OTRĀ SAMUĒLA GRĀMATA
1 Kad pēc Saula nāves Dāvids, kas bija sakāvis amalekiešus un atgriezies Ciklagā,+ bija tur pavadījis divas dienas, 2 trešajā dienā no Saula nometnes ieradās kāds jauneklis — saplēstās drēbēs, uzbēris zemi uz galvas. Viņš pienāca pie Dāvida, nometās ceļos un paklanījās līdz zemei.
3 Dāvids jautāja: ”No kurienes tu nāc?”, un viņš atbildēja: ”Es esmu atbēdzis šurp no izraēliešu nometnes.” 4 ”Kas tur ir noticis? Lūdzu, stāsti!” vaicāja Dāvids, un jauneklis sacīja: ”Vīri bēga no kaujas lauka, un daudzi ir krituši. Arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir gājuši bojā.”+ 5 Dāvids prasīja jauneklim: ”Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?” 6 Un tas viņam pastāstīja: ”Pavisam nejauši es nonācu Gilboas kalnā,+ un tur bija Sauls. Viņš stāvēja, atspiedies uz šķēpa, bet kaujas rati un jātnieki jau tuvojās.+ 7 Pagriezies un mani ieraudzījis, viņš mani pasauca, un es atsaucos: ”Jā, kungs!” 8 ”Kas tu esi?” Sauls jautāja, un es atbildēju, ka esmu amalekietis.+ 9 Viņš teica: ”Nāc šurp un nonāvē mani, jo es ciešu lielas mokas, tomēr esmu vēl dzīvs.” 10 Es zināju, ka, būdams tik smagi ievainots, viņš neizdzīvos, tāpēc es piegāju un viņu nonāvēju.+ Pēc tam es noņēmu viņam kroni un rokassprādzi un atnesu tos tev, mans kungs.”
11 Tad Dāvids un visi viņa vīri saplēsa savas drēbes. 12 Viņi līdz vakaram vaimanāja, raudāja un gavēja+ par Saulu un viņa dēlu Jonatānu, par Jehovas tautu, par Izraēla ļaudīm,+ kas bija krituši no zobena.
13 Dāvids pavaicāja jauneklim: ”No kurienes tu esi?” Tas atbildēja: ”Es esmu kāda ienācēja, amalekieša, dēls.” 14 Dāvids prasīja: ”Kā tu uzdrošinājies pacelt roku pret Jehovas svaidīto un viņu nogalināt?”+ 15 Un, pasaucis kādu no saviem vīriem, Dāvids tam pavēlēja: ”Nāc, nogalini viņu!”, un tas šo jaunekli nonāvēja.+ 16 Dāvids viņam vēl teica: ”Tu pats esi vainīgs savā nāvē,* jo tu pats pret sevi liecināji, sacīdams, ka esi nogalinājis Jehovas svaidīto.”+
17 Tad Dāvids dziedāja raudu dziesmu par Saulu un viņa dēlu Jonatānu+ 18 un lika to mācīt Jūdas ļaudīm (tā ir dziesma ”Loks”, kas ierakstīta Jāšāra grāmatā*):+
19 ”Tavs krāšņums, Izraēl, ir nonāvēts tavās augstienēs,+
krituši ir tavi varoņi!
20 Nestāstiet to Gātā,+
nesludiniet Aškelonas ielās,
lai filistiešu meitas nepriecājas,
lai neapgraizīto meitas nelīksmo!
21 Jūs, Gilboas kalni,+
lai nav jums ne rasas, ne lietus,
lai jūsu tīrumos nebriest raža svētām dāvanām,+
jo tur ir apgānīti varoņu vairogi,
Saula vairogu neviens vairs ar eļļu neieziež.
22 Bez nogalēto asinīm, bez varoņu taukiem
negriezās atpakaļ Jonatāna loks,+
Saula zobens nekad neatgriezās bez uzvaras.+
24 Izraēla meitas, raudiet par Saulu,
kas tērpa jūs greznās, košsarkanās drānās,
ar zelta rotām izdaiļoja jūsu tērpus.
25 Kaujā krituši ir varoņi!
Jonatāns ir nonāvēts tavās augstienēs,+ Izraēl!
26 Kā es sēroju par tevi, mans brāli Jonatān!
Cik tu man biji dārgs!+
Tava mīlestība man nozīmēja vairāk par sieviešu mīlestību.+
27 Krituši ir varoņi,
kara ieroči ir zuduši!”
2 Vēlāk Dāvids vaicāja Jehovam:+ ”Vai man iet uz kādu no Jūdas pilsētām?” Jehova viņam sacīja: ”Ej!” Dāvids jautāja: ”Uz kurieni lai es eju?”, un Dievs atbildēja: ”Uz Hebronu.”+ 2 Tad Dāvids ar abām savām sievām, jezreēlieti Ahinoāmu+ un karmelieša Nābala atraitni Abigailu,+ devās turp. 3 Viņš atveda līdzi arī savus vīrus+ ar visām viņu saimēm, un tie apmetās Hebronā un apkārtējās pilsētās. 4 Tad ieradās Jūdas vīri un svaidīja* Dāvidu par ķēniņu Jūdas ciltij.+
Kad Dāvidam pastāstīja, ka Jabeš-Gileādas iedzīvotāji ir apglabājuši Saulu, 5 viņš sūtīja pie tiem vēstnešus ar ziņu: ”Lai Jehova jūs svētī, jo jūs esat apliecinājuši uzticīgu mīlestību pret savu kungu Saulu, viņu apglabādami.+ 6 Lai Jehova jums dāvā savu mīlestību* un uzticību, un arī es jums atlīdzināšu par šo cildeno darbu.+ 7 Tad nu esiet stipri un drošsirdīgi! Jūsu kungs Sauls ir miris, bet Jūdas cilts ir svaidījusi mani par savu ķēniņu.”
8 Taču Saula karaspēka virspavēlnieks Abners,+ Nera dēls, aizveda Saula dēlu Īšbošetu+ uz Mahanaimu+ 9 un iecēla viņu par ķēniņu gileādiešiem,+ ašūriešiem, jezreēliešiem,+ efraimiešiem+ un benjamīniešiem — visam Izraēlam. 10 Saula dēlam Īšbošetam bija četrdesmit gadi, kad viņš kļuva par Izraēla ķēniņu, un viņš valdīja divus gadus. Bet Jūdas cilts atbalstīja Dāvidu,+ 11 un Hebronā viņš valdīja pār Jūdas cilti septiņus gadus un sešus mēnešus.+
12 Pēc kāda laika Abners, Nera dēls, kopā ar Saula dēla Īšbošeta vīriem devās no Mahanaimas+ uz Gibeonu,+ 13 un Joābs,+ Cerūjas+ dēls, ar Dāvida vīriem arī devās ceļā. Viņi sastapās pie Gibeonas dīķa, un vieni palika dīķa vienā pusē, bet otri — otrā. 14 Abners teica Joābam: ”Lai jaunekļi mūsu priekšā mērojas spēkiem!” Joābs piekrita: ”Lai notiek!” 15 Tad priekšā izgāja divpadsmit jaunekļi no benjamīniešiem, Saula dēla Īšbošeta vīriem, un divpadsmit no Dāvida vīriem. 16 Ikviens no viņiem sagrāba savu pretinieku aiz galvas un iedūra tam sānos zobenu, un tā viņi visi reizē krita. Tāpēc šo vietu, kas atrodas Gibeonā, nosauca par Helkat-Cūrīmu*.
17 Todien iedegās sīva cīņa, un Dāvida vīri sakāva Abneru un izraēliešus. 18 Starp karotājiem bija arī trīs Cerūjas dēli+ — Joābs,+ Abišajs+ un Asahēls.+ Bet Asahēlam bija tik veiklas kājas kā gazelei, 19 un viņš dzinās pakaļ Abneram, nenogriezdamies ne pa labi, ne pa kreisi. 20 Atskatījies Abners jautāja: ”Tu tas esi, Asahēl?”, un tas atbildēja: ”Jā gan!” 21 Tad Abners sacīja: ”Griezies taču pa labi vai pa kreisi un sagūsti kādu no jaunekļiem! Viss, ko viņam atņemsi, būs tavs laupījums.” Bet Asahēls negribēja izbeigt vajāšanu. 22 Abners vēlreiz uzsauca Asahēlam: ”Beidz mani vajāt, citādi es tevi nogalināšu! Kā es pēc tam skatīšos acīs tavam brālim Joābam?” 23 Tomēr Asahēls neatlaidās. Tad Abners trieca šķēpa otru galu viņam vēderā+ tā, ka šķēps izdūrās Asahēlam cauri, un viņš turpat uz vietas saļima un nomira. Visi, kas tur nonāca, ieraudzījuši Asahēla līķi, apstājās.
24 Joābs un Abišajs metās vajāt Abneru, un, saulei rietot, viņi sasniedza Ammas pakalnu, kas ir iepretī Giāhai ceļā uz Gibeonas tuksnesi. 25 Benjamīnieši sapulcējās ap Abneru, saliedēja savas rindas un izvietojās uz kāda pakalna. 26 Pēc tam Abners sauca Joābam: ”Vai nepietiks cilāt zobenus? Tu taču zini, ka tas slikti beigsies! Kad tu beidzot liksi saviem vīriem, lai tie pārtrauc vajāt savus brāļus?” 27 ”Zvēru pie dzīvā Dieva,” Joābs izsaucās, ”ja tu to nebūtu pateicis, tad vīri būtu vajājuši savus brāļus līdz rītam!” 28 Tad Joābs pūta ragu, un viņa vīri pārstāja vajāt izraēliešus un neturpināja cīņu.
29 Abners ar saviem vīriem visu nakti soļoja cauri Aravai,+ šķērsoja Jordānu, izgāja cauri gravai* un nonāca Mahanaimā.+ 30 Bet Joābs, beidzis vajāt Abneru, sapulcināja savus ļaudis, un izrādījās, ka bez Asahēla trūkst 19 no Dāvida karavīriem. 31 Taču viņi bija sakāvuši benjamīniešus un Abnera vīrus, un no tiem bija krituši 360. 32 Viņi apglabāja Asahēlu+ viņa tēva kapavietā Betlēmē,+ un pēc tam Joābs ar saviem vīriem, nosoļojuši visu nakti, rītausmā sasniedza Hebronu.+
3 Karš starp Saula dzimtas atbalstītājiem un Dāvida atbalstītājiem ieilga, un Dāvida vara nostiprinājās,+ turpretī Saula dzimta panīka.+
2 Hebronā Dāvidam piedzima dēli.+ Viņa pirmdzimtais bija Amnons+ no jezreēlietes Ahinoāmas.+ 3 Otrais bija Kileābs no karmelieša Nābala atraitnes Abigailas,+ un trešais — Absaloms,+ Gešūras ķēniņa Talmaja+ meitas Maahas dēls. 4 Ceturtais bija Adonja,+ Hagītas dēls, piektais — Šefatja, Abitalas dēls, 5 un sestais — Jitreāms no Dāvida sievas Eglas. Tie Dāvidam piedzima Hebronā.
6 Karam starp Saula dzimtas atbalstītājiem un Dāvida atbalstītājiem turpinoties, Abners+ nostiprināja savu ietekmi Saula dzimtā. 7 Saulam bija bijusi blakussieva Ricpa,+ Ajas meita, un Īšbošets+ pārmeta Abneram: ”Kāpēc tu gulēji ar mana tēva blakussievu?”+ 8 Bet Abners šo vārdu dēļ aizsvilās dusmās un atcirta: ”Vai es kāds suņagalva no Jūdas? Līdz pat šai dienai es esmu bijis uzticīgs tava tēva Saula dzimtai*, viņa brāļiem un draugiem un neesmu tevi izdevis Dāvidam, bet tu tagad sievietes dēļ apsūdzi mani grēkā! 9 Lai Dievs mani pārmāca un soda,* ja es neizdarīšu Dāvida labā to, ko Jehova viņam ir zvērējis, apsolīdams+ 10 atņemt ķēniņa varu Saula dzimtai un nostiprināt Dāvida troni, lai viņš valdītu pār Izraēlu un Jūdu no Danas līdz Bēršebai.”+ 11 Īšbošets neuzdrošinājās ne vārda bilst Abneram pretī, jo baidījās no viņa.+
12 Abners uzreiz sūtīja pie Dāvida vēstnešus ar ziņu: ”Kam pieder šī zeme? Noslēdz ar mani vienošanos, un es sniegšu tev atbalstu, lai visu Izraēlu pārliecinātu nostāties tavā pusē.”+ 13 Dāvids atbildēja: ”Labi! Es slēgšu ar tevi vienošanos, bet ar vienu nosacījumu: atved pie manis Saula meitu Mihalu,+ citādi tu mani neredzēsi.” 14 Pēc tam Dāvids sūtīja vēstnešus pie Saula dēla Īšbošeta,+ prasīdams: ”Atdod man Mihalu, manu sievu, ar kuru es saderinājos par simt filistiešu priekšādām.”+ 15 Tad Īšbošets lika atņemt Mihalu viņas vīram Paltiēlam,+ Lajiša dēlam, 16 un tas raudādams sekoja viņai līdz pat Bahūrīmai.+ Visbeidzot Abners tam sacīja: ”Ej taču atpakaļ!”, un Paltiēls atgriezās mājās.
17 Bet Abners tikmēr bija sazinājies ar izraēliešu vecākajiem un tiem paziņojis: ”Jūs jau sen gribat Dāvidu sev par ķēniņu. 18 Nu tad rīkojieties, jo Jehova Dāvidam ir apsolījis: ”Ar sava kalpa Dāvida roku+ es izglābšu izraēliešus, savu tautu, no filistiešiem un visiem pārējiem ienaidniekiem.”” 19 Abners runāja arī ar benjamīniešiem+ un pēc tam devās uz Hebronu pastāstīt Dāvidam, par ko viņš ar izraēliešiem un benjamīniešiem bija vienojies.
20 Divdesmit vīru pavadībā viņš ieradās pie Dāvida Hebronā, un Dāvids viņiem sarīkoja dzīres. 21 Abners teica Dāvidam: ”Es iešu un sapulcēšu tev, mans kungs un ķēniņ, visu Izraēlu, lai tauta slēgtu ar tevi vienošanos, un tava valsts būs tik plaša, cik vien tu vēlēsies.” Tad Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja ar mieru.
22 Tieši tobrīd, guvis lielu laupījumu, Joābs ar Dāvida vīriem atgriezās no sirojuma, bet Abnera vairs nebija Hebronā, jo Dāvids viņu bija atlaidis ar mieru. 23 Kad Joābs+ ar karotāju pulku bija pārradies, viņam pavēstīja: ”Pie ķēniņa bija atnācis Abners,+ Nera+ dēls, bet ķēniņš viņu atlaida, un viņš aizgāja ar mieru.” 24 Tad Joābs devās pie ķēniņa un sacīja: ”Ko tu esi izdarījis? Abners bija šeit, bet tu viņu palaidi! Kāpēc tu viņam ļāvi mierīgi aiziet? 25 Tu taču pazīsti Abneru, Nera dēlu! Viņš bija ieradies tevi apmānīt. Viņa nolūks bija izdibināt katru tavu soli un izpētīt visu, ko tu dari.”
26 Aizgājis no Dāvida, Joābs aizsūtīja vīrus pēc Abnera, un tie viņu atveda no Sīras avota*, bet Dāvids to nezināja. 27 Kad Abners atgriezās Hebronā,+ Joābs viņu ieaicināja pilsētas vārtos, it kā gribētu divatā aprunāties. Bet tur Joābs iedūra zobenu Abneram vēderā un nogalināja viņu,+ lai atriebtu sava brāļa Asahēla nāvi*.+ 28 Vēlāk, kad Dāvids to uzzināja, viņš teica: ”Jehova zina, ka es un mana valsts neesam vainīgi Abnera, Nera dēla, nāvē.+ 29 Lai vaina gulstas uz Joābu+ un viņa tēva dzimtu! Lai Joāba dzimtā netrūkst vīru, kam ir izdalījumi,+ kas slimo ar spitālību,+ kas vērpj dziju,* kas krīt no zobena un kam nepietiek maizes!”+ 30 Tā Joābs un viņa brālis Abišajs+ nogalināja Abneru,+ jo kaujā pie Gibeonas tas bija nonāvējis viņu brāli Asahēlu.+
31 Tad Dāvids sacīja Joābam un visiem viņa vīriem: ”Saplēsiet savas drēbes, tērpieties maisa drānās un sērojiet par Abneru!” Un ķēniņš Dāvids pats gāja aiz bēru nestuvēm. 32 Abneru apglabāja Hebronā. Ķēniņš skaļi raudāja pie Abnera kapa, un visi ļaudis vaimanāja. 33 Ķēniņš dziedāja raudu dziesmu par Abneru:
”Vai Abneram bija jāmirst tik necienīgā nāvē?
34 Tavas rokas nebija sasietas,
tavas kājas nebija iekaltas važās,
tu kriti kā no noziedznieka rokas!”+
Tad visi atkal sāka raudāt.
