MARKA EVAŅĢĒLIJS

1 Te sākas labā vēsts par Dieva Dēlu Jēzu Kristu. 2 Gluži kā ir rakstījis pravietis Jesaja: ”(Es sūtīšu tev pa priekšu savu vēstnesi, kas tev sagatavos ceļu.)*+ 3 Tuksnesī kāds sauc: ”Sagatavojiet ceļu Jehovam*! Dariet taisnas viņa takas!””+ 4 Tuksnesī parādījās Jānis Kristītājs un sludināja kristību par apliecinājumu grēku nožēlai, kas ļauj saņemt grēku piedošanu.+ 5 Pie viņa nāca ļaudis no visas Jūdejas, kā arī visi Jeruzālemes iedzīvotāji, tie atklāti atzina savus grēkus, un viņš tos kristīja* Jordānas upē.+ 6 Jānis valkāja kamieļa vilnas drēbes un bija apjozies ar ādas jostu,+ viņš ēda siseņus un savvaļas bišu medu.+ 7 Viņš sludināja: ”Pēc manis nāk kāds stiprāks par mani. Viņam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt sandaļu siksnas.+ 8 Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs ar svēto garu.”+

9 Tad no Nācaretes, kas ir Galilejā, atnāca Jēzus, un Jānis viņu Jordānā kristīja.+ 10 Tūlīt pat, iznākdams no ūdens, Jēzus redzēja pašķiramies debesis un garu kā balodi uz viņu nolaižamies,+ 11 un no debesīm atskanēja balss: ”Tu esi mans mīļais Dēls, es esmu labvēlīgs pret tevi*.”+

12 Uzreiz pēc tam gars viņu rosināja doties tuksnesī. 13 Jēzus palika tuksnesī četrdesmit dienas, un tur viņu kārdināja Sātans.+ Viņš bija kopā ar zvēriem, un viņam kalpoja eņģeļi.+

14 Kad Jānis bija apcietināts, Jēzus aizgāja uz Galileju+ un sludināja Dieva labo vēsti,+ 15 sacīdams: ”Ir pienācis noteiktais laiks, un Dieva valstība jau ir tuvu. Nožēlojiet grēkus+ un ticiet labajai vēstij!”

16 Iedams gar Galilejas jūru*, viņš ieraudzīja Sīmani un Andreju,+ Sīmaņa brāli, metam jūrā tīklus,+ jo tie bija zvejnieki.+ 17 Jēzus tiem teica: ”Nāciet man līdzi, un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.”+ 18 Tie uzreiz atstāja savus tīklus un sekoja viņam.+ 19 Pagājis mazliet tālāk, viņš ieraudzīja Jēkabu un viņa brāli Jāni, Cebedeja dēlus, kas laivā lāpīja tīklus.+ 20 Tūlīt pat Jēzus tos pasauca, un tie atstāja savu tēvu Cebedeju laivā kopā ar algādžiem un devās viņam līdzi. 21 Un viņi aizgāja uz Kapernaumu.

Tiklīdz pienāca sabats, Jēzus iegāja sinagogā un sāka mācīt.+ 22 Ļaudis ļoti pārsteidza tas, kā viņš mācīja, jo viņš tos mācīja kā tāds, kam ir vara, nevis kā rakstu mācītāji.+ 23 Tobrīd sinagogā bija kāds cilvēks, ko bija pārņēmis ļauns gars, un tas kliedza: 24 ”Ko tu no mums gribi, nācarieti Jēzu?+ Vai tu esi atnācis mūs iznīcināt? Es zinu, kas tu esi — Dieva Svētais!”+ 25 Bet Jēzus to apsauca: ”Apklusti un izej no viņa!” 26 Likdams cilvēkam raustīties krampjos un skaļā balsī bļaudams, ļaunais gars no viņa izgāja. 27 Visi bija tik pārsteigti, ka sāka savā starpā runāt: ”Kas tas ir? Jauna mācība!? Viņam ir vara pavēlēt pat ļauniem gariem, un tie viņam klausa.” 28 Runas par Jēzu ātri izplatījās pa visu Galileju.

29 Jēzus ar mācekļiem izgāja no sinagogas, un viņi visi, arī Jēkabs un Jānis, aizgāja uz Sīmaņa un Andreja māju.+ 30 Sīmaņa sievasmāte+ gulēja slima — tai bija drudzis, un viņi tūdaļ par to pastāstīja Jēzum. 31 Piegājis Jēzus saņēma viņas roku un palīdzēja viņai piecelties. Drudzis pārgāja, un viņa sāka tos apkalpot.

32 Kad bija iestājies vakars un saule bija norietējusi, ļaudis sāka vest pie viņa visus slimos un dēmonu apsēstos,+ 33 un pie durvīm sapulcējās visa pilsēta. 34 Jēzus izdziedināja daudzus, kas slimoja ar dažādām kaitēm,+ un izdzina daudz dēmonu, bet viņš neļāva dēmoniem runāt, jo tie zināja, ka viņš ir Kristus*.

35 Agri no rīta, kamēr vēl bija tumšs, Jēzus piecēlās un, aizgājis uz kādu nomaļu vietu, sāka lūgt Dievu.+ 36 Taču Sīmanis kopā ar pārējiem steidzās viņu meklēt 37 un, viņu atraduši, teica: ”Visi tevi meklē.” 38 Bet Jēzus tiem atbildēja: ”Iesim citur, uz tuvējām pilsētām, lai es arī tur varu sludināt, jo tāpēc es esmu atnācis.”+ 39 Un viņš apstaigāja visu Galileju, sludinādams sinagogās un izdzīdams dēmonus.+

40 Tad pie viņa pienāca kāds spitālīgais un, nometies ceļos, lūdza: ”Ja vien tu vēlētos, tu spētu mani dziedināt.”+ 41 Iežēlojies Jēzus izstiepa roku, pieskārās tam un teica: ”Es vēlos. Kļūsti vesels.”+ 42 Un tūlīt pat spitālība to atstāja, un cilvēks kļuva vesels. 43 Jēzus viņu uzreiz aizsūtīja prom, dodams stingru norādījumu: 44 ”Pielūko, ka tu nevienam neko nestāsti, bet ej, parādies priesterim un par savu attīrīšanos ziedo, ko Mozus ir licis,+ lai priesteri redzētu, ka tu esi izdziedināts.”+ 45 Bet tas cilvēks aizgājis sāka visur stāstīt par notikušo, tāpēc Jēzus vairs nevarēja atklāti ieiet nevienā pilsētā. Viņš uzturējās nomaļās vietās, taču ļaudis no visām malām nemitīgi nāca pie viņa.+

2 Pēc dažām dienām Jēzus atkal ieradās Kapernaumā, un izplatījās ziņa, ka viņš ir mājās.+ 2 Tur sanāca tik daudz ļaužu, ka pat durvju priekšā vairs nebija vietas, un viņš sāka tiem sludināt Dieva vārdus.+ 3 Tad pie viņa atnesa paralizētu cilvēku — to nesa četri vīri.+ 4 Tā kā drūzmas dēļ viņi to nevarēja pienest tieši pie Jēzus, viņi noārdīja jumtu virs vietas, kur Jēzus atradās, un pa izlauzto caurumu nolaida nestuves ar paralizēto lejā. 5 Kad Jēzus redzēja viņu ticību,+ viņš teica paralizētajam: ”Mans dēls, tavi grēki ir piedoti.”+ 6 Tur bija daži rakstu mācītāji, kas sēdēja un pie sevis sprieda:+ 7 ”Kā viņš tā var runāt? Viņš zaimo Dievu. Kurš gan cits var piedot grēkus kā vienīgi Dievs?”+ 8 Bet Jēzus uzreiz saprata*, ka viņi savā starpā tā spriež, un jautāja: ”Kāpēc jūs tā spriežat?+ 9 Kas ir vieglāk — sacīt paralizētajam: ”Tavi grēki ir piedoti,” vai sacīt: ”Celies, ņem savas nestuves un staigā”? 10 Bet, lai jūs zinātu, ka Cilvēka dēlam+ uz zemes ir vara piedot grēkus...”+ Un viņš teica paralizētajam: 11 ”Es tev saku: celies, ņem savas nestuves un ej mājās!” 12 Tas tūlīt pat piecēlās, paņēma savas nestuves un visu acu priekšā izgāja ārā. Visi bija ārkārtīgi izbrīnīti un slavēja Dievu, sacīdami: ”Neko tādu mēs vēl neesam redzējuši.”+

13 Jēzus atkal aizgāja pie jūras. Tur pie viņa nāca daudz ļaužu, un viņš tos mācīja. 14 Dodamies tālāk, viņš ieraudzīja Leviju, Alfeja dēlu, sēžam nodokļu ievākšanas vietā un tam sacīja: ”Seko man!” Tas piecēlās un viņam sekoja.+ 15 Vēlāk, kad Jēzus sēdēja Levija namā pie galda, kopā ar Jēzu un viņa mācekļiem bija daudz nodokļu ievācēju un grēcinieku, jo daudzi no tiem bija sākuši viņam sekot.+ 16 Bet, kad rakstu mācītāji no farizeju vidus redzēja, ka Jēzus ēd kopā ar grēciniekiem un nodokļu ievācējiem, tie teica viņa mācekļiem: ”Ko? Viņš ēd kopā ar nodokļu ievācējiem un grēciniekiem?” 17 To izdzirdējis, Jēzus sacīja: ”Ne jau veselajiem vajag ārstu, bet slimajiem. Es esmu atnācis aicināt nevis taisnos, bet grēciniekus.”+

18 Bet Jāņa mācekļi un farizeji mēdza gavēt. Reiz daži no tiem atnāca pie Jēzus un jautāja: ”Jāņa mācekļi un farizeju mācekļi gavē, bet kāpēc tavi mācekļi negavē?”+ 19 Jēzus atbildēja: ”Kāpēc līgavaiņa draugiem būtu jāgavē, ja līgavainis+ ir pie viņiem? Kamēr līgavainis ir pie viņiem, draugiem nav iemesla gavēt. 20 Bet pienāks laiks, kad viņiem atņems līgavaini,+ tad gan viņi gavēs. 21 Neviens uz veca apģērba nešuj ielāpu no jauna auduma*, citādi jaunais audums saraujas un caurums vecajā izplīst vēl lielāks.+ 22 Tāpat neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas maisos, citādi vīns pārplēš maisus un zudumā iet gan vīns, gan maisi. Bet jaunu vīnu lej jaunos ādas maisos.”

23 Reiz, kad Jēzus sabatā gāja caur labības laukiem, viņa mācekļi sāka pa ceļam plūkt vārpas.+ 24 Tad farizeji viņam teica: ”Paskat! Kāpēc tie dara to, kas sabatā nav atļauts?” 25 Bet viņš tiem atbildēja: ”Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad viņam pietrūka ēdamā un gan viņš, gan viņa vīri bija izsalkuši?+ 26 Kā viņš, saskaņā ar vēstījumu par virspriesteri Abjatāru,+ iegāja Dieva namā un ēda Dieva priekšā noliktās maizes*, ko nav atļauts ēst nevienam, izņemot priesterus,+ un deva tās arī saviem vīriem?” 27 Pēc tam Jēzus tiem sacīja: ”Sabats ir radies cilvēka dēļ,+ nevis cilvēks — sabata dēļ. 28 Cilvēka dēls ir arī sabata Kungs.”+

3 Jēzus atkal iegāja sinagogā, un tur bija kāds cilvēks ar paralizētu roku.+ 2 Farizeji uzmanīgi vēroja, vai Jēzus sabatā to dziedinās, lai varētu viņu apsūdzēt. 3 Bet Jēzus šim cilvēkam sacīja: ”Piecelies un nostājies vidū!” 4 Tad viņš farizejiem jautāja: ”Vai sabatā ir atļauts darīt labu vai darīt ļaunu, glābt dzīvību vai to atņemt?”+ Taču tie cieta klusu. 5 Viņš sašutis pārlaida tiem skatienu un, dziļi sāpināts par tādu cietsirdību,+ teica cilvēkam: ”Izstiep roku!” Tas izstiepa roku, un tā kļuva vesela. 6 Tūlīt pat farizeji, izgājuši ārā, sāka apspriesties ar Hēroda piekritējiem,+ kā nogalināt Jēzu.

