PIRMĀ MOZUS GRĀMATA

1 Sākumā Dievs radīja debesis un zemi.+

2 Bet zeme bija tukša un kaila, un tumsa bija pār dzelmi,+ un Dieva gars+ lidinājās* pār ūdeņiem.+

3 Tad Dievs teica: ”Lai top gaisma!”, un gaisma tapa.+ 4 Dievs redzēja, ka gaisma ir laba, un Dievs šķīra gaismu no tumsas. 5 Dievs nosauca gaismu par dienu, bet tumsu par nakti.+ Un pienāca vakars un pienāca rīts — tā bija pirmā diena.

6 Tad Dievs teica: ”Lai top plašums*+ starp ūdeņiem, un tas lai nošķir ūdeņus no ūdeņiem.”+ 7 Un Dievs veidoja plašumu un šķīra ūdeņus zem plašuma no ūdeņiem virs plašuma.+ Un tā notika. 8 Dievs nosauca plašumu par debesīm. Un pienāca vakars un pienāca rīts — tā bija otrā diena.

9 Tad Dievs teica: ”Lai ūdeņi zem debesīm saplūst vienuviet, un lai parādās sauszeme.”+ Un tā notika. 10 Dievs nosauca sauszemi par zemi,+ bet saplūdušos ūdeņus par jūru.+ Un Dievs redzēja, ka tas ir labi.+ 11 Tad Dievs teica: ”Lai uz zemes sazeļ zāle, augi, kam ir sēklas, un augļu koki, kas nes augļus ar sēklām, katrs pēc sava veida.” Un tā notika. 12 No zemes izauga zāle, augi, kam ir sēklas,+ katrs pēc sava veida, un koki, kas nes augļus ar sēklām, katrs pēc sava veida. Un Dievs redzēja, ka tas ir labi. 13 Un pienāca vakars un pienāca rīts — tā bija trešā diena.

14 Tad Dievs teica: ”Lai debesu plašumā top spīdekļi,+ kas nošķirtu dienu no nakts+ un būtu par zīmēm, kas rādītu laikus, dienas un gadus.+ 15 Lai tie spīd debesu plašumā un apgaismo zemi.” Un tā notika. 16 Dievs izveidoja divus lielus spīdekļus — lielāko spīdekli, lai tas valdītu pār dienu,+ un mazāko spīdekli, lai tas valdītu pār nakti, — un arī zvaigznes.+ 17 Dievs lika tos debesu plašumā, lai tie apgaismotu zemi, 18 valdītu pār dienu un pār nakti un nošķirtu gaismu no tumsas.+ Un Dievs redzēja, ka tas ir labi. 19 Un pienāca vakars un pienāca rīts — tā bija ceturtā diena.

20 Tad Dievs teica: ”Lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvas būtnes*, un lai putni* lido pār zemi debesu plašumā.”+ 21 Un Dievs radīja lielos jūras dzīvniekus un visas dzīvās būtnes, kas kust un mudž ūdeņos, katru pēc sava veida, un visas spārnotās radības, katru pēc sava veida. Un Dievs redzēja, ka tas ir labi. 22 Tad Dievs tos svētīja un teica: ”Radiet pēcnācējus un vairojieties, un piepildiet jūras ūdeņus,+ un putni lai vairojas zemes virsū.” 23 Un pienāca vakars un pienāca rīts — tā bija piektā diena.

24 Tad Dievs teica: ”Lai uz zemes rodas dzīvas būtnes, katra pēc sava veida, lopi, rāpuļi* un zvēri, katrs pēc sava veida.”+ Un tā notika. 25 Dievs radīja zvērus, katru pēc sava veida, un lopus, katru pēc sava veida, un visus rāpuļus, katru pēc sava veida. Un Dievs redzēja, ka tas ir labi.

26 Tad Dievs teica: ”Veidosim+ cilvēku pēc mūsu tēla,+ pēc mūsu līdzības,+ un tas lai valda pār zivīm jūrā, pār putniem debesīs, pār lopiem un pār visu zemi, un visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemi.”+ 27 Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, viņš to radīja pēc Dieva tēla; viņš radīja vīrieti un sievieti.+ 28 Tad Dievs viņus svētīja un teica viņiem: ”Radiet pēcnācējus un vairojieties, piepildiet zemi+ un esiet noteicēji pār to,+ un valdiet+ pār zivīm jūrā un pār putniem debesīs, un pār visiem dzīvniekiem, kas kustas zemes virsū.”

29 Tad Dievs teica: ”Lūk, es jums esmu devis visus augus zemes virsū, kuriem ir sēklas, un visus kokus, kas nes augļus ar sēklām. Tie lai jums ir ēšanai.+ 30 Un visiem zvēriem uz zemes un putniem debesīs, visiem, kas kustas zemes virsū un kam ir dzīvība, es esmu devis par barību visus zaļos augus.”+ Un tā notika.

31 Un Dievs aplūkoja visu, ko bija radījis, un redzēja, ka tas ir ļoti labs.+ Un pienāca vakars un pienāca rīts — tā bija sestā diena.

2 Tā tika pabeigtas debesis un zeme un viss, kas tās pilda*.+ 2 Līdz septītajai dienai Dievs bija pabeidzis darbu, ko bija darījis, un septītajā dienā viņš atpūtās* no visa sava darba, ko viņš bija darījis.+ 3 Un Dievs svētīja septīto dienu un pasludināja to par svētu, jo tajā Dievs atpūtās no visa darba, ko viņš radīdams bija darījis.

4 Šis ir stāsts par debesu un zemes izcelšanos laikā, kad tās tika radītas, dienā, kad Dievs Jehova* veidoja zemi un debesis.+

5 Uz zemes vēl nebija neviena krūma un arī nekādi citi augi vēl nezaļoja, jo Dievs Jehova nebija licis lietum līt pār zemi un nebija cilvēka, kas zemi koptu, 6 bet no zemes cēlās migla un veldzēja visu zemes virsu.

7 Un Dievs Jehova izveidoja cilvēku no zemes putekļiem+ un iepūta viņa nāsīs dzīvības elpu,+ un cilvēks kļuva par dzīvu būtni*.+ 8 Dievs Jehova stādīja dārzu Ēdenē,+ austrumos, un ielika tur cilvēku, ko viņš bija izveidojis.+ 9 Un Dievs Jehova lika no zemes izaugt visādiem kokiem, uz kuriem bija patīkami skatīties un kuru augļi bija labi ēšanai, kā arī dzīvības kokam+ dārza vidū un laba un ļauna zināšanas kokam.+

10 No Ēdenes iztecēja upe, kas apūdeņoja dārzu, un tālāk tā sadalījās četrās upēs. 11 Pirmo sauc Pīšona; tā plūst apkārt visai Havīlas zemei, kur ir zelts. 12 Tās zemes zelts ir labs. Tur ir arī smaržīgi sveķi un onikss. 13 Otro upi sauc Gihona; tā plūst apkārt visai Kuša zemei. 14 Trešo upi sauc Hidekela*;+ tā tek uz austrumiem no Asīrijas.+ Un ceturtā upe ir Eifrata.+

15 Dievs Jehova ievietoja cilvēku Ēdenes dārzā, lai viņš to apstrādātu un koptu.+ 16 Un Dievs Jehova cilvēkam pavēlēja: ”No visiem kokiem dārzā ēd augļus, cik tīk,+ 17 bet no laba un ļauna zināšanas koka tu nedrīksti ēst, jo dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu neizbēgami mirsi.”+

18 Tad Dievs Jehova sacīja: ”Nav labi cilvēkam būt vienam. Izveidošu viņam palīgu, kas viņam atbilstu.”+ 19 Un Dievs Jehova veidoja no zemes visādus dzīvniekus un putnus un veda tos pie cilvēka, lai redzētu, kā viņš tos nosauks. Un, kā cilvēks nosauca katru dzīvo radību, tādā vārdā to turpmāk dēvēja.+ 20 Tā cilvēks deva vārdus visiem lopiem, putniem un zvēriem, bet viņš neatrada sev atbilstošu palīgu. 21 Tad Dievs Jehova cilvēkam lika iegrimt dziļā miegā un, kamēr cilvēks gulēja, izņēma vienu no viņa ribām un aizvēra tajā vietā miesu. 22 No ribas, ko viņš cilvēkam bija izņēmis, Dievs Jehova izveidoja sievieti un atveda to pie cilvēka.+

23 Tad cilvēks teica:

24 Tāpēc vīrietis atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un viņi kļūs par vienu miesu*.+ 25 Tie abi, cilvēks un viņa sieva, bija kaili,+ bet tie nekaunējās.

3 Čūska+ bija uzmanīgākā* no visiem dzīvniekiem, ko Dievs Jehova bija radījis. Tā sacīja sievietei: ”Vai Dievs tiešām jums nav atļāvis ēst augļus no visiem kokiem dārzā?”+ 2 Sieviete čūskai atbildēja: ”Mēs drīkstam ēst dārza koku augļus,+ 3 tikai par to koku, kurš ir dārza vidū,+ Dievs teica: ”Tā augļus jūs nedrīkstat ēst, nedz arī to aiztikt, citādi jūs mirsiet.”” 4 Bet čūska sievietei teica: ”Nē, jūs nemirsiet.+ 5 Bet Dievs zina, ka dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs — zināsiet, kas labs un kas ļauns.”+

6 Sieviete redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un izskatās patīkams un kārdinošs. Tāpēc viņa paņēma tā augli un ēda.+ Un viņa deva augli arī savam vīram, kad tas bija ar viņu, un tas arī ēda.+ 7 Tad viņiem abiem acis atvērās, un viņi saprata, ka ir kaili, tāpēc viņi no vīģes lapām uztaisīja sev gurnu apsējus.+

8 Vēlāk viņi izdzirdēja Dieva Jehovas balsi, kad viņš pievakarē* staigāja dārzā, un cilvēks un viņa sieva paslēpās no Dieva Jehovas starp dārza kokiem. 9 Dievs Jehova sauca cilvēku un vaicāja: ”Kur tu esi?” 10 Beidzot tas atbildēja: ”Es dzirdēju tavu balsi dārzā, bet es nobijos, jo es esmu kails, un tāpēc paslēpos.” 11 ”Kas tev teica, ka tu esi kails?”+ Dievs prasīja. ”Vai tu esi ēdis no koka, no kura es tev aizliedzu ēst?”+ 12 Cilvēks teica: ”Sieva, ko tu man devi, — viņa man deva augli no tā koka, un tāpēc es ēdu.” 13 Tad Dievs Jehova jautāja sievietei: ”Ko tu esi izdarījusi?” Viņa atbildēja: ”Čūska mani piekrāpa, un tāpēc es ēdu.”+

14 Tad Dievs Jehova teica čūskai:+ ”Tāpēc, ka tu to esi izdarījusi, tu esi nolādēta visu lopu un zvēru vidū. Visu mūžu tu līdīsi uz vēdera un ēdīsi putekļus. 15 Un es celšu naidu+ starp tevi+ un sievieti*,+ starp taviem pēcnācējiem+ un viņas pēcnācēju*.+ Viņš tev sadragās galvu,+ bet tu viņam iekodīsi papēdī.”+

16 Sievietei viņš teica: ”Es vairošu tavas sāpes, kad tu gaidīsi bērnus, un tu dzemdēsi sāpēs. Tu alksi pēc sava vīra, bet viņš valdīs pār tevi.”

17 Un Ādamam* viņš teica: ”Tāpēc, ka tu paklausīji savai sievai un ēdi no koka, no kura es tev biju aizliedzis ēst,+ lai zeme ir nolādēta tevis dēļ.+ Visu mūžu tu smagi nopūlēsies, lai izaudzētu sev pārtiku.+ 18 Ērkšķi un dadži tev izaugs no zemes, un tu pārtiksi no augiem. 19 Vaiga sviedros tu gādāsi sev maizi, līdz tu atgriezīsies zemē, jo no tās tu esi ņemts.+ Tu esi putekļi, un putekļos tu atgriezīsies.”+

20 Tad Ādams nosauca savu sievu par Ievu*, jo viņai bija jākļūst par māti visiem dzīvajiem.+ 21 Dievs Jehova darināja Ādamam un viņa sievai drānas* no ādām un tos apģērba.+ 22 Un Dievs Jehova teica: ”Lūk, cilvēks ir kļuvis kā viens no mums, zinādams, kas labs un kas ļauns.+ Bet tagad — lai viņš neizstiepj roku un neņem augli arī no dzīvības koka,+ neēd to un nedzīvo mūžīgi!” 23 Un Dievs Jehova izraidīja viņu no Ēdenes dārza,+ lai viņš apstrādātu zemi, no kuras bija ņemts.+ 24 Tā viņš izdzina cilvēku ārā un austrumos no Ēdenes dārza novietoja ķerubus*+ un ugunīgu zobenu, kas nemitīgi griezās, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku.

4 Ādamam bija tuvība ar savu sievu Ievu, un viņa ieņēma bērnu.+ Viņa dzemdēja Kainu+ un sacīja: ”Ar Jehovas palīdzību es esmu dzemdējusi* zēnu.” 2 Pēc tam viņa dzemdēja Ābelu,+ Kaina brāli.

Ābels kļuva par aitu ganu, bet Kains — par zemkopi. 3 Pēc kāda laika Kains no izaudzētās ražas nesa upuri Jehovam. 4 Bet Ābels upurēja pirmdzimtos jērus no sava ganāmpulka,+ kā arī to taukus. Uz Ābelu un viņa upuri Jehova raudzījās labvēlīgi,+ 5 turpretī uz Kainu un viņa upuri ne. Tad Kains iekaisa dusmās un sadrūma. 6 Jehova Kainam jautāja: ”Kāpēc tu esi tik dusmīgs un drūms? 7 Ja tu darīsi labu, vai nesaņemsi manu labvēlību? Bet, ja tu nedarīsi labu, tad zini — grēks uzglūn pie durvīm un tīko tevi sagrābt, bet tev ir jāgūst pār to virsroka.”

8 Pēc tam Kains aicināja savu brāli Ābelu: ”Ejam uz lauku!” Kad viņi bija uz lauka, Kains uzbruka Ābelam un viņu nosita.+ 9 Vēlāk Jehova jautāja Kainam: ”Kur ir Ābels, tavs brālis?”, bet tas atbildēja: ”Nezinu. Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” 10 Tad Dievs teica: ”Ko tu esi izdarījis? Klausies! Tava brāļa asinis kliedz uz mani no zemes.+ 11 Nu tu esi nolādēts: tu tiec izraidīts no zemes, kas atvēra muti un dzēra tava brāļa asinis, kuras tu izlēji pats savām rokām.+ 12 Kad tu apstrādāsi zemi, tā nedos tev ražu*. Tu kļūsi par klaidoni un bēgli uz zemes.” 13 Kains Jehovam sacīja: ”Sods par manu noziegumu ir pārāk smags, lai to varētu panest. 14 Šodien tu mani padzen no šīs zemes, un man būs jāslēpjas no tava skatiena. Es kļūšu par klaidoni un bēgli uz zemes, un, lai kurš mani sastaptu, viņš mani nonāvēs!” 15 Jehova viņam teica: ”Tā ne! Tam, kurš nonāvēs Kainu, tiks septiņkārt atriebts.”

Un Jehova iezīmēja* Kainu, lai neviens, kas viņu sastaptu, viņu nenogalinātu. 16 Pēc tam Kains aizgāja prom no Jehovas un apmetās Nodas* zemē uz austrumiem no Ēdenes.+

17 Kainam bija tuvība ar savu sievu,+ un viņa ieņēma bērnu un dzemdēja Hanohu. Tad Kains uzcēla pilsētu un nosauca to sava dēla vārdā par Hanohu. 18 Vēlāk Hanoham piedzima Īrāds, Īrādam piedzima Mehūjaēls, Mehūjaēlam piedzima Metušaēls, un Metušaēlam piedzima Lamehs.

19 Lamehs apņēma divas sievas. Pirmo sauca Ada, bet otru — Cilla. 20 Ada dzemdēja Jābālu. Viņš ir ciltstēvs tiem, kas mīt teltīs un audzē lopus. 21 Viņa brāli sauca Jūbals, un viņš ir ciltstēvs visiem, kas spēlē arfu un stabuli*. 22 Savukārt Cilla dzemdēja Tubal-Kainu, kas kala visādus vara un dzelzs rīkus. Tubal-Kaina māsa bija Naama. 23 Tad Lamehs teica savām sievām Adai un Cillai:

25 Un Ādamam atkal bija tuvība ar sievu, un viņa dzemdēja dēlu un nosauca to par Setu*,+ teikdama: ”Dievs man ir devis citu pēcnācēju Ābela vietā, jo Kains to nonāvēja.”+ 26 Arī Setam piedzima dēls, un viņš to nosauca par Enošu.+ Tajā laikā ļaudis sāka piesaukt Jehovas vārdu.

5 Šis ir stāsts par Ādamu*. Dienā, kad Dievs radīja Ādamu, viņš to radīja pēc savas līdzības,+ 2 viņš radīja vīrieti un sievieti.+ Dienā, kad tie tika radīti,+ viņš tos svētīja un nosauca par cilvēkiem.