35 Ļaudis nāca pie Dāvida, lai pierunātu viņu kaut ko ieēst, kamēr vēl gaišs, bet Dāvids zvērēja: ”Lai Dievs mani pārmāca un soda, ja pirms saulrieta es ēdīšu maizi vai ko citu!”+ 36 Visi to ievēroja, un ļaudīm tas patika. Tautai patika arī viss pārējais, ko ķēniņš darīja. 37 Dāvida ļaudis un visa Izraēla tauta todien saprata, ka ķēniņš nav atbildīgs par Abnera, Nera dēla, nāvi.+ 38 Ķēniņš teica saviem kalpiem: ”Šodien Izraēlā ir kritis vadonis, izcils vīrs!+ 39 Es gan esmu svaidīts par ķēniņu,+ tomēr šobrīd es vēl esmu vājš, bet Cerūjas dēli+ ir pārāk nežēlīgi.+ Lai Jehova atmaksā ļaundarim pēc nopelniem!”+
4 Kad Saula dēls Īšbošets+ uzzināja, ka Abners Hebronā ir miris,+ viņš izbijās, un arī visus izraēliešus pārņēma satraukums. 2 Saula dēlam bija divi sirotāju pulku vadoņi — Baāna un Rehabs, beērotieša Rimmona dēli no Benjamīna cilts. (Beērota+ tika uzskatīta par benjamīniešu pilsētu. 3 Beērotieši aizbēga uz Gitaimu,+ kur viņi dzīvo vēl šodien.)
4 Bet Saula dēlam Jonatānam+ bija dēls, kam bija sakropļotas kājas.+ Viņam bija pieci gadi, kad no Jezreēlas+ pienāca ziņa par Saula un Jonatāna nāvi. Toreiz aukle paķēra viņu uz rokām un bēga, bet izbīlī viņa tā steidzās, ka zēns krita un savainojās. Zēnu sauca Mefibošets.+
5 Beērotieša Rimmona dēli Rehabs un Baāna devās uz Īšbošeta namu un nonāca tur pašā dienas karstumā, kad viņš gulēja diendusu. 6 Viņi iegāja iekšā it kā pēc kviešiem un sadūra Īšbošetu vēderā. Pēc tam abi, Rehabs un viņa brālis Baāna,+ aizbēga. 7 Kad brāļi ienāca, Īšbošets gulēja savā guļamistabā, un tie viņu nogalināja, nocirta viņam galvu un, paņēmuši to līdzi, gāja visu nakti pa ceļu cauri Aravai. 8 Tie atnesa Īšbošeta+ galvu Dāvidam uz Hebronu un teica ķēniņam: ”Lūk, te ir tava ienaidnieka+ Saula dēla Īšbošeta galva! Sauls tīkoja pēc tavas dzīvības,+ bet šodien Jehova ir atriebies Saulam un viņa pēcnācējiem par mūsu kungu un ķēniņu.”
9 Bet Dāvids beērotieša Rimmona dēliem Rehabam un viņa brālim Baānam atbildēja: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, kas mani ir izglābis no visām nelaimēm!+ 10 To vīru, kas Ciklagā man pavēstīja: ”Sauls ir miris!”,+ domādams, ka viņš nes labas ziņas, es liku sagrābt un nogalināt.+ Tāda bija atlīdzība, ko viņš no manis saņēma! 11 Kā es tagad varētu atstāt nesodītus ļaundarus, kas krietnu vīru ir nogalinājuši viņa paša namā, paša gultā! Es jums likšu atbildēt par asinīm, ko esat izlējuši,+ un neļaušu jums palikt zemes virsū!” 12 Dāvids deva pavēli saviem vīriem, un tie brāļus nogalināja.+ Viņi nocirta tiem rokas un kājas un pakāra+ līķus Hebronā pie dīķa, bet Īšbošeta galvu viņi apglabāja Hebronā Abnera kapavietā.
5 Vēlāk visas Izraēla ciltis ieradās pie Dāvida Hebronā+ un sacīja: ”Mēs ar tevi esam viena miesa un asinis!*+ 2 Agrāk, kad Sauls bija mūsu ķēniņš, tu biji tas, kurš vadīja izraēliešus karagājienos.+ Un Jehova tev teica: ”Tu ganīsi manu tautu Izraēlu, un tu būsi Izraēla vadonis.””+ 3 Kad visi izraēliešu vecākie bija atnākuši pie ķēniņa uz Hebronu, ķēniņš Dāvids tur Jehovas priekšā noslēdza ar viņiem vienošanos,+ un viņi svaidīja Dāvidu par Izraēla ķēniņu.+
4 Dāvidam bija trīsdesmit gadi, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja četrdesmit gadus.+ 5 Hebronā viņš septiņus gadus un sešus mēnešus valdīja pār Jūdu, un Jeruzālemē+ viņš trīsdesmit trīs gadus valdīja pār visu Izraēlu un Jūdu. 6 Ķēniņš ar saviem vīriem devās uz Jeruzālemi karot pret jebūsiešiem,+ kas dzīvoja tajā zemē, bet tie Dāvidu izsmēja: ”Te tu iekšā netiksi! Tevi patrieks aklie un klibie!”, domādami, ka Dāvids nemūžam pie viņiem neielauzīsies.+ 7 Taču Dāvids ieņēma Cionas cietoksni, un tagad to sauc par Dāvida pilsētu.+ 8 Todien Dāvids teica: ”Lai tie, kas uzbrūk jebūsiešiem, dodas caur ūdens tuneli un galē nost šos ”klibos” un ”aklos”, ko Dāvids ienīst!” Tāpēc mēdz sacīt: ”Aklais un klibais lai neienāk namā.” 9 Dāvids apmetās cietoksnī, un to nosauca* par Dāvida pilsētu. Viņš sāka šo vietu apbūvēt, sākot no Millo*.+ 10 Tā Dāvids kļuva arvien varenāks,+ un Jehova, karapulku Dievs, bija ar viņu.+
11 Tiras ķēniņš Hīrāms+ atsūtīja pie Dāvida vēstnešus. Viņš tam piegādāja ciedru baļķus,+ kā arī atsūtīja namdarus un mūrniekus, un tie uzbūvēja Dāvidam pili.+ 12 Dāvids saprata, ka Jehova ir nostiprinājis viņa varu pār Izraēlu+ un savas tautas, izraēliešu, dēļ+ vairojis viņa valsts varenību.+
13 Pārcēlies no Hebronas uz Jeruzālemi, Dāvids ņēma vēl citas blakussievas+ un sievas, un viņam dzima dēli un meitas.+ 14 Šie ir dēli, kas viņam piedzima Jeruzālemē: Šammua, Šobābs, Nātāns,+ Sālamans*,+ 15 Jibhārs, Elišua, Nefegs, Jāfija, 16 Elišāma, Eljāda un Elifelets.
17 Kad filistieši dzirdēja, ka Dāvids ir svaidīts par Izraēla ķēniņu,+ tie nāca ar viņu karot.+ Bet Dāvids, to uzzinājis, patvērās nocietinātā vietā.+ 18 Tad filistieši iebruka Refajiešu ielejā,+ 19 un Dāvids vaicāja Jehovam:+ ”Vai man iet uzbrukumā filistiešiem? Vai tu tos nodosi manās rokās?” Jehova atbildēja: ”Ej, jo es katrā ziņā nodošu filistiešus tavās rokās!”+ 20 Tad Dāvids devās uz Baal-Peracīmu un tur tos sakāva. Viņš sacīja: ”Jehova man pa priekšu ir izlauzies caur ienaidnieku rindām,+ kā ūdens izlauž sev ceļu.” Tāpēc to vietu nosauca par Baal-Peracīmu*.+ 21 Filistieši tur pameta savus elkus, un Dāvids ar saviem vīriem tos aizvāca.
22 Vēlāk filistieši atkal iebruka Refajiešu ielejā,+ 23 un Dāvids atkal izvaicāja Jehovu, bet saņēma šādu atbildi: ”Neej tiem tieši pretī, bet apej apkārt un uzbrūc no aizmugures krūmāja* priekšā. 24 Tiklīdz tu sadzirdēsi krūmu galotnēs it kā soļu skaņu, uzreiz dodies uzbrukumā, jo Jehova būs izgājis tev pa priekšu sakaut filistiešu karaspēku.” 25 Dāvids darīja, kā Jehova viņam bija pavēlējis, un sakāva filistiešus+ no Gebas+ līdz pat Gezerai.+
6 Dāvids atkal sapulcināja izraēliešu izlases karotājus, 30 000 vīru, 2 un ar saviem karavīriem devās uz Baalu Jūdā, lai no turienes atvestu Dieva šķirstu,+ kura priekšā ļaudis piesauc karapulku Pavēlnieka* Jehovas+ vārdu — tā, kurš sēž tronī pār* ķerubiem.+ 3 Ielikuši Dieva šķirstu jaunos ratos,+ viņi to aizveda no Abinadaba nama,+ kas atradās pakalnā, un Abinadaba dēli Uza un Ahjo vadīja ratus.
4 Tā viņi veda Dieva šķirstu no Abinadaba nama, un Ahjo gāja šķirstam pa priekšu. 5 Bet Dāvids un visi izraēlieši līksmoja Jehovas priekšā, spēlēdami visādus koka mūzikas instrumentus, arfas, cītaras,+ tamburīnus,+ zvārguļus* un cimbalas.+ 6 Kad viņi nonāca līdz Nahona kuļamklonam, Uza izstiepa roku un pieturēja Dieva šķirstu,+ jo vērši to gandrīz apgāza. 7 Tad Jehova iedegās dusmās pret Uzu. Dievs viņu sodīja+ par izrādīto necieņu,+ un Uza nomira turpat pie Dieva šķirsta. 8 Bet Dāvids sadusmojās* par to, ka Uzu bija skāris Jehovas dusmu izvirdums, un to vietu līdz šim laikam sauc par Perec-Uzu*. 9 Todien Dāvidu pārņēma bailes no Jehovas,+ un viņš teica: ”Kā lai es vedu Jehovas šķirstu pie sevis?”+ 10 Dāvids nolēma nevest Jehovas šķirstu pie sevis uz Dāvida pilsētu+ un lika to aizgādāt uz gātieša Obed-Edoma namu.+
11 Jehovas šķirsts palika gātieša Obed-Edoma namā trīs mēnešus, un Jehova svētīja Obed-Edomu un visu viņa saimi.+ 12 Kad ķēniņam Dāvidam paziņoja, ka Dieva šķirsta dēļ Jehova ir svētījis Obed-Edoma saimi un visu, kas viņam pieder, Dāvids devās ceļā, lai ar līksmību pārnestu Dieva šķirstu no Obed-Edoma nama uz Dāvida pilsētu.+ 13 Kad Jehovas šķirsta nesēji+ bija nogājuši sešus soļus, viņš upurēja bulli un nobarotu teļu.
14 Dāvids, tērpies linu efodā*, aizrautīgi dejoja Jehovas priekšā.+ 15 Tā Dāvids un visi izraēlieši nāca ar Jehovas šķirstu,+ gavilēm+ un ragam skanot.+ 16 Bet, kad Jehovas šķirstu nesa iekšā Dāvida pilsētā, Saula meita Mihala,+ paskatījusies pa logu un ieraudzījusi ķēniņu Dāvidu lēkājam un dejojam Jehovas priekšā, sāka vīru nicināt.+ 17 Jehovas šķirstu ienesa teltī, ko Dāvids tam bija uzcēlis, un nolika vietā,+ un pēc tam Dāvids upurēja Jehovam dedzināmos+ upurus un miera*+ upurus.+ 18 Beidzis upurēšanu, Dāvids karapulku Pavēlnieka Jehovas vārdā svētīja tautu. 19 Visam izraēliešu pulkam, kā vīriešiem, tā sievietēm, viņš izdalīja pa maizes gredzenam, dateļu plācenim un rozīņu plācenim, un tad ļaudis devās mājup.
20 Kad Dāvids atgriezās svētīt savu saimi, Saula meita Mihala+ izgāja viņam pretī un teica: ”Dižens gan šodien izskatījās Izraēla ķēniņš, kā tāds nelga puspliks lēkādams savu pavalstnieku kalpoņu priekšā!”+ 21 Bet Dāvids viņai atbildēja: ”Es to darīju Jehovas priekšā, kurš izraudzījās mani, nevis tavu tēvu un viņa dzimtu un iecēla mani par vadoni izraēliešiem, Jehovas tautai.+ Tāpēc es līksmošos Jehovas priekšā, 22 un es esmu gatavs nolaisties vēl zemāk un kļūt vēl zemāks pats savās acīs. Bet tās kalpones, kuras tu pieminēji, — tās mani pagodinās.” 23 Un Saula meita Mihala+ līdz mūža galam palika bez bērniem.
7 Kad ķēniņš jau dzīvoja savā pilī+ un Jehova viņam bija devis mieru no visiem ienaidniekiem, 2 viņš sacīja pravietim Nātānam:+ ”Es mītu ciedrkoka pilī,+ bet Dieva šķirsts stāv teltī.”+ 3 ”Dari visu, kas tev padomā*,” atbildēja Nātāns, ”jo Jehova ir ar tevi.”+
4 Bet tajā pašā naktī Jehova Nātānam pavēstīja: 5 ”Ej un paziņo manam kalpam Dāvidam, ka Jehova saka tā: ”Vai tev pienākas celt man namu, lai es tajā dzīvotu?+ 6 Kopš tās dienas, kad es izvedu izraēliešus no Ēģiptes, līdz pat šim laikam es neesmu dzīvojis namā,+ bet esmu ceļojis no vienas vietas uz otru, mājodams teltī.+ 7 Kamēr es staigāju kopā ar izraēliešiem, vai es kaut vienu vārdu bildu kādam no Izraēla cilšu vadoņiem, kurus es biju iecēlis ganīt manu Izraēla tautu, un prasīju, kāpēc jūs man neesat uzbūvējuši ciedrkoka namu?” 8 Tagad saki manam kalpam Dāvidam: ”Tā saka karapulku Pavēlnieks Jehova: ”Es paņēmu tevi no ganībām, kur tu ganīji aitas,+ lai tu kļūtu par vadoni manai Izraēla tautai.+ 9 Es būšu ar tevi, lai kur tu ietu,+ un iznīcināšu tavā ceļā visus ienaidniekus,+ un es padarīšu tevi tik slavenu+ kā varenākos vīrus uz zemes. 10 Es sagādāšu izraēliešiem vietu, kur tie varēs iesakņoties un dzīvot, neviena netraucēti, un ļaundari tos vairs neapspiedīs kā agrāk,+ 11 kā tolaik, kad es iecēlu tiesnešus+ savai Izraēla tautai. Un es tev došu mieru no visiem taviem ienaidniekiem.+
Jehova tev arī ir teicis, ka Jehova tev uzcels namu*.+ 12 Kad tavs mūžs būs galā+ un tu apgulsies pie saviem tēviem, es iecelšu par ķēniņu tavu pēcnācēju*, tavu paša dēlu, un nostiprināšu viņa varu.+ 13 Viņš uzcels namu manam vārdam,+ un es nostiprināšu viņa troni uz visiem laikiem.+ 14 Es būšu viņa tēvs, un viņš būs mans dēls.+ Ja viņš darīs ļaunu, es viņu pārmācīšu ar cilvēku rīksti un ar ļaužu sitieniem.+ 15 Bet savu uzticīgo mīlestību es viņam neatraušu, kā es to atrāvu Saulam,+ kuru es atstūmu. 16 Tavs nams* un tava ķēniņa vara paliks mūžam, un tavs tronis tiks nostiprināts uz mūžīgiem laikiem.”””+
17 Nātāns izstāstīja Dāvidam visu, kas viņam šajā parādībā bija pavēstīts.+
18 Tad ķēniņš Dāvids noslīga zemē Jehovas priekšā un teica: ”Visaugstais Kungs Jehova, kas gan es esmu? Un kas ir mans nams, ka tu jau tik daudz esi darījis manā labā?+ 19 Turklāt tas vēl nav viss, ak, Visaugstais Kungs Jehova. Tu arī soli, ka tava kalpa nams pastāvēs tālā nākotnē, — Visaugstais Kungs Jehova, tas ir likums visiem cilvēkiem! 20 Ko gan tavs kalps Dāvids varētu piebilst? Visaugstais Kungs Jehova, tu taču mani tik labi pazīsti!+ 21 Sava solījuma dēļ tu saskaņā ar savu gribu esi veicis visus šos varenos darbus un atklājis tos savam kalpam.+ 22 Tāpēc tu, Visaugstais Kungs Jehova, patiesi esi dižs!+ Nav neviena tāda kā tu,+ un bez tevis cita Dieva nav.+ It viss, ko esam dzirdējuši, to apliecina. 23 Kura vēl tauta uz zemes ir kā tava tauta — kā izraēlieši?+ Tu, Dievs, viņus atbrīvoji, lai viņi kļūtu par tavu tautu,+ un sagādāji sev slavu,+ veikdams viņu labā lielus un varenus darbus.+ Tu atbrīvoji savu tautu no Ēģiptes un izdzini tās dēļ citas tautas un viņu dievus. 24 Tu uz mūžīgiem laikiem padarīji Izraēlu par savu tautu.+ Tu, Jehova, kļuvi par viņu Dievu.+
25 Dievs Jehova, liec laiku laikos īstenoties tam, ko esi teicis par savu kalpu un viņa namu, un dari, kā esi solījis!+ 26 Lai tavs vārds ir mūžam cildināts,+ un lai ļaudis saka: ”Karapulku Pavēlnieks Jehova ir Izraēla Dievs!” Lai tava kalpa Dāvida nams vienmēr pastāv tavā priekšā,+ 27 jo tu, karapulku Pavēlniek Jehova, Izraēla Dievs, atklāsmē esi sacījis savam kalpam: ”Es tev uzcelšu namu,”+ — tāpēc tavs kalps ir iedrošinājies vērsties pie tevis ar šo lūgšanu. 28 Visaugstais Kungs Jehova, tu esi patiesais Dievs, un tavi vārdi ir patiesi.+ Tu esi apsolījis savam kalpam tik daudz laba! 29 Lai tev labpatīk svētīt sava kalpa namu, un lai tas mūžam pastāv tavā priekšā,+ jo tu, Visaugstais Kungs Jehova, to esi apsolījis. Svētī sava kalpa namu mūžīgi!”+
8 Pēc kāda laika Dāvids sakāva filistiešus,+ pakļāva tos+ un atņēma tiem Meteg-Ammu.
2 Viņš sakāva arī moābiešus,+ noguldīja tos zemē un, mērīdams ar auklu, sadalīja trīs daļās — divas trešdaļas viņš lika nonāvēt, bet vienu trešdaļu atstāja dzīvu.+ Moābieši kļuva par Dāvida kalpiem un maksāja viņam nodevas.+
3 Dāvids sakāva Cobas+ ķēniņu Hadadezeru, Rehoba dēlu, kad tas bija devies no jauna nostiprināt savu varu pie Eifratas upes.+ 4 Dāvids sagūstīja 1700 viņa jātnieku un 20 000 kājnieku un visiem kaujas ratu zirgiem pārgrieza cīpslas, atstādams tikai 100 zirgu.+
5 Kad Damaskas+ aramieši ieradās Cobas ķēniņam Hadadezeram palīgā, Dāvids nogalināja 22 000 aramiešu.+ 6 Viņš izvietoja aramiešu Damaskā karaspēka vienības, un aramieši kļuva par Dāvida kalpiem un maksāja viņam nodevas. Jehova piešķīra Dāvidam uzvaru, lai kur viņš ietu.+ 7 Dāvids paņēma Hadadezera kalpu zelta vairogus un atveda tos uz Jeruzālemi.+ 8 No Hadadezera pilsētām Betahas un Bērotajas viņš paņēma lielu daudzumu vara.