7 Bet Jēzus ar saviem mācekļiem aizgāja pie jūras, un viņam sekoja liels pulks ļaužu no Galilejas un Jūdejas.+ 8 Dzirdējuši par visu, ko viņš dara, daudzi nāca pie viņa pat no Jeruzālemes, Idumejas, Jordānas otra krasta un no Tiras un Sidonas apkārtnes. 9 Jēzus lika mācekļiem pastāvīgi turēt gatavībā laivu, lai viņš varētu iekāpt tajā, ja pūlis spiestos viņam virsū. 10 Viņš daudzus bija izdziedinājis, tāpēc visi, kam bija smagas slimības, lauzās pie viņa un centās viņam pieskarties.+ 11 Pat ļaunie gari,+ viņu redzot, krita viņa priekšā zemē un sauca: ”Tu esi Dieva Dēls!”+ 12 Bet viņš tos daudzkārt stingri nobrīdināja neteikt, kas viņš ir.+

13 Jēzus uzkāpa kalnā, paaicināja tos mācekļus, kurus vēlējās,+ un tie atnāca pie viņa.+ 14 Tā viņš izraudzījās divpadsmit — tos viņš nosauca par apustuļiem* —, lai tie būtu pie viņa un viņš tos varētu sūtīt sludināt, 15 un lai tiem būtu vara izdzīt dēmonus.+

16 Lūk, tie divpadsmit,+ ko Jēzus izraudzījās: Sīmanis, ko viņš nosauca arī par Pēteri,+ 17 Jēkabs, Cebedeja dēls, un Jēkaba brālis Jānis (tiem viņš deva arī vārdu Boanerges, kas nozīmē ”pērkona dēli”),+ 18 Andrejs, Filips, Bartolomejs, Matejs, Toms, Jēkabs, Alfeja dēls, kā arī Tadejs, Sīmanis Kananejs* 19 un Jūda Iskariots, kas viņu vēlāk nodeva.

20 Jēzus iegāja mājā, un atkal sanāca daudz ļaužu, tā ka viņiem nebija iespējams pat paēst. 21 Bet, kad Jēzus radinieki to izdzirdēja, tie atnāca, lai vestu viņu prom. Tie sacīja: ”Viņš ir zaudējis prātu.”+ 22 Arī rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzālemes, teica: ”Viņā ir Belcebuls*, un viņš izdzen dēmonus ar dēmonu valdnieka palīdzību.”+ 23 Piesaucis tos klāt, Jēzus tiem minēja vairākus piemērus, sacīdams: ”Kā Sātans var izdzīt Sātanu? 24 Ja kādu valsti šķeļ nesaskaņas, šī valsts nevar pastāvēt,+ 25 un, ja kādu saimi šķeļ nesaskaņas, šī saime nevar pastāvēt. 26 Tāpat, ja Sātans ir sacēlies pats pret sevi un pats ar sevi ir nonācis nesaskaņā, viņš nevar pastāvēt un viņam tuvojas gals. 27 Neviens, kas ir iekļuvis stipra vīra namā, nevar nolaupīt tā mantas, ja pirms tam viņš šo vīru nav sasējis. Tikai pēc tam viņš var izlaupīt tā namu. 28 Patiesi, es jums saku: lai kādus grēkus cilvēki izdarītu un lai kādus zaimus runātu, viss viņiem tiks piedots. 29 Taču, ja kāds zaimo svēto garu, tas nemūžam nesaņems piedošanu,+ bet viņa vaina par šo grēku paliks mūžīgi.”+ 30 To Jēzus teica tāpēc, ka tie bija sacījuši: ”Viņā ir ļauns gars.”+

31 Tad atnāca viņa māte un brāļi+ un, stāvēdami ārpusē, sūtīja pēc viņa.+ 32 Ap Jēzu sēdēja daudz ļaužu, un tad kāds viņam paziņoja: ”Tava māte un brāļi ir ārā un vaicā pēc tevis.”+ 33 Bet viņš atteica: ”Kas ir mana māte un mani brāļi?” 34 Un, palūkojies visapkārt uz tiem, kas ap viņu sēdēja, Jēzus sacīja: ”Lūk, mana māte un mani brāļi!+ 35 Ikviens, kas pilda Dieva gribu, ir mans brālis, mana māsa un mana māte.”+

4 Jēzus atkal mācīja pie jūras, un pie viņa sapulcējās ļoti daudz ļaužu. Tāpēc viņš iekāpa laivā, apsēdās un nedaudz atīrās no krasta, bet visi ļaudis palika krastmalā.+ 2 Viņš tiem sāka daudz ko mācīt līdzībās+ un teica:+ 3 ”Klausieties! Sējējs izgāja sēt.+ 4 Viņam sējot, dažas sēklas nokrita ceļmalā, tad atlaidās putni un tās apēda. 5 Citas sēklas nokrita akmenājā, kur nebija daudz zemes, un tās uzreiz uzdīga, jo zemes kārta nebija dziļa.+ 6 Bet, kad uzlēca saule, asni apsvila un novīta, jo tiem nebija sakņu. 7 Savukārt citas sēklas nokrita starp ērkšķiem, ērkšķi izauga un nomāca uzdīgušos asnus, un tās nenesa ražu.+ 8 Bet citas iekrita labā zemē, kur tās uzdīga, izauga un sāka nest ražu — trīsdesmitkārtīgu, sešdesmitkārtīgu un simtkārtīgu.”+ 9 Pēc tam viņš piebilda: ”Kam ir ausis, tas lai klausās!”+

10 Kad Jēzus bija palicis viens, divpadsmit apustuļi un citi mācekļi sāka viņam uzdot jautājumus par līdzībām.+ 11 Viņš tiem paskaidroja: ”Jums ir uzticēts Dieva valstības dievišķais noslēpums,+ bet pārējo dēļ viss tiek stāstīts līdzībās,+ 12 lai viņi skatīdamies skatītos, bet nesaredzētu, dzirdēdami dzirdētu, bet neuztvertu teiktā jēgu, nedz arī reiz atgrieztos pie Dieva un saņemtu piedošanu.”+ 13 Pēc tam viņš tiem teica: ”Ja jūs nesaprotat šo līdzību, kā jūs sapratīsiet visas pārējās?

14 Sējējs sēj vēsti par Dieva valstību*.+ 15 Vieni ir kā sēklas ceļmalā, kur vēsts tiek sēta. Tiklīdz viņi to ir dzirdējuši, atnāk Sātans+ un paņem vēsti, kas viņos ir iesēta.+ 16 Tāpat ir tādi, kas ir kā akmenājā iesētās sēklas, — tiklīdz viņi ir dzirdējuši vēsti, viņi ar prieku to uzņem,+ 17 taču tā viņos neiesakņojas. Kādu laiku viņi pastāv, bet, tikko vēsts dēļ sākas bēdas vai vajāšanas, viņi atkrīt. 18 Vēl citas ir sētas starp ērkšķiem. Tām līdzinās tie, kas ir dzirdējuši vēsti,+ 19 bet viņu sirdī iezogas šīs pasaules* raizes,+ bagātības mānīgais vilinājums+ un visādas citas vēlmes+ un nomāc vēsti, un tā nenes ražu. 20 Visbeidzot, kā labā zemē sētās sēklas ir tie, kas vēsti dzird, labprāt to pieņem un nes trīsdesmitkārtīgu, sešdesmitkārtīgu un simtkārtīgu ražu.”+

21 Pēc tam Jēzus teica: ”Vai tad gaismekli atnes, lai liktu zem mērtrauka vai zem gultas? Vai to neatnes, lai noliktu redzamā vietā?+ 22 Jo nav nekā slepena, kas netaps atklāts, un nav nekā apslēpta, kas nenāks gaismā.+ 23 Kam ir ausis, tas lai klausās!”+

24 Vēl viņš sacīja: ”Ņemiet vērā, ko jūs dzirdat.+ Ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu mērīs jums un pieliks vēl klāt. 25 Jo tam, kam ir, dos vēl,+ bet, kam nav, tam atņems pat to, kas tam ir.”+

26 Jēzus turpināja: ”Dieva valstību var salīdzināt ar to, ka cilvēks iesēj zemē sēklas. 27 Pa nakti viņš guļ un dienā ceļas augšā, tikmēr sēklas uzdīgst un aug, bet viņš nezina, kā. 28 Zeme pati no sevis nes ražu: vispirms veidojas stiebrs, tad vārpa, un beigās vārpā nobriest graudi. 29 Tikko labība ir ienākusies, cilvēks laiž darbā sirpi, jo ir pienācis pļaujas laiks.”

30 Jēzus arī teica: ”Ar ko var salīdzināt Dieva valstību, un ar kādu līdzību to var paskaidrot? 31 Tā ir līdzīga sinepju sēkliņai. Kad to iesēj zemē, tā ir vissīkākā no visām sēklām uz zemes,+ 32 bet no tās izaug vislielākais no dārza augiem, kas dzen tik varenus zarus, ka putni var apmesties tā ēnā.”

33 Viņš tiem stāstīja Dieva vārdus daudzās tādās līdzībās,+ tik lielā mērā, cik tie spēja saprast. 34 Bez līdzībām viņš ar tiem nerunāja, bet saviem mācekļiem viņš atsevišķi visu izskaidroja.+

35 Tās pašas dienas vakarā Jēzus mācekļiem teica: ”Pārcelsimies uz otru krastu!”+ 36 Atlaiduši ļaudis, tie tūlīt kopā ar Jēzu laivā devās prom, un citas laivas viņiem sekoja.+ 37 Tad izcēlās ļoti spēcīga vētra, un viļņi gāzās laivā, to gandrīz jau piepildot ar ūdeni.+ 38 Bet Jēzus laivas pakaļgalā gulēja uz spilvena. Mācekļi viņu modināja, sacīdami: ”Skolotāj, vai tev ir vienalga, ka mēs tūlīt iesim bojā?” 39 Jēzus piecēlās, apsauca vēju un pavēlēja jūrai: ”Klusu! Rimsties!”+ Tad vējš norima, un viss kļuva pilnīgi rāms. 40 ”Kāpēc jūs esat tā izbijušies?” viņš jautāja mācekļiem. ”Vai jums vēl aizvien nav ticības?” 41 Bet tie, spēcīgu baiļu pārņemti, savā starpā runāja: ”Kas viņš īsti ir, ja pat vējš un jūra viņam paklausa?”+

5 Viņi nonāca jūras otrā krastā, gerasiešu zemē.+ 2 Tiklīdz Jēzus bija izkāpis no laivas, no kapiem viņam pretī iznāca cilvēks, ko bija pārņēmis ļauns gars. 3 Tas mitinājās kapos, un vēl nevienam to nebija izdevies sasaistīt pat ar ķēdi. 4 Šis cilvēks bieži bija saslēgts ķēdēs un kāju važās, bet tas bija sarāvis ķēdes un sadragājis važas, un neviens to nespēja savaldīt. 5 Augām dienām un naktīm tas gan kapos, gan kalnos kliedza un dauzīja sevi ar akmeņiem. 6 Bet, pa gabalu ieraudzījis Jēzu, tas pieskrēja, nometās zemē viņa priekšā+ 7 un skaļā balsī kliedza: ”Ko tu no manis gribi, Jēzu, Visaugstākā Dieva Dēls? Zvēri pie Dieva, ka nemocīsi mani!”,+ 8 jo Jēzus tam bija teicis: ”Izej no šī cilvēka, ļaunais gars!”+ 9 Tad Jēzus tam jautāja: ”Kā tevi sauc?” Tas atbildēja: ”Mani sauc Leģions, jo mūsu ir daudz,” 10 un neatlaidīgi lūdza Jēzu nesūtīt tos prom no tā apvidus.+

11 Tur pie kalna ganījās liels cūku+ pulks,+ 12 un gari lūdzās: ”Ļauj mums ieiet cūkās!” 13 Jēzus viņiem to atļāva. Tad ļaunie gari iznāca no cilvēka un iegāja cūkās, un viss ganāmpulks, ap diviem tūkstošiem cūku, metās pāri kraujai jūrā, kur tās visas noslīka. 14 Gani aizbēga un pastāstīja par to pilsētā un laukos. Tad ļaudis nāca skatīties, kas noticis.+ 15 Atnākuši pie Jēzus, tie ieraudzīja šo cilvēku sēžam apģērbtu un pie pilna prāta — to pašu cilvēku, ko bija apsēdis leģions dēmonu, — un izbijās. 16 Aculiecinieki tiem pastāstīja, kas bija noticis ar dēmonu apsēsto cilvēku un ar cūkām. 17 Tad ļaudis sāka lūgt, lai Jēzus aizietu no tās apkārtnes.+

18 Kad Jēzus kāpa laivā, no dēmonu varas atbrīvotais cilvēks lūdza ņemt viņu līdzi.+ 19 Bet Jēzus nebija ar mieru un teica: ”Ej mājās pie savējiem un pastāsti tiem, ko Jehova* tavā labā ir darījis un cik žēlsirdīgs viņš pret tevi ir bijis.” 20 Šis cilvēks aizgāja un sāka Dekapolē* stāstīt par visu, ko Jēzus viņa labā bija izdarījis, un visi brīnījās.