3 Kad Ādams bija nodzīvojis 130 gadus, viņam piedzima dēls, līdzīgs viņam,* un viņš to nosauca par Setu.+ 4 Pēc Seta piedzimšanas Ādams dzīvoja vēl 800 gadus, un viņam dzima dēli un meitas. 5 Pavisam Ādams nodzīvoja 930 gadus, un tad viņš nomira.+

6 Kad Sets bija nodzīvojis 105 gadus, viņam piedzima Enošs.+ 7 Pēc Enoša piedzimšanas Sets dzīvoja vēl 807 gadus, un viņam dzima dēli un meitas. 8 Pavisam Sets nodzīvoja 912 gadus, un tad viņš nomira.

9 Kad Enošs bija nodzīvojis 90 gadus, viņam piedzima Kēnāns. 10 Pēc Kēnāna piedzimšanas Enošs dzīvoja vēl 815 gadus, un viņam dzima dēli un meitas. 11 Pavisam Enošs nodzīvoja 905 gadus, un tad viņš nomira.

12 Kad Kēnāns bija nodzīvojis 70 gadus, viņam piedzima Mahalalēls.+ 13 Pēc Mahalalēla piedzimšanas Kēnāns dzīvoja vēl 840 gadus, un viņam dzima dēli un meitas. 14 Pavisam Kēnāns nodzīvoja 910 gadus, un tad viņš nomira.

15 Kad Mahalalēls bija nodzīvojis 65 gadus, viņam piedzima Jāreds.+ 16 Pēc Jāreda piedzimšanas Mahalalēls dzīvoja vēl 830 gadus, un viņam dzima dēli un meitas. 17 Pavisam Mahalalēls nodzīvoja 895 gadus, un tad viņš nomira.

18 Kad Jāreds bija nodzīvojis 162 gadus, viņam piedzima Ēnohs.+ 19 Pēc Ēnoha piedzimšanas Jāreds dzīvoja vēl 800 gadus, un viņam dzima dēli un meitas. 20 Pavisam Jāreds nodzīvoja 962 gadus, un tad viņš nomira.

21 Kad Ēnohs bija nodzīvojis 65 gadus, viņam piedzima Metuzāls.+ 22 Pēc Metuzāla piedzimšanas Ēnohs staigāja ar Dievu* vēl 300 gadus, un viņam dzima dēli un meitas. 23 Pavisam Ēnohs nodzīvoja 365 gadus. 24 Ēnohs staigāja ar Dievu,+ un tad viņa vairs nebija, jo Dievs viņu paņēma.+

25 Kad Metuzāls bija nodzīvojis 187 gadus, viņam piedzima Lamehs.+ 26 Pēc Lameha piedzimšanas Metuzāls dzīvoja vēl 782 gadus, un viņam dzima dēli un meitas. 27 Pavisam Metuzāls nodzīvoja 969 gadus, un tad viņš nomira.

28 Kad Lamehs bija nodzīvojis 182 gadus, viņam piedzima dēls. 29 Lamehs to nosauca par Noasu*,+ sacīdams: ”Viņš mums nesīs atvieglojumu no mūsu darba un smagajiem pūliņiem, ko sagādā zeme, kuru Jehova ir nolādējis.”+ 30 Pēc Noasa piedzimšanas Lamehs dzīvoja vēl 595 gadus, un viņam dzima dēli un meitas. 31 Pavisam Lamehs nodzīvoja 777 gadus, un tad viņš nomira.

32 Pēc tam kad Noass bija sasniedzis 500 gadu vecumu, viņam piedzima Šems,+ Hams+ un Jafets.+

6 Cilvēku uz zemes kļuva aizvien vairāk, un viņiem dzima meitas. 2 Dieva dēli*+ redzēja, ka cilvēku meitas ir skaistas, un, kuras vien vēlējās, ņēma sev par sievām. 3 Tad Jehova teica: ”Es* nepacietīšu cilvēkus mūžīgi,+ jo tie ir tikai miesa*. Lai tie dzīvo vēl simt divdesmit gadus.”+

4 Tajā laikā un arī vēlāk uz zemes bija milži*, jo Dieva dēli dzīvoja ar cilvēku meitām un tās viņiem dzemdēja dēlus. Tie bija senlaiku varenie, slaveni vīri.

5 Jehova redzēja, ka cilvēku ļaunums uz zemes ir liels un ka visas viņu domas* nemitīgi tiecas tikai uz ļaunu.+ 6 Un Jehovam kļuva žēl, ka viņš uz zemes bija radījis cilvēkus, un viņam sāpēja sirds.+ 7 Tad Jehova teica: ”Es noslaucīšu no zemes virsas cilvēkus, ko esmu radījis, kopā ar lopiem, rāpuļiem un putniem, jo man ir žēl, ka esmu tos radījis.” 8 Bet Noass bija ieguvis Jehovas labvēlību.

9 Šis ir stāsts par Noasu.

Noass bija taisns vīrs,+ nevainojams savu laikabiedru* vidū; viņš staigāja ar Dievu*.+ 10 Noasam piedzima trīs dēli: Šems, Hams un Jafets.+ 11 Bet zeme bija sabojāta Dieva acīs un pilna vardarbības. 12 Dievs skatījās uz zemi un redzēja, ka tā ir sabojāta+ — visi cilvēki uz zemes rīkojās nekrietni*.+

13 Tad Dievs teica Noasam: ”Es esmu nolēmis darīt galu visiem cilvēkiem, jo viņu dēļ zeme ir pilna vardarbības, tāpēc es tos iznīcināšu un izpostīšu zemi.+ 14 Uztaisi šķirstu no sveķainiem kokiem,+ ierīko šķirstā nodalījumus un nodarvo*+ to no iekšpuses un ārpuses. 15 Būvē to šādu: trīssimt olekšu garu, piecdesmit olekšu platu un trīsdesmit olekšu augstu*. 16 Olekti no augšas izveido šķirstam gaismas atveri*, šķirsta sānos ierīko durvis+ un uztaisi tam apakšējo, vidējo un augšējo klāju.

17 Es sūtīšu pār zemi plūdus,+ lai iznīcinātu zem debesīm visu radību, kam ir dzīvības elpa*. Uz zemes visi ies bojā.+ 18 Bet ar tevi es slēdzu līgumu; tev ir jāiet šķirstā kopā ar saviem dēliem, savu sievu un savu dēlu sievām.+ 19 Un no katra dzīvnieku veida+ ieved šķirstā pa diviem, tēviņu un mātīti,+ lai arī tie paliktu dzīvi. 20 No putniem pēc to veidiem, no lopiem pēc to veidiem un no rāpuļiem pēc to veidiem — pa pārim no katra veida lai iet ar tevi šķirstā un paliek dzīvi.+ 21 Sagādā un paņem līdzi arī visādu pārtiku,+ lai jums pašiem un dzīvniekiem būtu, ko ēst.”

22 Un Noass darīja visu tā, kā Dievs viņam bija pavēlējis. Tieši tā viņš darīja.+

7 Pēc tam Jehova sacīja Noasam: ”Ej šķirstā kopā ar visu savu saimi, jo es redzu, ka pretēji citiem šajā paaudzē tu esi taisns.+ 2 No visiem tīrajiem* dzīvniekiem ņem līdzi pa septiņiem*,+ tēviņus un mātītes, bet no visiem dzīvniekiem, kas nav tīri, — pa diviem, tēviņu un mātīti, 3 arī no putniem ņem pa septiņiem*, tēviņus un mātītes, lai to pēcnācēji dzīvotu pa visu zemi.+ 4 Jo pēc septiņām dienām es likšu lietum līt+ pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis,+ un es noslaucīšu no zemes virsas visu dzīvo, ko esmu radījis.”+ 5 Tad Noass darīja visu, kā Jehova viņam bija pavēlējis.

6 Noass bija sešsimt gadu vecs, kad uz zemes sākās plūdi.+ 7 Pirms plūdi nāca, Noass ar saviem dēliem, sievu un dēlu sievām iegāja šķirstā.+ 8 No visiem tīrajiem un netīrajiem dzīvniekiem, no putniem un no visām radībām, kas kustas zemes virsū,+ 9 tēviņi un mātītes pa pāriem iegāja pie Noasa šķirstā, kā Dievs Noasam bija pavēlējis. 10 Un pēc septiņām dienām pār zemi nāca plūdi.

11 Sešsimtajā Noasa mūža gadā, otrajā mēnesī,* mēneša septiņpadsmitajā dienā, atsprāga vaļā visi ūdensdzīļu* avoti un atvērās debesu slūžas,+ 12 un lietus straumēm lija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. 13 Tieši tajā dienā Noass iegāja šķirstā kopā ar saviem dēliem Šemu, Hamu un Jafetu,+ savu sievu un trim dēlu sievām.+ 14 Viņi iegāja šķirstā līdz ar visiem zvēriem, lopiem un rāpuļiem pēc to veidiem un visiem lidoņiem pēc to veidiem, gan putniem, gan citiem spārnotajiem radījumiem. 15 No visām radībām, kurām ir dzīvības elpa*, tie pa diviem gāja pie Noasa šķirstā. 16 Tie iegāja iekšā, tēviņi un mātītes no visiem dzīvo radību veidiem, kā Dievs Noasam bija pavēlējis, un pēc tam Jehova aizdarīja aiz viņa durvis.

17 Plūdi pieņēmās spēkā četrdesmit dienas, ūdens kāpa aizvien augstāk un pacēla šķirstu, tā ka tas peldēja augstu virs zemes. 18 Ūdens applūdināja zemi un cēlās augstāk un augstāk, bet šķirsts peldēja pa ūdens virsu. 19 Ūdens uzkāpa tik augstu, ka apklāja pat visaugstākos kalnus,+ 20 paceldamies piecpadsmit olektis* virs kalniem.

21 Viss dzīvais zemes virsū gāja bojā:+ gan putni, gan lopi, gan zvēri, gan visādi citi radījumi, kas mudžēja uz zemes, kā arī visi cilvēki.+ 22 It visi sauszemes iemītnieki, kam bija dzīvības elpa*, bija pagalam.+ 23 Tā Dievs noslaucīja no zemes virsas visu dzīvo: cilvēkus, dzīvniekus, rāpuļus un putnus. Tie visi tika iznīcināti;+ palika vienīgi Noass un tie, kas bija ar viņu šķirstā.+ 24 Ūdens turējās uz zemes simt piecdesmit dienas.+

8 Bet Dievs nebija aizmirsis* Noasu un visus zvērus un lopus, kas bija ar viņu šķirstā,+ un Dievs lika vējam pūst pār zemi, un ūdens sāka kristies. 2 Ūdensdzīļu* avoti un debesu slūžas aizvērās, un lietus mitējās.+ 3 Ūdens pamazām atkāpās, un pēc simt piecdesmit dienām tas bija manāmi noplacis. 4 Septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā šķirsts apstājās Ararata kalnos. 5 Ūdens turpināja kristies līdz desmitajam mēnesim, un desmitā mēneša pirmajā dienā parādījās kalnu galotnes.+

6 Pēc četrdesmit dienām Noass atvēra šķirsta logu,+ ko viņš bija uztaisījis, 7 un izlaida kraukli. Tas aizlidoja un atgriezās un tā lidoja šurp turp, līdz zeme bija nožuvusi.

8 Vēlāk viņš izlaida balodi, lai uzzinātu, vai ūdens nav atkāpies no zemes virsas. 9 Bet balodis neatrada vietu, kur nomesties, tāpēc tas atgriezās pie viņa, jo visu zemes virsu vēl klāja ūdens.+ Tad Noass izstiepa roku un paņēma balodi atpakaļ šķirstā. 10 Nogaidījis vēl septiņas dienas, viņš to atkal izlaida. 11 Kad balodis pret vakaru atgriezās, tam knābī bija svaigi plūkta olīvas lapa, un Noass saprata, ka ūdens no zemes ir atkāpies.+ 12 Viņš nogaidīja vēl septiņas dienas un atkal izlaida balodi, bet tas pie viņa vairs neatgriezās.

13 Sešsimt pirmajā gadā,+ pirmā mēneša pirmajā dienā, ūdeņi uz zemes bija nosusējuši. Noass atvēra šķirsta jumtu un ieraudzīja, ka zemes virsa ir apžuvusi. 14 Otrā mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija nožuvusi.

15 Dievs sacīja Noasam: 16 ”Izej no šķirsta kopā ar sievu, dēliem un dēlu sievām.+ 17 Izved ārā arī visus dzīvos radījumus,+ putnus, dzīvniekus un rāpuļus, — lai tie mudž uz zemes, lai rada pēcnācējus un vairojas zemes virsū.”+

18 Tad Noass izgāja ārā kopā ar saviem dēliem,+ sievu un dēlu sievām. 19 Visi zvēri, rāpuļi un putni, visi, kas kustas uz zemes, pa savām dzimtām izgāja no šķirsta.+ 20 Pēc tam Noass uzcēla altāri+ Jehovam un, paņēmis daļu no visiem tīrajiem dzīvniekiem un putniem,+ upurēja uz altāra dedzināmos upurus.+ 21 Jehova sajuta patīkamo* smaržu, un Jehova nosprieda: ”Es nekad vairs nenolādēšu zemi+ cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas jau no mazotnes,+ un es nekad vairs neiznīcināšu visu dzīvo.+ 22 Kamēr vien pastāvēs zeme, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.”+

9 Tad Dievs svētīja Noasu un viņa dēlus un tiem sacīja: ”Radiet pēcnācējus un vairojieties, un piepildiet zemi.+ 2 Visi zvēri uz zemes un visi putni debesīs, visi, kas kustas zemes virsū, un visas zivis jūrā baidīsies no jums un drebēs jūsu priekšā. Tie ir nodoti jūsu rokās.+ 3 Visi dzīvie kustoņi lai jums ir ēšanai.+ Tos visus es jums dodu tāpat kā zaļos augus.+ 4 Vienīgi gaļu, kurā ir asinis, proti, dzīvība,+ jūs nedrīkstat ēst.+ 5 Tāpat par jūsu asinīm, par jūsu dzīvību, es prasīšu atbildību — es to prasīšu no katras dzīvas radības. Es saukšu pie atbildības ikvienu cilvēku, kas atņēmis otra cilvēka, sava brāļa, dzīvību.+ 6 Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis cilvēks izlies,+ jo Dievs cilvēku ir radījis pēc sava tēla.+ 7 Bet jūs radiet pēcnācējus un vairojieties, un pieaudziet skaitā uz zemes.”+

8 Un Dievs Noasam un viņa dēliem teica: 9 ”Es tagad slēdzu līgumu ar jums+ un jūsu pēcnācējiem 10 un ar visām dzīvām radībām, kas ir ar jums, — ar visiem putniem, lopiem un zvēriem, kas ir iznākuši no šķirsta, ar visiem dzīvniekiem uz zemes.+ 11 Es slēdzu ar jums līgumu, ka visa radība nekad vairs netiks iznīcināta plūdos un plūdi nekad vairs neizpostīs zemi.”+

12 Dievs sacīja: ”Šāda ir tā līguma zīme, kuru es uz paaudžu paaudzēm slēdzu ar jums un visām dzīvām radībām, kas ir ar jums. 13 Es lieku mākoņos savu varavīksni, un tā būs par zīmi līgumam starp mani un zemi. 14 Kad vien es sūtīšu mākoņus pār zemi un mākoņos parādīsies varavīksne, 15 es atcerēšos līgumu, ko esmu noslēdzis ar jums un visām dzīvām radībām, un ūdeņi nekad vairs nekļūs par plūdiem, kas iznīcina visu dzīvo.+ 16 Kad mākoņos parādīsies varavīksne, es to redzēšu un atcerēšos mūžīgo līgumu, ko esmu noslēdzis ar visām dzīvām radībām, kādas vien ir uz zemes.”

17 Dievs Noasam atkārtoja: ”Tā ir līguma zīme, kuru es slēdzu ar visu radību uz zemes.”+

18 Kopā ar Noasu no šķirsta iznāca viņa dēli — Šems, Hams un Jafets.+ Hams ir Kanaāna tēvs.+ 19 Šie trīs bija Noasa dēli, un no viņiem ir cēlušies visi zemes iedzīvotāji.+

20 Noass sāka kopt zemi un iestādīja vīna dārzu. 21 Reiz viņš dzēra vīnu un apskurba, un gulēja kails savā teltī. 22 Hams, Kanaāna tēvs, ieraudzīja tēvu kailu un, izgājis ārā, pastāstīja to abiem saviem brāļiem. 23 Tad Šems un Jafets paņēma apmetni, uzmeta to sev uz pleciem, atmuguriski iegāja iekšā un, sejas novērsuši, apsedza tēvu. Tā viņi sava tēva kailumu neredzēja.

24 Kad Noass atmodās no reibuma un uzzināja, ko jaunākais dēls viņam ir nodarījis, 25 viņš teica:

”Lai Kanaāns ir nolādēts!+

Lai viņš ir zemākais no savu brāļu vergiem!”+

26 Un viņš piebilda:

Lai Kanaāns ir vergs arī tam!”

28 Pēc plūdiem Noass nodzīvoja vēl trīssimt piecdesmit gadus.+ 29 Nodzīvojis pavisam deviņsimt piecdesmit gadus, Noass nomira.

10 Šie ir Noasa dēlu Šema,+ Hama un Jafeta pēcnācēji*.