9 Kad Hamātas+ ķēniņš Toī dzirdēja, ka Dāvids ir sakāvis Hadadezera karaspēku,+ 10 viņš sūtīja pie ķēniņa Dāvida savu dēlu Jorāmu apjautāties par ķēniņa labklājību un apsveikt viņu ar uzvaru pār Hadadezeru, jo Hadadezers bieži bija karojis ar Toī. Jorāms atveda līdzi sudraba, zelta un vara priekšmetus. 11 Ķēniņš Dāvids tos veltīja Jehovam, tāpat kā sudrabu un zeltu, ko viņš bija ieguvis no visām pakļautajām tautām:+ 12 no aramiešiem, moābiešiem,+ amoniešiem, filistiešiem+ un amalekiešiem,+ kā arī no Cobas ķēniņa Hadadezera,+ Rehoba dēla. 13 Dāvida slava vairojās, kad viņš atgriezās no kaujas Sāls ielejā, nonāvējis 18 000 edomiešu.+ 14 Viņš izvietoja karaspēka vienības visā Edomā, un edomieši kļuva par Dāvida kalpiem.+ Jehova piešķīra Dāvidam uzvaru, lai kur viņš ietu.+
15 Dāvids valdīja pār visu Izraēlu+ un nodrošināja savai tautai tiesu un taisnību.+ 16 Joābs,+ Cerūjas dēls, bija karaspēka virspavēlnieks, Jošafats,+ Ahilūda dēls, bija hronists, 17 Cadoks,+ Ahitūba dēls, un Ahimelehs, Abjatāra dēls, bija priesteri, Serāja bija rakstvedis, 18 Benāja,+ Jojadas dēls, bija kerētiešu un pelētiešu+ priekšnieks, un Dāvida dēli ieņēma augstus amatus galmā*.
9 Dāvids vaicāja: ”Vai ir atlicis kāds no Saula dzimtas, kuram es Jonatāna dēļ varētu izrādīt labvēlību*?”+ 2 Saula namā bija kalpojis kāds vīrs, vārdā Ciba,+ un viņš tika ataicināts pie Dāvida. Ķēniņš jautāja: ”Vai tu esi Ciba?”, un tas atbildēja: ”Jā, tas esmu es, tavs kalps!” 3 Tad ķēniņš atkal vaicāja: ”Vai ir atlicis kāds no Saula dzimtas, kuram es varētu izrādīt Dievam tīkamu labvēlību?” Ciba sacīja: ”Vēl ir dzīvs Jonatāna dēls. Viņam ir sakropļotas kājas.”+ 4 ”Kur viņš ir?” prasīja ķēniņš, un Ciba atbildēja: ”Lodebarā, Amiēla dēla Māhīra+ namā.”
5 Tad ķēniņš Dāvids lika to atvest no Māhīra, Amiēla dēla, nama Lodebarā. 6 Ieradies pie Dāvida, Saula dēla Jonatāna dēls Mefibošets nometās ceļos un paklanījās līdz zemei. Dāvids viņu uzrunāja: ”Mefibošet!”, un viņš atsaucās: ”Esmu tavs kalps!” 7 Dāvids teica: ”Nebaidies, jo tava tēva Jonatāna dēļ es gribu izrādīt tev labvēlību.+ Es tev atdošu visu tava vectēva Saula zemi, un tu allaž ēdīsi pie mana galda.”+
8 Nometies zemē, Mefibošets sacīja: ”Kas gan ir tavs kalps, ka tu esi pievērsis uzmanību tādam beigtam sunim+ kā man?” 9 Ķēniņš aizsūtīja pēc Saula kalpa Cibas un viņam teica: ”Visu, kas piederēja Saulam un viņa dzimtai, es piešķiru tava kunga mazdēlam.+ 10 Tu ar saviem dēliem un kalpiem apstrādā viņa zemi un ievāc ražu, lai tava kunga mazdēla Mefibošeta saimei būtu iztika, bet viņš pats allaž ēdīs pie mana galda.”+
Ciba, kam bija piecpadsmit dēli un divdesmit kalpi,+ 11 ķēniņam atbildēja: ”Tavs kalps darīs visu, ko mans kungs un ķēniņš pavēl.” Tā Mefibošets turpmāk ēda pie Dāvida galda kā paša ķēniņa dēls. 12 Bet Mefibošetam bija mazs dēlēns Miha,+ un visi, kas dzīvoja Cibas namā, kļuva par Mefibošeta kalpiem. 13 Mefibošets dzīvoja Jeruzālemē un allaž ēda pie ķēniņa galda.+ Viņam abas kājas bija sakropļotas.+
10 Kad nomira amoniešu+ ķēniņš, viņa vietā par ķēniņu kļuva viņa dēls Hānūns.+ 2 Dāvids nosprieda: ”Izrādīšu laipnību* Nāhāša dēlam Hānūnam, jo viņa tēvs ir bijis laipns pret mani.” Tāpēc Dāvids sūtīja savus kalpus izteikt viņam līdzjūtību tēva nāves dēļ. Bet, kad Dāvida kalpi nonāca amoniešu zemē, 3 amoniešu augstmaņi savam kungam Hānūnam teica: ”Vai tu domā, ka Dāvids ir atsūtījis mierinātājus aiz cieņas pret tavu tēvu? Vai drīzāk viņš tos nav atsūtījis, lai izpētītu un izspiegotu pilsētu un pēc tam to nopostītu?” 4 Tad Hānūns saņēma ciet Dāvida kalpus, noskuva tiem pusi bārdas,+ nogrieza tiem apģērba apakšdaļu līdz jostasvietai un tos padzina. 5 Uzzinājis, kādu pazemojumu ir pieredzējuši viņa kalpi, Dāvids sūtīja tiem pretī vīrus ar ziņu: ”Palieciet Jērikā,+ līdz jūsu bārdas būs ataugušas, un tad atgriezieties.”
6 Apzinoties, ka ir izpelnījušies Dāvida naidu, amonieši izsūtīja vēstnešus un noalgoja 20 000 kājnieku no Bēt-Rehobas+ un Cobas+ aramiešiem, Maahas+ ķēniņu ar 1000 vīriem un 12 000 vīru no Īštobas*.+ 7 Kad Dāvids to uzzināja, viņš sūtīja cīņā Joābu ar visu karaspēku, ar varonīgajiem karotājiem.+ 8 Amonieši izgāja un nostājās kaujai pilsētas vārtu priekšā, bet Cobas un Rehobas aramieši, kā arī Īštobas un Maahas vīri izvietojās savrup atklātā laukā.
9 Kad Joābs redzēja, ka ienaidnieka spēki ir gan priekšā, gan aizmugurē, viņš izraudzījās labākos no izraēliešu karotājiem un nostādīja tos kaujai pret aramiešiem.+ 10 Bet pārējos vīrus viņš nodeva sava brāļa Abišaja+ pakļautībā, lai tie gatavotos cīņai ar amoniešiem.+ 11 Viņš sacīja: ”Ja aramieši būs stiprāki par mani, tev jānāk man palīgā, bet, ja amonieši izrādīsies stiprāki par tevi, es došos palīgā tev. 12 Drosmīgi+ cīnīsimies par savu tautu un sava Dieva pilsētām, un Jehova darīs, kā uzskatīs par pareizu.”+
13 Tad Joābs ar saviem vīriem devās uzbrukumā aramiešiem, un tie no viņa bēga.+ 14 Redzēdami, ka aramieši bēg, arī amonieši metās bēgt no Abišaja un atkāpās uz pilsētu. Bet Joābs pēc kaujas ar amoniešiem atgriezās Jeruzālemē.
15 Piedzīvojuši sakāvi, aramieši no jauna savilka spēkus cīņai.+ 16 Hadadezers+ aizsūtīja pēc aramiešiem, kas dzīvoja viņpus upes*,+ un tie ieradās Hēlāmā ar Hadadezera karaspēka virspavēlnieku Šobahu priekšgalā.
17 Kad to paziņoja Dāvidam, viņš sapulcināja izraēliešu karaspēku un devās pāri Jordānai uz Hēlāmu. Aramieši stājās Dāvidam pretī, un izcēlās kauja.+ 18 Aramiešiem atkal nācās bēgt, un Dāvids nogalināja 700 kaujas ratu braucēju un 40 000 jātnieku. Viņš nonāvēja arī aramiešu karaspēka virspavēlnieku Šobahu, kas mira turpat kaujas laukā.+ 19 Kad visi ķēniņi, kas kalpoja Hadadezeram, redzēja, ka izraēlieši viņus ir sakāvuši, viņi noslēdza mieru ar izraēliešiem un tiem pakļāvās.+ Turpmāk aramieši baidījās iet palīgā amoniešiem.
11 Gada sākumā,* ap to laiku, kad ķēniņi dodas karā, Dāvids sūtīja Joābu ar saviem vīriem un visu izraēliešu karaspēku sagraut amoniešus, un viņi aplenca Rabu,+ bet Dāvids pats palika Jeruzālemē.+
2 Kādu vakaru Dāvids, piecēlies no gultas, pastaigājās pa pils jumtu. No turienes viņš ieraudzīja kādu sievieti mazgājamies, un tā bija ļoti skaista. 3 Dāvids lika par šo sievieti apjautāties, un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba,+ Eliāma meita,+ hetieša+ Ūrijas+ sieva. 4 Tad Dāvids aizsūtīja kalpus viņai pakaļ.+ Batseba atnāca pie viņa, un viņš ar to gulēja.+ (Tas notika laikā, kad viņa attīrījās no savas netīrības*.)+ Pēc tam viņa atgriezās mājās.
5 Batsebai iestājās grūtniecība, un viņa sūtīja Dāvidam vēsti: ”Es gaidu bērnu.” 6 Tad Dāvids lika paziņot Joābam: ”Atsūti pie manis hetieti Ūriju!”, un Joābs to atsūtīja pie Dāvida. 7 Kad Ūrija ieradās, Dāvids viņam apjautājās, kā klājas Joābam un karavīriem un kā veicas karā. 8 Pēc tam viņš Ūrijam sacīja: ”Dodies mājās un atpūties.” Ūrija izgāja no pils, un viņam pakaļ nesa ķēniņa dāvanas. 9 Taču Ūrija neaizgāja mājās, bet pārnakšņoja pie pils ieejas kopā ar pārējiem ķēniņa vīriem. 10 Kad Dāvidam pateica, ka Ūrija nav devies uz mājām, Dāvids viņam prasīja: ”Kāpēc tu neej mājās? Tu taču tikko esi atgriezies no ceļa!” 11 Bet Ūrija atbildēja: ”Gan Dieva šķirsts,+ gan Izraēls un Jūda mīt pagaidu mājokļos, un mans kungs Joābs ar saviem vīriem ir uzslējuši nometni klajā laukā. Kā es varu doties mājās, lai ēstu un dzertu un gulētu ar savu sievu?+ Tik tiešām, ka tu esi dzīvs, es to nedarīšu!”
12 Tad Dāvids Ūrijam teica: ”Šodien paliec vēl te, bet rīt es tevi atlaidīšu.” Tā Ūrija palika Jeruzālemē līdz nākamajai dienai. 13 Dāvids uzaicināja Ūriju uz maltīti un viņu piedzirdīja, tomēr vakarā Ūrija atkal likās gulēt kopā ar ķēniņa vīriem un negāja mājās. 14 No rīta Dāvids uzrakstīja vēstuli Joābam un iedeva to Ūrijam līdzi. 15 Vēstulē viņš rakstīja: ”Nolieciet Ūriju priekšējās rindās, kur cīņa ir vissīvākā, un tad atkāpieties no viņa, lai viņš krīt kaujā.”+
16 Joābs turēja pilsētu aplenkumā, un viņš novietoja Ūriju tur, kur, kā viņš zināja, bija stipri pretinieki. 17 Kad pilsētas vīri uzsāka kauju ar Joābu, daži no Dāvida karavīriem krita, un starp kritušajiem bija arī hetietis Ūrija.+ 18 Pēc tam Joābs nosūtīja Dāvidam ziņojumu par kara gaitu, 19 piekodinādams ziņnesim: ”Kad būsi ķēniņam sīki izstāstījis, kā noritēja cīņa, 20 ķēniņš varbūt sadusmosies un prasīs: ”Kāpēc jūs gājāt tik tuvu pilsētai? Vai tad jūs nezinājāt, ka no mūra šaus? 21 Vai neatceraties, kas notika ar Abimelehu,+ Jerūbešeta+ dēlu? Sieviete no Tēbēcas mūra nometa viņam uz galvas augšējo dzirnakmeni, un viņš bija pagalam! Kāpēc jūs gājāt tik tuvu mūrim?” Tad saki: ”Tavs kalps hetietis Ūrija arī ir kritis.””
22 Ieradies pie Dāvida, ziņnesis tam pavēstīja visu, ko Joābs bija licis. 23 Viņš stāstīja: ”Pretinieki guva pārsvaru un iznāca cīnīties ar mums ārpus pilsētas, bet mēs tos atspiedām atpakaļ līdz vārtiem. 24 Tad mūs no mūra sāka apšaudīt ar bultām, un vairāki no taviem karavīriem gāja bojā. Krita arī tavs kalps hetietis Ūrija.”+ 25 Tad Dāvids teica ziņnesim: ”Saki Joābam: ”Neraizējies, jo zobens cērt te vienu, te otru. Pastiprini uzbrukumu un iekaro pilsētu!”+ Uzmundrini Joābu!”
26 Kad Ūrijas sieva uzzināja, ka viņas vīrs ir miris, viņa to apraudāja. 27 Tiklīdz sēru laiks bija pagājis, Dāvids lika viņu atvest uz savu pili, un tā kļuva par viņa sievu+ un dzemdēja viņam dēlu. Taču Jehovam ļoti nepatika tas, ko Dāvids bija izdarījis.+
12 Tāpēc Jehova sūtīja pie Dāvida Nātānu.+ Tas aizgāja pie viņa+ un teica: ”Kādā pilsētā dzīvoja divi vīri — viens bagāts, bet otrs nabags. 2 Bagātajam bija ļoti daudz aitu un govju,+ 3 bet nabagajam nebija nekā, izņemot vienu vienīgu jēriņu, ko viņš bija nopircis.+ Viņš rūpējās par šo aitiņu, un tā auga pie viņa kopā ar viņa bērniem. Vīrs dalījās ar aitiņu pēdējā kumosā un dzirdīja to no sava kausa, tā gulēja pie viņa krūtīm un bija viņam gluži kā paša meita. 4 Reiz pie bagātā vīra ieradās ceļinieks, bet bagātniekam bija žēl nokaut kādu no saviem lopiem, lai pagatavotu ciemiņam maltīti, tāpēc viņš paņēma trūcīgā vīra aitiņu un to pagatavoja savam ciemiņam.”+
5 Dāvids iedegās lielās dusmās pret šo vīru un sacīja Nātānam: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva,+ — šis vīrs ir pelnījis nāvi, 6 jo viņš ir rīkojies tik nežēlīgi! Un par to aitiņu lai viņš atlīdzina četrkārt.”+
7 Tad Nātāns teica Dāvidam: ”Tu pats esi tas vīrs! Jehova, Izraēla Dievs, saka tā: ”Es tevi svaidīju par Izraēla ķēniņu+ un izglābu no Saula.+ 8 Es tev atdevu tava kunga īpašumus+ un sievas+ un piešķīru tev varu pār Izraēlu un Jūdu.+ Un, ja ar to būtu par maz, es biju gatavs tev dot vēl vairāk.+ 9 Kāpēc tu esi nicinājis Jehovas vārdus, darīdams to, kas ļauns viņa acīs? Tu nogalināji hetieti Ūriju+ un paņēmi sev viņa sievu.+ Tu nonāvēji Ūriju ar amoniešu zobenu!+ 10 Kopš šī brīža zobens nekad nepārstās vajāt tavu dzimtu,+ jo tu esi mani nicinājis, ņemdams sev hetieša Ūrijas sievu.” 11 Tā saka Jehova: ”Es likšu nelaimei tevi vajāt tavā paša ģimenē.+ Tavu acu priekšā es ņemšu tavas sievas un došu kādam citam,+ un viņš gulēs ar tavām sievām gaišā dienas laikā.+ 12 Ko tu darīji slepenībā,+ to es darīšu gaišā dienas laikā visu izraēliešu priekšā.””
