad bagātnieks teica: ”Tādā gadījumā es lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu, 28 jo man ir pieci brāļi — lai viņš tos brīdina un tie arī nenonāk šajā moku vietā.” 29 Taču Ābrahāms sacīja: ”Viņiem ir Mozus un praviešu raksti. Lai klausa tiem!”+ 30 Bagātnieks iebilda: ”Nē, tēvs Ābrahām, bet, ja kāds no mirušajiem pie viņiem aizietu, tad gan viņi nožēlotu grēkus.” 31 Ābrahāms atbildēja: ”Ja viņi neklausa Mozum+ un praviešiem, tad nekas viņus nepārliecinās, pat ja pieceltos kāds no mirušajiem.””

17 Tad Jēzus teica saviem mācekļiem: ”Klupšanas akmeņi neizbēgami būs. Bet bēdas tam, kas citus paklupina! 2 Tam būtu labāk, ja viņam kaklā pakārtu dzirnakmeni un viņu iesviestu jūrā, nekā ja viņš kļūtu par klupšanas akmeni vienam no šiem mazajiem.+ 3 Esiet uzmanīgi! Ja tavs brālis sagrēko, norāj viņu+ un, ja viņš nožēlo, piedod viņam.+ 4 Pat ja viņš grēkotu pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāktu pie tevis un sacītu: ”Es nožēloju,” — piedod viņam.”+

5 Pēc tam apustuļi lūdza Kungam: ”Vairo mums ticību!”+ 6 Kungs atbildēja: ”Ja jums būtu tāda ticība kā sinepju sēkliņa, jūs varētu teikt šim zīdkokam: ”Izraujies ar visām saknēm un iestādies jūrā!” — un tas jums paklausītu.+

7 Kurš no jums savam kalpam, kas pārnācis no lauka, kur tas ir aris vai ganījis, teiktu: ”Nāc tūlīt šurp un sēdies pie galda”? 8 Vai drīzāk viņš tam neteiks: ”Pagatavo man kaut ko vakariņām, apsien priekšautu un apkalpo mani, kamēr es paēdīšu un padzeršu, bet pēc tam tu pats varēsi ēst un dzert”? 9 Vai gan kungs būs pateicīgs kalpam par to, ka tas ir izpildījis rīkojumus? 10 Tā arī jūs, kad būsiet paveikuši visu, kas jums uzdots, sakiet: ”Mēs esam tikai kalpi, kas nekādu īpašu uzslavu nav pelnījuši. Mēs esam izdarījuši to, kas bija mūsu pienākums.””+

11 Dodamies uz Jeruzālemi, Jēzus gāja caur Samarijas un Galilejas robežapvidu. 12 Kad viņš gāja iekšā kādā ciemā, viņu ieraudzīja desmit spitālīgie. Nostājušies pa gabalu,+ 13 tie skaļi sauca: ”Jēzu, Skolotāj, apžēlojies par mums!” 14 Tos pamanījis, Jēzus teica: ”Ejiet un parādieties priesteriem!”+ Tad spitālīgie devās prom un ceļā kļuva veseli.+ 15 Viens no tiem, redzēdams, ka ir izdziedināts, atgriezās un skaļā balsī slavēja Dievu. 16 Šis cilvēks, kas bija samarietis,+ nokrita ceļos pie Jēzus kājām, noliecās ar seju pie zemes un viņam pateicās. 17 Jēzus jautāja: ”Vai visi desmit nekļuva veseli? Kur tad ir pārējie deviņi? 18 Vai neviens cits nav atgriezies, lai slavētu Dievu, kā vien šis sveštautietis?” 19 Un viņš piebilda: ”Celies un ej! Tava ticība tevi ir izdziedinājusi.”+

20 Uz farizeju jautājumu, kad atnāks Dieva valstība,+ Jēzus atbildēja: ”Dieva valstība nenāks tādā veidā, ka tas būs acīmredzams visiem, 21 un neviens arī neteiks: ”Lūk, te tā ir!” vai: ”Tur!”, jo — redziet! — Dieva valstība ir jūsu vidū.”+

22 Pēc tam viņš sacīja mācekļiem: ”Nāks laiks, kad jūs ļoti vēlēsieties redzēt kaut vienu Cilvēka dēla dienu, bet neredzēsiet. 23 Ļaudis jums teiks: ”Lūk, tur viņš ir!” vai: ”Lūk, te!”, bet neejiet un neskrieniet tiem pakaļ.+ 24 Jo, kā zibens uzzibsnī un atspīd no vienas debesmalas līdz otrai, tāpat būs, kad Cilvēka dēls+ atklāsies savā dienā.+ 25 Taču vispirms viņam būs daudz jācieš un šī paaudze viņu atraidīs.+ 26 Cilvēka dēla dienās būs tāpat, kā notika Noasa dienās:+ 27 ļaudis ēda, dzēra un precējās līdz tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā,+ un plūdi nāca un visus iznīcināja.+ 28 Tāpat notika arī Lata dienās:+ tie ēda, dzēra, pirka, pārdeva, stādīja un būvēja, 29 bet dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs nolija no debesīm un visus iznīcināja.+ 30 Tāpat būs tajā dienā, kad atklāsies Cilvēka dēls.+

31 Ja kāds tajā dienā būs uz mājas jumta, lai viņš nekāpj lejā paņemt mantas no mājām, un tāpat, ja kāds būs tīrumā, lai viņš negriežas atpakaļ. 32 Atcerieties Lata sievu!+ 33 Kas cenšas pasargāt savu dzīvību*, tas to zaudēs, bet, kas to zaudē, tas to pasargās.+ 34 Es jums saku: tajā naktī divi būs vienā gultā — vienu paņems līdzi, bet otru atstās.+ 35 Divas sievietes kopā mals — vienu paņems līdzi, bet otru atstās.” 36 ——* 37 ”Kur, Kungs?” tie viņam vaicāja. Viņš atbildēja: ”Kur būs miesa, tur salaidīsies ērgļi.”+

18 Tad Jēzus stāstīja mācekļiem līdzību par to, cik svarīgi ir vienmēr lūgt Dievu un nekad nenolaist rokas:+ 2 ”Kādā pilsētā bija tiesnesis, kam nebija nekādas cieņas ne pret Dievu, ne cilvēkiem. 3 Bet tajā pilsētā bija arī kāda atraitne, kas atkal un atkal nāca pie viņa, prasīdama: ”Palīdzi man panākt taisnību lietā pret manu pretinieku!” 4 Kādu laiku tiesnesis negribēja to darīt, bet vēlāk sāka spriest: ”Lai gan es nejūtu nekādu cieņu ne pret Dievu, ne cilvēkiem, 5 tomēr, tā kā šī atraitne neliek mani mierā, es izspriedīšu taisnīgi viņas lietu, lai viņa vairs nenāktu un mani pavisam nenomocītu.””+ 6 ”Vai dzirdējāt, ko teica netaisnais tiesnesis?” vaicāja Kungs. 7 ”Vai gan Dievs nespriedīs taisnu tiesu savu izredzēto labā, kas dienām un naktīm viņu piesauc,+ vienlaikus būdams pacietīgs pret tiem?+ 8 Es jums saku, viņš to katrā ziņā darīs, turklāt ļoti drīz. Bet, kad atnāks Cilvēka dēls, vai viņš atradīs uz zemes tādu ticību?”