Viņiem pēc plūdiem dzima dēli.+ 2 Jafeta dēli bija Gomers,+ Magogs,+ Mādajs, Jāvāns, Tubals,+ Mešehs+ un Tīrāss.+

3 Gomera dēli bija Aškenazs,+ Rīfats un Togarma.+

4 Jāvāna dēli bija Elīša,+ Taršišs,+ Kitīms+ un Dodanīms.

5 No tiem ir cēlušies salu* iedzīvotāji, kas izplatījās savās zemēs pēc savām valodām, dzimtām un tautām.

6 Hama dēli bija Kušs, Micraims,+ Pūts+ un Kanaāns.+

7 Kuša dēli bija Seba,+ Havīla, Sabta, Raama+ un Sabteha.

Raamas dēli bija Šeba un Dedāns.

8 Kušam piedzima arī Nimrods. Viņš bija pirmais, kas uz zemes kļuva varens. 9 Nimrods bija varens mednieks*, kas nostājās pret Jehovu, tāpēc mēdz sacīt: ”Gluži kā Nimrods, varens mednieks, kas nostājies pret Jehovu.” 10 Viņa valsts pirmās pilsētas bija Bābele*,+ Ereha,+ Akada un Kalne Šināras zemē*.+ 11 No tās zemes viņš aizgāja uz Asīriju+ un uzcēla Nīnivi,+ Rehobot-Īru, Kalahu 12 un Resenu starp Nīnivi un Kalahu — šī* ir lielā pilsēta.

13 Micraims bija tēvs Lūdīmam,+ Anāmīmam, Lehābīmam, Naftuhīmam,*+ 14 Patrusīmam,+ Kasluhīmam, no kā cēlušies filistieši,+ un Kaftorīmam*.+

15 Kanaānam piedzima Sidons,+ viņa pirmdzimtais, un Hets,+ 16 un no viņa ir cēlušies arī jebūsieši,+ amorieši,+ girgasieši, 17 hivieši,+ arkieši, sīnieši, 18 arvadieši,+ cemārieši un hamātieši.+ Vēlāk kanaāniešu dzimtas izplatījās, 19 un kanaāniešu robežas sniedzās no Sidonas līdz Gerārai+ netālu no Gazas+ un līdz pat Sodomai, Gomorai,+ Admai un Ceboīmai+ netālu no Lāšas. 20 Tie bija Hama pēcnācēji pēc to dzimtām, valodām, zemēm un tautām.

21 Arī Šemam, visu Ēbera+ dēlu ciltstēvam, kura vecākais brālis bija Jafets,* bija bērni. 22 Šema dēli bija Elams,+ Ašūrs,+ Arpahšads,+ Lūds un Arams.+

23 Arama dēli bija Ūcs, Hūls, Geters un Mašs.

24 Arpahšadam piedzima Šelahs,+ un Šelaham piedzima Ēbers.

25 Ēberam piedzima divi dēli. Vienu sauca Pelegs*,+ jo viņa laikā zemes iedzīvotāji izklīda*, bet otru — Joktāns.+

26 Joktānam piedzima Almodads, Šelefs, Hacarmāvets, Jerahs,+ 27 Hadorāms, Ūzāls, Dikla, 28 Obāls, Abimaēls, Šeba, 29 Ofīrs,+ Havīla un Jobābs; tie visi bija Joktāna dēli.

30 Zemes, ko viņi apdzīvoja, sniedzās no Mešas līdz Sefārai austrumu kalnos.

31 Tie bija Šema pēcnācēji pēc to dzimtām, valodām, zemēm un tautām.+

32 Tās ir Noasa dēlu dzimtas pēc to radniecības līnijām un tautām. No tām ir cēlušās tautas, kas pēc plūdiem izplatījās pa zemi.+

11 Tolaik visiem zemes iedzīvotājiem* bija viena valoda, viens vārdu krājums. 2 Virzīdamies uz austrumiem, ļaudis Šināras zemē*+ atrada līdzenumu un tur apmetās. 3 Pēc tam viņi sāka spriest savā starpā: ”Taisīsim ķieģeļus un apdedzināsim tos ugunī!” Ķieģeļi viņiem bija akmeņu vietā, un par javu viņi izmantoja asfaltu*. 4 Viņi sacīja: ”Uzcelsim sev pilsētu un torni, kura gals sniegsies debesīs. Tā mēs sagādāsim sev slavu un netiksim izklīdināti pa visu zemes virsu.”+

5 Tad Jehova pievērsa uzmanību pilsētai un tornim, ko cilvēki cēla, 6 un Jehova teica: ”Lūk, tie visi ir viena tauta un runā vienā valodā,+ un, re, ko viņi ir uzsākuši! Tagad nekas, ko viņi nodomās, viņiem nebūs neiespējams. 7 Dosimies+ lejā un izdarīsim tā, lai viņi runātu dažādās valodās* un vairs nesaprastu cits citu.” 8 Tā Jehova no turienes izklīdināja cilvēkus pa visu zemes virsu,+ un viņi pārtrauca celt pilsētu. 9 Tāpēc to nosauca par Bābeli*,+ jo tur Jehova sajauca zemes iedzīvotāju valodu, un no turienes Jehova viņus izklīdināja pa visu zemi.

10 Šie ir Šema+ pēcnācēji.

Šems bija 100 gadu vecs, kad viņam divus gadus pēc plūdiem piedzima Arpahšads.+ 11 Pēc Arpahšada piedzimšanas Šems dzīvoja vēl 500 gadus, un viņam dzima dēli un meitas.+

12 Kad Arpahšads bija nodzīvojis 35 gadus, viņam piedzima Šelahs.+ 13 Pēc Šelaha piedzimšanas Arpahšads dzīvoja vēl 403 gadus, un viņam dzima dēli un meitas.

14 Kad Šelahs bija nodzīvojis 30 gadus, viņam piedzima Ēbers.+ 15 Pēc Ēbera piedzimšanas Šelahs dzīvoja vēl 403 gadus, un viņam dzima dēli un meitas.

16 Kad Ēbers bija nodzīvojis 34 gadus, viņam piedzima Pelegs.+ 17 Pēc Pelega piedzimšanas Ēbers dzīvoja vēl 430 gadus, un viņam dzima dēli un meitas.

18 Kad Pelegs bija nodzīvojis 30 gadus, viņam piedzima Reū.+ 19 Pēc Reū piedzimšanas Pelegs dzīvoja vēl 209 gadus, un viņam dzima dēli un meitas.

20 Kad Reū bija nodzīvojis 32 gadus, viņam piedzima Serūgs. 21 Pēc Serūga piedzimšanas Reū dzīvoja vēl 207 gadus, un viņam dzima dēli un meitas.

22 Kad Serūgs bija nodzīvojis 30 gadus, viņam piedzima Nāhors. 23 Pēc Nāhora piedzimšanas Serūgs dzīvoja vēl 200 gadus, un viņam dzima dēli un meitas.

24 Kad Nāhors bija nodzīvojis 29 gadus, viņam piedzima Terahs.+ 25 Pēc Teraha piedzimšanas Nāhors dzīvoja vēl 119 gadus, un viņam dzima dēli un meitas.

26 Pēc tam, kad Terahs bija nodzīvojis 70 gadus, viņam piedzima Ābrams,+ Nāhors+ un Hārāns.

27 Šie ir Teraha pēcnācēji.

Teraham piedzima Ābrams, Nāhors un Hārāns, un Hārānam piedzima Lats.+ 28 Hārāns nomira pirms sava tēva Teraha tajā zemē, kur bija dzimis, — haldiešu+ Ūrā.+ 29 Ābrams un Nāhors apņēma sievas. Ābrama sievu sauca Sāraja,+ bet Nāhora sieva bija Milka, Hārāna meita; Hārāns bija Milkas+ un Jiskas tēvs. 30 Bet Sāraja bija neauglīga,+ viņai nebija bērnu.

31 Pēc tam Terahs kopā ar savu dēlu Ābramu un dēladēlu Latu,+ Hārāna dēlu, un savu vedeklu Sāraju, sava dēla Ābrama sievu, aizgāja no haldiešu Ūras, lai dotos uz Kanaāna zemi.+ Tie nonāca Hārānā+ un tur apmetās. 32 Nodzīvojis 205 gadus, Terahs Hārānā nomira.

12 Jehova teica Ābramam: ”Atstāj savu zemi un savus radiniekus, un savas tēva mājas un dodies uz zemi, ko es tev parādīšu.+ 2 Es likšu no tevis celties lielai tautai, un es tevi svētīšu, es padarīšu tavu vārdu diženu, un tu būsi par svētību citiem.+ 3 Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād,+ un ar tavu starpniecību tiks svētītas* visas zemes dzimtas.”+

4 Un Ābrams gāja, kā Jehova viņam bija licis, un Lats gāja viņam līdzi. Ābramam bija septiņdesmit pieci gadi, kad viņš atstāja Hārānu.+ 5 Viņš paņēma līdzi savu sievu Sāraju+ un savu brāļadēlu Latu,+ un visu mantu, ko viņi bija sakrājuši,+ un kalpus, ko viņi Hārānā bija ieguvuši, un devās uz Kanaāna zemi.+ Kad viņi tur bija nonākuši, 6 Ābrams aizgāja* līdz pat Šehemai,+ kas atrodas netālu no Mores dižkokiem.+ Tolaik tajā zemē dzīvoja kanaānieši. 7 Tad Jehova parādījās Ābramam un teica: ”Šo zemi+ es došu taviem pēcnācējiem*.”+ Un Ābrams uzcēla tur altāri Jehovam, kas viņam bija parādījies. 8 No turienes viņš devās uz kalniem austrumos no Bēteles+ un uzslēja savas teltis starp Bēteli rietumos un Aju+ austrumos. Arī tur viņš uzcēla altāri Jehovam+ un piesauca Jehovas vārdu.+ 9 Vēlāk Ābrams devās ceļā un, pārceldamies no vienas vietas uz otru, gāja arvien tālāk uz Negeva+ pusi*.

10 Taču Kanaāna zemē izcēlās bads, tāpēc Ābrams gāja uz Ēģipti, lai kādu laiku padzīvotu tur,+ jo bads bija smags.+ 11 Tuvojoties Ēģiptei, viņš lūdza savu sievu Sāraju: ”Uzklausi mani! Tu esi ļoti skaista.+ 12 Tāpēc, kad ēģiptieši tevi ieraudzīs un sapratīs, ka tu esi mana sieva, viņi mani nogalinās, bet tevi paņems sev*. 13 Lūdzu, saki, ka tu esi mana māsa, lai viņi man nenodarītu neko ļaunu un es paliktu dzīvs.”+

14 Kad Ābrams nonāca Ēģiptē, ēģiptieši ievēroja, ka Sāraja ir ļoti skaista. 15 Arī faraona augstmaņi viņu pamanīja un cildināja faraonam, tāpēc viņa tika aizvesta uz faraona pili. 16 Viņas dēļ faraons izturējās pret Ābramu labvēlīgi un uzdāvināja tam sīklopus un liellopus, ēzeļus un ēzeļmātes, kamieļus, kalpus un kalpones.+ 17 Bet Jehova Ābrama sievas Sārajas+ dēļ faraonu un viņa saimi sodīja ar smagām sērgām. 18 Tad faraons pasauca Ābramu un prasīja: ”Kādēļ tu man to esi nodarījis? Kādēļ tu neteici, ka tā ir tava sieva? 19 Kādēļ tu apgalvoji, ka tā ir tava māsa?+ Es gandrīz paņēmu viņu sev par sievu! Bet tagad ņem savu sievu un ej!” 20 Pēc tam faraons saviem vīriem pavēlēja pavadīt Ābramu, un tas devās projām kopā ar sievu un visu, kas tam bija.+

13 Tā nu Ābrams ar savu sievu un visu, kas viņam bija, kopā ar Latu aizgāja no Ēģiptes uz Negevu.+ 2 Ābramam bija ļoti daudz lopu, kā arī sudraba un zelta.+ 3 Apmezdamies vienā vietā pēc otras, viņš no Negeva aizceļoja līdz Bētelei un nonāca tajā pašā vietā starp Bēteli un Aju,+ kur iepriekš bija atradušās viņa teltis 4 un kur viņš bija uzcēlis altāri. Tur Ābrams piesauca Jehovas vārdu.

5 Arī Latam, kas ceļoja kopā ar Ābramu, bija aitu un govju ganāmpulki un teltis. 6 Un viņi nevarēja dzīvot vienuviet, jo viņu manta bija tā vairojusies, ka zeme vairs nevarēja viņus visus uzturēt. 7 Tāpēc starp Ābrama un Lata lopu ganiem izcēlās strīds. (Tolaik tajā zemē mita kanaānieši un perizieši.)+ 8 Tad Ābrams Latam+ teica: ”Lūdzu, nestrīdēsimies, un lai nav strīdu arī starp mūsu ganiem, jo mēs taču esam brāļi! 9 Vai visa zeme nav tavā priekšā? Labāk dosimies katrs uz savu pusi! Ja tu iesi pa kreisi, es iešu pa labi, bet, ja tu iesi pa labi, es iešu pa kreisi.” 10 Lats pavērās apkārt un ieraudzīja, ka viss Jordānas līdzenums*+ līdz pat Coarai+ ir ūdeņiem bagāts kā Jehovas dārzs,+ kā Ēģiptes zeme (tāds tas bija, pirms Jehova iznīcināja Sodomu un Gomoru). 11 Tad Lats izvēlējās visu šo līdzenumu un pārcēlās uz austrumiem. Tā viņi šķīrās. 12 Ābrams palika Kanaāna zemē, bet Lats dzīvoja starp līdzenuma pilsētām,+ līdz beidzot viņš uzslēja savas teltis pie Sodomas. 13 Bet Sodomas iedzīvotāji bija ļauni, tie smagi grēkoja pret Jehovu.+

14 Kad Lats bija devies projām, Jehova sacīja Ābramam: ”Paveries apkārt un paraugies uz ziemeļiem un dienvidiem, uz austrumiem un rietumiem, 15 jo visu šo zemi, ko tu redzi, es uz laiku laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem*.+ 16 Un es vairošu tavus pēcnācējus, tā ka tie būs kā zemes putekļi — ja kāds var saskaitīt zemes putekļus, tas varēs saskaitīt arī tavus pēcnācējus.+ 17 Celies, izstaigā šo zemi garumā un platumā, jo es tev to došu.” 18 Tā Ābrams mitinājās teltīs. Pēc kāda laika viņš apmetās pie Mamres+ dižkokiem Hebronā+ un uzcēla tur altāri Jehovam.+

14 Tajā laikā Šināras*+ ķēniņš Amrāfels, Ellāsāras ķēniņš Arjohs, Elamas+ ķēniņš Kedarlaomers+ un Gojīmas ķēniņš Tidāls 2 uzsāka karu ar Sodomas+ ķēniņu Beru un Gomoras+ ķēniņu Biršu, Admas ķēniņu Šinābu, Ceboīmas+ ķēniņu Šemēberu un Belas (tas ir, Coaras) ķēniņu. 3 Tie apvienojās Sidīmas ielejā,+ kur tagad ir Sāls jūra*.+

4 Divpadsmit gadus tie bija kalpojuši Kedarlaomeram, bet trīspadsmitajā tie sacēlās. 5 Četrpadsmitajā gadā Kedarlaomers un ķēniņi, kas bija viņa sabiedrotie, nāca un sakāva refajiešus Aštārot-Karnaimā, zuziešus Hāmā, emiešus+ Šāve-Kirjataimā 6 un horiešus+ Seīra kalnos+ līdz Ēl-Pārānai, kas ir pie tuksneša. 7 Pēc tam viņi griezās atpakaļ un devās uz Ēn-Mišpatu (tas ir, Kadešu),+ iekaroja visu amalekiešu+ zemi un sakāva amoriešus,+ kas dzīvoja Hacecon-Tamārā.+

8 Tad Sodomas ķēniņš, Gomoras ķēniņš, Admas ķēniņš, Ceboīmas ķēniņš un Belas (tas ir, Coaras) ķēniņš devās karagājienā un Sidīmas ielejā nostājās kaujai 9 pret Elamas ķēniņu Kedarlaomeru, Gojīmas ķēniņu Tidālu, Šināras ķēniņu Amrāfelu un Ellāsāras ķēniņu Arjohu+ — četri ķēniņi pret pieciem. 10 Sidīmas ieleja bija pilna ar asfalta* bedrēm, un, kad Sodomas un Gomoras ķēniņi sakauti metās bēgt, viņi tajās iekrita, bet atlikušie aizbēga kalnos. 11 Pēc tam uzvarētāji paņēma visu Sodomas un Gomoras mantu un pārtikas krājumus.+ 12 Viņi sagūstīja arī Ābrama brāļadēlu Latu, kas dzīvoja Sodomā,+ sagrāba viņa mantu un devās tālāk.

13 Bet kāds, kam bija izdevies aizbēgt, ieradās pie ebreja Ābrama un pastāstīja, kas noticis. Tolaik Ābrams mājoja pie amorieša Mamres dižkokiem,+ un Mamre un viņa brāļi Eškols un Ānērs+ bija Ābrama sabiedrotie. 14 Kad Ābrams dzirdēja, ka viņa radinieks*+ ir saņemts gūstā, viņš sapulcināja savus vīrus, kas bija apmācīti karot, — trīssimt astoņpadsmit kalpus, kas bija dzimuši viņa saimē, — un dzinās ienaidniekiem pakaļ līdz pat Danai.+ 15 Sadalījis vīrus grupās, viņš naktī uzbruka ienaidniekiem, sakāva tos un vajāja līdz Hobai, kas ir ziemeļos no Damaskas. 16 Viņš atguva visu mantu un tāpat arī savu radinieku Latu, viņa mantu, sievietes un pārējos gūstekņus.