21 Kad Jēzus laivā bija pārcēlies atpakaļ uz otru krastu un vēl bija pie jūras, pie viņa sapulcējās daudz ļaužu.+ 22 Tur ieradās viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jairs. Ieraudzījis Jēzu, tas nokrita viņam pie kājām+ 23 un gauži lūdza: ”Mana meitiņa ir tuvu nāvei. Atnāc, lūdzu, un uzliec viņai rokas,+ lai viņa izveseļotos un dzīvotu!” 24 Tad Jēzus devās Jairam līdzi. Viņam sekoja liels pūlis, un ļaudis spiedās viņam virsū.

25 Tur bija arī kāda sieviete, kurai jau divpadsmit gadus bija asiņošana.+ 26 Viņa bija daudz ko pārcietusi, ejot pie dažādiem ārstiem, un bija iztērējusi visus savus līdzekļus, taču viņai nebija kļuvis labāk — tikai sliktāk. 27 Izdzirdējusi par Jēzu, viņa pūlī pienāca viņam no aizmugures un aizskāra viņa drēbes,+ 28 sacīdama: ”Ja es pieskaršos kaut vai tikai viņa drēbēm, es kļūšu vesela.”+ 29 Tūlīt pat viņas asiņošana mitējās, un viņa sajuta, ka ir izdziedināta no mokošās slimības.

30 Savukārt Jēzus tai pašā mirklī pamanīja, ka no viņa ir izgājis spēks.+ Viņš pagriezās pūlī un jautāja: ”Kas ir pieskāries manām drēbēm?”+ 31 Mācekļi viņam teica: ”Kāpēc tu jautā, kas tev ir pieskāries? Tu taču redzi, ka ļaudis tev spiežas virsū.” 32 Viņš tomēr skatījās apkārt, lai ieraudzītu, kas to bija darījis. 33 Bet sieviete, sapratusi, ka ir izdziedināta, bailēs drebēdama, nokrita zemē Jēzus priekšā un izstāstīja viņam visu patiesību. 34 Viņš tai teica: ”Mana meita, tava ticība tevi ir izdziedinājusi. Ej ar mieru!+ Slimība tevi vairs nemocīs.”+

35 Kamēr viņš vēl runāja, atnāca daži cilvēki no sinagogas priekšnieka mājām un pavēstīja: ”Tava meita ir mirusi. Kādēļ vairs apgrūtināt skolotāju?”+ 36 Bet Jēzus, dzirdējis šos vārdus, teica sinagogas priekšniekam: ”Nebaidies, tikai tici!”+ 37 Viņš neļāva nākt sev līdzi nevienam citam kā vienīgi Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.+

38 Viņi ieradās sinagogas priekšnieka namā, un Jēzus ieraudzīja, ka tur valda liela kņada — cilvēki raudāja un skaļi vaimanāja.+ 39 Iegājis iekšā, viņš tiem teica: ”Kāpēc jūs raudat un saceļat tādu kņadu? Bērns nav miris, bet gan guļ.”+ 40 Tad tie sāka viņu izsmiet. Bet viņš, izsūtījis visus laukā, kopā ar bērna tēvu un māti, kā arī mācekļiem, kas bija ar viņu, iegāja pie bērna. 41 Viņš saņēma bērna roku un teica: ”Talitā kūmī!”, tulkojumā — ”Meitenīt, es tev saku: celies augšā!”+ 42 Un meitenīte tūliņ piecēlās un sāka staigāt (viņai bija divpadsmit gadu). To redzot, vecākus pārņēma neizsakāma sajūsma. 43 Bet Jēzus tiem vairākkārt piekodināja nevienam par to nestāstīt+ un lika dot viņai ēst.

6 Jēzus aizgāja no turienes un kopā ar mācekļiem ieradās savā dzimtajā pusē.+ 2 Kad pienāca sabats, viņš sāka mācīt sinagogā. Lielākā daļa klausītāju bija ļoti pārsteigti un teica: ”No kurienes viņam tas viss?+ Kāpēc viņam ir dota tāda gudrība, un kā viņš spēj darīt tādus brīnumus*?+ 3 Vai tad viņš nav namdaris,+ Marijas dēls,+ Jēkaba,+ Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis?+ Un vai gan viņa māsas nav tepat pie mums?” Un tie negribēja viņam ticēt. 4 Bet Jēzus tiem teica: ”Pravieti ciena visur, tikai ne viņa dzimtajā pusē, nedz arī starp viņa radiniekiem un viņa paša mājās.”+ 5 Tāpēc viņš tur nedarīja nekādus brīnumus kā vienīgi uzlika rokas dažiem neveseliem cilvēkiem un tos izdziedināja. 6 Jēzus brīnījās par ļaužu neticību. Un viņš apstaigāja apkārtējos ciemus, mācīdams cilvēkus.+

7 Tad viņš sasauca tos divpadsmit un sāka sūtīt tos pa diviem,+ kā arī deva tiem varu pār ļaunajiem gariem.+ 8 Turklāt viņš tiem deva norādījumus neņemt ceļā līdzi neko, izņemot spieķi, — ne maizi, ne pārtikas somu, ne naudu* savās jostās —,+ 9 apaut sandales un neņemt otru kreklu*. 10 Vēl viņš tiem sacīja: ”Lai kurā mājā jūs ieietu, palieciet tur, kamēr dosieties projām no tās puses.+ 11 Un, ja kādā vietā jūs neuzņem un neuzklausa, tad, aizejot no turienes, nokratiet putekļus no kājām par apliecinājumu, ka tie ir saņēmuši brīdinājumu*.”+ 12 Tad tie devās ceļā un sludināja, aicinādami nožēlot grēkus,+ 13 kā arī izdzina daudz dēmonu+ un daudzus neveselos slacīja ar eļļu un izdziedināja.

14 Par to visu izdzirdēja ķēniņš Hērods*, jo Jēzus vārds bija kļuvis plaši zināms, un ļaudis runāja: ”Jānis Kristītājs ir piecēlies no mirušajiem, tāpēc viņš spēj darīt brīnumus.”+ 15 Vēl daži teica: ”Tas ir Elija,” — bet citi: ”Tas ir pravietis, tāds pats kā senie pravieši.”+ 16 Bet, kad Hērods to dzirdēja, viņš sacīja: ”Jānis, kam es nocirtu galvu, ir cēlies augšā.” 17 Iepriekš Hērods pats bija sūtījis apcietināt Jāni, iekalis to važās un ielicis cietumā sava brāļa Filipa sievas Hērodijas dēļ.+ Hērods to bija apprecējis, 18 bet Jānis ne reizi vien viņam bija teicis: ”Nav pareizi, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.”+ 19 Hērodija turēja uz Jāni ļaunu prātu un gribēja to nogalināt, bet nevarēja, 20 jo Hērods bijās no Jāņa un to sargāja, uzskatīdams par taisnu un svētu vīru.+ Kad Hērods klausījās Jānī, viņš bija pilnīgā neziņā, ko iesākt, tomēr viņš joprojām to labprāt uzklausīja.

21 Hērodijai radās laba izdevība, kad Hērods savā dzimšanas dienā+ sarīkoja mielastu saviem augstākajiem ierēdņiem, karaspēka komandieriem* un Galilejas ietekmīgākajiem cilvēkiem.+ 22 Hērodijas meita ienāca pie viesiem un sāka dejot. Gan Hērodam, gan viņa viesiem tas patika, tāpēc ķēniņš sacīja meitenei: ”Prasi, ko vien vēlies, un es tev to došu!” 23 Viņš tai pat apzvērēja: ”Es tev došu visu, ko tu man lūgsi, kaut pusi savas valsts.” 24 Viņa izgāja ārā un jautāja mātei: ”Ko man prasīt?” Tā atbildēja: ”Jāņa Kristītāja galvu.” 25 Tad viņa uz karstām pēdām iesteidzās pie ķēniņa un izteica savu lūgumu: ”Es gribu, lai tu man tūlīt pat uz paplātes dotu Jāņa Kristītāja galvu!”+ 26 Ķēniņu tas ļoti apbēdināja, bet viesu priekšā doto zvērestu dēļ viņš tai negribēja atteikt. 27 Ķēniņš nekavējoties sūtīja miesassargu, pavēlēdams tam atnest Jāņa galvu. Miesassargs aizgāja un cietumā nocirta Jānim galvu, 28 atnesa viņa galvu uz paplātes un iedeva meitenei, bet meitene to iedeva savai mātei. 29 Kad Jāņa mācekļi to uzzināja, viņi atnāca, paņēma līķi un guldīja to kapā.

30 Apustuļi sapulcējās pie Jēzus un pastāstīja viņam visu, ko tie bija darījuši un mācījuši.+ 31 Tad viņš tiem teica: ”Iesim vieni paši uz kādu nomaļu vietu un mazliet atpūtīsimies!”,+ jo daudzi nāca un gāja, un viņiem nebija laika pat paēst. 32 Tā viņi laivā devās uz nomaļu vietu, lai pabūtu vieni.+ 33 Bet ļaudis redzēja viņus aizbraucam, un daudzi, to uzzinājuši, saskrēja no visām pilsētām un nokļuva tur pirms viņiem. 34 Izkāpis krastā, Jēzus ieraudzīja daudz ļaužu, un viņam kļuva to žēl,+ jo tie bija kā avis bez gana,+ un viņš tiem sāka daudz ko mācīt.+

35 Bija jau vēls, tāpēc mācekļi piegāja pie viņa un teica: ”Šī vieta ir nomaļa, un ir jau vēls.+ 36 Sūti ļaudis, lai viņi aiziet uz apkārtējām lauku sētām un ciemiem un nopērk sev kaut ko ēdamu.”+ 37 Jēzus tiem atbildēja: ”Dodiet jūs viņiem ēst.” Bet mācekļi sacīja: ”Vai mums iet un par divsimt denārijiem* nopirkt maizi, lai paēdinātu šos cilvēkus?”+ 38 Viņš jautāja: ”Cik daudz maizes jums ir? Ejiet un paskatieties!” To noskaidrojuši, mācekļi teica: ”Mums ir piecas maizes un divas zivis.”+ 39 Tad Jēzus lika visiem pa grupām piesēst zaļajā zālē,+ 40 un ļaudis pulkos pa simt un pa piecdesmit apsēdās zemē. 41 Paņēmis piecas maizes un abas zivis, viņš paskatījās uz debesīm un teica lūgšanu.+ Tad viņš pārlauza maizes un deva tās mācekļiem, lai tie tās izdalītu ļaudīm, un viņš sadalīja visiem arī abas zivis. 42 Visi ēda, līdz bija paēduši, 43 un tika savākti vēl divpadsmit pilni grozi ar atlikušajiem maizes gabaliem, neskaitot atlikumu no zivīm.+ 44 Bet to, kas maizi bija ēduši, bija pieci tūkstoši vīriešu.

45 Uzreiz pēc tam Jēzus lika mācekļiem kāpt laivā un viņam pa priekšu doties uz pretējo krastu Betsaidas virzienā, bet pats viņš aizvadīja ļaudis.+ 46 Atvadījies no tiem, viņš uzkāpa kalnā lūgt Dievu.+ 47 Kad bija iestājies vakars, laiva jau atradās jūras vidū, bet Jēzus viens pats bija krastā.+ 48 Redzēdams, ka mācekļi pretvēja dēļ tikai ar mokām airē uz priekšu, ap ceturto nakts sardzi* viņš pa jūras virsu gāja pie tiem, bet, likās, gribēja paiet tiem garām. 49 Ieraudzījuši viņu ejam pa jūru, mācekļi nodomāja, ka tas ir rēgs, un sāka skaļi kliegt, 50 jo, viņu ieraugot, tie nobijās. Bet Jēzus tūlīt pat tos uzrunāja: ”Esiet droši! Tas esmu es, nebaidieties!”+ 51 Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš norima. Mācekļi ļoti brīnījās, 52 jo nebija izpratuši, ko nozīmē notikums ar maizēm, un viņiem joprojām bija grūti visu aptvert*.

53 Pārcēlušies pāri, viņi nonāca Ģenecaretē un noenkurojās.+ 54 Bet, tiklīdz viņi izkāpa no laivas, cilvēki pazina Jēzu. 55 Tie apskrēja visu apvidu un sāka nest slimos nestuvēs uz turieni, kur, kā tie bija dzirdējuši, viņš atradās. 56 Kur vien Jēzus iegāja — ciemos, pilsētās vai laukos —, slimos nesa uz tirgus laukumiem. Tie lūdzās, kaut varētu aizskart vismaz viņa drēbju apakšmalu,+ un visi, kas tai pieskārās, kļuva veseli.