9 Bet tiem, kas bija pārliecināti par savu taisnību un raudzījās uz citiem no augšas, viņš stāstīja šādu līdzību: 10 ”Divi cilvēki iegāja templī lūgt Dievu: viens bija farizejs, bet otrs — nodokļu ievācējs. 11 Farizejs nostājās un pie sevis lūdza: ”Ak, Dievs, es tev pateicos, ka neesmu tāds kā citi — izspiedēji, ļaundari, laulības pārkāpēji — vai arī kā šis nodokļu ievācējs. 12 Divreiz nedēļā es gavēju, un es dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu.”+ 13 Turpretī nodokļu ievācējs, kas stāvēja tālāk, neuzdrīkstējās pat acis pacelt pret debesīm, bet sita sev pa krūtīm un lūdzās: ”Ak, Dievs, esi žēlīgs pret mani, grēcinieku!”+ 14 Es jums saku: šis cilvēks aizgāja mājās, atzīts par taisnīgāku nekā farizejs,+ jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemots, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”+

15 Ļaudis nesa pie Jēzus mazus bērnus, lai viņš tiem pieskartos, bet mācekļi, to redzēdami, viņus norāja.+ 16 Taču Jēzus aicināja atnest bērnus pie viņa un teica: ”Laidiet bērnus pie manis un neaizturiet tos, jo tādiem pieder Dieva valstība.+ 17 Patiesi, es jums saku: neviens, kas Dieva valstību nesaņem kā bērns, netiks tajā.”+

18 Kāds varasvīrs viņam pajautāja: ”Labais Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgu dzīvi?”+ 19 Jēzus tam teica: ”Kāpēc tu mani sauc par labu? Neviens nav labs, vienīgi Dievs.+ 20 Tu zini baušļus: ”Nepārkāp laulību,+ nenogalini,+ nezodz,+ nedod nepatiesu liecību,+ godā savu tēvu un māti.””+ 21 ”To visu es esmu pildījis jau kopš jaunības,” atbildēja varasvīrs. 22 Tad Jēzus sacīja: ”Vēl tikai viena tev trūkst: pārdod visu, kas tev ir, bet naudu izdali trūcīgajiem, tad tev būs manta debesīs. Pēc tam nāc un seko man!”+ 23 To dzirdot, vīrietis dziļi noskuma, jo bija ļoti bagāts.+

24 Jēzus paskatījās uz viņu un teica: ”Cik grūti būs tiem, kam daudz naudas, ieiet Dieva valstībā!+ 25 Vieglāk ir kamielim izlīst caur adatas aci nekā bagātniekam tikt Dieva valstībā.”+ 26 Tie, kas to dzirdēja, jautāja: ”Kas tad var izglābties?”+ 27 Jēzus atbildēja: ”Kas nav iespējams cilvēkiem, ir iespējams Dievam.”+ 28 Bet Pēteris ieminējās: ”Mēs esam atstājuši to, kas mums bija, un esam tev sekojuši.”+ 29 Jēzus tiem teica: ”Patiesi, es jums saku: nav neviena, kas būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus Dieva valstības dēļ,+ 30 kas jau šajā laikā nesaņemtu daudzkārt vairāk, bet nākamajā laikmetā* — mūžīgu dzīvi.”+

31 Tad viņš pasauca tos divpadsmit pie sevis un teica: ”Tagad mēs ejam uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši ir rakstījuši par Cilvēka dēlu.+ 32 Viņu nodos cittautiešiem,+ izsmies,+ pazemos, apspļaudīs,+ 33 pērs ar pletnēm un nogalinās,+ bet trešajā dienā viņš celsies augšā.”+ 34 Bet viņi neko no tā nesaprata, jo šo vārdu jēga viņiem bija apslēpta.

35 Kad Jēzus tuvojās Jērikai, ceļa malā sēdēja kāds akls cilvēks un ubagoja.+ 36 Dzirdēdams, ka garām iet ļaužu pulks, tas sāka taujāt, kas tur notiek. 37 Viņam atbildēja: ”Tur iet nācarietis Jēzus.” 38 Tad viņš izsaucās: ”Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 39 Tie, kas gāja pa priekšu, mēģināja viņu apsaukt, lai viņš cieš klusu, bet viņš kliedza vēl stiprāk: ”Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 40 Jēzus apstājās un lika atvest šo cilvēku. Kad tas bija pienācis, Jēzus jautāja: 41 ”Ko tu vēlies, lai es izdaru tavā labā?” Tas lūdza: ”Kungs, kaut es varētu redzēt!” 42 ”Kļūsti redzīgs!” Jēzus sacīja. ”Tava ticība tevi ir izdziedinājusi.”+ 43 Acumirklī tas kļuva redzīgs un devās viņam līdzi,+ cildinādams Dievu. Arī visi ļaudis, to redzot, slavēja Dievu.+

19 Tad Jēzus sasniedza Jēriku un devās tai cauri. 2 Kāds bagāts cilvēks, vārdā Zakhajs, nodokļu ievācēju priekšnieks, 3 gribēja redzēt, kāds tas Jēzus ir, bet pūļa dēļ nevarēja, jo bija maza auguma. 4 Tāpēc viņš paskrēja uz priekšu un uzkāpa sikomorē, lai ieraudzītu Jēzu, kam vajadzēja iet pa to ceļu. 5 Nonācis līdz turienei, Jēzus paskatījās augšup un teica viņam: ”Zakhaj, kāp aši lejā, jo šodien es gribu tevi apciemot!” 6 Zakhajs veicīgi nokāpa lejā un ar prieku uzņēma Jēzu pie sevis. 7 To redzot, ļaudis sāka neapmierināti sačukstēties: ”Paskat tik! Viņš viesojas pie grēcīga cilvēka.”+ 8 Bet Zakhajs piecēlās un teica Kungam: ”Pusi no sava īpašuma, Kungs, es atdošu trūcīgajiem, un naudu, ko esmu izspiedis*, es atmaksāšu četrkārt.”+ 9 Tad Jēzus sacīja: ”Šodien šajā namā ir ienākusi glābšana, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. 10 Cilvēka dēls ir atnācis meklēt un glābt pazudušo.”+

11 Viņš pastāstīja saviem klausītājiem arī kādu līdzību, jo viņš bija tuvu Jeruzālemei un tie domāja, ka tūlīt jāparādās Dieva valstībai.+ 12 Viņš teica: ”Kāds augstdzimis cilvēks gatavojās doties uz tālu zemi,+ lai saņemtu ķēniņa varu un tad atgrieztos. 13 Pasaucis desmit savus kalpus, viņš tiem iedeva desmit minas* un sacīja: ”Lieciet tās lietā, kamēr es atgriezīšos!”+ 14 Bet šī cilvēka tautieši viņu ienīda un nosūtīja aiz viņa vēstnešus ar ziņu: ”Mēs negribam, ka viņš valdītu pār mums.”