13 Tad Dāvids sacīja Nātānam: ”Es esmu grēkojis pret Jehovu.”+ Un Nātāns atbildēja: ”Jehova piedod tavu grēku+ — tev nebūs jāmirst.+ 14 Taču tu esi izturējies pret Jehovu ar galēju necieņu, tāpēc dēls, kas tev ir piedzimis, neizbēgami mirs.”
15 Pēc tam Nātāns atgriezās mājās.
Tad Jehova lika, lai bērnu, ko Ūrijas sieva bija dzemdējusi Dāvidam, piemeklē slimība. 16 Dāvids lūdzās Dievu zēna dēļ, gavēja un nakšņoja, gulēdams uz grīdas.+ 17 Galma vecākie nāca un mēģināja pierunāt Dāvidu celties augšā, bet viņš atteicās celties un kopā ar tiem paēst. 18 Septītajā dienā bērns nomira, bet Dāvida kalpi baidījās viņam to stāstīt. Tie sprieda: ”Ja jau viņš mūsos neklausījās, kamēr bērns bija dzīvs, kā lai mēs tagad viņam pasakām, ka tas ir miris? Kas zina, ko viņš izmisumā var izdarīt?”
19 Redzēdams, ka viņa kalpi sačukstas, Dāvids noprata, ka bērns ir miris, un jautāja tiem: ”Vai bērns nomira?” Kalpi atbildēja: ”Jā gan.” 20 Tad Dāvids piecēlās, nomazgājās, ieziedās ar eļļu,+ uzvilka citas drēbes un devās uz Jehovas namu+ viņu pielūgt. Pēc tam viņš atgriezās savā pilī, lika atnest ēdienu un paēda. 21 Kalpi vaicāja: ”Kāpēc tu tā izturies? Kamēr bērns bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, bet nu, kad viņš ir nomiris, tu celies augšā un ēd.” 22 Dāvids atbildēja: ”Kamēr bērns bija dzīvs, es gavēju+ un raudāju, jo es cerēju, ka varbūt Jehova par mani apžēlosies un bērns tomēr dzīvos.+ 23 Nu viņš ir miris — kādēļ man vairs gavēt? Vai tad es spēju atvest viņu atpakaļ?+ Es gan aiziešu pie viņa,+ bet viņš pie manis neatgriezīsies.”+
24 Dāvids mierināja savu sievu Batsebu,+ un viņš gāja pie Batsebas un gulēja ar viņu. Viņai piedzima dēls, kuru nosauca par Sālamanu*.+ Jehova to mīlēja,+ 25 un viņš atsūtīja pravieti Nātānu,+ lai Jehovas dēļ nosauktu zēnu par Jedīdju*.
26 Tikmēr Joābs turpināja karu ar amoniešu+ galvaspilsētu Rabu+ un ieņēma daļu pilsētas*.+ 27 Tad viņš sūtīja pie Dāvida ziņnešus ar vēsti: ”Es devos uzbrukumā Rabai+ un ieņēmu pilsētas ūdenskrātuves*. 28 Tagad sapulcē pārējo karaspēku, uzbrūc pilsētai un iekaro to. Citādi pilsētu iekarošu es un visa slava tiks man.”
29 Sapulcējis karaspēku, Dāvids devās uz Rabu, uzbruka pilsētai un to ieņēma. 30 Viņš noņēma no Malkāma* galvas kroni, kas bija darināts no viena talenta* zelta un rotāts ar dārgakmeņiem, un tas tika uzlikts viņam galvā. Dāvids izveda no pilsētas milzīgu laupījumu.+ 31 Viņš aizveda arī pilsētas iedzīvotājus un lika tiem zāģēt akmeņus, strādāt ar dzelzs cērtēm un cirvjiem un izgatavot ķieģeļus. Tā viņš rīkojās ar visām amoniešu pilsētām. Galu galā Dāvids ar karaspēku atgriezās Jeruzālemē.
13 Vēlāk Dāvida dēls Amnons+ iemīlējās skaistajā Tamārā,+ Dāvida dēla Absaloma māsā. 2 Amnons tā alka pēc savas māsas Tamāras, ka kļuva vai slims, jo, būdama jaunava, tā viņam šķita neiegūstama. 3 Bet Amnonam bija draugs — Jonadabs,+ Dāvida brāļa Šimeas+ dēls, kas bija ļoti atjautīgs. 4 Viņš Amnonam vaicāja: ”Kāpēc tu, ķēniņa dēls, dienu no dienas esi tik nomākts? Vai nevēlies man pastāstīt?” Amnons atbildēja: ”Es esmu iemīlējies sava brāļa Absaloma māsā+ Tamārā.” 5 Tad Jonadabs ieteica: ”Apgulies gultā un izliecies slims. Kad tēvs nāks tevi apraudzīt, saki viņam: ”Lūdzu, liec, lai atnāk mana māsa Tamāra un pasniedz man ēdienu. Lai viņa to pagatavo manā klātbūtnē, un es ēdīšu to, ko viņa savām rokām man iedos.””
6 Tā nu Amnons apgūlās, it kā būtu slims, un, kad ķēniņš ieradās viņu apraudzīt, Amnons tam sacīja: ”Lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un manā acu priekšā izcep divus plāceņus*. Tad es ēdīšu to, ko viņa savām rokām man iedos.” 7 Dāvids aizsūtīja Tamārai uz mājām ziņu: ”Aizej, lūdzu, uz sava brāļa Amnona namu un pagatavo viņam ēdienu!” 8 Tamāra aizgāja pie Amnona, kas gulēja gultā, iemīcīja mīklu un viņa klātbūtnē izcepa plāceņus. 9 Pēc tam viņa paņēma pannu un cēla Amnonam priekšā ēdienu, bet viņš atteicās ēst un pavēlēja: ”Lai visi iziet ārā!”, un visi izgāja.
10 Tad Amnons teica Tamārai: ”Ienes man ēdienu guļamistabā, un es ēdīšu to, ko tu savām rokām man pasniegsi.” Tamāra paņēma plāceņus un ienesa tos Amnonam guļamistabā. 11 Bet, kad viņa tos Amnonam pasniedza, tas viņu sagrāba un teica: ”Nāc, guli ar mani, māsa!” 12 Taču viņa lūdzās: ”Nē, mans brāli! Neapkauno mani, jo tā taču Izraēlā nedara!+ Nerīkojies tik zemiski!+ 13 Kā es pārcietīšu tādu kaunu? Un tevi Izraēlā uzskatīs par bezgodi. Lūdzu, labāk parunā ar ķēniņu — viņš tev mani neliegs.” 14 Bet Amnons Tamārā neklausījās un, būdams stiprāks, to izvaroja. 15 Pēc tam Amnonu pārņēma dziļš naids pret Tamāru, daudz spēcīgāks par mīlestību, ko viņš pirms tam bija jutis, tāpēc Amnons viņai uzkliedza: ”Celies un vācies projām!” 16 Viņa sacīja: ”Nē, mans brāli, nedzen mani prom! Tas būtu vēl lielāks ļaunums, nekā tu man jau esi nodarījis!” Taču viņš neko negribēja dzirdēt.
17 Pasaucis savu kalpu, Amnons tam pavēlēja: ”Raidi šo sievieti prom no manām acīm un aizslēdz aiz viņas durvis!” 18 (Bet viņai mugurā bija īpašs tērps, kādu valkāja ķēniņa neprecētās meitas.) Kalps izveda Tamāru laukā un aizslēdza aiz viņas durvis. 19 Tad Tamāra uzbēra pelnus sev uz galvas,+ saplēsa savu skaisto tērpu un, saķērusi galvu, vaimanādama aizgāja.
20 Tamāras brālis Absaloms+ viņai teica: ”Vai tas bija tavs brālis Amnons, kas tev to nodarīja? Tomēr labāk ciet klusu, mana māsa. Viņš ir tavs brālis,+ tāpēc neņem notikušo pārāk pie sirds.” Un Tamāra palika dzīvot nošķirtībā sava brāļa Absaloma namā. 21 Kad ķēniņš Dāvids to visu uzzināja, viņš ļoti sadusmojās,+ bet Dāvids negribēja sāpināt savu dēlu Amnonu, jo tas bija viņa pirmdzimtais un viņš to mīlēja. 22 Absaloms ienīda+ Amnonu, jo tas bija apkaunojis viņa māsu Tamāru,+ bet viņš tam neko neteica, ne labu, ne ļaunu.
23 Pēc diviem gadiem, kad Baal-Hācorā netālu no Efraimas+ tika cirptas Absaloma aitas, viņš ielūdza pie sevis visus ķēniņa dēlus.+ 24 Absaloms devās arī pie ķēniņa un sacīja: ”Pie tava kalpa patlaban notiek aitu cirpšana. Lūdzu, ķēniņ, nāc arī tu ar saviem kalpiem pie manis.” 25 Bet ķēniņš atbildēja: ”Nē, dēls. Ja mēs visi iesim, mēs taču tev būsim par nastu!” Lai kā Absaloms uzstāja, ķēniņš atteicās pieņemt uzaicinājumu, tomēr viņš Absalomu svētīja. 26 Tad Absaloms sacīja: ”Ja ne tu, tad lai mans brālis Amnons nāk ar mums!”+ ”Kādēļ viņam būtu jāiet?” ķēniņš jautāja. 27 Taču Absaloms viņu pierunāja, un galu galā ķēniņš atļāva Amnonam un visiem pārējiem dēliem doties tam līdzi.
28 Pēc tam Absaloms pavēlēja saviem kalpiem: ”Paturiet Amnonu acīs! Kad viņam no vīna būs līksms prāts, es jums teikšu: ”Sitiet Amnonu!”, un tad nogaliniet viņu. Nebaidieties — jūs tikai pildāt manu pavēli! Esiet stipri un drošsirdīgi!” 29 Kad Absaloma kalpi bija izrēķinājušies ar Amnonu, kā Absaloms bija licis, pārējie ķēniņa dēli lēca mugurā saviem mūļiem un metās bēgt. 30 Kamēr tie vēl bija ceļā, Dāvidu sasniedza runas: ”Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus. Neviens pats nav izglābies.” 31 To dzirdot, ķēniņš piecēlās, saplēsa savas drēbes un nometās zemē, un visi kalpi, kas bija pie viņa, arī saplēsa savas drēbes.
32 Tad ierunājās Jonadabs,+ Dāvida brāļa Šimeas+ dēls: ”Mans kungs, nedomā, ka visi ķēniņa dēli ir pagalam. Nogalināts ir vienīgi Amnons,+ jo tā pavēlēja Absaloms, kurš bija apņēmies to izdarīt+ jau kopš tās dienas, kad Amnons apkaunoja viņa māsu+ Tamāru.+ 33 Tāpēc, mans kungs un ķēniņ, netici runām, ka visi ķēniņa dēli esot miruši, jo miris ir vienīgi Amnons.”
34 Bet Absaloms tikmēr aizbēga.+ Vēlāk jauneklis, kas stāvēja sardzē, pamanīja, ka no kalna puses pa ceļu tuvojas daudz ļaužu. 35 Jonadabs+ sacīja ķēniņam: ”Lūk, kur atgriežas ķēniņa dēli! Kā redzi, tavs kalps teica taisnību.” 36 Kad viņš to bija pateicis, skaļi raudādami, ieradās ķēniņa dēli, un ķēniņš un visi viņa kalpi arī sāka jo rūgti raudāt. 37 Dāvids dienām ilgi sēroja par savu dēlu. Bet Absaloms aizbēga pie Gešūras ķēniņa Talmaja,+ Amihūda dēla, 38 un palika Gešūrā+ trīs gadus.
39 Visbeidzot ķēniņš Dāvids samierinājās ar Amnona nāvi un sāka ilgoties pēc Absaloma.
14 Kad Joābs, Cerūjas dēls,+ ievēroja, ka ķēniņš ilgojas pēc Absaloma,+ 2 viņš lika atvest no Tekojas+ kādu gudru sievieti un tai teica: ”Lūdzu, izliecies, ka tev ir sēras, — uzvelc sēru drēbes un neieziedies ar eļļu.+ Izturies tā, it kā tu jau ilgu laiku par kādu sērotu. 3 Tad dodies pie ķēniņa un saki viņam tā.” Un Joābs sievietei pastāstīja, kas viņai jāsaka.
4 Ieradusies pie ķēniņa, tekojiete nometās ceļos, paklanījās līdz zemei un teica: ”Palīdzi man, ak, ķēniņ!” 5 Ķēniņš jautāja: ”Kas noticis?”, un sieviete sāka stāstīt: ”Es esmu atraitne, mans vīrs ir miris. 6 Tavai kalponei bija divi dēli, un viņi laukā sakāvās. Tā kā tur nebija neviena, kas viņus izšķirtu, viens tā iesita otram, ka tas bija pagalam. 7 Tagad visi radi ir nostājušies pret tavu kalponi un prasa: ”Izdod mums brāļa slepkavu! Mēs viņu sodīsim ar nāvi par to, ka viņš ir laupījis dzīvību savam brālim!”+ Tie ir gatavi viņu nogalināt, kaut arī viņš ir mana vīra vienīgais mantinieks. Tie grib izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl atlikusi,* lai manam vīram nepaliktu neviena pēcnācēja zemes virsū, kas varētu nest tālāk viņa vārdu.”
8 Ķēniņš sievietei atbildēja: ”Ej mājās, es šo lietu nokārtošu.” 9 Bet tekojiete turpināja: ”Mans kungs un ķēniņ, lai vaina gulstas uz mani un mana tēva dzimtu, bet ķēniņš un viņa tronis lai ir bez vainas!” 10 Tad ķēniņš sacīja: ”Ja kāds tev vēl ko teiks, ved viņu pie manis — un viņš tev vairs nesagādās raizes.” 11 Taču viņa lūdza: ”Ķēniņ, piemini jel Jehovu, savu Dievu! Lai asinsatriebējs+ nevairo postu un nenogalina manu dēlu!” Ķēniņš atbildēja: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva!+ Tavam dēlam ne mats nenokritīs no galvas.” 12 Bet sieviete neatlaidās: ”Mans kungs un ķēniņ, vai tava kalpone drīkst bilst vēl kādu vārdu?” Un viņš teica: ”Runā!”
13 Tad sieviete sacīja: ”Kāpēc tad tu gribi nodarīt tādu pašu pārestību Dieva tautai?+ Ar saviem vārdiem ķēniņš apsūdz pats sevi, jo viņš nesauc atpakaļ savu izraidīto dēlu.+ 14 Mums visiem jāmirst — mēs esam kā ūdens, ko, zemē izlietu, vairs nesasmelt. Bet Dievs negrib atņemt dzīvību, viņš lūkojas pēc iemesla neatstāt izraidīto vienmēr atstumtu. 15 Es esmu atnākusi runāt par šo lietu ar savu kungu un ķēniņu, jo ļaudis mani ir nobiedējuši. Tava kalpone sprieda: ”Runāšu ar ķēniņu. Varbūt viņš izpildīs savas kalpones lūgumu. 16 Varbūt ķēniņš mani uzklausīs un pasargās savu kalponi no tā cilvēka, kurš grib iznīcināt mani un manu vienīgo dēlu un atņemt mums Dieva piešķirto mantojumu.”+ 17 Tava kalpone domāja: ”Lai mana kunga un ķēniņa vārdi mani nomierina!”, jo mans kungs un ķēniņš ir gluži kā Dieva eņģelis — viņš prot izšķirt, kas labs un kas ļauns. Lai Jehova, tavs Dievs, ir ar tevi!”
18 Ķēniņš sievietei atbildēja: ”Es gribu tev ko jautāt. Lūdzu, neslēp neko no manis!” Viņa atteica: ”Lai mans kungs un ķēniņš runā!” 19 Tad ķēniņš vaicāja: ”Vai te savu roku nav pielicis Joābs?”+ ”Tik tiešām, ka tu esi dzīvs, mans kungs un ķēniņ,” viņa atbildēja, ”viss ir tieši tā, kā mans kungs un ķēniņš saka! Tavs kalps Joābs mani sūtīja un pastāstīja, kas man jāsaka. 20 Joābs tā rīkojās, lai tu ieraudzītu šo lietu no citas puses. Bet mans kungs ir tik gudrs kā Dieva eņģelis un zina visu, kas notiek šajā zemē.”