17 Kad Ābrams atgriezās, sakāvis Kedarlaomeru un tā sabiedrotos, Sodomas ķēniņš izgāja viņam pretī Šāves ielejā (tas ir, Ķēniņa ielejā),+ 18 bet Salemas ķēniņš+ Melhisedeks+ iznesa maizi un vīnu; viņš bija Visaugstākā Dieva priesteris.+ 19 Tad Melhisedeks svētīja Ābramu un sacīja:

Un Ābrams viņam deva desmito daļu no visa.+

21 Pēc tam Sodomas ķēniņš Ābramam teica: ”Atdod man ļaudis, bet mantu paturi sev.” 22 Taču Ābrams viņam atbildēja: ”Es paceļu roku un zvēru pie Jehovas, Visaugstākā Dieva, debesu un zemes Radītāja, 23 ka neņemšu neko no tā, kas tavs, ne pavedienu, ne sandaļu siksnu, lai tu neteiktu: ”Es esmu padarījis Ābramu bagātu.” 24 Neko es neņemšu! Lai man tiek vienīgi tas, ko jaunekļi jau ir apēduši. Un lai savu daļu ņem tie vīri, kas nāca ar mani, — Ānērs, Eškols un Mamre.”+

15 Pēc šiem notikumiem Jehova Ābramam parādībā teica: ”Nebīsties,+ Ābram! Es esmu tavs vairogs,+ un tava balva būs ļoti liela.”+ 2 Ābrams atbildēja: ”Visaugstais Kungs Jehova, ko tu man dosi? Man taču joprojām nav bērnu, un visu, kas man ir, mantos damaskietis Eliezers.”+ 3 Viņš piebilda: ”Tu man neesi devis pēcnācējus*,+ tāpēc mans mantinieks būs viens no maniem saimes ļaudīm.” 4 ”Viņš nebūs vis tavs mantinieks,” atbildēja Jehova. ”Tavs mantinieks būs tavs paša dēls.”+

5 Dievs izveda Ābramu laukā un teica: ”Paraugies debesīs un saskaiti zvaigznes, ja tu to spēj!” Viņš sacīja: ”Tikpat tev būs pēcnācēju.”+ 6 Ābrams ticēja Jehovam,+ tāpēc Dievs viņu atzina par taisnu*.+ 7 Dievs teica: ”Es esmu Jehova, kas tevi aizveda no haldiešu Ūras, lai tev dotu īpašumā šo zemi.”+ 8 ”Visaugstais Kungs Jehova, kā lai zinu, ka es to iegūšu?” jautāja Ābrams. 9 Dievs atbildēja: ”Ņem trīsgadīgu teli, trīsgadīgu kazu, trīsgadīgu aunu, kā arī ūbeli un jaunu balodi.” 10 Ābrams nokāva visus šos dzīvniekus, sacirta uz pusēm un salika gabalus vienu otram pretī, tikai putnus viņš nesacirta. 11 Tad salaidās plēsīgi putni un metās uz beigtajiem dzīvniekiem, bet Ābrams tos gaiņāja prom.

12 Ap saulrietu Ābrams iegrima ciešā miegā, un viņu apņēma dziļa un baisa tumsa. 13 Dievs viņam sacīja: ”Zini, ka tavi pēcteči būs ienācēji svešā zemē un tos paverdzinās un apspiedīs četrsimt gadus.+ 14 Taču es tiesāšu tautu, kurai tie vergos,+ un pēc tam tie dosies projām ar lielu mantu.+ 15 Bet tu aiziesi mierā pie saviem tēviem, un tevi apglabās sirmā vecumā.+ 16 Tavi pēcnācēji šeit atgriezīsies+ ceturtajā paaudzē, jo amoriešu grēku mērs vēl nav pilns.”+

17 Kad saule bija norietējusi un bija sabiezējusi tumsa, parādījās kūpoša krāsns un liesmojoša lāpa izgāja starp Ābrama noliktajiem gabaliem. 18 Tajā dienā Jehova noslēdza ar Ābramu līgumu,+ teikdams: ”Taviem pēcnācējiem es došu šo zemi+ no Ēģiptes upes līdz pat lielajai upei Eifratai:+ 19 kēniešu,+ kenaziešu, kadmoniešu, 20 hetiešu,+ periziešu,+ refajiešu,+ 21 amoriešu, kanaāniešu, girgasiešu un jebūsiešu+ zemi.”

16 Ābrama sieva Sāraja nebija viņam dzemdējusi bērnus,+ taču viņai bija kalpone, kāda ēģiptiete, vārdā Hagare,+ 2 un Sāraja Ābramam teica: ”Lūdzu, uzklausi mani! Jehova man nav dāvājis pēcnācējus. Ņem manu kalponi, varbūt no viņas man tiks doti bērni.”+ Ābrams paklausīja Sārajai, 3 un viņa atdeva savu kalponi Hagari par sievu savam vīram Ābramam. Viņš tad jau bija nodzīvojis Kanaāna zemē desmit gadus. 4 Ābramam bija tuvība ar Hagari, un viņa ieņēma bērnu. Bet, kad Hagare saprata, ka gaida bērnu, viņa sāka nicināt savu kundzi.

5 Tad Sāraja sacīja Ābramam: ”Tā ir tava vaina, ka man ir nodarīta pārestība! Es pati tev devu savu kalponi, bet, sapratusi, ka gaida bērnu, viņa sāka mani nicināt. Lai Jehova izspriež tiesu mūsu starpā!” 6 ”Tava kalpone ir tavā rīcībā,” atbildēja Ābrams. ”Dari ar viņu, kā uzskati par pareizu.” Tad Sāraja pazemoja Hagari, un tā no viņas aizbēga.

7 Vēlāk Jehovas eņģelis atrada Hagari tuksnesī pie ūdens avota ceļā uz Šūru.+ 8 Viņš jautāja: ”Hagare, Sārajas kalpone, no kurienes tu nāc, un kurp tu dodies?” Viņa atteica: ”Es bēgu no savas kundzes Sārajas.” 9 Tad Jehovas eņģelis sacīja: ”Atgriezies pie savas kundzes un pazemīgi tai pakļaujies.” 10 Jehovas eņģelis turpināja: ”Es vairodams vairošu tavus pēcnācējus — to būs tik daudz, ka tos nevarēs saskaitīt.”+ 11 Jehovas eņģelis vēl teica: ”Lūk, tu gaidi bērnu, un tu dzemdēsi dēlu un nosauksi viņu par Ismaēlu*, jo Jehova ir dzirdējis par tavām bēdām. 12 Tavs dēls būs kā savvaļas ēzelis*. Viņš būs pret visiem, un visi būs pret viņu, un viņš mājos pretī* visiem saviem brāļiem.”

13 Tad viņa piesauca Jehovu, kas ar viņu bija runājis, sacīdama: ”Tu esi Dievs, kas visu redz.”+ Viņa teica: ”Vai tiešām es šeit esmu redzējusi to, kurš mani redz?” 14 Tāpēc to aku nosauca par Beēr-Lahaj-Roī*. (Tā atrodas starp Kadešu un Beredu.) 15 Hagare dzemdēja Ābramam dēlu, un Ābrams to nosauca par Ismaēlu.+ 16 Kad piedzima Ismaēls, Ābramam bija astoņdesmit seši gadi.

17 Kad Ābramam bija deviņdesmit deviņi gadi, Jehova parādījās viņam un teica: ”Es esmu Visvarenais Dievs. Staigā manus ceļus un esi bez vainas. 2 Es pildīšu savu līgumu ar tevi+ un došu tev ļoti daudz pēcnācēju.”+

3 Tad Ābrams nometās ar seju pie zemes, un Dievs viņam sacīja: 4 ”Lūk, šāds ir mans līgums ar tevi!+ Tu kļūsi par tēvu daudzām tautām.+ 5 Tevi vairs nesauks par Ābramu* — turpmāk tavs vārds būs Ābrahāms*, jo es tevi padarīšu par tēvu daudzām tautām. 6 Es dāvāšu tev ļoti daudz pēcnācēju un likšu no tevis rasties tautām, un no tevis celsies ķēniņi.+

7 Es pildīšu savu līgumu ar tevi+ un taviem pēcnācējiem* no paaudzes paaudzē, mūžīgu līgumu, ka es būšu tavs Dievs un tavu pēcnācēju Dievs. 8 Un zemi, kurā tu esi ienācējs,+ visu Kanaāna zemi, es atdošu mūžīgā īpašumā tev un taviem pēcnācējiem, un es būšu viņu Dievs.”+

9 Pēc tam Dievs Ābrahāmam teica: ”Bet tu ievēro manu līgumu — tu pats un tavi pēcnācēji no paaudzes paaudzē. 10 Šāds ir mans līgums, kas jums jāievēro, mans līgums ar jums un jūsu pēcnācējiem: ikvienam vīrietim jūsu vidū ir jātiek apgraizītam.+ 11 Jūsu priekšāda lai tiek apgraizīta — tā būs zīme līgumam starp mani un jums.+ 12 No paaudzes paaudzē ikviens zēns jūsu vidū astoņu dienu vecumā lai tiek apgraizīts.+ Jums ir jāapgraiza ikviens vīrietis, kas dzimis jūsu pašu saimē, un ikviens, kas par naudu pirkts no svešzemniekiem un nav no taviem pēcnācējiem. 13 Gan pašu saimē dzimušie, gan par naudu pirktie jums noteikti ir jāapgraiza,+ un mans līgums, kura zīme būs jūsu miesā, lai ir mūžīgs līgums. 14 Ja kādam vīrietim priekšāda netiek apgraizīta, lai viņš tiek sodīts ar nāvi. Viņš ir lauzis manu līgumu.”

15 Dievs Ābrahāmam vēl teica: ”Bet Sāraju,+ savu sievu, nesauc vairs par Sāraju*, jo turpmāk viņas vārds būs Sāra*. 16 Es viņu svētīšu un no viņas došu tev dēlu;+ es viņu svētīšu, un no viņas radīsies tautas un celsies tautu ķēniņi.” 17 Tad Ābrahāms nometās ar seju pie zemes. Viņš sāka smieties un nodomāja:+ ”Vai gan simt gadu vecam vīram vēl būs bērni, un vai Sāra deviņdesmit gadu vecumā dzemdēs?”+

18 Ābrahāms sacīja Dievam: ”Kaut Ismaēls saņemtu tavu svētību*!”+ 19 Bet Dievs atbildēja: ”Tava sieva Sāra tiešām dzemdēs tev dēlu, un tu viņu nosauksi par Īzaku*.+ Viņš būs tas, ar kuru es uzturēšu spēkā savu līgumu, lai tas būtu mūžīgs līgums viņa pēcnācējiem.+ 20 Bet arī par Ismaēlu es tevi esmu uzklausījis. Es viņu svētīšu un došu viņam ļoti daudz pēcnācēju. Viņš kļūs par tēvu divpadsmit vadoņiem, un es likšu no viņa rasties lielai tautai.+ 21 Bet mans līgums būs spēkā ar Īzaku,+ ko Sāra tev dzemdēs nākamgad šajā pašā laikā.”+

22 Beidzis ar viņu runāt, Dievs aizgāja no Ābrahāma. 23 Tajā pašā dienā Ābrahāms apgraizīja savu dēlu Ismaēlu un visus savas saimes vīriešus, gan saimē dzimušos, gan par naudu pirktos, gluži kā Dievs viņam bija teicis.+ 24 Ābrahāms bija deviņdesmit deviņus gadus vecs, kad viņš tika apgraizīts,+ 25 un viņa dēlam Ismaēlam, kad tas tika apgraizīts, bija trīspadsmit gadi.+ 26 Ābrahāms un viņa dēls Ismaēls tika apgraizīti tajā pašā dienā, 27 un visi viņa saimes vīrieši, gan saimē dzimušie, gan no svešzemniekiem par naudu pirktie, tika apgraizīti reizē ar viņu.

18 Vēlāk Jehova+ parādījās Ābrahāmam pie Mamres dižkokiem,+ kad viņš dienas karstumā sēdēja pie telts ieejas. 2 Pacēlis skatienu un ieraudzījis netālu stāvam trīs vīrus,+ viņš skrēja tiem pretī, paklanījās līdz zemei 3 un teica: ”Jehova, ja esmu ieguvis tavu labvēlību, lūdzu, neej savam kalpam garām. 4 Ļaujiet atnest mazliet ūdens, lai mazgātu jums kājas,+ un tad atlaidieties zem koka. 5 Ja jau esat iegriezušies pie sava kalpa, es atnesīšu gabalu maizes, ar ko jums stiprināties*, un pēc tam jūs varat doties tālāk.” Tie atbildēja: ”Labi! Dari, kā tu teici.”

6 Ābrahāms iesteidzās teltī pie Sāras un skubināja: ”Steigšus ņem trīs mērus* smalko miltu, iejauc mīklu un izcep plāceņus.” 7 Pēc tam Ābrahāms skrēja pie ganāmpulka, izraudzījās labu, mīkstu bullēnu un deva to kalpam, kas steidzās to sagatavot. 8 Tad viņš paņēma sviestu, pienu un sagatavoto bullēnu un cēla viesiem priekšā, bet pats stāvēja tiem līdzās zem koka, kamēr tie ēda.+

9 Tie viņam vaicāja: ”Kur ir tava sieva Sāra?”+ ”Šeit, teltī!” atteica Ābrahāms. 10 Tad viens no tiem sacīja: ”Es noteikti atgriezīšos pie tevis nākamgad šajā pašā laikā, un, lūk, tavai sievai Sārai būs dēls.”+ Bet Sāra stāvēja pie telts ieejas tam vīram aiz muguras un klausījās. 11 Ābrahāms un Sāra bija gados veci,+ un Sāra jau bija pāri tam vecumam, kad viņai vēl varēja būt bērni.+ 12 Tāpēc viņa pie sevis pasmējās: ”Vai tiešām es vēl piedzīvošu tādu prieku? Es taču esmu jau novecojusi, un arī mans kungs jau ir vecs.”+ 13 Jehova Ābrahāmam vaicāja: ”Kāpēc Sāra smējās un teica: ”Vai tiešām es savos gados vēl dzemdēšu?” 14 Vai tad Jehovam kaut kas ir neiespējams?+ Nākamgad noteiktajā laikā es pie tevis atgriezīšos, un Sārai būs dēls.” 15 Bet Sāra liedzās: ”Es nesmējos!”, jo viņai bija bail. Taču viņš teica: ”Nē, tu smējies gan!”

16 Kad vīri devās prom, Ābrahāms gāja tos pavadīt, un tie palūkojās lejup uz Sodomu.+ 17 Jehova teica: ”Vai man slēpt no Ābrahāma, ko es grasos darīt?+ 18 No viņa taču celsies liela un varena tauta, un ar viņa starpniecību tiks svētītas* visas zemes tautas.+ 19 Es viņu esmu izraudzījis*, lai viņš pavēlētu saviem dēliem un visiem pārējiem pēcnācējiem staigāt Jehovas ceļu, darot to, kas taisnīgs un pareizs.+ Tad es, Jehova, izpildīšu visu, ko esmu viņam apsolījis.”

20 Pēc tam Jehova sacīja: ”Žēlošanās par Sodomu un Gomoru ir liela,+ un viņu grēks ir ļoti smags.+ 21 Iešu apskatīties, vai viņi patiešām rīkojas tik ļauni, kā es dzirdu par viņiem žēlojamies. Es gribu to noskaidrot.”+

22 Tad vīri pagriezās un aizgāja uz Sodomas pusi, bet Jehova+ palika pie Ābrahāma. 23 Pienācis tuvāk, Ābrahāms vaicāja: ”Vai tiešām tu iznīcināsi taisnos kopā ar ļaundariem?+ 24 Ja nu pilsētā ir piecdesmit taisno? Vai tiešām tu visus iznīcināsi un neapžēlosies par šo vietu to piecdesmit taisno dēļ, kas tur dzīvo? 25 Nemūžam tu tā nedarīsi! Tu taču nenonāvēsi taisnos kopā ar ļaundariem, it kā starp taisnu cilvēku un ļaundari nebūtu nekādas starpības!+ Nevar būt, ka visas zemes Tiesnesis rīkotos netaisnīgi!”+ 26 Jehova atbildēja: ”Ja es Sodomā atradīšu piecdesmit taisnos, viņu dēļ es apžēlošos par visu pilsētu.” 27 Bet Ābrahāms turpināja: ”Lūk, es esmu iedrošinājies runāt ar Jehovu, kaut esmu tikai putekļi un pelni. 28 Ja nu piecu pietrūktu līdz piecdesmit taisnajiem? Vai tu piecu trūkstošo dēļ izpostīsi visu pilsētu?” Dievs atteica: ”Es to neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus.”+

29 Bet Ābrahāms neatlaidās: ”Un ja nu tur atrastos četrdesmit?” Viņš atbildēja: ”Es to nedarīšu šo četrdesmit dēļ.” 30 ”Lūdzu, nedusmojies,+ Jehova,” Ābrahāms turpināja, ”un ļauj man runāt vēl: ja nu tur atrastos trīsdesmit?” Dievs atbildēja: ”Es to nedarīšu, ja atradīšu tur trīsdesmit.” 31 Tomēr tas atkal jautāja: ”Lūk, es esmu iedrošinājies runāt ar Jehovu — ja nu tur atrastos divdesmit?” Viņš atbildēja: ”Es to neizpostīšu šo divdesmit dēļ.” 32 Visbeidzot Ābrahāms teica: ”Lūdzu, nedusmojies, Jehova, un ļauj man vaicāt vēl tikai vienu reizi: ja nu tur atrastos desmit?” Dievs atbildēja: ”Es to neizpostīšu šo desmit dēļ.” 33 Beidzis runāt ar Ābrahāmu, Jehova aizgāja,+ un Ābrahāms atgriezās mājās.