15 Saņēmis ķēniņa varu un atgriezies, viņš pasauca pie sevis kalpus, kam bija iedevis naudu*, lai noskaidrotu, cik tie ir nopelnījuši.+ 16 Pirmais atnāca un teica: ”Kungs, tava mina ir nesusi desmit minu peļņu.”+ 17 Kungs tam sacīja: ”Labi darīts, krietnais kalps! Tā kā tu esi bijis uzticams tik mazā lietā, es piešķiru tev varu pār desmit pilsētām.”+ 18 Tad atnāca otrs un teica: ”Tava mina, kungs, ir nesusi piecu minu peļņu.”+ 19 Viņš tam atbildēja: ”Tavā pārziņā būs piecas pilsētas.” 20 Bet vēl cits atnāca un teica: ”Kungs, te būs tava mina, es to biju noglabājis, ietītu lakatā. 21 Es baidījos no tevis, jo tu esi skarbs cilvēks. Tu ņem, ko neesi noguldījis, un pļauj, ko neesi sējis.”+ 22 Tad kungs tam sacīja: ”Es tevi tiesāšu un ar taviem paša vārdiem tevi nosodīšu, nelietīgais kalps! Ja jau tu zināji, ka es esmu skarbs cilvēks, kas ņem, ko nav noguldījis, un pļauj, ko nav sējis,+ 23 kāpēc tu manu naudu nenoguldīji pie naudas mainītājiem? Tad es pārradies to dabūtu ar procentiem.”

24 Un viņš teica tiem, kas stāvēja līdzās: ”Atņemiet viņam minu un iedodiet to tam, kam ir desmit minu.”+ 25 Tie iebilda: ”Kungs, viņam jau ir desmit minu.” 26 Bet kungs atteica: ”Es jums saku: ikvienam, kam ir, dos vēl, bet, kam nav, tam atņems pat to, kas tam ir.+ 27 Bet manus ienaidniekus, kas negribēja, ka es valdītu pār viņiem, atvediet šurp un manā acu priekšā sodiet ar nāvi!””

28 To pastāstījis, Jēzus turpināja ceļu uz Jeruzālemi. 29 Kad viņš bija netālu no Betfagas un Betānijas, kas atrodas Olīvkalnā*,+ viņš sūtīja divus mācekļus,+ 30 teikdams: ”Aizejiet uz ciemu, ko redzat priekšā, un, kad būsiet tur iegājuši, jūs atradīsiet piesietu jaunu ēzeli, uz kura neviens vēl nekad nav jājis. Atsieniet to un atvediet šurp. 31 Bet, ja kāds jums vaicās: ”Kāpēc jūs to sienat vaļā?”, sakiet tā: ”To vajag Kungam.”” 32 Tad mācekļi aizgāja un redzēja, ka viss ir tieši tā, kā Jēzus bija teicis.+ 33 Bet, kad tie sēja ēzeli vaļā, tā īpašnieki jautāja: ”Kāpēc jūs atsienat ēzeli?” 34 Tie atbildēja: ”To vajag Kungam,” 35 un aizveda to pie Jēzus. Tad tie uzmeta ēzelim savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam mugurā.+

36 Viņam jājot, ļaudis klāja uz ceļa savas drēbes.+ 37 Tiklīdz viņš nonāca līdz vietai, kur ceļš veda lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks sāka skaļā balsī priecīgi slavēt Dievu par visiem brīnumiem*, ko viņi bija redzējuši, 38 un sauca: ”Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Jehovas* vārdā! Miers debesīs, un gods tam, kas debesu augstumos!”+ 39 Daži farizeji no pūļa viņam teica: ”Skolotāj, apsauc savus mācekļus!”+ 40 Bet viņš atbildēja: ”Es jums saku: ja viņi klusēs, tad akmeņi kliegs.”

41 Kad Jēzus bija tuvu pilsētai, viņš, paskatījies uz to, sāka raudāt+ 42 un sacīja: ”Kaut tu šodien būtu sapratusi, kas tev nestu mieru! Bet tagad tas ir apslēpts tavām acīm.+ 43 Tevi gaida dienas, kad tavi ienaidnieki uzslies ap tevi nosmailinātu baļķu sienu*, tevi ielenks un māksies tev virsū no visām pusēm,+ 44 nolīdzinās tevi līdz ar zemi, satrieks tavus bērnus+ un neatstās tevī akmeni uz akmens,+ jo tu neaptvēri, ka ir pienācis tavs pārbaudes laiks.”

45 Jēzus iegāja templī un sāka dzīt ārā tos, kas tur tirgojās,+ 46 teikdams: ”Ir rakstīts: ”Mans nams būs lūgšanu nams,”+ — bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.”+

47 Un viņš ik dienas mācīja templī, bet virspriesteri, rakstu mācītāji un tautas ievērojamākie vīri prātoja, kā viņu nonāvēt.+ 48 Taču viņi nevarēja izdomāt, kā to izdarīt, jo ļaudis visi kā viens turējās pie Jēzus, lai viņā klausītos.+

20 Kādu dienu, kad Jēzus templī mācīja ļaudis un sludināja labo vēsti, pienāca virspriesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecākajiem 2 un prasīja: ”Saki mums: ar kādām tiesībām tu to visu dari? Kas tev ir devis tādu varu?”+ 3 Viņš atteica: ”Arī es jums kaut ko pajautāšu. Sakiet man: 4 vai Jānis tiesības kristīt bija saņēmis no debesīm vai no cilvēkiem?” 5 Tie sāka apspriesties: ”Ja teiksim, ka no debesīm, viņš prasīs: kāpēc jūs viņam neticējāt? 6 Bet, ja teiksim, ka no cilvēkiem, visi ļaudis mūs nomētās ar akmeņiem, jo viņi ir pārliecināti, ka Jānis bija pravietis.”+ 7 Tāpēc tie atbildēja, ka nezinot, no kurienes. 8 Jēzus tiem sacīja: ”Tad arī es jums neteikšu, ar kādām tiesībām es to daru.”

9 Pēc tam viņš pastāstīja ļaudīm šādu līdzību: ”Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu+ un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats uz ilgāku laiku aizceļoja uz citu zemi.+ 10 Kad pienāca laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem kalpu, lai viņi tam iedotu daļu vīna dārza ražas. Bet vīnkopji, piekāvuši kalpu, aizsūtīja to prom tukšām rokām.+ 11 Tad viņš sūtīja citu kalpu, bet arī to vīnkopji piekāva, pazemoja un aizsūtīja prom tukšām rokām. 12 Pēc tam viņš sūtīja vēl trešo, taču arī to vīnkopji savainoja un patrieca. 13 Tad vīna dārza īpašnieks domāja: ”Ko lai es daru? Es sūtīšu savu mīļo dēlu,+ varbūt viņu tie cienīs.” 14 Kad vīnkopji ieraudzīja dēlu, tie sprieda savā starpā: ”Tas ir mantinieks. Nogalināsim viņu, lai mantojums būtu mūsu!” 15 Tad tie viņu izvilka ārā no vīna dārza un nonāvēja.+ Ko vīna dārza īpašnieks ar tiem darīs? 16 Viņš atnāks, nogalinās šos vīnkopjus un iznomās dārzu citiem.”