7 Ap Jēzu sapulcējās farizeji un daži rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzālemes.+ 2 Tie redzēja dažus viņa mācekļus ēdam ar aptraipītām, tas ir, nemazgātām rokām*. 3 (Jo farizeji un visi jūdi, turoties pie senču paražām, neēd, pirms nav nomazgājuši rokas līdz elkoņiem, 4 un, atgriezušies no tirgus, viņi neēd, kamēr nav nomazgājušies. Ir vēl daudz citu paražu, pie kurām viņi turas, piemēram, kausu, krūku un vara trauku iegremdēšana ūdenī.)+ 5 Tāpēc šie farizeji un rakstu mācītāji viņam jautāja: ”Kāpēc tavi mācekļi neievēro senču paražas, bet ēd ar aptraipītām rokām?”+ 6 Jēzus tiem sacīja: ”Pareizi Jesaja ir pravietojis par jums, liekuļi, kā ir rakstīts: ”Šī tauta godā mani ar lūpām, taču viņu sirds ir tālu no manis.+ 7 Viņi mani pielūdz veltīgi, jo viņu mācības ir tikai cilvēku izdomāti likumi.”+ 8 Jūs atmetat Dieva likumus, bet turaties pie cilvēku paražām.”+

9 Pēc tam viņš tiem teica: ”Jūs veikli apejat Dieva likumus, lai turētos pie savām paražām.+ 10 Piemēram, Mozus ir teicis: ”Godā savu tēvu un māti!”+ un: ”Tam, kas runā ļaunu* par tēvu un māti, katrā ziņā jāmirst.”+ 11 Bet jūs mācāt, ka cilvēks drīkst savam tēvam vai mātei teikt: ”Viss, ko tu varētu saņemt no manis, ir korban (tas ir, Dievam novēlēta dāvana).” 12 Tā jūs viņam vairs neko neļaujat darīt tēva vai mātes labā+ 13 un atceļat Dieva vārdus ar savām paražām, ko nododat tālāk.+ Un daudz ko tādu jūs darāt.”+ 14 Atkal pasaucis ļaudis pie sevis, viņš tos uzrunāja: ”Klausieties manī visi un izprotiet!+ 15 Nekas no tā, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar aptraipīt — cilvēku aptraipa tas, kas no viņa iziet.”+ 16 ——*

17 Atstājis ļaudis, Jēzus iegāja kādā mājā, un mācekļi sāka viņu iztaujāt par šo līdzību.+ 18 Tad viņš tiem teica: ”Vai arī jūs, tāpat kā tie, nesaprotat? Vai jūs nezināt, ka nekas no tā, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar aptraipīt, 19 jo tas nonāk nevis sirdī, bet vēderā un pēc tam — notekā?” Tā viņš pasludināja jebkuru ēdienu par tīru. 20 Pēc tam viņš paskaidroja: ”Cilvēku aptraipa tas, kas no viņa iziet,+ 21 jo no iekšienes, no cilvēka sirds,+ nāk sliktas domas, kas noved pie netiklības*, zagšanas, slepkavībām, 22 laulības pārkāpšanas, alkatības, ļaundarībām, viltus, bezkaunīgas rīcības*, skaudības, zaimiem, augstprātības un nesaprātīguma. 23 Viss šis ļaunums nāk no iekšienes un aptraipa cilvēku.”

24 No turienes Jēzus devās uz Tiras un Sidonas apvidu.+ Viņš iegāja kādā mājā un negribēja, lai kāds to uzzinātu, tomēr viņam neizdevās palikt nepamanītam. 25 Tiklīdz viņš bija ieradies, par viņu izdzirdēja kāda sieviete, kuras meitiņu bija apsēdis ļauns gars, un tā atnāca un nokrita viņam pie kājām.+ 26 Šī sieviete bija grieķiete, kas dzīvoja* Sīrijas Feniķijā. Viņa lūdzās, lai Jēzus izdzītu dēmonu no viņas meitas. 27 Bet Jēzus atteica: ”Vispirms jāļauj paēst bērniem, jo nav pareizi atņemt maizi bērniem un nomest to sunīšiem.”+ 28 ”Jā, Kungs,” viņa atbildēja, ”tomēr sunīši zem galda ēd druskas, ko bērni nobirdina.” 29 Tad Jēzus sacīja: ”Šo vārdu dēļ es tev saku: labi, ej! Dēmons ir izgājis no tavas meitas.”+ 30 Sieviete devās mājup un ieraudzīja, ka viņas meita guļ gultā un dēmons no tās ir izgājis.+

31 No Tiras apvidus Jēzus caur Sidonu atgriezās pie Galilejas jūras, šķērsodams Dekapoles apvidu.+ 32 Tur ļaudis pie viņa atveda kurlu cilvēku, kam bija grūti runāt,+ un lūdza, lai viņš tam uzliktu rokas. 33 Jēzus to aizveda savrup, prom no pūļa, lika pirkstus tam ausīs, spļāva un pieskārās nedzirdīgā cilvēka mēlei.+ 34 Palūkojies debesīs, Jēzus dziļi nopūtās un teica: ”Efata!”, tas ir: ”Atveries!” 35 Tad šī cilvēka ausis atvērās+ un mēle atraisījās, un tas sāka runāt skaidri. 36 Jēzus ļaudīm aizliedza kādam par to stāstīt,+ bet, jo vairāk viņš aizliedza, jo vairāk tie runāja.+ 37 Ļaudis bija ārkārtīgi pārsteigti+ un teica: ”Viņš visu ir izdarījis labi — viņš pat atdod kurlajiem dzirdi un mēmajiem runas spējas.”+

8 Tajā laikā atkal sanāca liels ļaužu pulks, un tiem nebija, ko ēst, tāpēc Jēzus pasauca mācekļus un tiem teica: 2 ”Man ir žēl ļaužu,+ jo tie jau trīs dienas ir palikuši pie manis un tiem nav nekā, ko ēst.+ 3 Ja es tos aizsūtīšu mājās neēdušus, tie ceļā zaudēs spēkus. Daži taču ir nākuši no tālienes.” 4 Bet mācekļi atbildēja: ”Kur lai tādā nomaļā vietā dabū maizi, ar ko paēdināt šos ļaudis?” 5 ”Cik maižu jums ir?” pajautāja Jēzus, un viņi atbildēja: ”Septiņas.”+ 6 Licis ļaudīm atsēsties zemē, viņš paņēma tās septiņas maizes, pateicās Dievam, pārlauza maizes un deva mācekļiem, lai tie tās izdalītu, un mācekļi izdalīja maizi ļaudīm.+ 7 Tiem bija arī dažas zivtiņas, un viņš, pateicis lūgšanu, lika izdalīt arī tās. 8 Tā nu ļaudis ēda, līdz bija paēduši, un pēc tam tika pielasīti septiņi lieli grozi ar atlikušajiem maizes gabaliem.+ 9 Bet tur bija klāt apmēram četri tūkstoši vīriešu. Tad viņš ļāva visiem iet.

10 Tūlīt pēc tam Jēzus ar mācekļiem iekāpa laivā un aizbrauca uz Dalmanutas apkārtni.+ 11 Tur pie viņa pienāca farizeji un sāka ar viņu strīdēties, prasīdami kādu zīmi no debesīm, lai viņu pārbaudītu.+ 12 Viņš smagi nopūtās* un teica: ”Kāpēc šī paaudze prasa zīmi?+ Patiesi, es saku: nekāda zīme šai paaudzei netiks dota.”+ 13 Tos atstājis, viņš atkal iekāpa laivā un devās uz pretējo krastu.

14 Bet viņi bija aizmirsuši paņemt līdzi maizi, un laivā viņiem vairāk nekā nebija kā tikai viena maize.+ 15 Jēzus tos stingri brīdināja: ”Pielūkojiet, uzmanieties no farizeju rauga un Hēroda rauga!”+ 16 Tad mācekļi sāka cits citam pārmest, kāpēc neviens nav paņēmis līdzi maizi. 17 To ievērojis, Jēzus tiem jautāja: ”Kāpēc jūs cits citam pārmetat, ka jums nav maizes? Vai jūs vēl neaptverat un neizprotat? Vai jūsu prāts joprojām atsakās to saprast*? 18 ”Vai jūs neredzat, kaut gan jums ir acis? Un vai jūs nedzirdat, kaut gan jums ir ausis?” Vai tad jūs neatceraties, 19 cik grozu ar maizes gabaliem jūs savācāt, kad es biju lauzis piecas maizes+ pieciem tūkstošiem?” Tie atbildēja: ”Divpadsmit.”+ 20 ”Un cik daudz lielu grozu, pilnu ar maizes gabaliem, jūs savācāt, kad es biju lauzis septiņas maizes četriem tūkstošiem?” Tie atteica: ”Septiņus.”+ 21 Tad viņš tiem sacīja: ”Vai jūs vēl aizvien nesaprotat?”

22 Kad viņi ieradās Betsaidā, ļaudis atveda pie Jēzus kādu aklu cilvēku un lūdza, lai viņš tam pieskartos.+ 23 Jēzus paņēma cilvēku pie rokas un izveda ārā no ciema. Spļāvis aklajam acīs,+ viņš uzlika tam rokas un jautāja: ”Vai tu kaut ko redzi?” 24 Vīrietis pacēla acis un teica: ”Es redzu cilvēkus staigājam, bet tie izskatās līdzīgi kokiem.” 25 Tad Jēzus atkal uzlika rokas uz vīrieša acīm, un tas sāka redzēt skaidri. Kļuvis vesels, vīrietis varēja visu labi saskatīt. 26 Jēzus viņu aizsūtīja mājās, teikdams: ”Tikai neej ciemā.”

27 Pēc tam Jēzus ar saviem mācekļiem devās uz Filipa Cēzarejas ciemiem, un pa ceļam viņš sāka tos izvaicāt: ”Ko ļaudis saka par to, kas es esmu?”+ 28 Tie viņam teica: ”Vieni saka — Jānis Kristītājs,+ citi — Elija,+ vēl citi — kāds no praviešiem.” 29 Viņš tiem jautāja: ”Bet kā jūs paši domājat, kas es esmu?” Pēteris atbildēja: ”Tu esi Kristus.”+ 30 Bet viņš tos stingri nobrīdināja nevienam par viņu nestāstīt.+ 31 Viņš sāka tiem arī skaidrot*, ka Cilvēka dēlam būs daudz jācieš, ka vecākie, virspriesteri un rakstu mācītāji viņu atraidīs, ka viņu nogalinās+ un pēc trijām dienām viņš celsies augšā.+ 32 Jēzus par to runāja ļoti tieši. Tad Pēteris viņu paaicināja malā un sāka norāt.+ 33 Viņš pagriezās, paskatījās uz mācekļiem un norāja Pēteri: ”Prom no manis, Sātan*, jo tu domā cilvēciski, nevis pēc Dieva prāta.”+

34 Jēzus paaicināja ļaudis un savus mācekļus un teica: ”Ja kāds grib nākt man līdzi, lai viņš atsakās no sevis, paņem savu moku stabu* un pastāvīgi man seko.+ 35 Jo, kas grib glābt savu dzīvību*, tas to zaudēs, bet, kas zaudē dzīvību manis un labās vēsts dēļ, tas to izglābs.+ 36 Kāds gan labums cilvēkam ir no tā, ka viņš iegūst visu pasauli, bet zaudē dzīvību?+ 37 Ko cilvēks var dot apmaiņā pret savu dzīvību?+ 38 Ja kāds kaunēsies par mani un maniem vārdiem šajā neuzticīgajā* un grēcīgajā paaudzē, arī Cilvēka dēls par viņu kaunēsies,+ kad ieradīsies sava Tēva godā līdz ar svētajiem eņģeļiem.”+

9 Pēc tam Jēzus tiem teica: ”Patiesi, es jums saku: daži no tiem, kas te stāv, nāvi neredzēs, kamēr nebūs ieraudzījuši Dieva valstību tās varenībā*.”+ 2 Pēc sešām dienām Jēzus paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un tos vienus pašus uzveda augstā kalnā. Tur viņš to priekšā pārvērtās,+ 3 un viņa drēbes kļuva tik mirdzoši baltas, cik baltas neviens veļas mazgātājs uz zemes tās nespētu izbalināt. 4 Tiem parādījās arī Elija un Mozus, kas sarunājās ar Jēzu. 5 Pēteris, to redzēdams, vērsās pie Jēzus: ”Rabi*, mums te ir labi. Uzsliesim trīs teltis: vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam!” 6 Pēteris apjukumā nezināja, ko īsti sacīt, jo tie bija ļoti nobijušies. 7 Tad parādījās mākonis, kas tos aizsedza, un no mākoņa atskanēja balss:+ ”Šis ir mans mīļais Dēls.+ Klausiet viņam!”+ 8 Pēkšņi tie, paskatījušies apkārt, ieraudzīja, ka līdzās neviena cita vairs nav kā vienīgi Jēzus.