19 Pievakarē divi eņģeļi nonāca Sodomā, bet Lats sēdēja Sodomas vārtos. Tos ieraudzījis, Lats piecēlās, izgāja tiem pretī un noliecās ar seju pie zemes.+ 2 Viņš aicināja: ”Mani kungi, lūdzu, iegriezieties sava kalpa namā nomazgāt kājas un pārnakšņot. Rīt agri no rīta jūs varat celties un iet savu ceļu.” Bet tie atbildēja: ”Nē, mēs pārnakšņosim pilsētas laukumā.” 3 Taču viņš tik ļoti uzstāja, ka eņģeļi tomēr pie viņa iegriezās. Tad Lats sarīkoja tiem dzīres, izcepa neraudzētas maizes, un viesi ēda.

4 Viņi vēl nebija apgūlušies, kad namu ielenca Sodomas vīrieši — no zēniem līdz sirmgalvjiem, visi vienā pūlī. 5 Un tie sauca Latam: ”Kur ir tie vīri, kas šovakar pie tevis atnāca? Ved tos laukā pie mums, mēs gribam ar tiem pārgulēt!”+

6 Lats izgāja pie viņiem ārā, aizvēra aiz sevis durvis 7 un teica: ”Lūdzu, brāļi, nedariet ļaunu! 8 Redziet, man ir divas meitas, kas vēl ir jaunavas. Es tās izvedīšu pie jums, un dariet ar tām, kā jums patīk. Tikai neaiztieciet tos vīrus, jo viņi ir mani viesi*.”+ 9 Bet sodomieši atcirta: ”Nost no ceļa!” Viņi sacīja: ”Kaut kāds ienācējs grib uzmesties mums par tiesnesi! Nu tev izies vēl ļaunāk nekā tiem!” Un viņi spiedās Latam virsū un jau grasījās izlauzt durvis. 10 Tad tie vīri ievilka Latu namā, aiztaisīja durvis ciet 11 un visiem vīriešiem, kas drūzmējās durvju priekšā, no maza līdz lielam, uzsūtīja aklumu, tā ka tie velti pūlējās atrast ieeju.

12 Vīri Latam vaicāja: ”Vai tev te ir vēl kāds? Ja tev šajā pilsētā dzīvo znoti, dēli, meitas vai kāds cits, ved viņus projām! 13 Mēs izpostīsim šo vietu, jo Jehova ir dzirdējis lielu žēlošanos par to,+ tāpēc Jehova mūs ir atsūtījis iznīcināt pilsētu.” 14 Lats aizgāja runāt ar saviem znotiem — ar vīriešiem, kas gatavojās precēt viņa meitas. Viņš mudināja: ”Steidzieties, ejiet prom no šejienes, jo Jehova izpostīs pilsētu!” Bet znotiem likās, ka viņš joko.+

15 Rītam austot, eņģeļi sāka Latu skubināt: ”Pasteidzies un ņem līdzi sievu un abas meitas, lai jūs neietu bojā pilsētas pārkāpumu dēļ!”+ 16 Lats tomēr vēl vilcinājās, bet Jehovam viņa bija žēl,+ tāpēc tie vīri satvēra aiz rokas Latu, viņa sievu un abas meitas, izveda laukā un atstāja ārpus pilsētas.+ 17 Tiklīdz tie bija viņus izveduši ārā, viens no tiem sacīja: ”Glāb savu dzīvību! Neskaties atpakaļ+ un neapstājies nekur visā šajā apvidū!+ Bēdziet kalnos, lai neaizietu bojā!”

18 Bet Lats iebilda: ”Lūdzu, Jehova, tikai ne tur! 19 Tavs kalps ir iemantojis tavu labvēlību, un tu man esi parādījis lielu žēlastību*, atstādams mani dzīvu,+ taču es nevaru bēgt kalnos, jo tur mani pārsteigs nelaime un es miršu.+ 20 Lūk, tepat tuvumā ir maza pilsētiņa, kurp es varētu bēgt. Lūdzu, ļauj man glābties tur! Tā taču ir pavisam maza! Tur es būšu drošībā.” 21 Dievs atbildēja: ”Labi, es izpildīšu tavu lūgumu+ un nenopostīšu pilsētu, par kuru tu runā.+ 22 Steigšus bēdz uz turieni, jo es nevaru sākt rīkoties, kamēr tu neesi tur nokļuvis!”+ Tāpēc to pilsētu nosauca par Coaru*.+

23 Saule jau bija uzlēkusi, kad Lats nonāca Coarā. 24 Tad Jehova pār Sodomu un Gomoru lika līt sēram un ugunij — tie nāca no Jehovas, no debesīm.+ 25 Tā viņš izpostīja visu apvidu — gan šīs pilsētas ar visiem iedzīvotājiem, gan visu, kas tur auga.+ 26 Bet Lata sieva, iedama aiz vīra, paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu.+

27 Agri no rīta Ābrahāms piecēlās un devās uz to vietu, kur bija stāvējis Jehovas priekšā.+ 28 Viņš paraudzījās lejup uz Sodomu un Gomoru un uz visu līdzenumu un ieraudzīja, ka no zemes ceļas biezi dūmi kā no kūpoša cepļa.+ 29 Iznīcinādams līdzenuma pilsētas, Dievs neaizmirsa Ābrahāmu — viņš aizsūtīja Latu projām no posta vietas, kad grasījās izpostīt pilsētas apvidū, kur Lats dzīvoja.+

30 Vēlāk Lats ar abām meitām no Coaras pārcēlās uz kalniem,+ jo viņam bija bail palikt Coarā,+ un viņš ar savām meitām apmetās alā. 31 Tad vecākā uzrunāja jaunāko: ”Mūsu tēvs ir vecs, un šajā zemē nav neviena vīrieša, kas varētu mūs precēt, kā ļaužu starpā pieņemts. 32 Iesim, dosim tēvam vīnu un gulēsim ar viņu, lai saglabātu sava tēva dzimtu*.”

33 Tā viņas tovakar piedzirdīja tēvu, un pēc tam vecākā meita gulēja ar savu tēvu, bet viņš nemanīja, ne kā viņa apgūlās, ne kā piecēlās. 34 Nākamajā dienā vecākā jaunākajai sacīja: ”Vakarnakt es gulēju ar tēvu. Dosim viņam vīnu arī šovakar, un tad ej un guli ar viņu, lai saglabātu mūsu tēva dzimtu.” 35 Tovakar viņas atkal dzirdīja tēvu ar vīnu, un pēc tam jaunākā gulēja ar viņu, bet viņš nemanīja, ne kā viņa apgūlās, ne kā piecēlās. 36 Tā abas Lata meitas ieņēma bērnus no sava tēva. 37 Vecākajai piedzima dēls, ko viņa nosauca par Moābu;+ viņš ir tagadējo moābiešu ciltstēvs.+ 38 Arī jaunākajai piedzima dēls, un tā viņu nosauca par Ben-Ammi; viņš ir tagadējo amoniešu+ ciltstēvs.

20 Ābrahāms devās uz Negevu un apmetās starp Kadešu+ un Šūru.+ Kādu laiku viņš dzīvoja Gerārā,+ 2 un arī tur viņš par savu sievu Sāru teica, ka tā ir viņa māsa.+ Tad Gerāras ķēniņš Abimelehs* lika atvest Sāru pie viņa.+ 3 Bet naktī Dievs ieradās pie Abimeleha sapnī un sacīja viņam: ”Tev ir jāmirst tās sievietes dēļ, kuru tu esi paņēmis,+ jo viņa ir precēta sieva, kas pieder citam vīram.”+ 4 Taču Abimelehs nebija tai tuvojies*, tāpēc viņš izsaucās: ”Jehova, vai tu iznīcināsi tautu, kas ne pie kā nav vainīga? 5 Vai viņš man neteica, ka tā ir viņa māsa? Un vai viņa pati neteica, ka tas ir viņas brālis? Mani nolūki bija tīri — es negribēju darīt neko ļaunu.*” 6 Dievs sapnī viņam atbildēja: ”Jā, es zinu, ka tavi nolūki bija tīri, un es pats tevi atturēju, lai tu pret mani negrēkotu. Tāpēc es tev neļāvu viņai pieskarties. 7 Tagad atdod sievu atpakaļ vīram, jo viņš ir pravietis.+ Lai viņš lūdz par tevi,+ tad tu paliksi dzīvs. Bet, ja tu viņu neatdosi, tad zini: mirsi gan tu pats, gan visi tavi ļaudis.”

8 Otrā rītā Abimelehs sasauca savus kalpus un visu tiem pastāstīja, un vīri ļoti izbijās. 9 Tad Abimelehs ataicināja Ābrahāmu un jautāja: ”Kāpēc tu mums to esi nodarījis? Ko es pret tevi esmu nogrēkojies, ka tu man un manai valstij esi uzkrāvis tik lielu grēku? Tas nav pareizi, kā tu esi rīkojies!” 10 Abimelehs viņam prasīja: ”Kas tev bija prātā, kad tu to darīji?”+ 11 Ābrahāms atbildēja: ”Es domāju, ka šajā vietā neviens nebīstas Dievu, tāpēc mani nogalinās sievas dēļ.+ 12 Turklāt viņa tiešām ir mana māsa, jo mums ir viens tēvs, kaut arī dažādas mātes, un viņa ir kļuvusi par manu sievu.+ 13 Kad Dievs man lika atstāt tēva mājas un doties klejojumos,+ es viņai teicu: ”Apliecini, ka mani uzticīgi mīli, — lai kur mēs ietu, saki visiem, ka es esmu tavs brālis.””+

14 Pēc tam Abimelehs uzdāvināja Ābrahāmam sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones un atdeva viņam arī viņa sievu Sāru. 15 ”Lūk, mana zeme ir tavā priekšā,” Abimelehs teica. ”Dzīvo, kur vien tev patīk.” 16 Bet Sārai viņš sacīja: ”Es dodu tavam brālim+ tūkstoš sudraba gabalu. Lai taviem saimes ļaudīm un visiem pārējiem tas ir par apstiprinājumu, ka tu neesi vainīga* un tavs gods nav aptraipīts.” 17 Tad Ābrahāms lūdza Dievu, un Dievs izdziedināja Abimelehu un viņa sievu un kalpones, lai tās atkal varētu dzemdēt, 18 jo Ābrahāma sievas Sāras dēļ Jehova visas sievietes Abimeleha saimē bija padarījis neauglīgas.+

21 Jehova pievērsa uzmanību Sārai, kā viņš bija teicis, un Jehova izpildīja solīto.+ 2 Kaut gan Ābrahāms jau bija sasniedzis sirmu vecumu, Sāra ieņēma bērnu+ un tieši tajā laikā, par kuru Dievs bija runājis, dzemdēja viņam dēlu.+ 3 Ābrahāms nosauca dēlu, ko Sāra viņam bija dzemdējusi, par Īzaku+ 4 un astoņu dienu vecumā viņu apgraizīja, kā Dievs bija pavēlējis.+ 5 Kad Īzaks piedzima, Ābrahāms bija simt gadu vecs. 6 Sāra teica: ”Dievs ir gādājis, lai man būtu iemesls smieties. Kas vien to dzirdēs, smiesies ar mani*.” 7 Viņa piebilda: ”Kurš gan Ābrahāmam būtu teicis, ka viņa sieva Sāra vēl zīdīs bērnus? Tomēr viņa sirmajā vecumā es esmu dāvājusi viņam dēlu.”

8 Bērns paaugās, un tajā dienā, kad Īzaks tika atšķirts no krūts, Ābrahāms sarīkoja lielas dzīres. 9 Bet Sāra ievēroja, ka ēģiptietes Hagares dēls,+ kuru tā bija dzemdējusi Ābrahāmam, izsmej Īzaku,+ 10 tāpēc viņa sacīja vīram: ”Padzen šo kalponi un viņas dēlu, jo viņas dēls nebūs mantinieks kopā ar manu dēlu Īzaku!”+ 11 Taču Ābrahāmam ļoti nepatika tas, ko Sāra teica par viņa dēlu.+ 12 Tomēr Dievs Ābrahāmam norādīja: ”Neraizējies par zēnu un par savu kalponi. Uzklausi, ko Sāra tev saka, jo tev apsolītie pēcnācēji* celsies no Īzaka.+ 13 Bet arī no kalpones dēla+ es likšu celties tautai,+ tāpēc ka arī viņš ir tavs pēcnācējs.”

14 Agri no rīta Ābrahāms paņēma maizi un ādas maisu ar ūdeni, uzcēla tos Hagarei plecos un aizsūtīja viņu prom kopā ar zēnu.+ Tā viņa aizgāja un klīda pa Bēršebas tuksnesi.+ 15 Kad ūdens maisā izbeidzās, viņa atstāja dēlu zem kāda krūma, 16 bet pati aizgāja un apsēdās nostāk, apmēram bultas šāviena attālumā, sacīdama: ”Es nespēju noskatīties, kā zēns mirst.” Viņa sēdēja pa gabalu un skaļi raudāja.

17 Tad Dievs izdzirdēja zēna+ balsi, un Dieva eņģelis sauca Hagarei no debesīm:+ ”Kas tev noticis, Hagare? Nebaidies, jo Dievs ir sadzirdējis zēna balsi. 18 Celies, piecel zēnu un gādā par viņu, jo es likšu no viņa celties lielai tautai.”+ 19 Dievs atvēra Hagarei acis, un viņa ieraudzīja aku. Tad viņa aizgāja, piepildīja ādas maisu ar ūdeni un padzirdīja dēlu. 20 Zēnam+ augot, Dievs bija ar viņu. Viņš apmetās tuksnesī un kļuva par loka šāvēju. 21 Viņš dzīvoja Pārānas tuksnesī,+ un māte ņēma viņam sievu no Ēģiptes.

22 Ap to laiku Abimelehs un viņa karaspēka virspavēlnieks Pīhols teica Ābrahāmam: ”Dievs ir ar tevi it visā, ko tu dari.+ 23 Tāpēc tagad zvēri man pie Dieva, ka tu nelauzīsi uzticību man un maniem bērniem un bērnubērniem un ka pret mani un šo zemi, kur tu mīti, tu izturēsies tikpat labi*, kā es esmu izturējies pret tevi.”+ 24 Ābrahāms atbildēja: ”Es zvēru.”

25 Bet Ābrahāms pārmeta Abimeleham, ka viņa kalpi ir sagrābuši aku.+ 26 ”Es nezinu, kas to ir izdarījis,” sacīja Abimelehs. ”Tu man neko neesi stāstījis, un līdz šai dienai es neko par to nebiju dzirdējis.” 27 Tad Ābrahāms deva Abimeleham sīklopus un liellopus, un viņi abi noslēdza vienošanos. 28 Redzēdams, ka Ābrahāms nošķir no ganāmpulka septiņus jērus, 29 Abimelehs viņam jautāja: ”Kāpēc tu esi nošķīris šos septiņus jērus?” 30 Ābrahāms atbildēja: ”Pieņem tos no manis par apliecinājumu, ka es esmu izracis šo aku.” 31 Tāpēc viņš to vietu nosauca par Bēršebu*,+ jo tur viņi abi deva zvērestu. 32 Kad viņi pie Bēršebas bija noslēguši vienošanos,+ Abimelehs kopā ar karaspēka virspavēlnieku Pīholu atgriezās filistiešu zemē.+ 33 Pēc tam Ābrahāms Bēršebā iestādīja tamarisku, un tur viņš piesauca Jehovas, mūžīgā Dieva, vārdu.+ 34 Ābrahāms ilgu laiku dzīvoja filistiešu zemē.+

22 Vēlāk Dievs pārbaudīja Ābrahāmu.+ Viņš sauca: ”Ābrahām!”, un tas atbildēja: ”Te es esmu!” 2 Tad Dievs lika: ”Ņem savu dēlu Īzaku,+ vienīgo dēlu, kuru tu tā mīli,+ dodies uz Morijas zemi+ un upurē viņu tur par dedzināmo upuri uz kalna, ko es tev norādīšu.”

3 Ābrahāms piecēlās agri no rīta, apsegloja ēzeli, sacirta malku dedzināmajam upurim un, paņēmis līdzi divus kalpus un savu dēlu Īzaku, devās uz vietu, ko Dievs viņam norādīja. 4 Trešajā dienā Ābrahāms iztālēm ieraudzīja to vietu, 5 un viņš sacīja kalpiem: ”Palieciet šeit ar ēzeli, bet mēs ar dēlu iesim turp, pielūgsim Dievu un pēc tam atgriezīsimies pie jums.”

6 Ābrahāms uzkrāva savam dēlam Īzakam uz pleciem malku dedzināmajam upurim, bet pats paņēma uguni un nazi, un tie abi kopā gāja tālāk. 7 Tad Īzaks ierunājās: ”Mans tēvs!”, un Ābrahāms atsaucās: ”Jā, mans dēls!” Īzaks jautāja: ”Mums ir uguns un malka, bet kur ir upurim domātais jērs?” 8 ”Dievs pats sagādās jēru dedzināmajam upurim,+ mans dēls,” atteica Ābrahāms. Un tā viņi turpināja ceļu.