To dzirdējuši, ļaudis izsaucās: ”Lai tā nekad nenotiek!” 17 Jēzus palūkojās uz tiem un teica: ”Ko tādā gadījumā nozīmē rakstītais: ”Akmens, ko cēlēji ir atmetuši, ir kļuvis par galveno stūrakmeni*”?+ 18 Ikviens, kas kritīs uz šī akmens, nositīsies,+ un katru, uz ko akmens kritīs, tas sadragās.”

19 Rakstu mācītāji un virspriesteri gribēja viņu tūlīt pat saņemt ciet, jo saprata, ka viņš šo līdzību bija stāstījis par viņiem, taču baidījās no tautas.+ 20 Pēc tam, kad tie bija Jēzu vērojuši, tie sūtīja slepeni nolīgtus cilvēkus, kam bija jāizliekas godprātīgiem, taču īstenībā jācenšas pieķert viņu sakām kaut ko tādu, par ko viņu varētu apsūdzēt+ un nodot valdības vīru un vietvalža varā. 21 Šie cilvēki viņu uzrunāja: ”Skolotāj, mēs zinām, ka tu runā un māci pareizi un nespried par cilvēkiem pēc viņu stāvokļa, bet māci Dieva ceļu saskaņā ar patiesību. 22 Vai ir pareizi* maksāt ķeizaram* nodokļus vai ne?” 23 Bet Jēzus pamanīja viņu viltību un teica: 24 ”Parādiet man denāriju*! Kā attēls un uzraksts ir uz tā?” Tie atbildēja: ”Ķeizara.” 25 ”Tad nu dodiet ķeizaram to, kas pienākas* ķeizaram,+ bet Dievam to, kas pienākas Dievam,”+ viņš tiem sacīja. 26 Tā tiem neizdevās ļaužu priekšā pieķert viņu vārdos, un, pārsteigti par viņa atbildi, tie klusēja.

27 Tad pie Jēzus pienāca daži saduceji (tie, kas apgalvo, ka neesot augšāmcelšanas)+ un vaicāja:+ 28 ”Skolotāj, Mozus mums ir rakstījis: ”Ja vīrietis nomirst, atstādams sievu, bet neatstādams bērnus, tad lai viņa brālis apprec viņa atraitni un rada savam brālim pēcnācējus.”+ 29 Bija septiņi brāļi. Pirmais apņēma sievu, bet nomira bez bērniem. 30 Tāpat arī otrais, 31 pēc tam trešais, un tā visi septiņi. Tie visi nomira, neatstājuši bērnus. 32 Beigās nomira arī sieva. 33 Kuram no brāļiem viņa būs sieva pēc augšāmcelšanas? Visi septiņi taču bija precējušies ar viņu.”

34 Jēzus tiem atbildēja: ”Šajā laikmetā* cilvēki ņem sievas un iziet pie vīra, 35 bet tie, kas būs atzīti par cienīgiem celties augšā no mirušajiem un dzīvot nākamajā laikmetā, nedz ņems sievas, nedz izies pie vīra.+ 36 Arī mirt viņi vairs nevarēs, jo viņi būs kā eņģeļi, un, piecelti no mirušajiem,* viņi būs Dieva bērni. 37 Bet to, ka mirušie celsies augšā, arī Mozus ir darījis zināmu stāstā par ērkšķu krūmu, kad nosauca Jehovu* par ”Ābrahāma Dievu, Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu”.+ 38 Viņš ir nevis mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam tie visi ir dzīvi.”+ 39 Tad daži rakstu mācītāji atzina: ”Labi teikts, skolotāj.” 40 Pēc tam tie vairs neiedrošinājās viņam neko jautāt.

41 Savukārt Jēzus tiem vaicāja: ”Kāpēc mēdz teikt, ka Kristus ir Dāvida dēls?+ 42 Dāvids taču pats psalmu grāmatā ir sacījis: ”Jehova teica manam Kungam: ”Sēdi pie manas labās rokas, 43 kamēr es nolikšu tavus ienaidniekus tev zem kājām.””+ 44 Tātad Dāvids viņu sauc par Kungu — kā gan viņš var būt Dāvida dēls?”

45 Visiem ļaudīm dzirdot, viņš mācekļiem teica: 46 ”Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk staigāt apkārt garos tērpos, saņemt sveicienus tirgus laukumos un sēdēt sinagogās priekšējās* vietās un goda vietās mielastos,+ 47 kas atņem atraitnēm mantu* un izrādās ar garām lūgšanām. Viņi dabūs bargāku sodu.”

21 Jēzus skatījās, kā bagātie met dāvanas ziedojumu traukos.+ 2 Tad viņš ievēroja kādu trūcīgu atraitni, kas iemeta divas sīkas monētas*,+ 3 un teica: ”Patiesi, es jums saku: šī nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi citi,+ 4 jo tie visi ir devuši dāvanas no savas pārpilnības*, bet viņa, būdama trūkumā, ir iemetusi visus līdzekļus, kas viņai bija.”+

5 Vēlāk, kad daži runāja par templi, par to, kā tas ir izrotāts ar skaistiem akmeņiem un Dievam veltītām dāvanām,+ 6 Jēzus sacīja: ”Pienāks laiks, kad no tā, ko jūs te redzat, pat akmens uz akmens nepaliks, viss tiks sagrauts.”+ 7 Tad tie viņam jautāja: ”Skolotāj, kad tas īsti būs, un kāda zīme liecinās, ka tam drīz jānotiek?”+ 8 Viņš teica: ”Uzmanieties, lai jūs nemaldina,+ jo daudzi nāks, izmantodami manu vārdu, un sacīs: ”Es tas esmu,” un: ”Noteiktais laiks ir tuvu.” Nesekojiet tiem!+ 9 Un, kad jūs dzirdēsiet par kariem un nekārtībām, neizbīstieties! Tam visam jānotiek vispirms, bet uzreiz vēl nebūs gals.”+

10 Viņš turpināja: ”Tauta uzbruks tautai,+ un valsts — valstij,+ 11 būs stipras zemestrīces, vietu vietām bads un sērgas,+ un būs šausmu skati un lielas zīmes no debesīm.