21 Tad ķēniņš sacīja Joābam: ”Labi! Ej un atved atpakaļ manu dēlu Absalomu!”+ 22 Joābs nometās ceļos, paklanījās līdz zemei un slavēja ķēniņu. Viņš teica: ”Mans kungs un ķēniņ, tagad tavs kalps zina, ka ir iemantojis tavu labvēlību, jo ķēniņš ir izpildījis sava kalpa lūgumu.” 23 Pēc tam Joābs devās uz Gešūru+ un atveda Absalomu uz Jeruzālemi. 24 Taču ķēniņš sacīja: ”Lai viņš atgriežas savā namā, bet es negribu viņu redzēt.” Tā nu Absaloms atgriezās mājās, bet ķēniņu viņš nesatika.
25 Absaloms bija izslavēts kā skaistākais vīrietis visā Izraēlā. No matu galiem līdz papēžiem viņa ārienē nebija nekādu trūkumu. 26 Kad viņš nogrieza matus (to viņš darīja katra gada beigās, jo mati kļuva pārāk smagi), tie svēra 200 šekeļu pēc ķēniņa mēra*. 27 Absalomam bija trīs dēli+ un meita, vārdā Tamāra, kas bija ļoti skaista.
28 Nodzīvojis Jeruzālemē divus gadus, Absaloms ne reizi nebija ticies ar ķēniņu.+ 29 Tāpēc viņš aicināja pie sevis Joābu, lai sūtītu to pie ķēniņa, bet Joābs nenāca. Tad viņš to aicināja vēlreiz, bet tas atkal atteicās ierasties. 30 Visbeidzot Absaloms teica saviem kalpiem: ”Joāba tīrums, kur viņam aug mieži, ir blakus manējam. Ejiet un aizdedziniet to!”, un kalpi tā arī izdarīja. 31 Tad Joābs atnāca pie Absaloma un prasīja: ”Kādēļ tavi kalpi aizdedzināja manu tīrumu?” 32 Bet Absaloms atbildēja: ”Es taču tevi aicināju: nāc, jo es gribu tevi sūtīt pie ķēniņa, lai tu manā vārdā viņam pajautātu: ”Kāpēc man bija jāatgriežas no Gešūras?+ Būtu bijis labāk, ja es tur būtu palicis. Tagad es gribu tikties ar ķēniņu, un, ja es esmu kaut ko noziedzies, lai viņš mani nonāvē.””
33 Tad Joābs aizgāja pie ķēniņa un nodeva tam šo ziņu, un ķēniņš ataicināja Absalomu pie sevis. Ieradies pie ķēniņa, Absaloms klanījās un nometās ar seju pie zemes viņa priekšā, un ķēniņš Absalomu noskūpstīja.+
15 Vēlāk Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un izraudzījās 50 vīrus, lai tie skrietu viņam pa priekšu.+ 2 Absaloms mēdza celties agri no rīta un nostāties pie ceļa, kas veda uz pilsētas vārtiem.+ Ikvienu, kas nāca pie ķēniņa ar kādu tiesas lietu,+ Absaloms pieaicināja klāt un tam jautāja: ”No kuras pilsētas tu esi?” Kad nācējs pateica, no kuras Izraēla cilts viņš ir, 3 Absaloms teica: ”Tava prasība ir pamatota un taisnīga, bet neceri, ka pie ķēniņa tevi kāds uzklausīs!” 4 Viņš vēl piebilda: ”Ja mani ieceltu par šīs zemes tiesnesi, tad gan ikviens, kam ir kāda tiesas lieta vai sūdzība, varētu nākt pie manis, un es tam spriestu taisnu tiesu.”
5 Ja kāds pienāca, lai viņam paklanītos, Absaloms izstiepa roku, apskāva šo cilvēku un noskūpstīja.+ 6 Šādi Absaloms rīkojās ar visiem izraēliešiem, kas gāja pie ķēniņa ar kādu tiesas lietu, un tā viņš pārvilināja izraēliešus savā pusē*.+
7 Pēc četriem* gadiem Absaloms ķēniņam lūdza: ”Ļauj man doties uz Hebronu+ un izpildīt Jehovam doto solījumu. 8 Dzīvodams Gešūrā,+ Aramā*, tavs kalps apsolīja:+ ”Ja Jehova atvedīs mani atpakaļ uz Jeruzālemi, es nesīšu Jehovam upuri*.”” 9 Ķēniņš atbildēja: ”Ej ar mieru!”, un Absaloms aizgāja uz Hebronu.
10 Viņš slepus sūtīja vīrus pie visām Izraēla ciltīm ar norādījumu: ”Tiklīdz jūs izdzirdēsiet pūšam ragu, sauciet: ”Absaloms Hebronā+ ir kļuvis par ķēniņu!”” 11 No Jeruzālemes Absalomam līdzi bija devušies 200 vīri, kurus viņš bija uzaicinājis, un tie gāja bez aizdomām, pat nenojauzdami, kas notiek. 12 Kamēr Absaloms ziedoja upurus, viņš aizsūtīja pēc Dāvida padomnieka+ gilonieša Ahitofela+ uz viņa dzimto pilsētu Gilo.+ Tā sazvērestība vērsās plašumā, un Absaloma atbalstītāju skaits auga.+
13 Kad pie Dāvida ieradās ziņnesis un pavēstīja, ka izraēlieši ir pieslējušies Absalomam, 14 Dāvids pavēlēja saviem kalpiem, kas bija pie viņa Jeruzālemē: ”Nāciet, mums jābēg!+ Citādi mums nav izredžu paglābties no Absaloma! Steidzieties, lai viņš mūs nepanāk un nenogalina un nesarīko pilsētā slaktiņu!”+ 15 Kalpi ķēniņam atbildēja: ”Kungs un ķēniņ, lai ko tu nolemtu, mēs esam gatavi tev paklausīt!”+ 16 Tad ķēniņš devās ceļā ar visu savu saimi, bet desmit blakussievas+ viņš atstāja rūpēties par pili. 17 Tā ķēniņš ar saviem ļaudīm gāja prom no pilsētas, un viņi apstājās pie Bēt-Merhākas*.
18 Visi ķēniņa kalpi, kas bija devušies viņam līdzi, visi kerētieši un pelētieši,+ kā arī 600 gātieši,+ kas viņam bija sekojuši no Gātas,+ soļoja garām ķēniņam. 19 Tad ķēniņš teica gātietim Itajam:+ ”Kāpēc tev jānāk ar mums? Ej atpakaļ un paliec pie jaunā ķēniņa, jo tu taču esi svešzemnieks un bēglis. 20 Tu tikai nupat esi ieradies — kā es varu prasīt, lai tu šodien sekotu mums nezin uz kurieni? Griezies atpakaļ un ņem līdzi savus ļaudis, un lai Jehova parāda tev mīlestību* un uzticību!”+ 21 Bet Itajs atbildēja: ”Tik tiešām, ka Jehova ir dzīvs un ka tu, mans kungs un ķēniņ, esi dzīvs, — lai kur tu būtu, tur būšu arī es, vienalga, vai tas man nozīmēs dzīvību vai nāvi!”+ 22 Tad Dāvids sacīja:+ ”Labi, nāc!” Un gātietis Itajs ar saviem vīriem un viņu ģimenēm aizgāja Dāvidam līdzi.
23 Kamēr ķēniņa ļaudis gāja pāri Kidronas ielejai,+ lai dotos tālāk pa ceļu uz tuksnesi, visi apkārtnes iedzīvotāji skaļi raudāja, bet ķēniņš stāvēja ielejas malā. 24 Turpat bija arī Cadoks+ ar levītiem,+ kas nesa Dieva līguma šķirstu.+ Viņi nolika Dieva šķirstu, un klāt pienāca arī Abjatārs.+ Tikmēr visi ķēniņa ļaudis atstāja pilsētu un šķērsoja ieleju. 25 Ķēniņš teica Cadokam: ”Nes Dieva šķirstu atpakaļ uz pilsētu.+ Ja Jehova būs pret mani labvēlīgs, viņš arī mani pārvedīs atpakaļ un ļaus man redzēt šķirstu un tā mājvietu.+ 26 Bet, ja viņš teiks: ”Es esmu ar tevi neapmierināts!”, lai viņš dara ar mani, kā vēlas.” 27 Ķēniņš priesterim Cadokam vēl sacīja: ”Tu taču esi redzētājs!+ Abi ar Abjatāru atgriezieties pilsētā ar mieru, un lai tavs dēls Ahimaacs un Abjatāra dēls Jonatāns+ iet jums līdzi. 28 Bet es tuksnesī pie Jordānas brasliem gaidīšu no jums ziņu.”+ 29 Tad Cadoks un Abjatārs nogādāja Dieva šķirstu atpakaļ Jeruzālemē un palika tur.
30 Bet Dāvids kāpa Olīvkalnā*,+ viņš kāpa un raudāja, apsegtu galvu un basām kājām. Arī visi viņa ļaudis apsedza galvu un, kalnā kāpdami, raudāja. 31 Tad Dāvidam paziņoja, ka Ahitofels ir starp sazvērniekiem,+ kas pievienojušies Absalomam,+ un viņš izsaucās: ”Jehova, lūdzu, pārvērt Ahitofela padomu muļķībā!”+
32 Kad Dāvids bija sasniedzis virsotni, kur ļaudis mēdza pielūgt Dievu, viņam pretī nāca arkietis+ Hūšajs+ — saplēstās drēbēs, uzbēris zemi uz galvas. 33 Dāvids viņam sacīja: ”Ja tu nāksi man līdzi, tas man būs par apgrūtinājumu. 34 Bet, ja tu atgriezīsies pilsētā un teiksi Absalomam: ”Es esmu tavs kalps, ak, ķēniņ! Kā es agrāk kalpoju tavam tēvam, tā es tagad kalpošu tev!”,+ tu varēsi man palīdzēt un izjaukt Ahitofela plānu.+ 35 Priesteri Cadoks un Abjatārs būs tur ar tevi. Izstāsti viņiem visu, ko dzirdēsi ķēniņa pilī.+ 36 Kopā ar viņiem būs arī viņu dēli, Cadoka dēls Ahimaacs+ un Abjatāra dēls Jonatāns,+ — ar to starpniecību paziņojiet man visu, ko uzzināsiet.” 37 Tā Dāvida draugs* Hūšajs+ ieradās Jeruzālemē, kad pilsētā ienāca Absaloms.
16 Kad Dāvids jau kāpa lejup no virsotnes,+ viņam pretī nāca Mefibošeta+ kalps Ciba+ ar diviem apseglotiem ēzeļiem, kam mugurā bija uzkrauts 200 maižu, 100 rozīņu plāceņu, 100 vasaras augļu* plāceņu un krūka vīna.+ 2 Ķēniņš Cibam jautāja: ”Kam tas viss domāts?” Un Ciba atbildēja: ”Ēzeļi ir ķēniņa saimei, ko jāt, maize un vasaras augļi — jaunekļiem, ko ēst, bet vīns — tuksnesī pagurušajiem, ko dzert.”+ 3 Ķēniņš prasīja: ”Bet kur ir tava kunga mazdēls?”+ ”Viņš palika Jeruzālemē,” sacīja Ciba. ”Viņš teica: ”Tagad Izraēla tauta man atdos mana vectēva ķēniņa varu!””+ 4 Tad ķēniņš sacīja: ”Nu tad lai viss, kas pieder Mefibošetam, ir tavs!”+ Ciba atbildēja: ”Es tev zemu paklanos! Kaut es iemantotu tavu labvēlību, mans kungs un ķēniņ!”+
5 Kad ķēniņš Dāvids sasniedza Bahūrīmu, no turienes iznāca kāds vīrs no Saula dzimtas, vārdā Šimijs,+ Gēras dēls. Viņš nāca, neganti lādēdamies,+ 6 un meta akmeņus uz ķēniņu Dāvidu un viņa kalpiem, kā arī uz pārējiem ļaudīm un uz varonīgajiem karavīriem, kas soļoja pa labi un pa kreisi no ķēniņa. 7 Šimijs lādēdamies kliedza: ”Vācies, vācies prom, tu, nelietīgais slepkava! 8 Jehova tev liek samaksāt par Saula dzimtas piederīgo asinīm! Tu sagrābi viņa troni, bet Jehova ir atdevis ķēniņa varu tavam dēlam Absalomam. Nu tu pats esi nelaimē, jo tu esi slepkava!”+
9 Tad Abišajs, Cerūjas dēls,+ sacīja ķēniņam: ”Kā šis sprāgušais suns+ uzdrīkstas lādēt manu kungu un ķēniņu!+ Ļauj, es iešu un noraušu viņam galvu!”+ 10 Taču ķēniņš atteica: ”Kāda jums tur daļa, Cerūjas dēli?+ Lai jau viņš mani lād!+ Ja Jehova viņam ir teicis:+ ”Lādi Dāvidu!”, kurš gan drīkst prasīt: ”Kāpēc tu tā dari?”” 11 Un Dāvids sacīja Abišajam un saviem kalpiem: ”Ja jau mans paša dēls tīko pēc manas dzīvības,+ ko var gribēt no šī benjamīnieša!+ Lieciet viņu mierā! Lai viņš mani lād, jo Jehova viņam to ir licis. 12 Varbūt Jehova ievēros manu postu,+ un varbūt Jehova šīsdienas lāstu vietā piešķirs man svētības.”+ 13 Pēc tam Dāvids ar saviem vīriem turpināja ceļu, bet Šimijs gāja pa kalna nogāzi viņiem līdztekus, lādēdamies+ un apmētādams viņus ar akmeņiem un zemi.
14 Visbeidzot ķēniņš ar saviem ļaudīm piekusuši nonāca galā un apstājās atpūsties.
15 Tikmēr Absaloms un Izraēla vīri ieradās Jeruzālemē, un kopā ar viņu bija arī Ahitofels.+ 16 Dāvida draugs* arkietis+ Hūšajs+ atnāca pie Absaloma un viņu sveica: ”Lai dzīvo ķēniņš!+ Lai dzīvo ķēniņš!” 17 Bet Absaloms Hūšajam jautāja: ”Vai tāda ir tava uzticība draugam*? Kāpēc tu negāji viņam līdzi?” 18 Hūšajs atbildēja: ”Tāpēc, ka es esmu tā pusē, kuru ir izraudzījies Jehova, šie ļaudis un visi Izraēla vīri. Ko viņi ir izraudzījušies, pie tā es palikšu. 19 Turklāt kam gan lai es kalpotu, ja ne sava drauga dēlam? Kā es esmu kalpojis tavam tēvam, tā es kalpošu tev!”+
20 Tad Absaloms prasīja Ahitofelam: ”Dod padomu,+ ko mums darīt!” 21 Un Ahitofels ieteica: ”Guli ar sava tēva blakussievām,+ kuras viņš ir atstājis rūpēties par pili.+ Tad visi izraēlieši uzzinās, ka tu esi kļuvis savam tēvam par niknāko ienaidnieku, un tas stiprinās tavus atbalstītājus.” 22 Kalpi uz jumta+ uzslēja Absalomam telti, un visu izraēliešu acu priekšā+ viņš tajā iegāja gulēt ar tēva blakussievām.+
23 Tolaik Ahitofela+ padomu uztvēra gluži kā paša Dieva vārdus. Tik augstu visus Ahitofela padomus vērtēja gan Dāvids, gan Absaloms.
17 Ahitofels teica Absalomam: ”Ļauj man izvēlēties divpadsmit tūkstošus vīru un šonakt pat dzīties pakaļ Dāvidam. 2 Es viņam uzbrukšu, kamēr viņš ir paguris un bezspēcīgs,+ un likšu viņam drebēt bailēs. Tad viņa vīri metīsies bēgt, un es nogalināšu ķēniņu vienu pašu,+ 3 bet visus ļaudis es atvedīšu atpakaļ pie tevis. Kad tā vīra, ko tu meklē, vairs nebūs, visi atgriezīsies pie tevis un tautai būs miers.” 4 Gan Absalomam, gan visiem izraēliešu vecākajiem šis ieteikums patika.
5 Tomēr Absaloms sacīja: ”Ataiciniet arī arkieti Hūšaju,+ un uzklausīsim, kas viņam sakāms.” 6 Kad Hūšajs atnāca, Absaloms viņam izstāstīja, kā ir ieteicis rīkoties Ahitofels, un jautāja: ”Vai mums sekot viņa padomam? Ja ne, ko iesaki tu?” 7 Hūšajs atbildēja: ”Šoreiz Ahitofela padoms nav labs.”+
8 Viņš turpināja: ”Tu taču zini, ka tavs tēvs un viņa vīri ir īsti varoņi,+ turklāt viņi ir saniknoti kā lāču māte, kurai atņemti lācēni.+ Būdams karavīrs,+ tavs tēvs nenakšņos kopā ar pārējiem. 9 Viņš noteikti jau slēpjas kādā alā vai kur citur,+ un, ja viņš uzbruks pirmais, izplatīsies valodas, ka Absaloma sekotāji ir sakauti. 10 Pat lielākie drosminieki, kam sirdis kā lauvām,+ izbīsies, jo visi izraēlieši zina, ka tavs tēvs ir varonīgs karotājs+ un viņa vīri nepazīst bailes. 11 Tāpēc mans padoms ir šāds: sapulcē pie sevis visus izraēliešus no Danas līdz Bēršebai,+ lai to ir tik daudz kā smilšu jūras krastā,+ un pats ved viņus kaujā. 12 Lai kur viņš atrastos, mēs bruksim viņam virsū, kā rasa krīt uz zemes, un neatstāsim dzīvu nevienu — ne viņu pašu, ne viņa vīrus. 13 Ja viņš atkāpsies uz kādu pilsētu, visi izraēlieši sanesīs virves, un mēs novilksim to pilsētu ielejā, tā ka ne olis pāri nepaliks.”