9 Kāpjot lejā no kalna, viņš mācekļiem stingri pieteica nevienam nestāstīt par redzēto,+ kamēr Cilvēka dēls nebūs piecēlies no mirušajiem.+ 10 Tie ņēma vērā šos vārdus*, tikai pārrunāja savā starpā, ko viņš bija domājis, runādams par piecelšanos no mirušajiem. 11 Mācekļi viņam jautāja: ”Kāpēc rakstu mācītāji apgalvo, ka vispirms jānākot Elijam?”+ 12 Jēzus teica: ”Elijam tiešām jānāk vispirms un viss jāatjauno.+ Bet kāpēc tad par Cilvēka dēlu ir rakstīts, ka viņam būs daudz jācieš+ un jātiek nicinātam?+ 13 Es jums saku: Elija+ jau bija atnācis, un tie izrīkojās ar viņu pēc sava prāta — tieši tā, kā par viņu ir rakstīts.”+

14 Kad viņi atgriezās pie pārējiem mācekļiem, viņi pamanīja ap tiem daudz ļaužu un rakstu mācītājus, kas ar tiem strīdējās.+ 15 Tiklīdz visi ieraudzīja Jēzu, tie bija pārsteigti un skrēja viņu sveicināt. 16 Viņš tiem vaicāja: ”Par ko jūs strīdaties?” 17 Tad viens no ļaudīm viņam atbildēja: ”Skolotāj, es pie tevis atvedu savu dēlu, jo viņu ir apsēdis gars, kas viņu padara mēmu.+ 18 Kad vien gars viņu sagrābj, tas viņu nogāž gar zemi, tā ka viņam pa muti nāk putas, viņš griež zobus un paliek bez spēka. Es taviem mācekļiem lūdzu to izdzīt, bet viņi nespēja.” 19 Jēzus tiem sacīja: ”Ak, neticīgā paaudze,+ cik ilgi man būs jāpaliek pie jums? Cik ilgi man vajadzēs jūs paciest? Vediet viņu pie manis!”+ 20 Tad tie atveda zēnu. Ieraudzījis Jēzu, gars tūlīt lika bērnam raustīties krampjos, un, nokritis zemē, viņš sāka vārtīties, un pa muti viņam nāca putas. 21 Jēzus jautāja tēvam: ”Cik sen ar viņu jau tā notiek?” Tas atbildēja: ”No bērnības. 22 Gars daudzkārt viņu ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai viņu nogalinātu. Ja tu kaut ko vari izdarīt, iežēlojies par mums un palīdzi!” 23 Jēzus teica: ”Tu saki: ja tu vari! Kas tic, tam viss ir iespējams.”+ 24 Bērna tēvs tūlīt iesaucās: ”Es ticu! Palīdzi man iegūt stiprāku ticību!”+

25 Jēzus, ievērodams, ka pie viņiem saskrien ļaudis, padzina ļauno garu ar vārdiem: ”Mēmuma un kurluma gars, es tev pavēlu iziet no viņa un vairs viņā neieiet!”+ 26 Iekliedzies un licis zēnam raustīties stipros krampjos, gars izgāja, un zēns palika guļam kā bez dzīvības, tāpēc lielākā daļa ļaužu teica: ”Viņš ir miris!” 27 Bet Jēzus satvēra viņu aiz rokas un uzcēla, un zēns piecēlās kājās. 28 Kad Jēzus bija iegājis mājā un citu nebija klāt, mācekļi viņam jautāja: ”Kāpēc mums neizdevās to izdzīt?”+ 29 Viņš tiem sacīja: ”Tādus garus nevar izdzīt citādi kā vienīgi ar lūgšanām.”

30 Viņi aizgāja no turienes un devās cauri Galilejai, bet Jēzus negribēja, lai kāds par to uzzinātu. 31 Viņš mācīja savus mācekļus un tiem teica: ”Cilvēka dēls tiks nodots ļaužu rokās, tie viņu nonāvēs,+ bet, lai gan viņš būs nonāvēts, pēc trijām dienām viņš celsies augšā.”+ 32 Tie nesaprata sacīto, bet baidījās viņam kaut ko jautāt.

33 Tad viņi nonāca Kapernaumā. Kad viņi bija kādā mājā, Jēzus mācekļiem vaicāja: ”Par ko jūs ceļā strīdējāties?”+ 34 Tie cieta klusu, jo pa ceļam savā starpā bija strīdējušies, kurš no viņiem ir galvenais*. 35 Viņš apsēdās, pasauca tos divpadsmit un sacīja: ”Ja kāds vēlas būt pirmais, tas lai ir pēdējais no visiem un visu kalps.”+ 36 Viņš pasauca kādu bērnu, nostādīja to viņu vidū un, apskāvis to, viņiem paskaidroja: 37 ”Tas, kas tādu bērnu uzņem+ manis* dēļ, uzņem arī mani, un tas, kas uzņem mani, uzņem ne tikai mani, bet arī to, kas mani ir sūtījis.”+

38 Jānis viņam teica: ”Skolotāj, mēs redzējām kādu, kas tavā vārdā izdzen dēmonus, un centāmies viņam to aizliegt, tāpēc ka viņš nav kopā ar mums.”+ 39 Bet Jēzus sacīja: ”Nevajag viņam aizliegt, jo neviens, kas manā vārdā veic kādu brīnumu, nesāks uzreiz pēc tam runāt par mani sliktu. 40 Kas nav pret mums, tas ir par mums.+ 41 Ja kāds jums dod padzerties kausu ūdens tāpēc, ka jūs piederat Kristum,+ patiesi, es jums saku: viņš nekādā ziņā nepaliks bez atlīdzības.+ 42 Bet tam, kas kļūst par klupšanas akmeni vienam no šiem mazajiem, kuri man tic, būtu labāk, ja viņam kaklā pakārtu dzirnakmeni* un viņu iemestu jūrā.+

43 Ja tava roka tev kļūst par iemeslu grēkam*, nocērt to. Ir labāk, ja tev ir viena roka, bet tu ieej dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas, bet tu nonāc Gehennā* — nenodzēšamā ugunī.+ 44 ——* 45 Ja tava kāja tev kļūst par iemeslu grēkam, nocērt to. Ir labāk, ja tev ir viena kāja, bet tu ieej dzīvībā, nekā ja tev ir abas kājas, bet tevi iemet Gehennā.+ 46 ——* 47 Tāpat, ja tava acs tev kļūst par iemeslu grēkam, aizmet to.+ Ir labāk, ja tev ir viena acs, bet tu tiec Dieva valstībā, nekā ja tev ir abas acis, bet tevi iemet Gehennā,+ 48 kur tārpi nemirst un uguns nenodziest.+

49 Jo ikviens tiks sālīts ar uguni.+ 50 Sāls ir laba lieta, bet, ja sāls zaudēs garšu, kā jūs to atkal padarīsiet sāļu?+ Turiet sāli sevī+ un mieru savā starpā.”+

10 Jēzus aizgāja no turienes un, šķērsojis Jordānu, nonāca Jūdejas pierobežā. Pie viņa atkal sanāca ļaudis, un viņš, kā parasti, tos atkal mācīja.+ 2 Pienāca arī farizeji un, lai viņu pārbaudītu, jautāja, vai vīram ir atļauts šķirties no sievas.+ 3 Jēzus pavaicāja: ”Ko Mozus jums ir licis darīt?” 4 Tie sacīja: ”Mozus ir atļāvis rakstīt šķiršanās apliecību un šķirties.”+ 5 Tad Jēzus tiem teica: ”Šo likumu viņš jums ir rakstījis jūsu stūrgalvības+ dēļ.+ 6 Bet Dievs, kas radīja cilvēkus, jau sākumā ”tos radīja par vīrieti un sievieti.+ 7 Tāpēc vīrietis atstās tēvu un māti,+ 8 un viņi abi būs viena miesa*.”+ Tā nu viņi vairs nav divi, bet ir viena miesa. 9 Tāpēc to, ko Dievs ir savienojis*, cilvēks lai nešķir.”+ 10 Kad viņi atkal bija namā, mācekļi viņu sāka par to izvaicāt. 11 Jēzus tiem paskaidroja: ”Ikviens, kas šķiras no sievas un apprec citu, pārkāpj laulību+ pret viņu, 12 un, ja sieviete šķiras no vīra un apprec citu, viņa pārkāpj laulību.”+

13 Tad ļaudis sāka vest pie viņa mazus bērnus, lai viņš tiem pieskartos, bet mācekļi viņus norāja.+ 14 Jēzus, to redzēdams, bija sašutis un teica: ”Laidiet bērnus pie manis, neaizturiet tos, jo tādiem pieder Dieva valstība.+ 15 Patiesi, es jums saku: neviens, kas Dieva valstību nesaņem kā bērns, netiks tajā.”+ 16 Un viņš apskāva bērnus un tos svētīja, uzlikdams tiem rokas.+

17 Kad Jēzus devās ceļā, pie viņa pieskrēja kāds cilvēks un, nometies viņa priekšā ceļos, prasīja: ”Labais Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgu dzīvi?”+ 18 Jēzus tam teica: ”Kāpēc tu mani sauc par labu? Neviens nav labs, vienīgi Dievs.+ 19 Tu zini baušļus: ”Nenogalini,+ nepārkāp laulību,+ nezodz,+ nedod nepatiesu liecību,+ nekrāp,+ godā savu tēvu un māti.””+ 20 Šis cilvēks viņam atbildēja: ”Skolotāj, es jau kopš jaunības to visu esmu pildījis.” 21 Jēzus paraudzījās uz to ar mīlestību un sacīja: ”Tev trūkst tikai viena: ej un pārdod to, kas tev ir, bet naudu atdod trūcīgajiem, tad tev būs manta debesīs. Pēc tam nāc un seko man!”+ 22 Bet tas noskuma par šiem vārdiem un apbēdināts aizgāja, jo bija ļoti bagāts.+

23 Pavēries apkārt, Jēzus teica saviem mācekļiem: ”Cik grūti būs tiem, kam daudz naudas, tikt Dieva valstībā!”+ 24 Mācekļi bija pārsteigti par viņa vārdiem, bet Jēzus atkārtoja: ”Mani bērni, cik grūti ir tikt Dieva valstībā! 25 Vieglāk ir kamielim izlīst caur adatas aci nekā bagātniekam tikt Dieva valstībā.”+ 26 Tie izbrīnījās vēl vairāk un jautāja: ”Kas tad var izglābties?”+ 27 Palūkojies uz tiem, Jēzus atbildēja: ”Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam gan, jo Dievam viss ir iespējams.”+ 28 Tad Pēteris ierunājās: ”Mēs visu esam atstājuši un tev sekojuši.”+ 29 ”Patiesi, es jums saku,” Jēzus teica, ”nav neviena, kas būtu atstājis māju vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un labās vēsts dēļ,+ 30 kas jau tagad, šajā laikā, nesaņemtu simtkārtīgi pretī mājas, brāļus, māsas, mātes, bērnus un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām,+ bet nākamajā laikmetā* — mūžīgu dzīvi. 31 Daudzi, kas ir pirmie, būs pēdējie, bet pēdējie — pirmie.”+

32 Viņi gāja pa ceļu uz Jeruzālemi, un Jēzus soļoja pa priekšu. Mācekļi bija pārsteigti, bet tos, kas gāja nopakaļ, pārņēma izbailes. Tad viņš vēlreiz pasauca pie sevis tos divpadsmit un sāka tiem stāstīt, kas viņu sagaida:+ 33 ”Tagad mēs ejam uz Jeruzālemi, un tur Cilvēka dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem. Tie viņu notiesās uz nāvi un nodos cittautiešiem, 34 kas viņu izsmies, apspļaudīs, pērs ar pletnēm un nogalinās, bet pēc trijām dienām viņš celsies augšā.”+

35 Pie Jēzus pienāca Jēkabs un Jānis, abi Cebedeja dēli,+ un teica: ”Skolotāj, mēs gribētu, lai tu izpildi mūsu lūgumu.”+ 36 Viņš tiem jautāja: ”Ko jūs gribat, lai es izdaru jūsu labā?” 37 Tie atbildēja: ”Kad būsi celts godā, ļauj mums sēdēt vienam pie tavas labās, bet otram pie kreisās rokas.”+ 38 Bet Jēzus tiem sacīja: ”Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to kausu, ko es dzeru, vai tikt kristīti ar to kristību, ar kādu es tieku kristīts?”+ 39 Tie teica: ”Jā, varam.” Tad Jēzus sacīja: ”Kausu, ko es dzeru, jūs dzersiet, un ar kristību, ar kādu es tieku kristīts, jūs tiksiet kristīti.+ 40 Taču to, kas sēdēs pa labi vai pa kreisi no manis, neizlemju es — šīs vietas pienākas tiem, kam tās ir sagatavotas.”