12 Bet pirms visiem šiem notikumiem cilvēki jūs gūstīs un vajās,+ nododami sinagogās un cietumos, un mana vārda dēļ jūs vedīs ķēniņu un pārvaldnieku priekšā.+ 13 Tas jums dos iespēju liecināt. 14 Tad nu apņemieties iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties,+ 15 jo es jums došu tādus vārdus un gudrību, ko visi jūsu pretinieki kopā nespēs ne atspēkot, ne apstrīdēt.+ 16 Bet jūs nodos pat vecāki, brāļi, radi un draugi, un dažus no jums nonāvēs.+ 17 Visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ,+ 18 tomēr no jūsu galvas nepazudīs it neviens mats.+ 19 Ar savu izturību jūs izglābsiet savu dzīvību.+

20 Kad jūs ieraudzīsiet Jeruzālemi karaspēka ielenktu,+ tad ziniet, ka tās iznīcība ir tuvu.+ 21 Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos,+ tie, kas ir pilsētā, lai to atstāj un tie, kas ir laukos, lai neiet iekšā pilsētā, 22 jo tajās dienās spriedīs taisnu tiesu*, lai piepildītos viss rakstītais. 23 Cik grūti tajā laikā būs grūtniecēm un mātēm ar zīdaiņiem!+ Jo šajā zemē būs lielas ciešanas un pār šo tautu nāks dusmas, 24 ļaudis kritīs no zobena un tiks aizvesti gūstā pie visām tautām,+ un tautas* mīdīs Jeruzālemi, kamēr tautām atvēlētie laiki būs beigušies.+

25 Būs arī zīmes uz saules, mēness un zvaigznēm,+ bet tautas uz zemes būs izmisumā, nezinot, ko iesākt, jo jūra krāks un bangos. 26 Ļaudis pamirs aiz bailēm, gaidīdami, kas notiks pasaulē, jo debesu spēki tiks satricināti, 27 un tad viņi redzēs Cilvēka dēlu+ nākam mākonī ar spēku un lielu godu.+ 28 Bet, kad tas sāk notikt, izslejieties un paceliet galvu, jo jūsu glābšana tuvojas.”

29 Tad Jēzus tiem minēja šādu piemēru: ”Paraugieties uz vīģes koku un visiem citiem kokiem!+ 30 Kad jūs redzat tos plaukstam, jūs zināt, ka vasara jau ir tuvu. 31 Tāpat arī, kad jūs redzat to visu notiekam, ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu. 32 Patiesi, es jums saku: šī paaudze nezudīs, līdz tas viss būs noticis.+ 33 Debesis un zeme zudīs, bet mani vārdi nekad nezudīs.+

34 Bet esiet uzmanīgi, lai jūs neiegrimtu pārmērīgā ēšanā, dzeršanā+ un dzīves raizēs*+ un tā diena jūs nepārsteigtu pēkšņi 35 kā slazds,+ jo tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. 36 Tāpēc esiet nomodā,+ visu laiku karsti lūgdami,+ lai jums izdotos izglābties no visa, kam jānotiek, un jūs varētu stāties Cilvēka dēla priekšā.”+

37 Tā nu pa dienu Jēzus mācīja templī, bet vakarā devās prom un nakšņoja Olīvkalnā. 38 Un visi ļaudis agri no rīta nāca uz templi viņā klausīties.

22 Tuvojās Neraudzētās maizes svētki, ko sauc par Pashu,+ 2 un virspriesteri un rakstu mācītāji meklēja iespēju atbrīvoties no Jēzus,+ taču viņi baidījās no ļaudīm.+ 3 Tad Sātans iegāja Jūdā, ko sauca par Iskariotu un kas piederēja pie tiem divpadsmit,+ 4 un Jūda aizgāja un apspriedās ar virspriesteriem un tempļa sardzes priekšniekiem, kā nodot tiem Jēzu.+ 5 Tie nopriecājās un apsolīja viņam samaksāt sudrabā.+ 6 Jūda piekrita un sāka meklēt izdevību, kā Jēzu nodot, kad nebūtu klāt ļaužu.

7 Pienāca Neraudzētās maizes svētku diena*, kurā bija jākauj Pashas upuris,+ 8 un Jēzus sūtīja Pēteri un Jāni, teikdams: ”Ejiet un sagatavojiet mums Pashas mielastu!”+ 9 Tie jautāja: ”Kur tu vēlies, lai mēs to sagatavojam?” 10 Viņš atbildēja: ”Kad ieiesiet pilsētā, jūs satiksiet cilvēku, kas nesīs māla krūku ar ūdeni. Sekojiet viņam mājā, kurā viņš ieies,+ 11 un sakiet nama saimniekam: ”Skolotājs vaicā: ”Kur ir tā viesistaba, kur es ar saviem mācekļiem varu baudīt Pashas mielastu?”” 12 Viņš jums parādīs lielu augšistabu, kurā būs viss nepieciešamais. Tur tad arī sagatavojiet mielastu.” 13 Tie aizgāja, un viss notika tieši tā, kā Jēzus bija teicis. Tad viņi sagatavoja visu Pashai.

14 Kad bija pienācis laiks, Jēzus kopā ar apustuļiem apsēdās pie galda.+ 15 Viņš tiem sacīja: ”Es esmu karsti ilgojies pirms savām ciešanām kopā ar jums baudīt šo Pashas mielastu, 16 jo, es jums saku, es to vairs neēdīšu, līdz kamēr tas viss piepildīsies Dieva valstībā.” 17 Un, paņēmis kausu, viņš pateicās Dievam un teica: ”Ņemiet to un padodiet cits citam, 18 jo, es jums saku, es turpmāk vairs nedzeršu no vīnogulāju ražas, kamēr nebūs atnākusi Dieva valstība.”

19 Viņš paņēma arī maizi+ un, pateicies Dievam, pārlauza to un deva mācekļiem, sacīdams: ”Tā ir* mana miesa,+ kas tiks atdota par jums.+ To dariet, mani pieminot.”+ 20 Tāpat viņš pēc mielasta paņēma kausu un sacīja: ”Šis kauss ir jaunais līgums,+ kura pamatā ir manas asinis,+ kas tiks izlietas par jums.”+

21 ”Bet, lūk, mans nodevējs ir ar mani pie galda.+ 22 Cilvēka dēls aiziet, kā paredzēts,+ tomēr bēdas tam, kurš viņu nodod!”+ 23 Tad tie sāka savā starpā spriest, kurš gan no viņiem kaut ko tādu varētu izdarīt.+

24 Pēc tam viņu starpā iedegās strīds par to, kurš no viņiem būtu uzskatāms par galveno*.+ 25 Bet Jēzus tiem teica: ”Tautu ķēniņi ir to kungi, un tos, kam ir vara pār tautām, sauc par labdariem,+ 26 bet jūs tādi nedrīkstat būt.+ Lai augstākais* jūsu starpā kļūst kā zemākais+ un galvenais — kā citu kalps. 27 Kurš ir augstāks: tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas apkalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet es jūsu vidū esmu kā tāds, kas kalpo.+

28 Jūs esat palikuši ar mani+ manos pārbaudījumos,+ 29 un es ar jums slēdzu līgumu par valstību, tāpat kā mans Tēvs ir noslēdzis līgumu ar mani,+ 30 lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā,+ sēdētu troņos+ un tiesātu divpadsmit Izraēla ciltis.+

31 Sīmani, Sīmani! Sātans ir pieprasījis, lai viņam ļauj jūs sijāt kā kviešus,+ 32 bet es esmu karsti lūdzis par tevi, lai tev nezustu ticība.+ Kad būsi atgriezies, stiprini savus brāļus!”+ 33 Tad Pēteris teica: ”Kungs, es esmu gatavs iet ar tevi gan cietumā, gan nāvē!”+ 34 ”Es tev saku, Pēteri, šodien gailis vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīs reizes būsi noliedzis, ka mani pazīsti,”+ atbildēja Jēzus.