14 Tad Absaloms un Izraēla vīri atzina: ”Arkieša Hūšaja padoms ir labāks+ par Ahitofela padomu!” Tā notika tāpēc, ka Jehova bija nolēmis izjaukt Ahitofela labi izdomāto plānu,+ jo Jehova gribēja, lai pār Absalomu nāktu nelaime.+
15 Vēlāk Hūšajs pastāstīja priesteriem Cadokam un Abjatāram,+ kādu padomu Absalomam un izraēliešu vecākajiem bija devis Ahitofels un ko bija ieteicis viņš pats. 16 Viņš sacīja: ”Steigšus sūtiet Dāvidam ziņu un brīdiniet viņu: ”Nepaliec šonakt tuksnesī pie brasliem*, bet tūlīt pat šķērso upi, citādi tu, ķēniņ, iesi bojā ar visiem saviem ļaudīm!””+
17 Jonatāns+ un Ahimaacs+ bija palikuši pie Ēn-Rogēlas,+ jo negribēja pilsētā tikt pamanīti. Tad kāda kalpone atnāca pie viņiem ar šo ziņu, un viņi devās to pavēstīt ķēniņam Dāvidam. 18 Tomēr kāds jauneklis viņus ieraudzīja un izstāstīja to Absalomam, tāpēc viņi abi bēga un nonāca kāda vīra namā Bahūrīmā.+ Tur pagalmā bija aka, kurā viņi paslēpās. 19 Saimnieka sieva pārsedza aku ar pārklāju un uzbēra virsū putraimus, tā ka neko nevarēja manīt. 20 Absaloma kalpi ieradās pie šīs sievietes un prasīja: ”Kur ir Ahimaacs un Jonatāns?”, un sieviete atbildēja: ”Viņi aizgāja uz upes pusi.”+ Tie viņus meklēja, bet neatrada un atgriezās Jeruzālemē.
21 Kad Absaloma kalpi bija prom, viņi izkāpa no akas un devās pie ķēniņa Dāvida. Paziņojuši ķēniņam, kā Absalomam bija ieteicis rīkoties Ahitofels,+ viņi mudināja: ”Nekavējoties ejiet pāri upei!” 22 Tad Dāvids ar saviem ļaudīm devās pāri Jordānai, un līdz rītausmai itin visi bija to šķērsojuši.
23 Kad Ahitofels redzēja, ka viņa padomam neseko, viņš apsegloja ēzeli un devās mājup uz savu pilsētu.+ Viņš deva rīkojumus savai saimei+ un pēc tam pakārās.+ Tā viņš nomira un tika apglabāts savu tēvu kapavietā.
24 Dāvids sasniedza Mahanaimu,+ bet Absaloms ar Izraēla vīriem šķērsoja Jordānu. 25 Joāba+ vietā Absaloms par karaspēka virspavēlnieku bija iecēlis Amāsu.+ (Amāsa bija izraēlieša Jitras un Nāhāša meitas Abigailas dēls;+ Abigaila bija Joāba mātes Cerūjas māsa.) 26 Absaloms ar izraēliešiem uzcēla nometni Gileādā.+
27 Kolīdz Dāvids bija ieradies Mahanaimā, Nāhāša dēls Šobijs no amoniešu pilsētas Rabas,+ Amiēla dēls Māhīrs+ no Lodebaras un gileādietis Barzillajs+ no Rogelīmas 28 atnesa guļampaklājus, bļodas un māla podus, kā arī kviešus, miežus, miltus, grauzdētus graudus, pupas, lēcas, grauzdētas sēklas, 29 medu, sviestu, aitas un sieru, ko ēst Dāvidam un viņa ļaudīm,+ jo viņi sprieda: ”Šie ļaudis te tuksnesī noteikti ir izsalkuši, noguruši un izslāpuši.”+
18 Dāvids saskaitīja savus vīrus un iecēla tiem tūkstošu un simtu komandierus.+ 2 Tad viņš sūtīja karaspēku cīņā — vienu trešdaļu Joāba+ vadībā, otru trešdaļu Joāba brāļa Abišaja,+ Cerūjas dēla,+ vadībā un trešo trešdaļu gātieša Itaja+ vadībā. Ķēniņš teica: ”Es pats arī iešu kopā ar jums,” — 3 bet karavīri atbildēja: ”Nē, nenāc vis!+ Ja mēs bēgsim, viņiem taču būs vienalga. Pat ja puse no mums kritīs, mūsu pretiniekiem tas neko nenozīmēs, turpretī tu viņiem esi kā desmit tūkstoši no mums.+ Tāpēc labāk atbalsti mūs no pilsētas.” 4 Tad ķēniņš sacīja: ”Labi, es darīšu, kā jūs vēlaties.” Viņš nostājās pie pilsētas vārtiem, un karaspēks soļoja laukā pa simtiem un tūkstošiem. 5 Ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam: ”Saudzējiet manis dēļ manu dēlu Absalomu!”,+ un visi vīri dzirdēja, kādu pavēli par Absalomu ķēniņš deva karaspēka komandieriem.
6 Vīri izgāja cīņā pret izraēliešiem, un kauja notika Efraima mežā.+ 7 Tur Dāvida vīri smagi sakāva+ izraēliešus,+ tā ka todien dzīvību zaudēja 20 000. 8 Kauja izvērsās visā apkaimē, un tajā dienā mežs nogalēja vairāk vīru nekā zobens.
9 Absaloms, jādams uz mūļa, uzdūrās Dāvida kalpiem, un, kad mūlis auļoja zem liela koka biezajiem zariem, Absaloma mati tā iepinās zaros, ka viņš palika karājamies gaisā*, bet mūlis aizskrēja tālāk. 10 Kāds vīrs to ieraudzīja un pavēstīja Joābam:+ ”Es redzēju Absalomu karājamies lielā kokā.” 11 ”Ja tu to redzēji, kāpēc tu viņu turpat nenogalināji?” prasīja Joābs. ”Es ar lielāko prieku būtu tevi atalgojis ar desmit sudraba gabaliem un jostu!” 12 Bet vīrs atbildēja: ”Pat ja man iesvērtu tūkstoš sudraba gabalu, es nepaceltu roku pret ķēniņa dēlu. Mēs taču dzirdējām, kā ķēniņš tev, Abišajam un Itajam pavēlēja: ”Pasargājiet Absalomu, lai viņam nekas nenotiek!”+ 13 Ja es būtu šo pavēli pārkāpis un atņēmis viņam dzīvību, ķēniņš to noteikti uzzinātu, un tu mani neaizstāvētu.” 14 Tad Joābs sacīja: ”Es netaisos te ilgāk tērēt ar tevi laiku!” Un viņš paņēma trīs bultas un ietrieca tās Absalomam krūtīs*, kamēr tas vēl dzīvs karājās koka zaros. 15 Pēc tam desmit Joāba ieroču nesēji sanāca apkārt un piebeidza Absalomu.+ 16 Tad Joābs pūta ragu, un karavīri pārtrauca vajāt izraēliešus, — tā Joābs viņus apturēja. 17 Viņi paņēma Absalomu, iemeta mežā lielā bedrē un virsū sakrāva milzīgu akmeņu grēdu.+ Bet visi izraēlieši aizbēga un izklīda pa mājām.
18 Absaloms, vēl dzīvs būdams, Ķēniņa ielejā+ bija uzslējis sev piemiņas stabu, jo viņš sprieda: ”Man nav dēla, kas nestu tālāk manu vārdu.”+ Tāpēc viņš nosauca stabu savā vārdā, un to līdz šai dienai sauc par Absaloma pieminekli.
19 Ahimaacs,+ Cadoka dēls, lūdza Joābam: ”Ļauj man aizskriet un pavēstīt ķēniņam, ka Jehova ir nodibinājis taisnību un atbrīvojis viņu no ienaidniekiem.”+ 20 Bet Joābs atbildēja: ”Nē, šodien tu nenesīsi ziņu. Citu dienu tu varēsi būt ziņnesis, bet šoreiz ne, jo ir miris paša ķēniņa dēls.”+ 21 Pēc tam Joābs lika kādam kušietim:+ ”Ej, pastāsti ķēniņam, ko esi redzējis!”, un kušietis, paklanījies Joābam, aizskrēja. 22 Taču Ahimaacs, Cadoka dēls, vēlreiz lūdza Joābam: ”Lai būtu kā būdams, ļauj man skriet aiz kušieša!” Bet Joābs iebilda: ”Dēls, kādēļ tev jāskrien, ja tev nav nekā, ko pavēstīt?” 23 ”Es tik un tā gribu skriet!” viņš uzstāja, un Joābs teica: ”Nu tad skrien!” Ahimaacs aizskrēja pa ceļu, kas veda cauri Jordānas līdzenumam, un apdzina kušieti.
24 Tikmēr Dāvids sēdēja starp iekšējiem un ārējiem pilsētas vārtiem,+ bet sargs+ uzkāpa uz vārtu jumta pie mūra un, palūkojies apkārt, ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skrienam. 25 Kad sargs to paziņoja ķēniņam, tas sacīja: ”Ja viņš ir viens, tad tas ir ziņnesis.” Skrējējam tuvojoties, 26 sargs pamanīja vēl vienu vīru skrienam un uzsauca vārtu sargam: ”Skat, tur skrien vēl viens!” Ķēniņš noteica: ”Arī tas būs ziņnesis.” 27 Sargs teica: ”Pirmais skrējējs man izskatās pēc Ahimaaca,+ Cadoka dēla,” — un ķēniņš sacīja: ”Tas ir krietns vīrs. Viņš noteikti nes labu ziņu.” 28 Ahimaacs sauca ķēniņam: ”Viss beidzies labi!” un, paklanījies ķēniņam līdz zemei, sacīja: ”Lai slavēts Jehova, tavs Dievs, kas ir nodevis tavā varā tos, kuri bija sacēlušies pret manu kungu un ķēniņu!”+
29 Bet ķēniņš jautāja: ”Vai mans dēls Absaloms ir sveiks un vesels?” Ahimaacs atbildēja: ”Kad Joābs sūtīja ķēniņa kalpu un mani, es redzēju lielu drūzmēšanos, bet es nezinu, kas tur bija noticis.”+ 30 Tad ķēniņš teica: ”Paej malā un nostājies šeit!”, un Ahimaacs tā arī izdarīja.
31 Pēc tam ieradās kušietis+ un paziņoja: ”Mans kungs un ķēniņ, ļauj tev pavēstīt, ka šodien Jehova ir nodibinājis taisnību, atbrīvodams tevi no visiem, kas pret tevi bija sacēlušies.”+ 32 Taču ķēniņš viņam prasīja: ”Vai mans dēls Absaloms ir sveiks un vesels?” Kušietis atbildēja: ”Kaut visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem dumpiniekiem, kas pret tevi saceļas, klātos tāpat kā šim jauneklim!”+
33 Ķēniņš bija satriekts, un viņš raudādams uzkāpa augštelpā virs vārtiem un vaimanāja: ”Mans dēls Absalom, ak, manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut es būtu miris tavā vietā, mans dēls Absalom, ak, manu dēliņ!”+
19 Joābam pavēstīja: ”Ķēniņš raud un sēro par Absalomu.”+ 2 Kad ļaudis uzzināja, ka ķēniņš bēdājas par savu dēlu, uzvara visai tautai izvērtās par sērām. 3 Tāpēc todien karavīri atgriezās pilsētā+ zagšus, it kā viņi ar kaunu bēgtu no kaujas lauka. 4 Aizklājis seju, ķēniņš skaļi vaimanāja: ”Mans dēls, Absalom! Absalom, mans dēls, mans dēls!”+
5 Tad Joābs iegāja namā pie ķēniņa un sacīja: ”Tu saviem kalpiem liec justies apkaunotiem, kaut gan viņi šodien izglāba dzīvību tev pašam un taviem dēliem+ un meitām,+ sievām un blakussievām.+ 6 Tu mīli tos, kas tevi nīst, un nīsti tos, kas tevi mīl! Šodien tu pierādīji, ka tavi karavadoņi un kalpi tev neko nenozīmē. Es esmu pārliecināts: ja vien Absaloms būtu dzīvs, tu būtu apmierināts, pat ja mēs visi būtu miruši. 7 Bet tagad celies, izej pie saviem kalpiem un uzmundrini viņus*, citādi — zvēru pie Jehovas! — līdz naktij pie tevis nebūs palicis neviens vīrs. Tā būs lielākā nelaime, kādu tu esi piedzīvojis kopš jaunības dienām.” 8 Tad ķēniņš aizgāja un apsēdās pilsētas vārtos, un, kad tautai tika pavēstīts, ka ķēniņš sēž pilsētas vārtos, ļaudis sanāca pie viņa.
Bet izraēlieši bija aizbēguši un izklīduši pa mājām.+ 9 Ļaudis visās Izraēla ciltīs sāka izteikt cits citam pārmetumus, sacīdami: ”Ķēniņš mūs izglāba no ienaidniekiem+ un atbrīvoja no filistiešiem, bet nu Absaloma dēļ viņš ir aizbēdzis.+ 10 Taču Absaloms, ko mēs svaidījām sev par ķēniņu,+ ir kritis kaujā.+ Kāpēc tagad neviens neko nedara, lai vestu ķēniņu atpakaļ?”
11 Ķēniņš Dāvids sūtīja ziņu priesteriem Cadokam+ un Abjatāram:+ ”Sakiet Jūdas vecākajiem:+ ”Kāpēc jūs gribat būt pēdējie, kas ved ķēniņu atpakaļ uz viņa pili? Šeit, ķēniņa namā, jau ir kļuvis zināms, ko runā visi izraēlieši. 12 Jūs esat mani brāļi — mana miesa un asinis*! Kāpēc jūs gribat būt pēdējie, kas ved ķēniņu atpakaļ?” 13 Savukārt Amāsam+ sakiet: ”Vai tu neesi mana miesa un asinis? Lai Dievs mani pārmāca un soda, ja turpmāk tu nebūsi mana karaspēka virspavēlnieks Joāba vietā!””+
14 Tā viņš Jūdas vīrus visus kā vienu noskaņoja sev par labu, un tie sūtīja ķēniņam ziņu: ”Nāc atpakaļ ar visiem saviem kalpiem!”
15 Tad ķēniņš devās atceļā. Viņš sasniedza Jordānu, bet Jūdas vīri ieradās Gilgālā,+ lai ietu ķēniņam pretī un vestu viņu pāri Jordānai. 16 Arī Šimijs,+ Gēras dēls, benjamīnietis no Bahūrīmas, kopā ar Jūdas vīriem steidzās ķēniņam Dāvidam pretī, 17 un viņam līdzi bija tūkstoš benjamīniešu. Tāpat arī Ciba,+ kas bija kalpojis Saula namā, kopā ar saviem piecpadsmit dēliem un divdesmit kalpiem bija atsteidzies pie Jordānas pirms ķēniņa. 18 Viņš* šķērsoja braslu, lai vestu pāri ķēniņa saimi un izpildītu visu, ko ķēniņš vēlas. Bet, kad ķēniņš jau gatavojās doties pāri Jordānai, Šimijs, Gēras dēls, nometās zemē viņa priekšā 19 un teica: ”Mans kungs, neliec man atbildēt par manu noziegumu! Lūdzu, nepiemini, kā tavs kalps rīkojās+ todien, kad tu, mans kungs un ķēniņ, atstāji Jeruzālemi! Lai ķēniņš netur uz mani ļaunu prātu! 20 Tavs kalps pats zina, ka ir grēkojis, tāpēc šodien es pirmais no visa Jāzepa nama esmu atnācis pretī savam kungam un ķēniņam.”
21 Tad Abišajs,+ Cerūjas dēls,+ izsaucās: ”Vai Šimijs nav pelnījis nāvi? Viņš taču lādēja Jehovas svaidīto!”+ 22 Bet Dāvids atbildēja: ”Kāda jums tur daļa, Cerūjas dēli?+ Kāpēc jums jāpretojas manai gribai? Šodien Izraēlā nevienam nav jāmirst, jo es atkal esmu ķēniņš pār Izraēlu!” 23 Ķēniņš apsolīja Šimijam: ”Tev nebūs jāmirst!” un apstiprināja to ar zvērestu.+
24 Ķēniņam pretī atnāca arī Saula mazdēls Mefibošets.+ Kopš tās dienas, kad ķēniņš aizgāja, līdz brīdim, kad tas sveiks un vesels atgriezās, Mefibošets nebija ne kopis kājas, ne apgriezis ūsas, nedz mazgājis drēbes. 25 Kad viņš ieradās Jeruzālemē* sveikt ķēniņu, tas viņam jautāja: ”Mefibošet, kāpēc tu nenāci man līdzi?” 26 ”Mans kungs un ķēniņ,” atbildēja Mefibošets, ”mans kalps+ mani piemānīja! Tā kā es esmu klibs,+ es liku apseglot ēzeli, lai sēstos tam mugurā un sekotu ķēniņam jāšus. 27 Bet kalps mani apmeloja manam kungam un ķēniņam.+ Taču mans kungs un ķēniņš ir gluži kā Dieva eņģelis, tāpēc rīkojies, kā uzskati par pareizu. 28 Mans kungs un ķēniņš būtu varējis nodot nāvei visu mana tēva dzimtu, tomēr tu esi nosēdinājis savu kalpu starp tiem, kas ēd pie tava galda.+ Kādas man varētu būt tiesības žēloties ķēniņam?”