9 Kad viņi bija nonākuši Dieva norādītajā vietā, Ābrahāms uzcēla tur altāri un sakārtoja uz tā malku. Viņš sasēja Īzakam rokas un kājas un noguldīja dēlu uz malkas, kas bija salikta uz altāra.+ 10 Tad Ābrahāms paņēma nazi, lai nogalinātu savu dēlu.+ 11 Bet Jehovas eņģelis sauca viņu no debesīm: ”Ābrahām! Ābrahām!”, un viņš atbildēja: ”Te es esmu!” 12 Eņģelis sacīja: ”Nepacel roku pret zēnu un nedari tam neko, jo nu es zinu, ka tu bīsties Dievu, tāpēc ka tu manis dēļ neesi saudzējis savu dēlu, savu vienīgo.”+ 13 Ābrahāms pavērās apkārt un turpat netālu ieraudzīja aunu, kam ragi bija ieķērušies krūmos. Viņš aizgāja, paņēma aunu un upurēja to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. 14 Un Ābrahāms nosauca to vietu Jehova-Jire*. Tāpēc vēl šodien mēdz teikt: ”Jehovas kalnā tiks sagādāts.”+

15 Tad Jehovas eņģelis otrreiz sauca Ābrahāmu no debesīm 16 un pavēstīja: ””Es zvēru pie sevis,” saka Jehova,+ ”tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi saudzējis savu vienīgo dēlu,+ 17 es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus* kā zvaigznes debesīs un kā smiltis jūras krastā.+ Tavs pēcnācējs* ieņems savu ienaidnieku pilsētas*,+ 18 un ar tava pēcnācēja*+ starpniecību tiks svētītas* visas zemes tautas, jo tu man esi paklausījis.””+

19 Pēc tam Ābrahāms atgriezās pie saviem kalpiem un kopā ar tiem devās atpakaļ uz Bēršebu,+ kur viņš dzīvoja.

20 Vēlāk Ābrahāms saņēma ziņu: ”Arī tavam brālim Nāhoram+ un viņa sievai Milkai ir piedzimuši dēli: 21 pirmdzimtais dēls Ūcs, viņa brālis Būzs, Kemuēls (Arama tēvs), 22 Keseds, Hazo, Pildāšs, Jidlafs un Betuēls.”+ 23 Betuēlam piedzima Rebeka.+ Šos astoņus dēlus Milka dzemdēja Ābrahāma brālim Nāhoram. 24 Arī Nāhora blakussieva Reūma dzemdēja dēlus: Tebahu, Gahamu, Tahašu un Maahu.

23 Sāra nodzīvoja simt divdesmit septiņus gadus, tik garš bija viņas mūžs.+ 2 Viņa nomira Kirjat-Arbā+ (tas ir, Hebronā)+ Kanaāna zemē,+ un Ābrahāms sēroja par Sāru un viņu apraudāja. 3 Beidzis apraudāt mirušo sievu, Ābrahāms teica hetiešiem:+ 4 ”Es esmu ienācējs, kas apmeties starp jums.+ Pārdodiet man kapavietu, lai es varētu apglabāt savu sievu.” 5 Hetieši atbildēja: 6 ”Uzklausi mūs, kungs! Tu esi Dieva izraudzīts vadonis* mūsu vidū.+ Apglabā savu sievu vislabākajā no mūsu kapavietām. Neviens no mums neliegs tev savu kapavietu, kur tu varētu apglabāt mirušo.”

7 Tad Ābrahāms piecēlās, paklanījās hetiešiem,+ tās zemes iedzīvotājiem, 8 un sacīja: ”Ja esat ar mieru, ka es te apglabāju savu sievu, uzklausiet mani un lūdziet Efronu, Cohara dēlu, 9 lai viņš pārdod man Mahpēlas alu, kas atrodas viņa lauka malā. Jūsu klātbūtnē es to nopirkšu no viņa par pilnu cenu,+ lai to izmantotu par kapavietu.”+

10 Bet hetietis Efrons sēdēja turpat citu hetiešu vidū, un visu hetiešu, kā arī pārējo pie pilsētas vārtiem+ sanākušo ļaužu priekšā viņš Ābrahāmam atbildēja: 11 ”Nē, mans kungs, uzklausi mani! Es tev atdošu gan lauku, gan alu. Es tev tos atdošu savu tautiešu klātbūtnē. Apglabā tur savu sievu!” 12 Taču Ābrahāms paklanījās tās zemes iedzīvotājiem 13 un, visiem dzirdot, sacīja Efronam: ”Lūdzu, neatsakies mani uzklausīt! Es tev samaksāšu par lauku pilnu cenu. Pieņem no manis samaksu, lai es tur varētu apglabāt mirušo.”

14 Tad Efrons Ābrahāmam atbildēja: 15 ”Mans kungs, uzklausi mani! Lauks ir četrsimt sudraba šekeļu* vērts, bet vai gan tas mums ir tik svarīgi? Apglabā tur savu sievu!” 16 Ābrahāms uzklausīja Efronu un iesvēra viņam to sudraba daudzumu, ko viņš, hetiešiem dzirdot, bija minējis: četrsimt sudraba šekeļu pēc tirgotāju mēra.+ 17 Tā Efrona lauks Mahpēlā pretī Mamrei kopā ar alu un visiem kokiem lauka robežās 18 kļuva par Ābrahāma īpašumu. Hetieši un visi pārējie, kas bija sanākuši pie pilsētas vārtiem, tam bija liecinieki. 19 Pēc tam Ābrahāms apglabāja savu sievu Sāru šajā alā Mahpēlas laukā, kas atrodas pretī Mamrei (tas ir, Hebronai) Kanaāna zemē. 20 Tā Ābrahāms nopirka no hetiešiem lauku un alu, iegūdams īpašumā kapavietu.+

24 Ābrahāms bija vecs, jau krietni gados, un Jehova bija svētījis viņu it visā.+ 2 Tad Ābrahāms sacīja savam kalpam, savas saimes vecākajam, kurš pārvaldīja visu viņa īpašumu:+ ”Liec roku zem manas ciskas* 3 un zvēri man pie Jehovas, debesu un zemes Dieva, ka tu neņemsi manam dēlam sievu no kanaāniešu meitām, kuru zemē es mītu,+ 4 bet ka tu iesi uz manu zemi pie maniem radiniekiem+ un tur ņemsi sievu manam dēlam Īzakam.”

5 Taču kalps jautāja: ”Bet ja nu tā meitene negribēs nākt man līdzi uz šejieni? Vai man vest tavu dēlu atpakaļ uz zemi, no kuras tu esi atnācis?”+ 6 Ābrahāms atbildēja: ”Nekādā gadījumā neved manu dēlu turp!+ 7 Jehova, debesu Dievs, kas aizveda mani no tēva mājām un no zemes, kur mīt mani radinieki,+ un kas runāja ar mani un zvērēja man:+ ”Šo zemi+ es došu taviem pēcnācējiem*,”+ — viņš sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu,+ un tu noteikti atradīsi tur sievu manam dēlam.+ 8 Bet, ja viņa negribēs nākt tev līdzi, tu būsi brīvs no man dotā zvēresta. Tikai neved manu dēlu uz turieni.” 9 Tad kalps lika roku zem sava kunga Ābrahāma ciskas un viņam to zvērēja.+

10 Paņēmis desmit sava kunga kamieļus un visādas dāvanas no sava kunga, kalps devās ceļā uz Mezopotāmiju. Sasniedzis pilsētu, kur dzīvoja Nāhors, 11 viņš saguldīja kamieļus pie kādas akas ārpus pilsētas. Tas notika vakarpusē, ap to laiku, kad sievietes nāk pēc ūdens. 12 Kalps lūdza: ”Jehova, mana kunga Ābrahāma Dievs, liec, lai man šodien viss izdodas, apliecini uzticīgu mīlestību manam kungam Ābrahāmam! 13 Lūk, es stāvu pie ūdens avota, un pilsētas iedzīvotāju meitas nāk smelt ūdeni. 14 Lai notiek, ka tā meitene, kurai es teikšu: ”Lūdzu, pasniedz man savu krūku, lai es varu padzerties!” un kura atbildēs: ”Dzer, un es padzirdīšu arī tavus kamieļus!”, būtu tā, kuru tu esi izraudzījies savam kalpam Īzakam. Tā es zināšu, ka tu uzticīgi mīli manu kungu.”

15 Viņš vēl nebija beidzis runāt, kad ar ūdens krūku uz pleca nāca Rebeka, Betuēla meita+ (Betuēls bija Ābrahāma brāļa Nāhora+ un viņa sievas Milkas+ dēls). 16 Tā bija ļoti skaista jaunava, neviens vīrietis viņai nebija tuvojies. Rebeka nogāja pie avota, piepildīja krūku un nāca atpakaļ. 17 Kalps steidzās viņai pretī un sacīja: ”Lūdzu, ļauj man mazliet padzerties no tavas krūkas!” 18 ”Dzer, mans kungs!” Rebeka atbildēja un, aši nocēlusi krūku, deva tam dzert. 19 To padzirdījusi, viņa piedāvāja: ”Es sasmelšu ūdeni arī taviem kamieļiem, lai tie padzeras.” 20 Viņa veikli iztukšoja savu krūku dzirdināmajā silē un steidzās atkal uz aku pēc ūdens, un smēla ūdeni visiem viņa kamieļiem, 21 bet vīrs tikmēr klusēdams izbrīnā viņu vēroja un centās saprast, vai Jehova viņa ceļojumam ir licis izdoties vai ne.

22 Kad kamieļi bija padzērušies, vīrs iedeva Rebekai zelta deguna gredzenu, kas svēra pusšekeli*, un divas zelta rokassprādzes, kas svēra desmit šekeļus*, 23 un vaicāja: ”Saki man, lūdzu, kā meita tu esi? Un vai tava tēva namā ir vieta, kur mums pārnakšņot?” 24 ”Es esmu Nāhora+ un Milkas dēla Betuēla meita,”+ viņa atbildēja 25 un piebilda: ”Mums ir salmi un daudz barības lopiem, un atradīsies arī vieta, kur pārnakšņot.” 26 Tad vīrs nometās ceļos, noliecās līdz zemei Jehovas priekšā 27 un teica: ”Lai slavēts Jehova, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas nav atrāvis manam kungam savu mīlestību* un uzticību! Jehova mani ir atvedis pie mana kunga radiniekiem.”

28 Meitene aizskrēja un visu izstāstīja mātei un pārējiem mājiniekiem. 29 Rebekai bija brālis, vārdā Lābans,+ un viņš steidzās pie vīra, kas bija ārā pie avota. 30 Lābans bija ieraudzījis deguna gredzenu un rokassprādzes uz māsas rokām un dzirdējis, kā Rebeka atstāsta savu sarunu ar to vīru, tāpēc viņš aizgāja pie vīra, kas joprojām stāvēja ar kamieļiem pie avota, 31 un aicināja: ”Nāc, Jehovas svētītais! Kādēļ tu vēl stāvi te ārā? Es namā tev visu esmu sagatavojis un esmu parūpējies arī par vietu kamieļiem.” 32 Tad vīrs iegāja namā, un viņš* nosegloja kamieļus un iedeva salmus un barību kamieļiem, kā arī ūdeni, ar ko mazgāt kājas vīram un viņa ceļabiedriem. 33 Bet, kad vīram cēla priekšā ēdienu, viņš sacīja: ”Es neēdīšu, kamēr nebūšu pateicis savu sakāmo.” Lābans atbildēja: ”Runā!”

34 Tad vīrs sāka stāstīt: ”Es esmu Ābrahāma kalps.+ 35 Jehova ir dāsni svētījis manu kungu un padarījis viņu ļoti bagātu, dodams viņam sīklopus un liellopus, sudrabu un zeltu, kalpus un kalpones, kamieļus un ēzeļus.+ 36 Un mana kunga sieva Sāra vecumā ir dzemdējusi viņam dēlu,+ un mans kungs tam dos visu, kas viņam ir.+ 37 Viņš lika man zvērēt, sacīdams: ”Tu nedrīksti ņemt manam dēlam sievu no kanaāniešu meitām, kuru zemē es mītu.+ 38 Nē, tev jāiet pie mana tēva dzimtas, pie maniem radiem,+ lai tur ņemtu sievu manam dēlam.”+ 39 Taču es kungam jautāju: ”Bet ja nu tā meitene negribēs nākt man līdzi?”+ 40 Viņš atbildēja: ”Jehova, kuram es kalpoju,+ sūtīs tev līdzi savu eņģeli+ un liks tavam ceļojumam izdoties, un tu atradīsi manam dēlam sievu starp mana tēva dzimtas piederīgajiem.+ 41 Bet, ja tu aiziesi pie maniem radiniekiem un viņi tev meiteni nedos, tu būsi brīvs no sava zvēresta.”+

42 Kad es šodien nonācu pie avota, es lūdzu: ”Jehova, mana kunga Ābrahāma Dievs, ja tu gribi likt manam ceļojumam izdoties, 43 lai, man te stāvot pie ūdens avota, notiek tā: ja meitene,+ kura nāks smelt ūdeni un kurai es lūgšu: ”Ļauj man mazliet padzerties no tavas krūkas!”, 44 atbildēs: ”Dzer, un es sasmelšu ūdeni arī taviem kamieļiem!”, tad lai viņa ir tā, kuru tu, Jehova, esi izraudzījies mana kunga dēlam.”+

45 Pirms es biju beidzis lūgt, nāca Rebeka ar ūdens krūku uz pleca, nogāja pie avota un sāka smelt ūdeni. Es viņai sacīju: ”Lūdzu, dod man padzerties!”+ 46 Viņa aši nocēla krūku no pleca un piedāvāja: ”Dzer,+ un es padzirdīšu arī tavus kamieļus!” Kad es biju padzēries un viņa bija padzirdījusi arī manus kamieļus, 47 es vaicāju: ”Kā meita tu esi?”, un viņa atbildēja: ”Es esmu Nāhora un Milkas dēla Betuēla meita.” Tad es ievēru viņai nāsī gredzenu un uzmaucu uz rokām rokassprādzes.+ 48 Es nometos ceļos, noliecos līdz zemei Jehovas priekšā un slavēju Jehovu, sava kunga Ābrahāma Dievu,+ kas mani bija vadījis pa īsto ceļu, lai es sava kunga dēlam ņemtu par sievu viņa brāļa mazmeitu. 49 Un nu sakiet, vai jūs gribat parādīt manam kungam labvēlību* un uzticību vai ne, lai es zinu, ko man darīt tālāk*.”+

50 Lābans un Betuēls atbildēja: ”Tas ir no Jehovas. Mēs tev nevaram atbildēt ne jā, ne nē. 51 Lūk, šeit ir Rebeka. Ņem viņu līdzi un ej, un lai viņa kļūst par sievu tava kunga dēlam, kā Jehova ir teicis.” 52 Dzirdējis šos vārdus, Ābrahāma kalps nometās pie zemes Jehovas priekšā. 53 Pēc tam viņš izņēma sudraba un zelta rotas, kā arī tērpus un uzdāvināja tos Rebekai un deva dārgas dāvanas arī viņas brālim un mātei. 54 Tad kalps ar saviem ceļabiedriem ēda un dzēra, un viņi pārlaida tur nakti.

Kad viņi no rīta piecēlās, kalps sacīja: ”Atlaidiet mani pie mana kunga.” 55 Bet Rebekas brālis un māte atteica: ”Lai meitene vēl paliek pie mums kaut tikai desmit dienas. Pēc tam viņa varēs iet.” 56 Taču viņš tiem teica: ”Neaizturiet mani! Jehova ir licis manam ceļojumam izdoties, tāpēc ļaujiet man doties atpakaļ pie sava kunga.” 57 Tie atbildēja: ”Pasauksim meiteni un pavaicāsim viņai pašai.” 58 Pasaukuši Rebeku, tie jautāja: ”Vai iesi līdzi šim vīram?”, un viņa atbildēja: ”Iešu.”

59 Tad viņi palaida ceļā savu māsu Rebeku+ un viņas zīdītāju*+ un Ābrahāma kalpu un viņa pavadoņus. 60 Tuvinieki svētīja Rebeku, sacīdami: ”Mūsu māsa, topi par tūkstošu tūkstošiem, un lai tavi pēcnācēji ieņem savu ienaidnieku pilsētas*.”+ 61 Rebeka un viņas kalpones sēdās kamieļiem mugurā un jāja Ābrahāma kalpam līdzi. Tā viņš kopā ar Rebeku devās ceļā.

62 Īzaks bija atgriezies no Beēr-Lahaj-Roī+ puses (viņš dzīvoja Negevā)+ 63 un pret vakaru bija izgājis laukā nodoties pārdomām.+ Pacēlis acis, viņš ieraudzīja tuvojamies kamieļus. 64 Kad Rebeka ieraudzīja Īzaku, viņa žigli nokāpa no kamieļa 65 un jautāja kalpam: ”Kas ir tas cilvēks, kas pa lauku nāk mums pretī?” Kalps atbildēja: ”Tas ir mans kungs.” Tad viņa paņēma plīvuru un aizsedzās. 66 Un kalps izstāstīja Īzakam visu, ko bija darījis. 67 Pēc tam Īzaks ieveda Rebeku savas mātes Sāras teltī,+ un Rebeka kļuva par viņa sievu, un viņš to iemīlēja.+ Tā Īzaks atrada mierinājumu pēc mātes nāves.+

25 Ābrahāms atkal apprecējās, un viņa sievu sauca Ketūra. 2 Tā viņam dzemdēja Zimrānu, Jokšānu, Medānu, Midiānu,+ Jišbāku un Šuahu.+

3 Jokšānam piedzima Šeba un Dedāns.

Dedāna dēli bija Ašūrīms, Letūšīms un Leumīms*.