35 Pēc tam viņš mācekļiem pajautāja: ”Vai jums kaut kā trūka, kad es jūs sūtīju bez maka, pārtikas somas un sandalēm?”+ Tie atteica: ”Nē, nekā!” 36 Tad viņš tiem norādīja: ”Bet tagad lai tas, kam ir maks, ņem to, tāpat arī pārtikas somu, un, kam nav zobena, lai pārdod savas drēbes un to iegādājas. 37 Jo es jums saku, ka ir jāpiepildās tam, kas par mani rakstīts: ”Viņš tika pieskaitīts likuma pārkāpējiem.”+ Tas, kas par mani rakstīts, tagad piepildās.”+ 38 Tie ieminējās: ”Kungs, te ir divi zobeni!” Viņš noteica: ”Ar to pietiek.”

39 Izgājis no turienes, Jēzus pēc sava paraduma devās uz Olīvkalnu, un mācekļi viņam sekoja.+ 40 Tur nonācis, Jēzus tiem teica: ”Lūdziet Dievu, lai nepadotos kārdinājumam!”+ 41 Viņš pagāja no tiem akmens sviediena attālumā, nometās ceļos un sāka lūgt Dievu: 42 ”Tēvs, ja vien tu vēlies, paņem šo kausu prom no manis! Tomēr lai notiek nevis pēc mana, bet pēc tava prāta.”+ 43 Tad viņam parādījās eņģelis no debesīm un viņu stiprināja.+ 44 Bet lielās dvēseles mokās viņš lūdza Dievu vēl jo kvēlāk,+ un viņa sviedri pilēja zemē kā asins lāses. 45 Kad Jēzus pēc lūgšanas piecēlās un aizgāja pie mācekļiem, viņš ieraudzīja, ka tie, paguruši no bēdām, ir aizmiguši.+ 46 Tad viņš tiem sacīja: ”Kāpēc jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, lai nepadotos kārdinājumam!”+

47 Kamēr viņš vēl runāja, parādījās ļaužu pūlis, ko veda Jūda, viens no divpadsmit. Jūda pienāca pie Jēzus, lai viņu noskūpstītu.+ 48 Bet Jēzus jautāja: ”Jūda, vai ar skūpstu tu nodod Cilvēka dēlu?” 49 Sapratuši, kas tūlīt notiks, tie, kas bija Jēzum blakus, vaicāja: ”Kungs, vai mums cirst ar zobenu?” 50 Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam, nocirzdams tam labo ausi.+ 51 Bet Jēzus atbildēja: ”Diezgan!” Pēc tam viņš pieskārās kalpa ausij un to izdziedināja. 52 Tad Jēzus teica virspriesteriem, tempļa sardzes priekšniekiem un vecākajiem, kas bija ieradušies pēc viņa: ”Vai tad es esmu laupītājs, ka jūs esat atnākuši ar zobeniem un rungām?+ 53 Kamēr es dienu no dienas biju ar jums templī,+ jūs mani nesaņēmāt ciet.+ Bet tagad ir jūsu stunda un tumsas vara.”+

54 Tad tie Jēzu apcietināja un aizveda+ uz augstā priestera namu, bet Pēteris pa gabalu sekoja.+ 55 Kad ļaudis pagalma vidū iekūra ugunskuru un sasēdās pie tā, starp viņiem apsēdās arī Pēteris.+ 56 Ugunskura gaismā kāda kalpone viņu ieraudzīja un, vērīgi ieskatījusies, teica: ”Arī šis bija kopā ar viņu.” 57 Bet Pēteris to noliedza: ”Sieviete, es viņu nepazīstu!” 58 Pēc brīža viņu ieraudzīja kāds cits un sacīja: ”Arī tu esi viens no viņiem.” Taču Pēteris atteica: ”Nē, neesmu.”+ 59 Kad bija pagājusi apmēram stunda, kāds cits sāka uzstājīgi apgalvot: ”Arī šis noteikti bija ar viņu, jo viņš taču ir galilejietis.” 60 Pēteris izsaucās: ”Cilvēk, es nesaprotu, par ko tu runā!” Viņš vēl nebija to pateicis, kad pēkšņi dziedāja gailis. 61 Bet Kungs pagriezās un paskatījās uz Pēteri. Tad Pēteris atcerējās vārdus, ko Kungs viņam bija sacījis: ”Pirms šodien dziedās gailis, tu no manis trīs reizes atteiksies,”+ — 62 un, ārā izgājis, viņš rūgti raudāja.

63 Bet tie, kas apsargāja Jēzu, sāka viņu izsmiet+ un sist+ 64 un, aizseguši viņam seju, sacīja: ”Ja tu esi pravietis, pasaki, kurš tev iesita!” 65 Tie viņu nievāja arī visādiem citādiem vārdiem.

66 Kad bija uzaususi diena, kopā sanāca tautas vecākie — virspriesteri un rakstu mācītāji.+ Jēzu ieveda sinedrija zālē, un tie pieprasīja: 67 ”Ja tu esi Kristus, saki mums to!”+ Bet viņš tiem atbildēja: ”Pat ja es jums pateiktu, jūs tik un tā neticētu, 68 un, ja es jums kaut ko jautātu, jūs vienalga neatbildētu. 69 Bet no šī brīža Cilvēka dēls+ sēdēs pie varenā Dieva labās rokas.”+ 70 Tad visi jautāja: ”Tātad tu esi Dieva Dēls?” ”Jūs paši sakāt, ka es tas esmu,” viņš atbildēja. 71 ”Kamdēļ mums vēl vajadzīgas liecības?” tie iesaucās. ”Mēs taču to esam dzirdējuši no viņa paša mutes.”+

23 Tad tie visi piecēlās un aizveda Jēzu pie Pilāta.+ 2 Tur tie sāka viņu apsūdzēt,+ teikdami: ”Mēs esam noskaidrojuši, ka šis cilvēks jauc prātus mūsu tautai, aizliedz maksāt nodokļus imperatoram+ un apgalvo, ka viņš esot Kristus, ķēniņš.”+ 3 Pilāts viņam jautāja: ”Vai tu esi jūdu ķēniņš?” Jēzus atbildēja: ”Tu pats to saki.”+ 4 Pēc tam Pilāts sacīja virspriesteriem un ļaudīm: ”Es neredzu, ka šis cilvēks būtu kaut ko noziedzies.”+ 5 Bet tie uzstāja: ”Viņš musina tautu, mācīdams ļaudis visā Jūdejā. Viņš to sāka Galilejā un nu ir atnācis arī šurp.” 6 To dzirdēdams, Pilāts pajautāja, vai šis cilvēks ir no Galilejas. 7 Noskaidrojis, ka Jēzus ir no Hēroda* pārvaldītā apgabala,+ Pilāts viņu aizsūtīja pie Hēroda, kas tajās dienās arī bija Jeruzālemē.