41 Kad pārējie desmit to dzirdēja, viņus pārņēma sašutums par Jēkaba un Jāņa rīcību.+ 42 Tad Jēzus pasauca viņus pie sevis un teica: ”Jūs zināt, ka tie, ko uzskata par tautu valdniekiem, ir to kungi un lieliem vīriem ir vara pār tām.+ 43 Bet jūsu vidū tā nedrīkst būt. Tas, kas starp jums grib kļūt liels, lai ir jūsu kalps,+ 44 un tas, kas starp jums grib būt pirmais, lai ir visu vergs. 45 Arī Cilvēka dēls nav atnācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu+ un atdotu savu dzīvību par izpirkumu daudzu labā.”+

46 Viņi ieradās Jērikā. Bet, kad Jēzus, viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja ārā no Jērikas, ceļa malā sēdēja Bartimejs (Timeja dēls), kāds akls ubags.+ 47 Izdzirdējis, ka nāk nācarietis Jēzus, tas sāka kliegt: ”Jēzu, Dāvida dēls,+ apžēlojies par mani!”+ 48 Daudzi sāka Bartimeju apsaukt, lai tas klusē, bet tas kliedza vēl stiprāk: ”Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” 49 Jēzus apstājās un teica: ”Pasauciet viņu!” Ļaudis pasauca aklo vīru, sacīdami: ”Nebaidies! Celies augšā, viņš tevi sauc.” 50 Nometis virsdrēbes, tas pielēca kājās un steidzās pie Jēzus. 51 Jēzus jautāja: ”Ko tu vēlies, lai es izdaru tavā labā?” ”Rabuni*, kaut es varētu redzēt!” atbildēja aklais vīrs. 52 Jēzus tam sacīja: ”Ej, tava ticība tevi ir izdziedinājusi.”+ Tūlīt pat tas kļuva redzīgs+ un devās pa ceļu viņam līdzi.

11 Kad viņi tuvojās Jeruzālemei un bija netālu no Betfagas un Betānijas,+ kas ir Olīvkalnā*, Jēzus sūtīja divus savus mācekļus+ 2 un tiem teica: ”Aizejiet uz ciemu, ko redzat priekšā, un, tiklīdz jūs tur ieiesiet, jūs atradīsiet piesietu jaunu ēzeli, uz kura vēl neviens nav jājis. Atsieniet to un atvediet šurp. 3 Un, ja kāds jums prasīs: ”Kāpēc jūs tā darāt?”, atbildiet: ”To vajag Kungam. Pavisam drīz viņš to atsūtīs atpakaļ.”” 4 Mācekļi aizgāja un atrada sānielā ēzeli, piesietu pie durvīm, un viņi to atraisīja.+ 5 Bet daži no tiem, kas tur stāvēja, jautāja: ”Ko jūs darāt? Kāpēc jūs sienat vaļā ēzeli?” 6 Mācekļi atbildēja tieši tā, kā Jēzus bija licis, un tad viņiem atļāva iet.

7 Viņi atveda ēzeli+ pie Jēzus, uzklāja tam savas drēbes, un viņš uzsēdās tam mugurā.+ 8 Daudzi izklāja uz ceļa savas drēbes, bet citi — zaļus zarus, ko bija sagriezuši laukos.+ 9 Tie, kas gāja viņam pa priekšu un aiz muguras, nemitīgi sauca: ”Glāb jel!*+ Svētīts ir tas, kas nāk Jehovas* vārdā!+ 10 Svētīta ir mūsu tēva Dāvida valstība,+ kas tuvojas! Glāb jel, tu, kas esi debesu augstumos!” 11 Tā Jēzus ieradās Jeruzālemē un iegāja templī.+ Visu apskatījis, viņš kopā ar tiem divpadsmit devās uz Betāniju, jo bija jau vēls.

12 Nākamajā dienā, kad viņi bija izgājuši no Betānijas, Jēzus sajuta izsalkumu.+ 13 Pa gabalu ieraudzījis salapojušu vīģes koku, viņš piegāja apskatīties, vai tajā nevar atrast augļus. Bet pienācis viņš neko citu neatrada kā vienīgi lapas, jo vēl nebija vīģu laiks. 14 Tāpēc viņš kokam teica: ”Lai neviens no tevis nemūžam vairs neēd augļus!”+ Viņa mācekļi to dzirdēja.

15 Tad viņi nonāca Jeruzālemē. Iegājis templī, Jēzus sāka dzīt ārā tos, kas templī pārdeva un pirka. Viņš apgāza naudas mainītāju galdus un baložu pārdevēju solus,+ 16 kā arī neļāva nevienam neko nest cauri templim. 17 Viņš mācīja: ”Vai nav rakstīts: ”Mans nams būs lūgšanu nams visām tautām”?+ Bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.”+ 18 To dzirdēja virspriesteri un rakstu mācītāji un sāka prātot, kā Jēzu nonāvēt.+ Tie no viņa baidījās, tāpēc ka visi ļaudis apbrīnoja to, kā viņš mācīja.+

19 Vakarā viņi devās prom no pilsētas. 20 Bet nākamajā rītā, iedami garām vīģes kokam, viņi ieraudzīja, ka tas ir nokaltis līdz pat saknēm.+ 21 Atcerējies Jēzus vārdus, Pēteris viņam teica: ”Rabi, skaties! Vīģes koks, ko tu nolādēji, ir nokaltis.”+ 22 Jēzus mācekļiem sacīja: ”Ticiet Dievam! 23 Patiesi, es jums saku: ja kāds šim kalnam teiks: ”Celies un meties jūrā,” un savā sirdī nešaubīsies, bet ticēs, ka notiks tā, kā viņš saka, tad tā arī notiks.+ 24 Tāpēc es jums saku: lai ko jūs Dievam lūgtu, ticiet, ka jūs to saņemsiet,* un jums tas būs.+ 25 Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, piedodiet, ja jums kaut kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, piedotu jūsu pārkāpumus.”+ 26 ——*

27 Viņi atkal ieradās Jeruzālemē. Kad Jēzus staigāja pa templi, pie viņa pienāca virspriesteri, rakstu mācītāji un vecākie 28 un prasīja: ”Ar kādām tiesībām tu to visu dari? Kas tev ir devis varu to darīt?”+ 29 Jēzus tiem teica: ”Es jums kaut ko pajautāšu. Atbildiet man, un tad arī es jums pateikšu, ar kādām tiesībām es to daru. 30 Vai Jānis tiesības kristīt+ bija saņēmis no debesīm vai no cilvēkiem? Atbildiet man!”+ 31 Tie sāka savā starpā spriest: ”Ja teiksim, ka no debesīm, viņš prasīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? 32 Bet ja nu mēs teiktu: no cilvēkiem?” Taču viņi baidījās no ļaudīm, jo visi uzskatīja, ka Jānis patiešām bija pravietis.+ 33 Tāpēc tie Jēzum atbildēja: ”Mēs nezinām.” Jēzus tiem sacīja: ”Tad arī es jums neteikšu, ar kādām tiesībām es to daru.”

12 Jēzus ar tiem sāka runāt līdzībās: ”Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu,+ iežogoja to, ierīkoja vīna spiedi, uzcēla torni+ un iznomāja dārzu vīnkopjiem, bet pats aizceļoja uz citu zemi.+ 2 Kad pienāca laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem kalpu, lai saņemtu no tiem daļu vīna dārza ražas. 3 Bet tie sagrāba kalpu, piekāva un aizsūtīja prom tukšām rokām. 4 Tad viņš sūtīja pie tiem citu kalpu, bet tam vīnkopji iesita pa galvu un to pazemoja.+ 5 Viņš sūtīja vēl vienu, bet to tie nogalināja. Un viņš sūtīja vēl daudzus citus — dažus tie piekāva, citus nogalināja. 6 Šim cilvēkam bija arī dēls,+ ko viņš mīlēja. To viņš sūtīja beidzamo, domādams: ”Manu dēlu viņi taču cienīs!” 7 Bet vīnkopji cits citam teica: ”Tas ir mantinieks.+ Nāciet, nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu!” 8 Viņi to sagrāba, nonāvēja un izsvieda no vīna dārza.+ 9 Ko darīs vīna dārza īpašnieks? Viņš atnāks, nogalinās vīnkopjus un iznomās dārzu citiem.+ 10 Vai jūs Rakstos nekad neesat lasījuši: ”Akmens, ko cēlēji ir atmetuši, ir kļuvis par galveno stūrakmeni*.+ 11 Tas ir no Jehovas*, un mūsu acīs tas ir kaut kas brīnumains”?”+

12 Tad tie sāka prātot, kā viņu saņemt ciet, jo saprata, ka Jēzus šo līdzību bija stāstījis par viņiem. Taču tie baidījās no ļaudīm, tāpēc atstāja viņu un aizgāja.+

13 Pēc tam tie sūtīja pie Jēzus dažus no farizejiem un Hēroda piekritējiem, lai pieķertu viņu sakām kaut ko tādu, par ko viņu varētu apsūdzēt.+ 14 Atnākuši tie viņam teica: ”Skolotāj, mēs zinām, ka tu vienmēr runā taisnību, tu necenties nevienam izdabāt un neskaties, kas kurš ir, bet māci Dieva ceļu saskaņā ar patiesību. Vai ir pareizi* maksāt ķeizaram* nodokli vai ne? 15 Vai mums maksāt vai nemaksāt?” Pamanījis viņu liekulību, Jēzus sacīja: ”Kāpēc jūs mani pārbaudāt? Atnesiet un parādiet man denāriju*!” 16 Kad denārijs bija atnests, viņš jautāja: ”Kā attēls un uzraksts tas ir?” Tie atbildēja: ”Ķeizara.” 17 Tad Jēzus sacīja: ”Dodiet ķeizaram to, kas pienākas* ķeizaram,+ bet Dievam to, kas pienākas Dievam.”+ Un tie brīnījās par viņa vārdiem.

18 Tad pie viņa pienāca saduceji, kas apgalvo, ka neesot augšāmcelšanas,+ un vaicāja:+ 19 ”Skolotāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kāds nomirst, atstādams sievu, bet neatstādams bērnus, tad lai viņa brālis apprec viņa atraitni un rada savam brālim pēcnācējus.+ 20 Bija septiņi brāļi. Pirmais apņēma sievu, bet, neatstājis pēcnācējus, nomira. 21 Tad to apprecēja otrais, bet arī tas nomira, neatstājis pēcnācējus, un trešais tāpat. 22 Tā neviens no septiņiem brāļiem neatstāja pēcnācējus. Visbeidzot nomira arī sieva. 23 Kuram no tiem viņa būs sieva pēc augšāmcelšanas? Visi septiņi taču bija precējušies ar viņu.” 24 Jēzus viņiem atbildēja: ”Vai ne tāpēc jūs maldāties, ka neizprotat ne Rakstus, ne Dieva spēku?+ 25 Kad cilvēki celsies augšā no mirušajiem, tie nedz ņems sievas, nedz izies pie vīra, bet visi būs kā eņģeļi debesīs.+ 26 Bet, runājot par mirušo augšāmcelšanu, vai neesat lasījuši Mozus grāmatā, stāstā par ērkšķu krūmu, ka Dievs Mozum teica: ”Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs”?+ 27 Viņš ir nevis mirušo, bet dzīvo Dievs. Jūs dziļi maldāties.”+

28 Tad viens no rakstu mācītājiem, kas bija pienācis un dzirdējis viņu sarunu, redzēdams, ka Jēzus tiem bija labi atbildējis, jautāja: ”Kurš bauslis ir vissvarīgākais?”+ 29 Jēzus atbildēja: ”Svarīgākais ir šāds: ”Klausies, Izraēl! Jehova — mūsu Dievs Jehova — ir viens vienīgs. 30 Mīli Jehovu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli*, ar visu savu prātu un ar visu savu spēku.”+ 31 Otrais ir šāds: ”Mīli tuvāko kā sevi pašu.”+ Neviens cits bauslis nav svarīgāks par šiem.” 32 Rakstu mācītājs viņam sacīja: ”Labi teikts, skolotāj! Tev ir taisnība — ”Dievs ir viens, un nav cita tāda kā viņš”.+ 33 Mīlēt viņu ar visu savu sirdi, ar visu savu sapratni un ar visu savu spēku un mīlēt tuvāko kā sevi pašu — tas ir daudz svarīgāk par visiem dedzināmajiem un kaujamajiem upuriem.”+ 34 Jēzus, redzēdams, ka tas ir atbildējis ar izpratni, teica: ”Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neiedrošinājās viņu iztaujāt.+

35 Joprojām mācīdams templī, Jēzus uzdeva jautājumu: ”Kāpēc rakstu mācītāji apgalvo, ka Kristus ir Dāvida dēls?+ 36 Dāvids pats svētā gara spēkā+ ir sacījis: ”Jehova teica manam Kungam: ”Sēdi pie manas labās rokas, kamēr es nolikšu tavus ienaidniekus tev zem kājām.””+ 37 Dāvids pats viņu sauc par Kungu — kā tad viņš var būt Dāvida dēls?”+

Liels pulks ļaužu viņā labprāt klausījās, 38 un Jēzus turpināja tos mācīt: ”Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk staigāt apkārt garos tērpos, saņemt sveicienus tirgus laukumos+ 39 un sēdēt sinagogās priekšējās* vietās un goda vietās mielastos.+ 40 Viņi atņem atraitnēm mantu* un izrādās ar garām lūgšanām. Viņi dabūs bargāku sodu.”