4 Midiāna dēli bija Ēfa, Ēfers, Hanohs, Abida un Eldāja.

Tie visi bija Ketūras pēcnācēji.

5 Ābrahāms atdeva Īzakam visu, kas viņam bija,+ 6 bet blakussievu dēliem viņš deva dāvanas. Jau savas dzīves laikā viņš tos aizsūtīja prom no sava dēla Īzaka+ uz austrumiem, uz austrumu zemi. 7 Ābrahāms nodzīvoja simt septiņdesmit piecus gadus, 8 un viņš nomira sirmā vecumā, baudījis gana mūža dienu,* un piepulcējās saviem tēviem. 9 Ābrahāma dēli Īzaks un Ismaēls viņu apglabāja Mahpēlas alā hetieša Efrona, Cohara dēla, laukā pretī Mamrei.+ 10 Tā Ābrahāms, tāpat kā viņa sieva Sāra, tika apglabāts šajā laukā, ko viņš bija nopircis no hetiešiem.+ 11 Pēc Ābrahāma nāves Dievs svētīja viņa dēlu Īzaku,+ un Īzaks dzīvoja pie Beēr-Lahaj-Roī.+

12 Šie ir Ābrahāma dēla Ismaēla pēcnācēji;+ viņu Ābrahāmam dzemdēja ēģiptiete Hagare,+ Sāras kalpone.

13 Šie ir Ismaēla dēli, no kuriem cēlušās viņu dzimtas: Ismaēla pirmdzimtais Nebājots,+ Kēdars,+ Adbeēls, Mibsāms,+ 14 Mišma, Dūma, Masa, 15 Hadads, Tēma, Jetūrs, Nafīšs un Kēdema. 16 Tie ir Ismaēla dēli, un tie ir viņu vārdi pēc viņu apmešanās vietām un nometnēm: divpadsmit cilšu vadoņi.+ 17 Nodzīvojis simt trīsdesmit septiņus gadus, Ismaēls nomira un piepulcējās saviem tēviem. 18 Viņa pēcnācēji mājoja no Havīlas+ pie Šūras,+ kas atrodas blakus Ēģiptei, līdz pat Asīrijai. Tie apmetās pretī* visiem saviem brāļiem.+

19 Šie ir Ābrahāma dēla Īzaka pēcnācēji.+

Ābrahāmam piedzima Īzaks. 20 Četrdesmit gadu vecumā Īzaks apprecēja Rebeku, Padān-Aramas* aramieša Betuēla meitu,+ aramieša Lābana māsu. 21 Īzaks lūdza Jehovu savas sievas Rebekas dēļ, jo tā bija neauglīga, un Jehova uzklausīja viņa lūgumus, un Rebekai iestājās grūtniecība. 22 Bet dēli viņas klēpī sāka cīkstēties,+ tāpēc viņa teica: ”Ja man tā jācieš, kamdēļ man dzīvot?” Tad Rebeka iztaujāja Jehovu, 23 un Jehova viņai atbildēja: ”Divas tautas ir tavā klēpī,+ un divas tautas nāks no tevis;+ viena tauta būs stiprāka par otru,+ un vecākais kalpos jaunākajam.”+

24 Kad pienāca laiks, viņa tiešām dzemdēja dvīņus. 25 Pirmais piedzima viscaur sarkans un it kā spalvainā apģērbā,+ tāpēc viņu nosauca par Ēsavu*.+ 26 Pēc tam piedzima viņa brālis, kas ar roku bija satvēris Ēsava papēdi,+ tāpēc to nosauca par Jēkabu*.+ Kad Rebeka viņus dzemdēja, Īzakam bija sešdesmit gadi.

27 Zēni auga, un Ēsavs kļuva par prasmīgu mednieku,+ kas klejoja pa laukiem, bet Jēkabs bija rāmas dabas* vīrs, kas vairāk dzīvoja teltīs.+ 28 Īzakam mīļāks bija Ēsavs, jo viņam garšoja medījums, bet Rebeka vairāk mīlēja Jēkabu.+ 29 Reiz, kad Ēsavs noguris nāca no lauka, Jēkabs vārīja virumu, 30 un Ēsavs viņam teica: ”Dod man iestrēbt to sarkano virumu, ko tu tur vāri, jo es esmu izbadējies*!” Tāpēc viņu nosauca par Edomu*.+ 31 Bet Jēkabs atbildēja: ”Vispirms pārdod man savas pirmdzimtā tiesības!”+ 32 ”Paklau, es mirstu badā!” attrauca Ēsavs. ”Kam man tās pirmdzimtā tiesības?” 33 Taču Jēkabs uzstāja: ”Papriekšu zvēri man!” Tad Ēsavs zvērēja Jēkabam un pārdeva viņam savas pirmdzimtā tiesības.+ 34 Jēkabs iedeva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas paēda, padzērās un pēc tam piecēlās un aizgāja. Tā Ēsavs noniecināja savu pirmdzimtību.

26 Tāpat kā iepriekš, Ābrahāma laikā, tajā zemē atkal izcēlās bads,+ tāpēc Īzaks devās pie filistiešu ķēniņa Abimeleha uz Gerāru. 2 Tad Jehova parādījās viņam un teica: ”Neej uz Ēģipti, bet apmeties zemē, ko es tev norādīšu. 3 Dzīvo šajā zemē,+ un es būšu ar tevi un tevi svētīšu, jo visas šīs zemes es došu tev un taviem pēcnācējiem*,+ un es pildīšu zvērestu, ko es devu tavam tēvam Ābrahāmam:+ 4 ”Es vairošu tavus pēcnācējus kā zvaigznes debesīs+ un došu taviem pēcnācējiem visas šīs zemes,+ un ar tavu pēcnācēju starpniecību tiks svētītas* visas zemes tautas,”+ — 5 tāpēc ka Ābrahāms man paklausīja un pildīja manus norādījumus un manas pavēles, manus rīkojumus un manus likumus.”+ 6 Tā Īzaks palika Gerārā.+

7 Kad vietējie iedzīvotāji vaicāja par viņa sievu, viņš teica: ”Tā ir mana māsa.”+ Īzaks baidījās teikt, ka tā ir viņa sieva, domādams, ka vietējie viņu varētu nonāvēt Rebekas dēļ, jo tā bija skaista.+ 8 Kad viņš kādu laiku tur bija nodzīvojis, filistiešu ķēniņš Abimelehs, palūkojies pa logu, ieraudzīja, kā Īzaks samīļo savu sievu Rebeku.+ 9 Abimelehs pasauca Īzaku un sacīja: ”Nudien, tā taču ir tava sieva! Kāpēc tu teici, ka tā ir tava māsa?” Īzaks atbildēja: ”Es baidījos, ka mani viņas dēļ varētu nogalināt.”+ 10 Bet Abimelehs pārmeta: ”Kāpēc tu tā rīkojies?+ Cik tur trūka, ka kāds no ļaudīm būtu gulējis ar tavu sievu, un tu mums būtu uzkrāvis vainu!”+ 11 Un Abimelehs visiem pavēlēja: ”Kas aiztiks šo vīru vai viņa sievu, tam jāmirst!”

12 Īzaks tajā zemē apsēja laukus, un togad viņš ievāca simtkārtīgu ražu, jo Jehova viņu svētīja.+ 13 Īzaka bagātība augtin auga, un viņš kļuva ārkārtīgi bagāts. 14 Viņam bija sīklopu un liellopu ganāmpulki un daudz kalpu,+ tāpēc filistieši sāka viņu apskaust.

15 Visas akas, ko Īzaka tēva Ābrahāma laikā bija izrakuši viņa tēva kalpi, filistieši aizbēra ar zemi.+ 16 Abimelehs Īzakam teica: ”Ej prom no šejienes, jo tu esi kļuvis daudz varenāks par mums.” 17 Tad Īzaks aizgāja no turienes un apmetās uz dzīvi Gerāras ielejā.+ 18 Īzaks no jauna atraka sava tēva Ābrahāma laikā izraktās akas, ko filistieši pēc Ābrahāma nāves bija aizbēruši,+ un tās nosauca tāpat, kā tās bija nosaucis viņa tēvs.+

19 Rakdami ielejā, Īzaka kalpi uzgāja aku* ar tīru ūdeni. 20 Tad Gerāras gani sāka strīdēties ar Īzaka ganiem un teica: ”Tas ir mūsu ūdens!” Tāpēc Īzaks nosauca aku par Ēseku*, jo tie bija ar viņu strīdējušies. 21 Tad viņi raka vēl vienu aku, un arī tās dēļ izcēlās strīds, tāpēc viņš to nosauca par Sitnu*. 22 Pēc tam Īzaks devās prom un izraka vēl vienu aku, bet par to viņi vairs nestrīdējās. Tāpēc viņš to nosauca par Rehobotu* un sacīja: ”Tagad Jehova mums ir piešķīris gana plašu vietu šajā zemē un svētījis mūs ar pēcnācējiem.”+

23 No turienes viņš aizgāja uz Bēršebu,+ 24 un Jehova parādījās viņam naktī un teica: ”Es esmu tava tēva Ābrahāma Dievs.+ Nebīsties,+ jo es esmu ar tevi! Es tevi svētīšu un vairošu tavus pēcnācējus sava kalpa Ābrahāma dēļ.”+ 25 Īzaks uzcēla tur altāri un piesauca Jehovas vārdu.+ Viņš tur uzslēja savas teltis,+ un viņa kalpi izraka aku.

26 Vēlāk pie viņa no Gerāras atnāca Abimelehs kopā ar savu padomnieku Ahuzatu un karaspēka virspavēlnieku Pīholu.+ 27 ”Kādēļ jūs esat ieradušies?” Īzaks vaicāja. ”Jūs taču mani ienīstat un esat mani padzinuši.” 28 Tie atbildēja: ”Mēs skaidri redzam, ka Jehova ir ar tevi.+ Tāpēc mēs vēlamies noslēgt ar tevi vienošanos.+ Dosim savstarpēju zvērestu — mēs tev un tu mums. 29 Apsoli, ka tu mums nedarīsi neko ļaunu, tāpat kā mēs neesam aiztikuši tevi, jo mēs tev esam darījuši tikai labu, atlaizdami tevi ar mieru. Tagad mēs saprotam, ka tu esi Jehovas svētīts.” 30 Tad Īzaks tiem sarīkoja dzīres, un tie ēda un dzēra. 31 Otrā rītā viņi agri piecēlās un deva savstarpēju zvērestu.+ Pēc tam Īzaks no tiem atvadījās, un tie aizgāja ar mieru.

32 Tajā pašā dienā Īzaka kalpi, kas raka aku,+ atnāca un paziņoja, ka ir atraduši ūdeni. 33 Īzaks šo aku nosauca par Šibu*. Tāpēc to pilsētu līdz šai dienai sauc par Bēršebu.+

34 Kad Ēsavs bija četrdesmit gadu vecs, viņš ņēma par sievu Judīti, hetieša Beērija meitu, un Bāsmati, hetieša Ēlona meitu,+ 35 un tās sagādāja Īzakam un Rebekai daudz rūgtuma.+

27 Kad Īzaks bija kļuvis vecs un neredzīgs, viņš reiz pasauca savu vecāko dēlu Ēsavu+ un teica: ”Mans dēls!” Tas atbildēja: ”Jā, tēvs!” 2 ”Redzi, es esmu jau vecs,” sacīja Īzaks, ”un es nezinu, cik man vēl atlicis dzīvot. 3 Tāpēc ņem, lūdzu, savus medību rīkus — bultu maku un loku —, dodies laukā un atnes man kādu medījumu.+ 4 Pagatavo man gardu ēdienu, tādu, kāds man garšo, tad es paēdīšu un svētīšu tevi, pirms mirstu.”

5 Bet Rebeka dzirdēja Īzaka sarunu ar Ēsavu. Kad Ēsavs aizgāja pēc medījuma,+ 6 viņa teica Jēkabam:+ ”Es nupat dzirdēju, kā tavs tēvs sacīja tavam brālim Ēsavam: 7 ”Atnes medījumu un pagatavo man gardu ēdienu, tad es paēdīšu un pirms nāves tevi svētīšu Jehovas priekšā.”+ 8 Un nu, dēls, paklausi man un dari, kā es tev lieku.+ 9 Ej un paņem no ganāmpulka divus labus kazlēnus, un es no tiem pagatavošu tavam tēvam gardu ēdienu tieši tā, kā viņam garšo. 10 Aiznes to tēvam, lai viņš paēd un pirms nāves tevi svētī.”

11 Taču Jēkabs mātei atbildēja: ”Mans brālis Ēsavs ir spalvains vīrs,+ bet es ne. 12 Ja nu tēvs mani aptausta?+ Viņš domās, ka es par viņu ņirgājos, un tā es izpelnīšos lāstu, nevis svētību.” 13 ”Lai tev domātais lāsts nāk pār mani, dēls,” atteica Rebeka. ”Paklausi man, ej un sadabū man tos kazlēnus.”+ 14 Jēkabs aizgāja un atnesa mātei kazlēnus, un viņa pagatavoja tieši tādu ēdienu, kāds Īzakam garšoja. 15 Tad Rebeka paņēma sava vecākā dēla Ēsava labākās drēbes, kas bija pie viņas, un ieģērba tajās savu jaunāko dēlu Jēkabu.+ 16 Viņa aplika tam ap rokām un gludo kaklu kazlēnu ādas+ 17 un iedeva Jēkabam gardo ēdienu un maizi, ko bija pagatavojusi.+

18 Tad viņš iegāja pie sava tēva un to uzrunāja: ”Mans tēvs!” Īzaks atsaucās: ”Esmu šeit! Kurš no maniem dēliem tu esi?” 19 ”Ēsavs, tavs pirmdzimtais,”+ atbildēja Jēkabs. ”Es izdarīju, kā tu vēlējies. Lūdzu, piecelies, apsēdies un ēd manu medījumu, lai tu varētu mani svētīt.”+ 20 Īzaks vaicāja: ”Dēls, kā tu to tik ātri dabūji?”, un Jēkabs atbildēja: ”Jehova, tavs Dievs, man palīdzēja.” 21 ”Lūdzu, dēls, panāc tuvāk,” aicināja Īzaks, ”lai varu tevi aptaustīt, vai tu tiešām esi mans dēls Ēsavs.”+ 22 Kad Jēkabs piegāja pie tēva, Īzaks, viņu aptaustījis, sacīja: ”Balss gan skan kā Jēkabam, bet tās ir Ēsava rokas!”+ 23 Tēvs nepazina Jēkabu, jo viņa rokas bija spalvainas kā viņa brālim Ēsavam, tāpēc tēvs viņu svētīja.+

24 Īzaks vēl pārjautāja: ”Vai tu tiešām esi Ēsavs?”, un tas atbildēja: ”Esmu gan.” 25 Tad Īzaks sacīja: ”Pasniedz man medījumu, dēls, lai varu to ēst un tevi svētīt.” Jēkabs pasniedza medījumu, un Īzaks ēda, un viņš atnesa tēvam arī vīnu, un tas dzēra. 26 Tad Īzaks teica: ”Lūdzu, panāc tuvāk un noskūpsti mani, dēls!”+ 27 Jēkabs pienāca un noskūpstīja tēvu, un tas sajuta viņa drēbju smaržu.+ Tad tēvs viņu svētīja, sacīdams: ”Lūk, mans dēls smaržo kā Jehovas svētīts lauks! 28 Lai Dievs tev dāvā debesu rasu+ un zemes leknumu,+ pārpārēm labības un jauna vīna!+ 29 Lai tautas tev kalpo, lai ciltis zemojas tavā priekšā. Topi par kungu saviem brāļiem, un lai tev klanās tavas mātes dēli.+ Nolādēts lai ir tas, kas tevi nolād, un svētīts lai ir tas, kas tevi svētī.”+

30 Tiklīdz Īzaks bija beidzis svētīt Jēkabu un Jēkabs bija aizgājis, no medībām pārradās viņa brālis Ēsavs.+ 31 Arī viņš pagatavoja gardu ēdienu, aiznesa to tēvam un mudināja: ”Celies, tēvs, un ēd manu medījumu, lai pēc tam mani svētītu.” 32 Tēvs jautāja: ”Kas tu esi?”, un tas atbildēja: ”Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais — Ēsavs.”+ 33 Tad Īzaks aiz uztraukuma sāka drebēt un jautāja: ”Kas tad bija tas, kurš jau atnesa man medījumu? Es jau paēdu, pirms tu ieradies, un es viņu svētīju — un viņš arī paliks svētīts.”