8 Ieraudzījis Jēzu, Hērods ļoti nopriecājās, jo jau sen bija gribējis viņu redzēt. Hērods bija dzirdējis par viņu+ un cerēja, ka viņš tam parādīs kādu brīnumu, 9 tāpēc tas ilgi viņu izprašņāja, bet Jēzus neko neatbildēja.+ 10 Turpretī virspriesteri un rakstu mācītāji cēlās kājās un aizgūtnēm viņu apsūdzēja. 11 Tad Hērods ar saviem sargkareivjiem pazemoja+ un izsmēja Jēzu,+ apvelkot viņam greznu tērpu, un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta. 12 Tajā dienā Hērods un Pilāts kļuva par draugiem, kaut arī pirms tam viņi bija naidā.

13 Tad Pilāts sasauca virspriesterus, varasvīrus un tautu 14 un teica: ”Jūs esat atveduši pie manis šo cilvēku, apgalvodami, ka viņš kūda tautu uz dumpi. Lūk, es jūsu klātbūtnē viņu esmu nopratinājis, bet neesmu atradis nekādu pamatu apsūdzībām, ko jūs pret viņu izvirzāt.+ 15 Arī Hērods neko tādu nav atradis, jo ir atsūtījis viņu atpakaļ pie mums. Kā redzams, viņš nav izdarījis neko tādu, par ko būtu pelnījis nāvi. 16 Tāpēc es viņu pārmācīšu+ un atbrīvošu.” 17 ——* 18 Bet viss pūlis kliedza: ”Nost ar viņu! Atbrīvo mums Barabu!”+ 19 (Tas bija iemests cietumā par pilsētā saceltu dumpi un par slepkavību.) 20 Pilāts vērsās pie tiem vēlreiz, gribēdams atbrīvot Jēzu,+ 21 bet tie sāka aurot: ”Pie staba! Pie staba viņu!”+ 22 Vēl trešo reizi viņš tos uzrunāja: ”Ko gan sliktu šis cilvēks ir izdarījis? Es neesmu atklājis neko tādu, par ko viņš būtu pelnījis nāvi, tāpēc es viņu pārmācīšu un atbrīvošu.” 23 Taču tie skaļā balsī neatlaidīgi pieprasīja, lai viņš tiktu piesists pie staba. Ar savu kliegšanu tie beidzot panāca savu,+ 24 un Pilāts nolēma izpildīt viņu prasību. 25 Viņš pavēlēja atbrīvot to, kas dumpja un slepkavības dēļ atradās cietumā un ko tie prasīja atlaist, bet ar Jēzu rīkoties tā, kā tie gribēja.

26 Vezdami Jēzu prom, kareivji apturēja Sīmani, kādu kirēnieti, kas nāca no lauka, un uzlika viņam plecos moku stabu, lai viņš to nestu aiz Jēzus.+ 27 Bet Jēzum sekoja liels pulks ļaužu, kuru vidū bija arī sievietes, kas vaimanādamas dauzīja sev pa krūtīm un viņu apraudāja. 28 Jēzus pagriezās pret tām un sacīja: ”Neraudiet par mani, Jeruzālemes meitas! Raudiet par sevi un saviem bērniem,+ 29 jo nāk laiks, kad teiks: ”Laimīgas neauglīgās — tās, kas nav dzemdējušas bērnus un nav tos zīdījušas!”+ 30 Tad kalniem sacīs: ”Gāzieties mums virsū!” un pakalniem: ”Apklājiet mūs!”+ 31 Ja tā rīkojas, kad koks vēl zaļo, kas notiks, kad tas būs nokaltis?”

32 Kopā ar Jēzu veda divus noziedzniekus, lai arī tiem izpildītu nāvessodu.+ 33 Tie nonāca vietā, ko sauc par Galvaskausu,+ un tur Jēzu piesita pie staba līdzās abiem noziedzniekiem — viens no tiem bija pa labi, bet otrs pa kreisi no viņa.+ 34 Jēzus teica: ”Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.” Bet kareivji meta lozes, lai sadalītu viņa drēbes.+ 35 Ļaudis stāvēja un skatījās, bet varasvīri zobodamies sacīja: ”Citus viņš ir glābis — lai nu izglābj pats sevi, ja jau viņš ir Kristus, Dieva izredzētais!”+ 36 Pat kareivji viņu izsmēja. Tie nāca viņam klāt un piedāvāja skābu vīnu,+ 37 sakot: ”Ja tu esi jūdu ķēniņš, izglāb sevi!” 38 Virs viņa galvas bija uzraksts: ”Šis ir jūdu ķēniņš.”+

39 Tad viens no noziedzniekiem, kas karājās pie staba, sāka viņu nievāt:+ ”Vai tad tu neesi Kristus? Izglāb sevi un mūs!” 40 Bet otrs tam pārmeta: ”Vai tu nemaz nebīsties Dievu? Tu taču esi saņēmis tādu pašu sodu! 41 Mēs tiekam sodīti taisnīgi, jo saņemam to, ko esam pelnījuši, bet viņš neko sliktu nav izdarījis.” 42 Un viņš piebilda: ”Jēzu, atceries mani, kad būsi kļuvis par ķēniņu*!”+ 43 Jēzus viņam teica: ”Patiesi, šodien es tev saku:* tu būsi ar mani paradīzē.”+

44 Bija jau ap sesto stundu*. Tad visa zeme ietinās tumsā, un tumšs bija līdz pat devītajai stundai*,+ 45 jo pazuda saules gaisma, un svētnīcas priekškars+ pārplīsa vidū pušu.+ 46 Bet Jēzus skaļā balsī iesaucās: ”Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu.”+ To pateicis, viņš nomira.+ 47 Redzot, kas bija noticis, virsnieks cildināja Dievu un teica: ”Šis patiesi ir bijis taisns cilvēks.”+ 48 Kad ļaudis, kas bija sanākuši vērot nāvessoda izpildi, redzēja, kas bija noticis, tie izklīda, sizdami sev pa krūtīm. 49 Bet visi, kas Jēzu bija pazinuši, arī sievietes, kas viņam bija sekojušas no Galilejas, stāvēja kādu gabalu nostāk un visu redzēja.+

50 Starp padomes* locekļiem bija kāds labs un taisns vīrs, vārdā Jāzeps,+ 51 kas nebija atbalstījis viņu plānu un rīcību. Viņš bija no Jūdejas pilsētas Arimatijas un gaidīja Dieva valstību. 52 Jāzeps aizgāja pie Pilāta un lūdza atļauju apglabāt Jēzu. 53 Viņš noņēma mirušo,+ ietina smalkā linu audeklā un guldīja klintī izcirstā kapavietā,+ kur vēl neviens nebija guldīts. 54 Tā bija sagatavošanās diena,+ un tuvojās sabats.+ 55 Bet sievietes, kas kopā ar Jēzu bija atnākušas no Galilejas, arī aizgāja uz turieni, apskatīja kapu un redzēja, kā viņš tajā bija guldīts.+ 56 Pēc tam viņas devās atpakaļ, lai sagatavotu smaržīgas eļļas un citas smaržvielas. Bet sabatā viņas atpūtās,+ kā noteikts bauslībā.