41 Tad, apsēdies iepretim ziedojumu traukiem,+ Jēzus sāka vērot, kā ļaudis tajos met naudu. Daudz bagātu cilvēku meta daudz naudas.+ 42 Atnāca arī kāda nabadzīga atraitne un iemeta divas sīkas monētas, kurām bija pavisam niecīga vērtība*.+ 43 Tad viņš pieaicināja pie sevis mācekļus un teica: ”Patiesi, es jums saku, ka šī nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi citi, kas ir metuši naudu ziedojumu traukos,+ 44 jo tie visi ir devuši no savas pārpilnības*, bet viņa, būdama trūkumā, ir iemetusi visu, kas viņai bija, visus savus līdzekļus.”+

13 Jēzum izejot no tempļa, viens no mācekļiem viņam teica: ”Skolotāj, skaties! Kādi akmeņi un kādas ēkas!”+ 2 Taču Jēzus viņam atbildēja: ”Vai redzi šīs varenās ēkas? Pat akmens uz akmens te nepaliks, viss tiks sagrauts.”+

3 Kad viņš sēdēja Olīvkalnā, no kura ir redzams templis, Pēteris, Jēkabs, Jānis un Andrejs, citiem klāt neesot, viņam jautāja: 4 ”Saki mums: kad tas notiks, un kāda zīme liecinās, ka tas viss tuvojas nobeigumam?”+ 5 Tad Jēzus tiem sāka stāstīt: ”Uzmanieties, lai neviens jūs nemaldina,+ 6 jo daudzi nāks, izmantodami manu vārdu, un sacīs: ”Es tas esmu,” — un viņi daudzus maldinās. 7 Un, kad jūs dzirdēsiet karu troksni un vēstis par kariem, neizbīstieties! Tam visam jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.+

8 Tauta uzbruks tautai, un valsts — valstij,+ vietu vietām būs zemestrīces, un būs arī bads.+ Tas būs moku* sākums.+

9 Bet jūs uzmanieties! Manis dēļ jūs nodos tiesās,+ sitīs sinagogās+ un liks jums stāties pārvaldnieku un ķēniņu priekšā, lai jūs viņiem liecinātu par mani.+ 10 Un labajai vēstij vispirms jātiek sludinātai visām tautām.+ 11 Bet, kad tie jūs vedīs nodot varas pārstāvjiem, iepriekš neraizējieties, ko jūs teiksiet. Sakiet to, kas jums tajā brīdī tiks dots, jo runāsiet nevis jūs, bet svētais gars.+ 12 Brālis nodos nāvē brāli, un tēvs bērnu, bērni nostāsies pret vecākiem un kļūs vainīgi to nāvē,+ 13 un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ.+ Bet tas, kas izturēs līdz galam,+ tiks izglābts.+

14 Kad jūs ieraudzīsiet riebeklību, kas nes iznīcību,+ stāvam, kur tai nenāktos būt (lai lasītājs* liek lietā spriestspēju!), tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos.+ 15 Lai tas, kas ir uz mājas jumta, nekāpj lejā un neiet mājā kaut ko paņemt, 16 un tas, kas ir tīrumā, lai negriežas atpakaļ pēc savām drēbēm. 17 Cik grūti tajā laikā būs grūtniecēm un mātēm ar zīdaiņiem!+ 18 Lūdziet, lai tas nenotiek ziemā, 19 jo tad būs tāds posts,+ kāda nav bijis no Dieva radītās pasaules sākuma līdz šim laikam un arī vairs nebūs.+ 20 Ja Jehova* to laiku nesaīsinātu, tad neviens cilvēks neizglābtos. Bet savu izredzēto dēļ viņš to saīsinās.+

21 Ja kāds jums tad sacīs: ”Lūk, te ir Kristus!” vai: ”Lūk, tur viņš ir!”, tad neticiet.+ 22 Jo parādīsies viltus kristi un viltus pravieši+ un rādīs zīmes un brīnumus, lai, ja iespējams, maldinātu izredzētos. 23 Tāpēc uzmanieties!+ Es jūs par to visu esmu laicīgi brīdinājis.

24 Bet tajā laikā, pēc tā posta, saule aptumsīs, mēness pārstās spīdēt,+ 25 zvaigznes kritīs no debesīm un debesu spēki tiks satricināti. 26 Un tad varēs redzēt Cilvēka dēlu+ nākam mākoņos ar lielu spēku un godu.+ 27 Tad viņš izsūtīs eņģeļus un sapulcēs savus izredzētos no visām četrām debespusēm* — no zemes malas līdz debesu malai.+

28 Mācieties, piemēram, no vīģes koka: tiklīdz tā zari pildās sulām un salapo, jūs zināt, ka vasara ir tuvu.+ 29 Tāpat, kad jūs redzat to visu notiekam, ziniet, ka viņš ir tuvu, pie durvīm.+ 30 Patiesi, es jums saku: šī paaudze nezudīs, līdz tas viss būs noticis.+ 31 Debesis un zeme zudīs,+ bet mani vārdi nekad nezudīs.+

32 To dienu vai stundu nezina neviens, ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, bet tikai Tēvs.+ 33 Esiet vērīgi, esiet nomodā,+ jo jūs nezināt, kad tas laiks pienāks!+ 34 Tas ir tāpat kā ar cilvēku, kas devās ceļā uz citu zemi un atstāja savu namu kalpu pārziņā,+ piešķirdams ikvienam savu uzdevumu, un pavēlēja durvju sargam būt modram.+ 35 Tad nu esiet modri, jo jūs nezināt, kad nama saimnieks nāks+ — vakarā, pusnaktī, gaiļos vai agri no rīta* —,+ 36 lai, pēkšņi ierazdamies, viņš jūs neatrastu guļam.+ 37 Bet to, ko es saku jums, es saku visiem: esiet modri!”+

14 Bija atlikušas divas dienas+ līdz Pashai+ un Neraudzētās maizes svētkiem.+ Virspriesteri un rakstu mācītāji meklēja iespēju ar viltu sagrābt Jēzu un nogalināt,+ 2 taču viņi teica: ”Tikai ne svētkos, lai tautā neizceltos nemiers.”

3 Kad Jēzus bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa* namā, un sēdēja pie galda, pienāca kāda sieviete ar alabastra trauciņu, kurā bija smaržīga eļļa — īsta nardu eļļa, ļoti dārga. Atlauzusi trauciņu vaļā, tā izlēja eļļu viņam uz galvas.+ 4 Tad daži sašutumā teica cits citam: ”Kādēļ šī smaržīgā eļļa tiek izšķērdēta? 5 To taču varēja pārdot vairāk nekā par trīssimt denārijiem* un naudu izdalīt nabagiem!” Un tie viņai izteica asus pārmetumus. 6 Bet Jēzus teica: ”Lieciet viņu mierā! Kāpēc jūs viņai uzbrūkat? Viņa man ir izdarījusi labu darbu.+ 7 Nabagi ir pie jums vienmēr,+ un jūs varat darīt tiem labu, kad vien vēlaties, bet es gan nebūšu pie jums vienmēr.+ 8 Viņa ir izdarījusi visu, ko varējusi: viņa ir izlējusi uz manis smaržīgu eļļu, jau iepriekš sagatavojot mani apbedīšanai.+ 9 Patiesi, es jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās labo vēsti,+ tur viņas piemiņai stāstīs arī par to, ko viņa ir darījusi.”+

10 Tad Jūda Iskariots, viens no divpadsmit, aizgāja pie virspriesteriem, lai nodotu tiem Jēzu.+ 11 Uzklausījuši Jūdu, virspriesteri nopriecājās un piesolīja viņam sudraba naudu,+ un viņš sāka meklēt izdevīgu brīdi, kad Jēzu nodot.

12 Pirmajā Neraudzētās maizes svētku+ dienā,* kad bija pieņemts kaut Pashas upuri,+ mācekļi jautāja Jēzum: ”Kur tu vēlies, lai mēs tev sagatavojam Pashas mielastu?”+ 13 Tad viņš sūtīja divus mācekļus, tiem teikdams: ”Ejiet uz pilsētu, un jūs sastapsiet cilvēku, kas nesīs māla krūku ar ūdeni. Sekojiet viņam+ 14 un, kur viņš ieies, tur sakiet nama saimniekam: ”Skolotājs vaicā: ”Kur ir tā viesistaba, kur es ar saviem mācekļiem varu baudīt Pashas mielastu?”” 15 Saimnieks jums parādīs lielu augšistabu, kurā būs viss nepieciešamais. Tur tad arī sagatavojiet mums mielastu.” 16 Mācekļi aizgāja uz pilsētu, un viss notika tieši tā, kā Jēzus bija teicis. Tad viņi sagatavoja visu Pashai.

17 Vakarā viņš tur ieradās ar tiem divpadsmit.+ 18 Kad viņi sēdēja pie galda un ēda, Jēzus teica: ”Patiesi, es jums saku: viens no jums, kas kopā ar mani ēd, mani nodos.”+ 19 Tie noskuma un cits pēc cita sāka jautāt: ”Tas taču nebūšu es?” 20 Viņš tiem atbildēja: ”Tas ir viens no divpadsmit, kas līdz ar mani mērc bļodā maizes gabalu.+ 21 Cilvēka dēls gan aiziet, kā par viņu ir rakstīts, bet bēdas tam, kurš Cilvēka dēlu nodod!+ Tam būtu bijis labāk, ja tas vispār nebūtu dzimis.”+

22 Kamēr viņi ēda, Jēzus paņēma maizi. Pateicis lūgšanu, viņš pārlauza maizi, deva to mācekļiem un teica: ”Ņemiet to, tā ir* mana miesa.”+ 23 Pēc tam, paņēmis kausu, viņš pateicās Dievam un padeva to mācekļiem, un tie visi dzēra no tā.+ 24 Viņš tiem sacīja: ”Tās ir manas asinis,+ kas apstiprina līgumu+ un kas tiks izlietas par daudziem.+ 25 Patiesi, es jums saku: es vairs nedzeršu no vīnogulāju ražas līdz tai dienai, kad dzeršu jaunu vīnu Dieva valstībā.” 26 Pēc tam, nodziedājuši slavas dziesmas*, viņi devās uz Olīvkalnu.+

27 Tad Jēzus viņiem teica: ”Jūs visi no manis novērsīsieties, jo ir rakstīts: ”Es cirtīšu ganam,+ un avis izklīdīs.”+ 28 Bet, kad es būšu celts augšā, es aiziešu uz Galileju un gaidīšu jūs tur.”+ 29 Pēteris sacīja: ”Pat ja visi pārējie tevi pamestu, es gan ne!”+ 30 Taču Jēzus viņam atteica: ”Patiesi, es tev saku: jau šodien, šonakt pat, pirms divreiz dziedās gailis, tu no manis trīs reizes atteiksies.”+ 31 Bet Pēteris ar lielu pārliecību apgalvoja: ”Pat ja man būs jāmirst līdz ar tevi, es no tevis neparko neatteikšos.” To pašu teica arī visi pārējie mācekļi.+

32 Tad viņi aizgāja uz vietu, ko sauc par Ģetzemani, un Jēzus teica mācekļiem: ”Pasēdiet tepat, kamēr es lūgšu Dievu.”+ 33 Viņš paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni,+ un viņu sagrāba stiprs uztraukums un nemiers. 34 Jēzus tiem sacīja: ”Es esmu noskumis līdz nāvei.+ Palieciet šeit un esiet nomodā.”+ 35 Un, pagājis nedaudz tālāk, viņš nokrita ceļos, noliecās pie zemes un lūdza Dievu, lai smagā stunda, ja iespējams, paietu viņam garām. 36 Pēc tam viņš sacīja: ”Aba*, Tēvs,+ tev viss ir iespējams. Paņem šo kausu prom no manis! Tomēr lai notiek, nevis kā es gribu, bet kā tu gribi.”+ 37 Atgriezies pie mācekļiem, Jēzus atrada tos guļam un teica Pēterim: ”Sīmani, vai tu guli? Vai tu nespēj pat vienu stundu palikt nomodā?+ 38 Esiet modri un pastāvīgi lūdziet Dievu, lai nepadotos kārdinājumam!+ Gars gan ir apņēmīgs, bet miesa ir vāja.”+ 39 Viņš atkal aizgāja un lūdza Dievu, sacīdams tos pašus vārdus.+ 40 No jauna atgriezies, viņš atrada tos guļam, jo tiem ļoti nāca miegs, un tie nezināja, ko viņam atbildēt. 41 Tad viņš atnāca trešo reizi un teica: ”Kā jūs tādā brīdī varat gulēt un atpūsties! Pietiek! Tā stunda ir pienākusi.+ Cilvēka dēls tiek nodots grēcinieku rokās. 42 Celieties, iesim! Mans nodevējs jau ir klāt.”+

43 Tūlīt pat, kamēr viņš vēl runāja, ieradās Jūda, viens no divpadsmit, un kopā ar viņu virspriesteru, rakstu mācītāju un vecāko sūtīti ļaudis ar zobeniem un rungām.+ 44 Nodevējs ar tiem bija vienojies par zīmi, sacīdams: ”Kuru es noskūpstīšu, tas ir viņš. Ņemiet viņu ciet un sargu uzraudzībā vediet prom!” 45 Jūda uzreiz piegāja pie Jēzus un, pateicis: ”Rabi!”, to noskūpstīja. 46 Tad Jēzu satvēra un apcietināja. 47 Bet kāds no tiem, kas stāvēja blakus, izvilka zobenu un cirta augstā priestera kalpam, nocirzdams tam ausi.+ 48 Jēzus uzrunāja ļaudis: ”Vai tad es esmu laupītājs, ka jūs ar zobeniem un rungām esat atnākuši mani gūstīt?+ 49 Dienu no dienas es esmu bijis ar jums templī un mācījis,+ bet jūs mani neesat apcietinājuši. Taču tas notiek, lai piepildītos Raksti.”+

50 Tad visi mācekļi viņu pameta un aizbēga.+ 51 Bet kāds jauneklis, kam mugurā bija tikai linu apģērbs, viņam sekoja. Jaunekli centās saņemt ciet, 52 taču viņš, pametis linu apģērbu, aizbēga kails*.