29 Bet ķēniņš sacīja: ”Pietiek par to runāt! Es esmu izlēmis: jums ar Cibu jāsadala zeme savā starpā!”+ 30 Mefibošets atbildēja: ”Lai jau viņš ņem visu — galvenais, ka mans kungs un ķēniņš sveiks un vesels ir atgriezies mājās!”
31 Lai pavadītu ķēniņu līdz Jordānai, no Rogelīmas bija atnācis arī gileādietis Barzillajs.+ 32 Viņš bija krietni gados, astoņdesmit gadu vecs. Būdams ļoti bagāts, viņš bija apgādājis ķēniņu ar pārtiku, kamēr tas uzturējās Mahanaimā.+ 33 Ķēniņš viņu aicināja: ”Nāc man līdzi! Tu ēdīsi pie mana galda Jeruzālemē.”+ 34 Bet Barzillajs atbildēja: ”Cik tad ilgi man vairs atlicis dzīvot, lai es dotos ķēniņam līdzi uz Jeruzālemi? 35 Man jau ir astoņdesmit gadu.+ Vai gan es vēl spēju atšķirt labu no slikta? Vai es spēju sagaršot, ko ēdu un ko dzeru? Vai spēju saklausīt dziedātāju balsis?+ Kādēļ man kļūt par lieku nastu savam kungam un ķēniņam? 36 Tev, ķēniņ, nevajag man tā atlīdzināt. Iespēja pavadīt ķēniņu līdz Jordānai tavam kalpam jau ir pietiekami liels gods. 37 Lūdzu, ļauj man doties atpakaļ un mirt savā pilsētā, kur ir apglabāti mans tēvs un māte.+ Bet, lūk, te ir tavs kalps Kimhāms+ — lai viņš iet tev līdzi, mans kungs un ķēniņ. Dari viņa labā to, ko uzskati par pareizu.”
38 ”Labi, lai Kimhāms nāk ar mani,” sacīja ķēniņš, ”un es darīšu viņa labā, ko tu vēlies. Es izpildīšu visu, ko vien tu lūgsi.” 39 Visi ļaudis šķērsoja Jordānu, un arī ķēniņš devās pāri. Noskūpstījis Barzillaju,+ viņš tam novēlēja svētību, un Barzillajs atgriezās mājās. 40 Bet ķēniņš devās tālāk uz Gilgālu,+ un Kimhāms gāja kopā ar viņu. Ķēniņu pavadīja visi Jūdas ļaudis un puse izraēliešu.+
41 Tad pārējie izraēlieši nāca pie ķēniņa un jautāja: ”Kāpēc mūsu brāļi, Jūdas vīri, tevi ir nozaguši un kopā ar tavu saimi un visiem taviem ļaudīm pārveduši pāri Jordānai?”+ 42 Bet Jūdas vīri izraēliešiem atbildēja: ”Tāpēc, ka ķēniņš ir mūsu radinieks!+ Par ko jūs esat tik sašutuši? Mēs neesam ne ēduši no ķēniņa labumiem, ne saņēmuši no viņa dāvanas!”
43 Taču izraēlieši viņiem atteica: ”Mēs esam desmit ciltis, tāpēc mums ir lielākas tiesības uz Dāvidu nekā jums! Kāpēc jūs pret mums izturaties ar tādu necieņu? Vai mums nebija jābūt pirmajiem, kas ved ķēniņu atpakaļ?” Tomēr Jūdas vīri strīdā ar izraēliešiem paturēja pēdējo vārdu*.
20 Bet kāds musinātājs, benjamīnietis, vārdā Šeba,+ Bihrija dēls, pūta ragu+ un sauca: ”Kāda mums daļa gar Dāvidu? Mums nav nekā kopīga ar Isaja dēla mantojumu!+ Pie saviem dieviem,* Izraēl!”+ 2 Tad izraēlieši atstāja Dāvidu un sekoja Šebam, Bihrija dēlam,+ turpretī Jūdas vīri uzticīgi turējās kopā ar savu ķēniņu un pavadīja viņu no Jordānas līdz pat Jeruzālemei.+
3 Kad Dāvids atgriezās savā pilī Jeruzālemē,+ viņš savas desmit blakussievas, kuras bija atstājis rūpēties par pili,+ aizsūtīja uz apsargātu namu. Ķēniņš nodrošināja tām iztiku, bet tuvības viņam ar tām vairs nebija.+ Viņas palika tur ieslodzītas līdz mūža galam, dzīvodamas kā atraitnes, kaut gan viņu vīrs bija dzīvs.
4 Ķēniņš lika Amāsam:+ ”Trīs dienu laikā sasauc pie manis Jūdas vīrus un ierodies arī pats!” 5 Amāsa devās pulcēt Jūdas vīrus, bet viņš aizkavējās ilgāk par noteikto laiku. 6 Tāpēc Dāvids teica Abišajam:+ ”Tagad Šeba,+ Bihrija dēls, nodarīs mums lielāku ļaunumu nekā Absaloms!+ Ņem manus kalpus un dzenies viņam pakaļ, lai viņš nepaspēj patverties nocietinātās pilsētās un neizslīd mums no rokām.” 7 Tad Joāba vīri,+ kerētieši un pelētieši+ un visi varonīgie karotāji viņa vadībā atstāja Jeruzālemi, lai dzītos pakaļ Šebam, Bihrija dēlam. 8 Gibeonā+ netālu no lielā akmens viņiem pretī nāca Amāsa.+ Joābam, kas bija ģērbies savā kaujas tērpā, pie sāniem makstī karājās zobens, un, kad viņš gāja klāt Amāsam, zobens izkrita.
9 Joābs uzrunāja Amāsu: ”Kā tev klājas, mans brāli?” un ar labo roku satvēra Amāsu aiz bārdas, it kā gribēdams viņu noskūpstīt. 10 Amāsa neuzmanījās no zobena, kas Joābam bija rokā, un Joābs iedūra to viņam vēderā,+ tā ka iekšas izgāzās zemē. Pietika ar vienu dūrienu, lai viņu nonāvētu. Pēc tam Joābs ar savu brāli Abišaju turpināja vajāt Šebu, Bihrija dēlu.
11 Kāds no Joāba karavīriem palika stāvam pie Amāsas un sauca: ”Kas ir Joāba pusē un kas atbalsta Dāvidu, lai seko Joābam!” 12 Bet tikmēr Amāsa vārtījās asinīs ceļa vidū. Kad karavīrs redzēja, ka visi, kas pienāk klāt, apstājas, viņš novēla Amāsu no ceļa un uzmeta tam virsū drēbes. 13 Kad viņš to bija izdarījis, visi vīri sekoja Joābam, lai dzītos pakaļ Šebam,+ Bihrija dēlam.
14 Bet Šeba, šķērsojis visu Izraēla cilšu zemes, sasniedza Ābel-Bēt-Maahu,+ un bihrieši sapulcējās un pievienojās viņam.
15 Tad nāca Joābs ar saviem vīriem un ielenca Šebu Ābel-Bēt-Maahā. Viņi uzbēra aplenkuma valni apkārt pilsētai, ko apjoza aizsargvalnis, un sāka rakties zem mūra, lai to sagrautu. 16 Bet kāda gudra sieviete sauca no pilsētas mūra: ”Klausieties! Klausieties! Lūdzu, pasakiet Joābam, lai viņš nāk šurp, jo es gribu ar viņu runāt!” 17 Kad Joābs pienāca tuvāk, sieviete jautāja: ”Vai tu esi Joābs?”, un viņš atbildēja: ”Jā gan!” Viņa teica: ”Uzklausi, kas tavai kalponei sakāms!”, un Joābs atbildēja: ”Es klausos.” 18 Tad sieviete sacīja: ”Senāk mēdza teikt: ”Vaicājiet padomu Ābelā!” — un lieta bija izlemta. 19 Es runāju miermīlīgo un uzticamo izraēliešu vārdā. Tu grasies nopostīt pilsētu, kas ir gluži kā māte Izraēlā. Kāpēc tu gribi iznīcināt Jehovas īpašumu?”+ 20 Bet Joābs atbildēja: ”Man ne prātā nenāk to postīt un iznīcināt! 21 Nekā tamlīdzīga! Taču tas vīrs no Efraima kalniem,+ Šeba,+ Bihrija dēls, ir sacēlies pret ķēniņu Dāvidu. Ja jūs man viņu izdosiet, es aiziešu no pilsētas.” Un sieviete teica: ”Labi! Pāri mūrim tev nometīs viņa galvu!”
22 Pēc tam gudrā sieviete aprunājās ar pārējiem pilsētas iedzīvotājiem, un viņi nocirta Šebam, Bihrija dēlam, galvu un nometa to Joābam. Tad viņš pūta ragu, un viņa vīri atkāpās no pilsētas.+ Joāba karavīri izklīda pa mājām, bet viņš pats atgriezās Jeruzālemē pie ķēniņa.
23 Joābs bija Izraēla karaspēka virspavēlnieks,+ Benāja,+ Jojadas+ dēls, bija kerētiešu un pelētiešu priekšnieks,+ 24 Adorāms+ pārraudzīja piespiedu darba veicējus, Jošafats,+ Ahilūda dēls, bija hronists, 25 Ševa bija rakstvedis, bet Cadoks+ un Abjatārs+ bija priesteri. 26 Arī jaīrieti Īru Dāvids bija iecēlis augstā amatā*.
21 Dāvida laikā izcēlās bads,+ kas valdīja trīs gadus pēc kārtas. Tāpēc Dāvids vērsās pie Jehovas, un Jehova teica: ”Sauls un viņa dzimta ir vainīgi asinsizliešanā, jo viņš nogalināja gibeoniešus.”+ 2 Ķēniņš ataicināja gibeoniešus+ pie sevis un runāja ar tiem. (Gibeonieši nebija izraēlieši. Viņi piederēja pie atlikušajiem amoriešiem,+ kurus izraēlieši bija zvērējuši saudzēt,+ bet Sauls, pārlieku dedzīgi gribēdams aizstāvēt Izraēla un Jūdas ļaudis, bija centies viņus iznīcināt.) 3 Dāvids gibeoniešiem jautāja: ”Ko lai es daru jūsu labā? Kā man izlīdzināt vainu, lai jūs svētītu Jehovas tautu*?” 4 Gibeonieši atbildēja: ”Par to, ko mums nodarīja Sauls un viņa dzimta, mēs neprasām ne sudrabu, ne zeltu,+ un mums nav arī tiesību Izraēlā kādu nogalināt.” Tad Dāvids sacīja: ”Es darīšu visu, ko teiksiet.” 5 Gibeonieši ķēniņam teica: ”Tas vīrs gribēja izraēliešu zemēs mūs iznīcināt visus līdz pēdējam,+ 6 tāpēc lai mums izdod septiņus no viņa pēcnācējiem. Mēs pakārsim viņu līķus+ Jehovas priekšā Gibeā,+ Jehovas izraudzītā ķēniņa Saula+ pilsētā.” Ķēniņš atbildēja: ”Es jums tos izdošu.”
7 Tomēr tā zvēresta dēļ, ko Dāvids un Jonatāns viens otram bija devuši Jehovas priekšā,+ ķēniņš saudzēja Mefibošetu,+ Saula dēla Jonatāna dēlu. 8 Ķēniņš izvēlējās abus Ajas meitas Ricpas+ dēlus, kurus viņa bija dzemdējusi Saulam, — Armoniju un Mefibošetu — un piecus Saula meitas Mihalas*+ dēlus, kurus viņa bija dzemdējusi Adriēlam,+ meholieša Barzillaja dēlam, 9 un izdeva viņus gibeoniešiem, un tie pakāra viņu līķus kalnā Jehovas priekšā.+ Tā viņi visi septiņi mira — viņi tika nonāvēti pirmajās pļaujas dienās, miežu pļaujas sākumā. 10 Tad Ricpa,+ Ajas meita, paklāja sev uz akmens maisa drānu un no pļaujas sākuma līdz laikam, kad sākās lietavas, sargāja mirušos, neļaudama ne putniem nolaisties uz tiem dienā, ne zvēriem tuvoties tiem naktī.
11 Kad Dāvidam pastāstīja, kā Saula blakussieva Ricpa, Ajas meita, ir rīkojusies, 12 viņš paņēma Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus no Jabeš-Gileādas,+ kuras iedzīvotāji bija slepus aiznesuši viņu līķus no Bēt-Šānas pilsētas laukuma, kur filistieši tos bija pakāruši, kad Gilboā bija nogalinājuši Saulu.+ 13 Dāvids pārveda no turienes Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus, tika savākti arī nonāvēto vīru kauli,+ 14 un pēc tam Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus apglabāja Saula tēva Kīša+ kapavietā Cēlā,+ Benjamīna zemē. Kad tas viss pēc ķēniņa pavēles bija izdarīts, Dievs uzklausīja lūgumus apžēloties par zemi.+
15 Starp filistiešiem un izraēliešiem atkal izcēlās karš,+ un Dāvids ar saviem karavīriem devās cīņā pret filistiešiem. Bet kaujā viņš pagura, 16 un refajietis+ Jišbī-Benobs, kas bija bruņojies ar 300 šekeļu* smagu vara šķēpu+ un jaunu zobenu, gribēja Dāvidu nogalināt. 17 Taču palīgā+ piesteidzās Abišajs,+ Cerūjas dēls, un nonāvēja filistieti. Tad Dāvida vīri nozvērējās, teikdami viņam: ”Mēs vairs neļausim tev doties mums līdzi kaujā,+ lai Izraēla gaismeklis neizdzistu!”+
18 Pēc tam Gobā atkal izcēlās karš ar filistiešiem,+ un tajā hūšietis Sibehajs+ nogalināja refajieti+ Safu.
19 Vēlāk Gobā izcēlās jauns karš ar filistiešiem,+ un Elhānāns, betlēmieša Jaarē-Oregīma dēls, nogalināja gātieti Goliātu, kura šķēpa kāts bija kā audēja riestava*.+
20 Tad karš izcēlās Gātā. Tur bija kāds milzīga auguma vīrs, kam abām rokām un kājām bija pa sešiem pirkstiem — kopā divdesmit četri pirksti. Arī viņš bija no refajiešiem.+ 21 Viņš izsmēja izraēliešus,+ tāpēc Dāvida brāļa Šimija+ dēls Jonatāns viņu nogalināja.
22 Šie četri bija refajieši no Gātas, un tie krita no Dāvida un viņa vīru rokas.+
22 Kad Jehova izglāba Dāvidu no visiem viņa ienaidniekiem+ un no Saula,+ viņš dziedāja Jehovam šādu dziesmu:+
2 ”Jehova — mans klintsrags, mans cietoksnis+ un glābējs!+
3 Mans Dievs ir mana klints,+ kur es tveros,
mans vairogs+ un mans glābšanas rags*, mans drošais patvērums.+
Pie viņa varu bēgt,+ viņš ir mans glābiņš,+ viņš mani pasargā no varmākām!
4 Es piesaucu Jehovu, kas augstu cildināms,
es būšu glābts no saviem ienaidniekiem.
5 Ap mani plosījās nāves bangas,+
mani biedēja nelieši kā plūdu straumes,+
un nāves slazdi mani teju tvēra.+
7 Ciešanās es piesaucu Jehovu,+
es piesaucu savu Dievu.
Savā templī viņš dzirdēja manu balsi,
mans palīgā sauciens sasniedza viņa ausis.+
12 Viņš ietinās tumsā,+
slēja visapkārt melnus negaisa mākoņus.
13 No spožuma viņa priekšā gailošas ogles šķīlās.
17 Viņš pasniedzās no augšas un mani satvēra,
izvilka no dziļiem ūdeņiem,+
18 viņš mani izglāba no varena ienaidnieka,+
no nīdējiem, par mani stiprākiem.
19 Tie man uzbruka nelaimes dienā,+
bet Jehova bija mans balsts.
21 Jehova mani atalgo pēc mana taisnīguma,+
pēc manas nevainības viņš man atmaksā,+
22 jo es esmu staigājis Jehovas ceļus
un no sava Dieva neesmu novērsies.
26 Uzticīgajam tu esi uzticīgs+
un krietnajam atbildi ar krietnumu,+
27 sirdsskaidrajam tu parādi, cik skaidra tava sirds,+
bet viltnieku tu pārspēj viltībā.+
30 Ar tavu palīdzību es metos cīņā pret karapulku,
ar Dieva spēku es pārvaru mūrus.+
32 Kurš vēl ir Dievs, ja ne Jehova?+
Kurš vēl ir klints, ja ne mūsu Dievs?+
34 Viņš dara manas kājas veiklas kā stirnai
un augstā vietā ļauj stingri stāvēt.+
35 Manas rokas viņš māca karot,
tās spēj saliekt vara loku.
36 Tu man dod savu glābšanas vairogu,
un tava pazemība mani paaugstina.+
37 Tu pašķir ceļu maniem soļiem,
manas kājas neslīdēs.+
38 Es vajāšu ienaidniekus un tos nonāvēšu,
negriezīšos atpakaļ, kamēr tie nebūs pagalam.
39 Es tos iznīcināšu un satriekšu, tā ka tie necelsies,+
ienaidnieki kritīs zem manām kājām.
40 Tu mani apjozīsi ar spēku kaujai,+
maniem pretiniekiem liksi saļimt manā priekšā,+
41 tu ienaidniekus piespiedīsi no manis bēgt,+
un es iznīdēšu tos, kas mani nīst.+
42 Tie sauc pēc palīdzības, bet glābēja nav,
piesauc Jehovu, bet viņš tiem neatbild.+
43 Es tos samalšu kā zemes putekļus,
saberzīšu un samīšu kā ielas dubļus.