24 Nedēļas pirmajā dienā agri no rīta sievietes, paņēmušas līdzi sagatavotās smaržvielas, devās uz kapu,+ 2 bet ieraudzīja, ka akmens no kapa ir novelts.+ 3 Viņas iegāja iekšā, taču Kunga Jēzus tur nebija.+ 4 Kamēr sievietes apjukušas stāvēja, tām līdzās pēkšņi nostājās divi vīri spožās drēbēs. 5 Sievietes izbijās un nolaida skatienu, bet vīri tās uzrunāja: ”Kāpēc jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem?+ 6 Viņa šeit nav, jo viņš ir celts augšā. Atcerieties, ko viņš jums teica, vēl būdams Galilejā: 7 Cilvēka dēls tiks nodots grēcinieku rokās, piesists pie staba, bet trešajā dienā celsies augšā.”+ 8 Tad tās atcerējās Jēzus teikto+ 9 un, atgriezušās no kapa, pastāstīja to visu vienpadsmit apustuļiem un arī pārējiem.+ 10 Šīs sievietes, kas apustuļiem to stāstīja, bija Marija Magdalēna, Joanna un Marija, Jēkaba māte, kā arī citas sievietes, kas bija kopā ar tām, 11 bet viņu sacītais tiem izklausījās pēc blēņām, un tie viņām neticēja.

12 Bet Pēteris piecēlās un aizskrēja uz kapu, taču, pieliecies un ielūkojies iekšā, ieraudzīja tikai linautus. Tad viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas ir atgadījies.

13 Tajā pašā dienā divi mācekļi gāja uz ciemu, ko sauc par Emmausu un kas atrodas kādus vienpadsmit kilometrus* no Jeruzālemes, 14 un pa ceļam pārrunāja visu notikušo.

15 Tiem runājot un spriežot, pienāca pats Jēzus un sāka iet kopā ar tiem. 16 Kaut arī tie viņu redzēja, tie viņu nepazina.+ 17 Viņš tiem pavaicāja: ”Ko jūs tik dedzīgi apspriežat?” Mācekļi noskumuši apstājās, 18 un viens no tiem, vārdā Kleops, viņam atbildēja: ”Vai tu Jeruzālemē esi svešinieks, kas ne ar vienu nesatiekas, ja jau tu neko nezini* par to, kas tur šajās dienās risinājies?” 19 Viņš jautāja: ”Par ko tad?” Tie sacīja: ”Par to, kas notika ar nācarieti Jēzu,+ kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu cilvēku priekšā.+ 20 Mūsu virspriesteri un varasvīri panāca, ka viņu notiesā uz nāvi+ un piesit pie staba. 21 Bet mēs cerējām, ka viņš būs tas, kas atbrīvos Izraēlu.+ Nu jau ir trešā diena, kopš tas ir noticis. 22 Bez tam arī dažas sievietes no mūsu vidus mums pastāstīja kaut ko pārsteidzošu. Tās agri no rīta bija aizgājušas uz kapu+ 23 un ieraudzījušas, ka viņa tur nav. Sievietes atgriezās un stāstīja, ka tām ir parādījušies eņģeļi, kas teikuši, ka viņš ir dzīvs. 24 Tad daži no mūsējiem aizgāja uz kapu+ un pārliecinājās, ka viss ir tieši tā, kā sievietes bija stāstījušas, bet Jēzu tie neredzēja.”

25 Tad viņš tiem sacīja: ”Ak, neprātīgie! Kāpēc jums ir tik grūti* ticēt visam, ko ir teikuši pravieši?! 26 Vai Kristum nevajadzēja to izciest+ un tapt pagodinātam?”+ 27 Un, sākot ar Mozus bauslību un visiem praviešu rakstiem,+ viņš tiem izskaidroja visu, kas par viņu teikts Rakstos.

28 Kad viņi jau bija netālu no ciema, uz kuru mācekļi gāja, Jēzus izturējās tā, it kā gribētu iet tālāk. 29 Bet tie sāka viņu pierunāt: ”Paliec ar mums, jo ir jau pievakare un diena tūlīt būs galā.” Tad viņš iegāja namā un palika kopā ar tiem. 30 Kad viņi apsēdās vakariņot, Jēzus paņēma maizi, lūgšanā pateicās par to, pārlauza un deva mācekļiem.+ 31 Tad tiem atvērās acis un tie viņu pazina, bet viņš pazuda to skatienam.+ 32 Mācekļi viens otram sacīja: ”Vai mūsu sirdis nedega, kad viņš ceļā ar mums runāja un sīki izskaidroja Rakstus?” 33 Tūlīt pat viņi cēlās un atgriezās Jeruzālemē. Tur viņi sameklēja vienpadsmit apustuļus un citus mācekļus, kas bija sapulcējušies kopā ar tiem, 34 un tie viņiem pavēstīja: ”Kungs patiešām ir cēlies augšā un parādījies Sīmanim!”+ 35 Tad abi mācekļi pastāstīja, kas bija noticis ceļā un kā tie bija pazinuši Jēzu pēc tā, kā viņš lauza maizi.+

36 Kamēr visi par to runāja, Jēzus nostājās to vidū un sacīja: ”Miers jums!”+ 37 Bet tos sagrāba bailes un šausmas, jo tiem likās, ka redz garu. 38 Viņš tiem teica: ”Kāpēc jūs esat satraukti, un kāpēc jūsu sirdī ir iezagušās šaubas? 39 Paskatieties uz manām rokām un kājām — tas esmu es. Pieskarieties man un skatieties, jo garam taču nav miesas un kaulu, bet man, kā redzat, ir.” 40 To pateicis, viņš tiem parādīja savas rokas un kājas. 41 Bet, kad tie aiz prieka un pārsteiguma vēl aizvien neticēja, Jēzus pavaicāja: ”Vai jums te ir kaut kas ēdams?” 42 Tie viņam iedeva gabalu ceptas zivs, 43 un viņš to paņēma un ēda mācekļu acu priekšā.

44 Pēc tam Jēzus sacīja: ”Es jums jau teicu, kamēr vēl biju kopā ar jums,+ ka jāpiepildās visam, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešu rakstos un psalmos.”+ 45 Tad viņš tiem palīdzēja pilnībā saprast Rakstus+ 46 un teica: ”Ir rakstīts, ka Kristum būs jācieš, ka trešajā dienā viņš piecelsies no mirušajiem+ 47 un ka, sākot no Jeruzālemes,+ viņa vārdā visām tautām+ tiks sludināta grēku nožēla, kas ļauj saņemt grēku piedošanu.+ 48 Jūs par to visu liecināsiet.+ 49 Lūk, es jums sūtu to, ko mans Tēvs ir apsolījis. Palieciet pilsētā, līdz saņemsiet spēku no augšas.”+

50 Tad Jēzus aizveda mācekļus līdz pat Betānijai un, pacēlis rokas, svētīja. 51 Kamēr viņš tos svētīja, viņš sāka no tiem attālināties un tika pacelts debesīs.+ 52 Mācekļi viņu godināja, mezdamies zemē, bet pēc tam ļoti priecīgi atgriezās Jeruzālemē,+ 53 un viņi pastāvīgi bija templī un slavēja Dievu.+