53 Jēzu aizveda pie augstā priestera,+ kur bija sapulcējušies visi virspriesteri, vecākie un rakstu mācītāji.+ 54 Bet Pēteris pa gabalu viņam sekoja līdz pat augstā priestera pagalmam, kur viņš apsēdās kopā ar kalpotājiem un sildījās pie ugunskura.+ 55 Tikmēr virspriesteri un viss sinedrijs centās atrast cilvēkus, kas dotu liecību pret Jēzu, lai varētu viņu notiesāt uz nāvi, bet tiem nekas neizdevās.+ 56 Daudzi nepatiesi liecināja pret Jēzu,+ bet viņu liecības nesakrita. 57 Nāca arī citi, kas, nepatiesi liecinādami pret viņu, teica: 58 ”Mēs esam dzirdējuši viņu sakām: ”Es nojaukšu šo rokām celto templi un trijās dienās uzcelšu citu, pie kura cilvēku rokas nebūs strādājušas.””+ 59 Bet arī šajā ziņā viņu liecības nesakrita.

60 Visbeidzot piecēlās augstais priesteris un prasīja Jēzum: ”Vai tu neko neatbildēsi? Vai tu nedzirdi, ko viņi liecina pret tevi?”+ 61 Bet viņš klusēja un neko neatbildēja.+ Augstais priesteris no jauna vērsās pie viņa un jautāja: ”Vai tu esi Kristus, Augsti cildinātā Dēls?” 62 Jēzus teica: ”Jā, esmu, un jūs redzēsiet Cilvēka dēlu+ sēžam pie Varenā* labās rokas+ un nākam ar debesu mākoņiem.”+ 63 Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un izsaucās: ”Kamdēļ mums vēl vajadzīgi liecinieki?+ 64 Jūs esat dzirdējuši viņa zaimus. Kāds ir jūsu lēmums?” Tie visi nosprieda, ka viņš ir pelnījis nāvi.+ 65 Daži sāka spļaut uz viņu,+ aizsedza viņam seju un sita viņu ar dūrēm, saukdami: ”Pravieto nu!” Tiesas kalpotāji viņu pļaukāja un pēc tam aizveda.+

66 Kamēr Pēteris bija lejā pagalmā, atnāca viena no augstā priestera kalponēm.+ 67 Ieraudzījusi Pēteri sildāmies, tā vērīgi paskatījās uz viņu un iesaucās: ”Arī tu biji kopā ar šo nācarieti Jēzu!” 68 Bet viņš to noliedza: ”Es viņu nepazīstu un nesaprotu, par ko tu runā!” un izgāja priekštelpā. 69 Tur kalpone, viņu redzēdama, atkal teica tiem, kas stāvēja tuvumā: ”Tas ir viens no viņiem.” 70 Viņš vēlreiz to noliedza. Vēl pēc brīža tie, kas stāvēja līdzās, atkal sacīja Pēterim: ”Tu noteikti esi viens no viņiem, jo tu taču esi galilejietis.” 71 Bet viņš sāka zvērēt, piesaukdams sev lāstus: ”Es nepazīstu to cilvēku, par ko jūs runājat!” 72 Tūlīt pat otru reizi dziedāja gailis,+ un Pēteris atcerējās Jēzus vārdus: ”Pirms divreiz dziedās gailis, tu no manis trīs reizes atteiksies.”+ Tad Pēteris satriekts ļāva vaļu asarām.

15 Pašā rīta agrumā virspriesteri ar vecākajiem un rakstu mācītājiem — viss sinedrijs — apspriedās un lika Jēzu sasiet, aizvest un nodot Pilātam.+ 2 Pilāts viņam jautāja: ”Vai tu esi jūdu ķēniņš?”+ Jēzus atbildēja: ”Tu pats to saki.”+ 3 Bet virspriesteri viņu visādi apsūdzēja. 4 Pilāts turpināja viņu izvaicāt: ”Vai tev nav, ko teikt?+ Redzi, cik daudz ir apsūdzību pret tevi!”+ 5 Taču, Pilātam par izbrīnu, Jēzus vairs neko neatbildēja.+

6 Pilāts mēdza svētkos atbrīvot vienu ieslodzīto — to, kuru ļaudis lūdza.+ 7 Tolaik apcietinājumā atradās kāds cilvēks, vārdā Baraba, kā arī citi dumpinieki, kas dumpja laikā bija izdarījuši slepkavību. 8 Sanāca pūlis un sāka prasīt, lai Pilāts darītu to pašu, ko parasti. 9 Pilāts jautāja: ”Vai jūs gribat, lai es jums atbrīvoju jūdu ķēniņu?”,+ 10 jo viņš zināja, ka virspriesteri Jēzu ir nodevuši viņam aiz skaudības.+ 11 Bet virspriesteri sakūdīja pūli, lai tas pieprasītu atlaist Barabu.+ 12 Pilāts jautāja: ”Bet ko lai es daru ar to, ko jūs saucat par jūdu ķēniņu?”+ 13 ”Pie staba viņu!” sauca ļaudis.+ 14 Pilāts teica: ”Ko gan sliktu viņš ir izdarījis?” Bet tie kliedza vēl skaļāk: ”Pie staba viņu!”+ 15 Tad Pilāts, gribēdams izpatikt pūlim, atbrīvoja Barabu, bet Jēzu viņš lika šaustīt ar pletnēm+ un pēc tam piesist pie staba.+

16 Kareivji ieveda Jēzu vietvalža pils pagalmā un sasauca visu karaspēka vienību,+ 17 ietērpa viņu purpurā un, nopinuši ērkšķu vainagu, uzlika to viņam galvā. 18 Tie sacīja: ”Esi sveicināts, jūdu ķēniņ!”+ 19 Kareivji arī sita ar niedres nūju viņam pa galvu, spļāva uz viņu un, mezdamies ceļos, klanījās viņa priekšā. 20 Kad tie bija beiguši par Jēzu ņirgāties, tie viņam novilka purpura apmetni un uzvilka atpakaļ viņa drēbes. Tad viņu izveda ārā, lai piesistu pie staba.+ 21 Kādam garāmgājējam, kas nāca no lauka, — Sīmanim no Kirēnes, Aleksandra un Rūfa tēvam — tie lika nest* viņa moku stabu.+

22 Jēzu aizveda uz vietu, ko sauc par Golgātu, kas tulkojumā nozīmē ”galvaskauss”.+ 23 Tur viņam piedāvāja vīnu, kas sajaukts ar reibinošām mirrēm,+ bet viņš to nepieņēma. 24 Kareivji viņu piesita pie staba un sadalīja viņa drēbes, metot par tām lozes, lai izlemtu, kas kuram tiks.+ 25 Bija trešā stunda*, kad viņu piesita pie staba, 26 un augšā pielika uzrakstu ar viņam izvirzīto apsūdzību: ”Jūdu ķēniņš.”+ 27 Kopā ar Jēzu pie stabiem piekāra arī divus laupītājus, vienu pa labi, bet otru pa kreisi no viņa.+ 28 ——* 29 Garāmgājēji viņu nievāja, kratīdami galvu+ un sacīdami: ”Ei, tu, kas taisījies nojaukt templi un trijās dienās to uzcelt,+ 30 glāb nu sevi un kāp lejā no moku staba!” 31 Tāpat arī virspriesteri ar rakstu mācītājiem viņu izsmēja un teica: ”Citus viņš ir glābis, bet pats sevi nevar izglābt!+ 32 Lai Kristus, Izraēla ķēniņš, nokāpj lejā no moku staba — kad mēs to redzēsim, tad mēs viņam ticēsim!”+ Jēzu zākāja pat tie, kas bija pie stabiem viņam blakus.+

33 Kad pienāca sestā stunda*, visa zeme ietinās tumsā, un tumšs bija līdz pat devītajai stundai*.+ 34 Devītajā stundā Jēzus skaļā balsī iesaucās: ”Ēlī, Ēlī, lamā sabahtānī?”, kas tulkojumā nozīmē: ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis?”+ 35 To dzirdēdami, daži tuvumā stāvošie runāja: ”Re, viņš sauc Eliju!” 36 Tad kāds aizskrēja, piesūcināja sūkli ar skābu vīnu, uzsprauda to uz niedres nūjas un deva viņam dzert,+ teikdams: ”Pagaidiet! Paskatīsimies, vai Elija nāks viņu noņemt.” 37 Bet Jēzus skaļi iekliedzās un nomira.+ 38 Tad svētnīcas priekškars+ pārplīsa uz pusēm, no augšas līdz apakšai.+ 39 Kad virsnieks*, kas stāvēja netālu no Jēzus, redzēja, kas, viņam mirstot, bija noticis, tas teica: ”Šis cilvēks tiešām bija Dieva Dēls.”+

40 To visu pa gabalu vēroja arī sievietes, starp kurām bija Marija Magdalēna, kā arī Marija, Jēkaba jaunākā* un Jāzepa māte, un Salome.+ 41 Tās bija sekojušas Jēzum un par viņu rūpējušās,+ kad viņš bija Galilejā. Tur bija arī daudzas citas sievietes, kas kopā ar Jēzu bija ieradušās Jeruzālemē.

42 Bija jau pievakare. Tā kā bija sagatavošanās diena*, tas ir, diena pirms sabata, 43 atnāca Jāzeps no Arimatijas, cienījams padomes* loceklis, kas arī pats gaidīja Dieva valstību, un, saņēmis drosmi, devās pie Pilāta un lūdza atļauju apglabāt Jēzu.+ 44 Pilāts izbrīnījās, ka Jēzus jau ir miris, un, pasaucis virsnieku, vaicāja viņam, vai tā ir taisnība. 45 Kad virsnieks to apstiprināja, Pilāts atļāva Jāzepam paņemt mirušo. 46 Nopircis smalku linu audeklu, Jāzeps noņēma mirušo, ietina to audeklā un guldīja kapavietā,+ kas bija izcirsta klintī. Pēc tam viņš aizvēla kapa ieejai priekšā akmeni.+ 47 Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, nolūkojās uz vietu, kur viņš tika guldīts.+

16 Kad sabats+ bija pagājis, Marija Magdalēna, Marija,+ Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržvielas, lai ieziestu ar tām mirušo.+ 2 Nedēļas pirmajā dienā agri no rīta, saulei lecot, viņas tuvojās kapam+ 3 un savā starpā runāja: ”Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” 4 Bet atnākušas viņas pamanīja, ka akmens ir novelts, kaut arī tas bija ļoti liels.+ 5 Kad sievietes bija iegājušas kapavietā, viņas ieraudzīja labajā pusē sēžam kādu jaunekli garā, baltā tērpā un pārsteigumā sastinga. 6 Tas viņām sacīja: ”Nebrīnieties!+ Jūs meklējat nācarieti Jēzu, kas bija piesists pie staba, bet viņš ir cēlies augšā,+ viņa te nav. Lūk, vieta, kur viņš bija guldīts.+ 7 Ejiet un sakiet viņa mācekļiem un Pēterim: ”Viņš aizies uz Galileju, kur gaidīs jūs.+ Tur jūs viņu redzēsiet, kā jau viņš jums ir teicis.””+ 8 Tad sievietes izgāja ārā no kapavietas un skrēja prom, drebēdamas un dziļa satraukuma pārņemtas. Viņas nevienam neko nestāstīja, jo bija izbijušās.*+