44 Tu mani izglābsi no manu ļaužu pārmetumiem,+
sargāsi, lai ieceltu par galvu tautām;+
tauta, ko es nepazinu, kalpos man.+
45 Svešu tautu dēli man zemosies;+
kad dzirdēs par mani, tie man paklausīs.
46 Svešzemnieki zaudēs drosmi
un drebēdami nāks no saviem cietokšņiem.
47 Jehova ir dzīvs! Lai slavēta mana Klints!+
Lai Dievs, mana Klints un mans Glābējs, ir cildināts!+
51 Diženi tu izglāb savu ķēniņu,*+
savam svaidītajam Dāvidam un viņa pēcnācējiem
uzticīgu mīlestību dāvā uz mūžiem.”+
23 Šie ir Dāvida pēdējie vārdi.+
Tā saka Dāvids, Isaja dēls,+
vīrs, kas izcili paaugstināts,+
Jēkaba Dieva svaidītais,+
Izraēla iemīļotais dziesminieks:+
2 ”Ar manu muti runāja Jehovas gars,+
viņa vārdi bija uz manas mēles.+
3 Runāja Izraēla Dievs,
man teica Izraēla Klints:+
”Ja taisnīgs ir ļaužu valdnieks,+
ja viņš valda, bīdamies Dievu,+
4 viņa valdīšana ir kā gaisma,
kas spoži staro+ saulainā, skaidrā rītā,
kad saule atmirdz pēc lietus
un zāle no zemes dīgst.”+
5 Vai tāds nav mans nams* Dieva priekšā?
Viņš ir noslēdzis ar mani mūžīgu līgumu,+
rūpīgi izstrādātu un drošu —
tajā ir viss mans glābiņš un prieks.
Viņš manam namam liks zelt.+
6 Bet nelieši tiek aizmesti+ kā ērkšķi,
ko nevar noturēt rokā.
7 Ja kāds grib skarties tiem klāt,
lai paņem dzelzi un šķēpa kātu
un tos sadedzina turpat uz vietas!”
8 Šie ir Dāvida varonīgie karotāji:+ tahkemonietis Jošēb-Bašebets, galvenais no trijiem.+ Reiz viņš ar šķēpu nodūra 800 vīru. 9 Nākamais pēc viņa bija Eleāzars,+ Ahohija dēla Dodo+ dēls, viens no trim varonīgajiem karotājiem, kas bija kopā ar Dāvidu, kad viņi izaicināja filistiešus, kas bija sapulcējušies kaujai. Izraēlieši jau atkāpās, 10 bet viņš stājās filistiešiem pretī un galēja tos nost, līdz roka piekusa un, cieši turot zobenu, kļuva stīva.+ Tā Jehova todien sagādāja lielu uzvaru,+ un karavīri atgriezās pie Eleāzara, lai aplaupītu nogalinātos.
11 Nākamais pēc viņa bija Šamma, harārieša Āges dēls. Reiz filistieši bija sapulcējušies pie Lehijas, kur bija lēcu lauks, un izraēliešu karavīri bēga no filistiešiem. 12 Bet viņš nostājās lauka vidū un to nosargāja, nogalinādams filistiešus, un tā Jehova sagādāja lielu uzvaru.+
13 Pļaujas laikā trīs no trīsdesmit vadoņiem ieradās pie Dāvida Adullāmas alā,+ bet filistieši bija uzcēluši nometni Refajiešu ielejā.+ 14 Dāvids atradās savā patvērumā+ kalnos, bet Betlēmē bija izvietots filistiešu priekšpostenis, 15 un Dāvids izteica vēlēšanos: ”Kaut es varētu padzerties ūdeni no akas pie Betlēmes vārtiem!” 16 Tad trīs varonīgie karotāji ielauzās filistiešu nometnē, pasmēla ūdeni no akas pie Betlēmes vārtiem un atnesa to Dāvidam. Taču viņš atteicās to dzert un Jehovas priekšā izlēja ūdeni zemē.+ 17 Dāvids izsaucās: ”Jehova, es to nemūžam nedarīšu! Es nedzeršu to vīru asinis,+ kuri gāja pēc šī ūdens, riskēdami ar savu dzīvību!” Tāpēc viņš negribēja to dzert. Lūk, ko paveica Dāvida trīs varonīgie karotāji.
18 Abišajs,+ Joāba brālis, Cerūjas dēls,+ bija citas karotāju trijotnes galva. Viņš ar šķēpu nodūra 300 vīru, un viņš bija tikpat slavens kā pirmie trīs.+ 19 Savā trijotnē Abišajs bija pats ievērojamākais, un viņš bija tās komandieris, tomēr pirmie trīs bija par viņu pārāki.
20 Benāja,+ Jojadas dēls, drosmīgs vīrs, veica daudz varoņdarbu Kabceēlā.+ Viņš nonāvēja divus moābieša Ariēla dēlus, un dienā, kad bija uzsnidzis sniegs, viņš nokāpa bedrē un nogalināja lauvu.+ 21 Viņš nonāvēja arī milzīga auguma ēģiptieti. Ēģiptietis bija bruņojies ar šķēpu, bet Benāja izgāja pret viņu ar nūju, izrāva šķēpu viņam no rokas un nodūra ēģiptieti ar viņa paša šķēpu. 22 To visu paveica Benāja, Jojadas dēls, un viņš bija tikpat slavens kā trīs varonīgie karotāji. 23 Viņš bija ievērojamāks par tiem trīsdesmit, tomēr pirmie trīs bija par viņu pārāki. Dāvids viņu iecēla par savas miesassardzes priekšnieku.
24 Asahēls,+ Joāba brālis, piederēja pie tiem trīsdesmit, tāpat arī Elhānāns, betlēmieša Dodo dēls;+ 25 harodietis Šamma; harodietis Elika; 26 paltietis Helecs*;+ Īra,+ tekojieša Ikēša dēls; 27 anātotietis+ Abiezers;+ hūšietis Mebunajs; 28 ahohietis Calmons; netofietis Maharajs;+ 29 Hēlebs, netofieša Baānas dēls; Itajs, benjamīniešu Gibeas iedzīvotāja Rībaja dēls; 30 piratonietis Benāja;+ Hidajs no Gaaša+ apkaimes ielejām; 31 Abialbons no Bēt-Aravas; bahūrīmietis Azmāvets; 32 šaalbonietis Eljahba; Jāšēna dēli; Jonatāns; 33 harārietis Šamma; Ahiāms, harārieša Šārāra dēls; 34 Elifelets, maahātieša dēla Ahasbaja dēls; Eliāms, gilonieša Ahitofela+ dēls; 35 karmelietis Hecro; arabietis Paarajs; 36 Jigals, cobieša Nātāna dēls; gadietis Bānijs; 37 amonietis Celeks; beērotietis Nahrajs, Joāba, Cerūjas dēla, ieroču nesējs; 38 jetrietis Īra; jetrietis+ Gārēbs 39 un hetietis Ūrija+ — pavisam 37.
24 Jehovas dusmas atkal iedegās pret izraēliešiem.+ Kāds Dāvidu bija pret viņiem sakūdījis: ”Ej un saskaiti+ Izraēla un Jūdas ļaudis!”,+ 2 un ķēniņš lika karaspēka virspavēlniekam Joābam:+ ”Apstaigā visas Izraēla ciltis no Danas līdz Bēršebai+ un saskaiti ļaudis, lai es zinātu, cik viņu ir.” 3 Taču Joābs iebilda: ”Lai Jehova, tavs Dievs, simtkārt vairo ļaužu skaitu, un lai mana kunga un ķēniņa acis to skata, bet kāpēc tu, mans kungs un ķēniņ, gribi tā rīkoties?”
4 Tomēr, par spīti Joāba un citu karaspēka komandieru iebildumiem, ķēniņš palika pie sava, tāpēc Joābs kopā ar komandieriem devās skaitīt izraēliešus.+ 5 Viņi šķērsoja Jordānu un apmetās pie Aroēras,+ dienvidos no pilsētas, kas atrodas ielejas vidū, un tad devās uz gadiešu zemi un aizgāja uz Jazēru.+ 6 Pēc tam viņi turpināja ceļu uz Gileādu+ un Tahtīm-Hodšī apvidu, aizgāja līdz Dan-Jaanai un tālāk ar līkumu devās uz Sidonu.+ 7 Tad viņi gāja uz nocietināto Tiras+ pilsētu un uz visām hiviešu+ un kanaāniešu pilsētām un visbeidzot sasniedza Bēršebu+ Jūdas Negevā.+ 8 Tā viņi izstaigāja visu zemi un pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām atgriezās Jeruzālemē. 9 Tad Joābs paziņoja ķēniņam tautas skaitīšanas iznākumu: Izraēlā bija saskaitīti 800 000 ar zobeniem bruņotu karavīru, bet Jūdā — 500 000.+
10 Bet, kad Dāvids bija beidzis tautas skaitīšanu, viņu sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi,*+ un viņš teica Jehovam: ”Es esmu smagi grēkojis,+ to darīdams! Jehova, lūdzu, piedod sava kalpa pārkāpumu!+ Es esmu rīkojies ļoti muļķīgi.”+ 11 Kad Dāvids nākamajā rītā piecēlās, pravietim Gadam,+ kurš Dāvidam vēstīja parādībās redzēto, atklājās Jehovas vēsts: 12 ”Ej un paziņo Dāvidam, ka Jehova saka tā: ”Es tev piedāvāju trīs iespējas. Izvēlies vienu — un tā es tevi sodīšu.””+ 13 Tad Gads ieradās pie Dāvida un teica: ”Izvēlies: vai nu tavā zemē septiņus gadus valdīs bads,+ vai tev trīs mēnešus būs jābēg no ienaidniekiem, kas tevi vajās,+ vai arī tavā zemē trīs dienas plosīsies sērga.+ Apdomā labi, kādu atbildi man dot tam, kurš mani ir sūtījis.” 14 Dāvids Gadam atbildēja: ”Tas ir tik smagi! Tomēr labāk lai mēs krītam Jehovas rokās,+ jo viņa žēlsirdība ir liela.+ Bet cilvēku rokās gan es negribu krist!”+
15 Tad Jehova uzsūtīja sērgu,+ kas plosījās Izraēlā no tā rīta līdz noteiktā laika beigām, tā ka no Danas līdz Bēršebai+ nomira 70 000 cilvēku.+ 16 Bet, kad eņģelis izstiepa roku, lai izpostītu Jeruzālemi, Jehovu pārņēma žēlums šīs nelaimes dēļ,+ un viņš teica eņģelim, kas sēja postu: ”Pietiek! Nolaid roku!” Tobrīd Jehovas eņģelis bija pie jebūsieša+ Aravnas kuļamklona.+
17 Ieraudzījis eņģeli, kas nonāvēja ļaudis, Dāvids sacīja Jehovam: ”Es esmu tas, kurš ir grēkojis, kurš ir darījis ļaunu, bet šīs avis+ — ko gan tās ir noziegušās? Lūdzu, vērs savu roku pret mani un mana tēva dzimtu!”+
18 Tajā pašā dienā Gads atnāca pie Dāvida un teica: ”Ej un uzcel Jehovam altāri uz jebūsieša Aravnas kuļamklona!”+ 19 Tad Dāvids devās ceļā, kā Gads pēc Jehovas pavēles bija licis. 20 Palūkojies lejup un ieraudzījis, ka tuvojas ķēniņš ar saviem kalpiem, Aravna izgāja tam pretī un paklanījās līdz zemei ķēniņa priekšā. 21 Aravna jautāja: ”Kādēļ mans kungs un ķēniņš ir atnācis pie sava kalpa?” Dāvids atbildēja: ”Es gribu nopirkt no tevis kuļamklonu un uzcelt tur Jehovam altāri, lai sērga tautā mitētos.”+ 22 Bet Aravna Dāvidam sacīja: ”Ņem to sev, mans kungs un ķēniņ, un upurē, ko vien vēlies! Lūk, te ir lopi dedzināmajam upurim, kā arī kuļamās ragavas un iejūgs malkai. 23 To visu es tev dāvinu, ak, ķēniņ!” Un Aravna novēlēja ķēniņam: ”Lai Jehova, tavs Dievs, ir pret tevi labvēlīgs!”
24 Bet ķēniņš teica: ”Nē, es tev samaksāšu. Es neupurēšu savam Dievam Jehovam dedzināmos upurus, ko esmu dabūjis par velti.” Tā viņš par 50 sudraba šekeļiem* nopirka klonu un lopus.+ 25 Dāvids tur uzcēla Jehovam altāri+ un ziedoja dedzināmos upurus un miera upurus. Tad Jehova uzklausīja lūgumus apžēloties par zemi,+ un sērga Izraēlā mitējās.
Burt. ”Tavas asinis ir uz tavas galvas”.
Vai ”Taisnīgo grāmatā”.
Sk. skaidrojošo vārdnīcu.
Vai ”uzticīgo mīlestību”.
Noz. ”krama dunču lauks”.
Vai, iesp., ”Bitronai”.
Vai ”esmu izturējies ar uzticīgu mīlestību pret tava tēva Saula namu”.
Burt. ”Lai Dievs Abneram dara tā un vēl pieliek”. Izteiciens, kas tika lietots, ar zvērestu apstiprinot sacīto.
Vai ”ūdenstvertnes”.
Burt. ”asinis”.
Iesp., domāti sakropļoti, nevarīgi vīrieši, kas spējīgi darīt tikai tādu darbu, kādu parasti veica sievietes.
Burt. ”Mēs esam tavs kauls un tava miesa!”.
Vai, iesp., ”viņš to nosauca”.
Burt. ”uzbēruma”. Iesp., tā bija cietoksnim līdzīga būve.
Pazīstams arī kā Zālamans.
Noz. ”izlaušanās kungs”.
Ebr. bekāīm (bākā dsk. forma). Nezināms augs.
Sk. ”karapulku Pavēlnieks” skaidrojošajā vārdnīcā.
Vai, iesp., ”starp”.
Vai ”sistrus”.
Vai ”bija sarūgtināts”.
Noz. ”dusmu izvirdums pret Uzu”.
Sk. skaidrojošo vārdnīcu.
Vai ”kopības”.
Burt. ”sirdī”.
T.i., valdnieku dinastiju.
Burt. ”sēklu”.
Vai ”dzimta; dinastija”.
Burt. ”bija priesteri”.
Vai ”uzticīgu mīlestību”.
Vai ”uzticīgu mīlestību”.
Vai ”no Tobas vīriem”.
T.i., Eifratas.
T.i., pavasarī.
Iesp., pēc menstruācijas.
No ebr. vārda, kas nozīmē ”miers”.
Noz. ”Jah mīlētais”.
Vai ”un ieņēma ķēniņa pilsētu”. Iesp., domāta nocietinātā pilsētas daļa, kur atradās valdnieka pils.
Burt. ”ūdeņu pilsētu”.
Acīmredzot amoniešu elks, kas saukts arī par Molehu un Milkomu.
34,2 kg. Sk. pielikumu B14.
Vai ”sirdsveida plāceņus”.
T.i., pēdējo cerību uz pēcnācējiem.
Tas varēja būt kāds standarta akmens atsvars, kas glabājās ķēniņa pilī, vai īpašs šekelis, kas atšķīrās no parastā. Rēķinot pēc parastā šekeļa svara, Absaloma mati svēra 2,3 kg. Sk. pielikumu B14.
Burt. ”zaga Izraēla vīru sirdi”.
Vai, iesp., ”četrdesmit”, t.i., četrdesmit gadus pēc Dāvida svaidīšanas, kas minēta 1Sm 16:13.
Vai ”Sīrijā”.
Burt. ”kalpošu Jehovam”.
Noz. ”tālais nams”.
Vai ”uzticīgu mīlestību”.
Vai ”Eļļas kalnā”.
Vai ”uzticības persona”.
Acīmredzot tās galvenokārt bija vīģes un varbūt arī dateles.
Vai ”uzticības persona”.
Vai ”uzticīgā mīlestība pret draugu”.
Vai, iesp., ”tuksneša līdzenumos”.
Burt. ”starp debesīm un zemi”.
Burt. ”sirdī”.
Burt. ”un runā uz savu kalpu sirdi”.
Burt. ”mans kauls un mana miesa”.
Vai, iesp., ”Viņi”.
Vai, iesp., ”no Jeruzālemes”.
Vai ”Jūdas vīri runāja vēl skarbāk par izraēliešiem”.
Vai, iesp., ”Uz savām teltīm”.
Burt. ”jaīrietis Īra bija Dāvida priesteris”.
Burt. ”mantojumu”.
Vai, iesp., ”Mērabas”.
3,4 kg. Sk. pielikumu B14.
Steļļu daļa, resns bomis, uz kura tina velku diegus vai audumu.
Vai ”mans varenais glābējs”. Sk. ”rags” skaidrojošajā vārdnīcā.
Vai ”šeola”. Sk. ”šeols” skaidrojošajā vārdnīcā.
Vai ”vēja; gara”.
Vai ”plašumos”.
Vai ”ugunī pārbaudīti”.
Vai ”Diženas uzvaras tu dod savam ķēniņam”.
T.i., valdnieku dinastija.
Vai ”Helecs no Bēt-Peletas”.
Burt. ”Dāvida sirds viņu sita”.
570 g. Sk. pielikumu B14.