34 Izdzirdējis tēva vārdus, Ēsavs sāka skaļi un gaužām rūgti vaimanāt. Viņš lūdzās: ”Svētī mani, jā, arī mani, tēvs!”+ 35 Bet tēvs atteica: ”Tavs brālis atnāca un izvīla no manis tev domāto svētību.” 36 Ēsavs izsaucās: ”Ne velti viņu sauc par Jēkabu*, jo viņš mani jau divreiz ir nostūmis pie malas!+ Viņš jau piesavinājās manas pirmdzimtā tiesības,+ un nu viņš ir dabūjis arī manu svētību!”+ Ēsavs vēl pajautāja tēvam: ”Vai tu neesi pataupījis kādu svētību arī man?” 37 Bet Īzaks atbildēja: ”Es esmu viņu iecēlis tev par kungu,+ un visus viņa brāļus es esmu devis viņam par kalpiem, un es esmu viņam piešķīris labību un jaunu vīnu.+ Ko gan es varu darīt tavā labā, mans dēls?”

38 ”Vai tev ir tikai viena pati svētība, mans tēvs?” neatlaidās Ēsavs. ”Svētī mani, jā, arī mani, tēvs!” Un viņš skaļi raudāja.+ 39 Bet tēvs viņam atbildēja: ”Lūk, bez zemes leknuma būs tava mājvieta un bez debesu rasas.+ 40 No sava zobena tu dzīvosi+ un kalposi savam brālim.+ Bet, kad tu sacelsies, tu nokratīsi viņa jūgu no sava kakla.”+

41 Ēsavs ienīda Jēkabu svētības dēļ, ko tas bija saņēmis no tēva,+ un pie sevis sprieda: ”Tēvs drīz mirs, būs sēru laiks,+ bet pēc tam es nogalināšu savu brāli Jēkabu.” 42 Kad Rebekai izstāstīja, ko Ēsavs ir nodomājis, viņa pasauca savu jaunāko dēlu Jēkabu un sacīja: ”Tavs brālis Ēsavs grasās atriebties un tevi nogalināt. 43 Tāpēc tagad, dēls, klausi mani: bēdz uz Hārānu pie mana brāļa Lābana.+ 44 Padzīvo pie viņa, kamēr tava brāļa dusmas norims. 45 Kad viņš pārstās dusmoties un vairs nepieminēs, ko tu viņam esi nodarījis, es aizsūtīšu tev pakaļ. Kāpēc man vienā dienā zaudēt jūs abus?”

46 Pēc tam Rebeka teica Īzakam: ”Tās hetietes ir padarījušas manu dzīvi nepanesamu.+ Ja arī Jēkabs apprecēs hetieti, tādu pašu kā citas šīs zemes sievietes, kamdēļ man vispār vēl dzīvot?”+

28 Tad Īzaks paaicināja Jēkabu, svētīja viņu un pavēlēja: ”Neņem sievu no kanaāniešu meitām,+ 2 bet dodies uz Padān-Aramu, uz savas mātes tēva Betuēla namu, un tur izraugies sev par sievu kādu no savas mātes brāļa Lābana meitām.+ 3 Visvarenais Dievs tevi svētīs un vairos tavus pēcnācējus, un no tevis celsies tautu pulks*.+ 4 Viņš dos Ābrahāma svētību+ tev un taviem pēcnācējiem*, lai tu iegūtu īpašumā zemi, kurā tu esi ienācējs un kuru Dievs ir devis Ābrahāmam.”+

5 Tā Īzaks aizsūtīja Jēkabu prom, un tas devās uz Padān-Aramu pie aramieša Betuēla dēla Lābana,+ Jēkaba un Ēsava mātes Rebekas brāļa.+

6 Ēsavs uzzināja, ka Īzaks ir svētījis Jēkabu un aizsūtījis to uz Padān-Aramu ņemt sievu no turienes un ka, svētīdams dēlu, Īzaks tam ir aizliedzis precēt kādu no kanaāniešu meitām.+ 7 Viņš arī uzzināja, ka Jēkabs ir paklausījis tēvam un mātei un devies uz Padān-Aramu.+ 8 Tad Ēsavs saprata, ka viņa tēvam nepatīk kanaānietes,+ 9 tāpēc viņš aizgāja pie ismaēliešiem un ņēma vēl vienu sievu — Nebājota māsu Mahalatu, Ābrahāma dēla Ismaēla meitu.+

10 Bet Jēkabs, atstājis Bēršebu, devās uz Hārānu.+ 11 Pa ceļam viņš apstājās kādā vietā un gatavojās tur pārnakšņot, jo saule jau bija norietējusi. Viņš paņēma akmeni, nolika to sev pagalvī un apgūlās.+ 12 Tad Jēkabs redzēja sapni: uz zemes bija uzslietas kāpnes, kuru augšgals iesniedzās debesīs, un Dieva eņģeļi pa tām kāpa augšā un lejā.+ 13 Pašā augšā stāvēja Jehova, kas teica: ”Es esmu Jehova, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs.+ Šo zemi, kur tu guli, es došu tev un taviem pēcnācējiem.+ 14 Tavu pēcnācēju būs tik daudz kā zemes putekļu,+ un tie izplatīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un ar tavu un tavu pēcnācēju starpniecību tiks svētītas* visas zemes dzimtas.+ 15 Lūk, es esmu ar tevi, un es tevi pasargāšu, lai kur tu ietu, un es tevi atvedīšu atpakaļ uz šo zemi.+ Es tevi neatstāšu, kamēr nebūšu izpildījis to, ko esmu tev solījis.”+

16 Tad Jēkabs atmodās un izsaucās: ”Patiesi, Jehova ir šajā vietā, bet es to nezināju!” 17 Viņu pārņēma bailes, un viņš teica: ”Kādu bijību iedveš šī vieta! Tas nav nekas cits kā Dieva nams,+ tie ir debesu vārti.”+ 18 Piecēlies agri no rīta, Jēkabs paņēma akmeni, ko bija licis pagalvī, uzslēja to par piemiņas stabu un lēja uz tā eļļu.+ 19 Viņš nosauca to vietu par Bēteli*, bet iepriekš to pilsētu sauca par Lūzu.+

20 Pēc tam Jēkabs deva solījumu: ”Ja Dievs būs ar mani un sargās mani šajā ceļā, dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ko vilkt mugurā, 21 un es sveiks un vesels atgriezīšos tēva mājās, tad Jehova būs pierādījis, ka viņš ir mans Dievs. 22 Tad šis akmens, ko es esmu uzslējis par piemiņas stabu, būs Dieva nams,+ un no visa, ko tu, Dievs, man dosi, desmito daļu es atdošu tev.”

29 Pēc tam Jēkabs devās tālāk uz austrumnieku zemi*. 2 Viņš ieraudzīja laukā aku un trīs aitu ganāmpulkus, kas pie tās bija sagūluši, jo no šīs akas ganāmpulkus mēdza dzirdīt, bet akas muti sedza liels akmens. 3 Kad visi lopi bija sadzīti, gani parasti novēla akmeni, padzirdīja lopus un pēc tam atlika akmeni atpakaļ vietā.

4 Jēkabs jautāja: ”Brāļi, no kurienes jūs esat?”, un gani atteica: ”No Hārānas.”+ 5 ”Vai pazīstat Lābanu,+ Nāhora+ dēladēlu*?” viņš prasīja. Tie atbildēja: ”Pazīstam.” 6 Tad Jēkabs apvaicājās: ”Kā viņam klājas?”, un gani sacīja: ”Labi. Un, rau, kur viņa meita Rāhele+ nāk ar ganāmpulku!” 7 ”Vēl taču ir liela diena,” teica Jēkabs, ”un nav pienācis laiks sadzīt lopus. Padzirdiet tos un vediet uz ganībām.” 8 Bet tie sacīja: ”Mēs nevaram, kamēr visi lopi nav sadzīti. Tikai pēc tam akmeni novels no akas un mēs tos padzirdīsim.”

9 Viņiem vēl sarunājoties, Rāhele tuvojās ar sava tēva aitām, ko viņa ganīja. 10 Kad Jēkabs ieraudzīja savas mātes brāļa Lābana meitu Rāheli ar Lābana aitām, viņš piegāja pie akas, novēla akmeni un padzirdīja Lābana lopus. 11 Pēc tam Jēkabs skūpstīja Rāheli un sāka skaļi raudāt. 12 Un Jēkabs izstāstīja Rāhelei, ka viņš ir tās tēva radinieks*, Rebekas dēls. Tad viņa aizskrēja un pastāstīja to tēvam.

13 Tiklīdz Lābans+ izdzirdēja, ka ir ieradies viņa māsasdēls Jēkabs, viņš skrēja tam pretī, apkampa to, noskūpstīja un ieveda savā namā, un Jēkabs izstāstīja Lābanam visu notikušo. 14 ”Tiešām, tu esi mana miesa un asinis*!” teica Lābans, un Jēkabs nodzīvoja pie viņa veselu mēnesi.

15 Visbeidzot Lābans Jēkabam sacīja: ”Vai tāpēc vien, ka esi mans radinieks,+ tev jākalpo man par velti? Saki man, kādu algu tu gribi?”+ 16 Lābanam bija divas meitas. Vecāko sauca Lea, bet Rāhele bija jaunākā.+ 17 Leas acīs nebija mirdzuma, turpretī Rāhele bija smuidra un skaista. 18 Jēkabs bija iemīlējis Rāheli, tāpēc viņš teica: ”Es tev kalpošu septiņus gadus par tavu jaunāko meitu Rāheli.”+ 19 ”Labāk es viņu izprecinu tev, nevis kādam citam,” atbildēja Lābans. ”Paliec pie manis.” 20 Tā Jēkabs kalpoja par Rāheli septiņus gadus,+ bet viņam tie likās kā dažas dienas, jo viņš Rāheli mīlēja.

21 Tad Jēkabs Lābanam sacīja: ”Mans kalpošanas laiks ir galā, tāpēc dod tagad manu sievu, lai varu dzīvot ar viņu.” 22 Lābans saaicināja visus apkaimes ļaudis un sarīkoja dzīres. 23 Bet vakarā viņš atveda pie Jēkaba savu meitu Leu, un Jēkabam ar to bija tuvība. 24 Lābans arī deva savu kalponi Zilpu par kalponi savai meitai Leai.+ 25 No rīta atklājis, ka tā ir Lea, Jēkabs pārmeta Lābanam: ”Kāpēc tu man to esi nodarījis? Vai es tev nekalpoju par Rāheli? Kāpēc tu mani esi piekrāpis?”+ 26 Bet Lābans atteica: ”Mūsu pusē nav pieņemts jaunāko izdot pie vīra pirms vecākās. 27 Nosvini līdz galam kāzu nedēļu ar šo, un tu dabūsi arī otru, bet par viņu tu man kalposi vēl septiņus gadus.”+ 28 Jēkabs tā arī darīja un nosvinēja līdz galam nedēļu ar Leu. Pēc tam Lābans viņam deva par sievu savu meitu Rāheli, 29 un Lābans deva savu kalponi Bilhu+ par kalponi savai meitai Rāhelei.+

30 Tad Jēkabam bija tuvība arī ar Rāheli. Jēkabs Rāheli mīlēja vairāk nekā Leu, un viņš kalpoja Lābanam vēl septiņus gadus.+ 31 Kad Jehova redzēja, ka Lea ir nemīlēta*, viņš tai dāvāja iespēju dzemdēt bērnus*,+ bet Rāhele bija neauglīga.+ 32 Lea ieņēma bērnu un dzemdēja dēlu, kuru viņa nosauca par Rūbenu*,+ teikdama: ”Jehova ir redzējis manas bēdas,+ un tagad vīrs mani mīlēs.” 33 Pēc tam viņa atkal ieņēma bērnu un dzemdēja dēlu. Lea sacīja: ”Jehova ir dzirdējis, ka esmu nemīlēta, tāpēc viņš man ir devis arī šo,” un nosauca dēlu par Simeonu*.+ 34 Un viņa atkal ieņēma bērnu un dzemdēja dēlu, un teica: ”Nu gan vīrs man pieķersies, jo es esmu viņam dāvājusi trīs dēlus!” Tāpēc zēnu nosauca par Leviju*.+ 35 Tad viņa atkal ieņēma bērnu un dzemdēja dēlu, un teica: ”Tagad es slavēšu Jehovu!” Tāpēc viņa nosauca dēlu par Jūdu*.+ Pēc tam viņai kādu laiku vairs nedzima bērni.

30 Kad Rāhele redzēja, ka nespēj dāvāt Jēkabam pēcnācējus, viņa sāka apskaust savu māsu un teica vīram: ”Gādā man bērnus, citādi es miršu!” 2 Taču Jēkabs sadusmojās uz Rāheli un atteica: ”Vai es esmu Dieva vietā, kurš ir liedzis tev bērnus*?” 3 Bet viņa sacīja: ”Lūk, mana kalpone Bilha!+ Guli ar viņu, lai viņa dzemdētu man bērnus* un tā arī es tiktu pie bērniem.” 4 Tad Rāhele deva Jēkabam par sievu savu kalponi Bilhu, un Jēkabam ar to bija tuvība.+ 5 Bilha dzemdēja Jēkabam dēlu, 6 un Rāhele teica: ”Dievs ir bijis mans tiesnesis. Viņš ir uzklausījis mani un devis man dēlu.” Tāpēc viņa to nosauca par Danu*.+ 7 Rāheles kalpone Bilha atkal ieņēma bērnu un dzemdēja Jēkabam otru dēlu. 8 Un Rāhele sacīja: ”Es esmu izcīnījusi sīvu cīņu ar savu māsu un esmu uzvarējusi!” Tāpēc viņa nosauca zēnu par Naftali*.+

9 Redzēdama, ka viņai vairs nedzimst bērni, Lea deva Jēkabam par sievu savu kalponi Zilpu,+ 10 un Zilpa dzemdēja Jēkabam dēlu. 11 Tad Lea izsaucās: ”Kāda veiksme!” Tāpēc viņa to nosauca par Gadu*.+ 12 Pēc tam Leas kalpone Zilpa dzemdēja Jēkabam otru dēlu, 13 un Lea sacīja: ”Mana laime! Nu sievietes mani sauks par laimīgu.”+ Tāpēc viņa to nosauca par Ašeru*.+

14 Kviešu pļaujas laikā Rūbens,+ iedams pa lauku, atrada mandragoras* un atnesa tās savai mātei Leai. Rāhele viņai teica: ”Lūdzu, iedod man dažas no sava dēla mandragorām!”, 15 bet Lea atbildēja: ”Vai ar to vēl nepietiek, ka tu esi atņēmusi man vīru?+ Nu tu gribi arī mana dēla mandragoras?” Tad Rāhele sacīja: ”Labi, apmaiņā pret mandragorām lai Jēkabs šo nakti pavada ar tevi.”

16 Kad Jēkabs vakarā atgriezās no lauka, Lea izgāja viņam pretī un teica: ”Tev jānāk pie manis, jo es tevi esmu līgtin nolīgusi par sava dēla mandragorām.” Tāpēc Jēkabs to nakti pavadīja ar viņu. 17 Dievs uzklausīja Leu, un viņa ieņēma bērnu un dzemdēja Jēkabam piekto dēlu. 18 Tad Lea sacīja: ”Dievs mani ir atalgojis par to, ka esmu devusi vīram savu kalponi.” Tāpēc viņa nosauca dēlu par Isašaru*.+ 19 Vēlāk Lea atkal ieņēma bērnu un dzemdēja Jēkabam sesto dēlu.+ 20 Lea teica: ”Dievs man ir dāvinājis labu dāvanu. Beidzot vīrs izturēsies pret mani labvēlīgāk*,+ jo es viņam esmu dzemdējusi sešus dēlus.”+ Tāpēc viņa to nosauca par Zebulonu*.+ 21 Pēc tam viņai piedzima meita, kuru viņa nosauca par Dīnu.+

22 Tad Dievs atcerējās Rāheli — Dievs viņu uzklausīja un darīja auglīgu.+ 23 Viņa ieņēma bērnu un dzemdēja dēlu, un teica: ”Dievs ir atbrīvojis mani no negoda!”+ 24 Rāhele to nosauca par Jāzepu*,+ sacīdama: ”Jehova ir devis man vēl vienu dēlu.”

25 Kad Rāhelei bija piedzimis Jāzeps, Jēkabs lūdza Lābanu: ”Laid mani, lai varu atgriezties mājās savā zemē+ 26 kopā ar bērniem un sievām, par kurām es pie tevis esmu strādājis. Tu taču labi zini, cik uzticīgi es tev esmu kalpojis.”+ 27 ”Kaut tu būtu pret mani labvēlīgs!” atbildēja Lābans. ”No zīmēm es esmu sapratis, ka Jehova tevis dēļ mani svētī.” 28 Viņš Jēkabu mudināja: ”Saki, kāda alga tev pienākas, un es tev samaksāšu!”+ 29 Jēkabs sacīja: ”Tu pats zini, kā es tev esmu kalpojis un cik labi esmu rūpējies par taviem lopiem.+ 30 Pirms es ierados, tev nekā daudz nebija, bet nu tavs ganāmpulks ir audzis un vairojies, un kopš manas atnākšanas Jehova tevi ir svētījis. Bet kad es varēšu gādāt pats par savu ģimeni?”+

31 Lābans jautāja: ”Ko lai es tev dodu?” Un Jēkabs atteica: ”Tev nekas nav jādod. Es atkal ganīšu un sargāšu tavu ganāmpulku, ja tu piekritīsi rīkoties šādi.+ 32 Apstaigāsim šodien visu tavu ganāmpulku. Nošķir no tā visas raibās un lāsumainās aitas, visus tumšbrūnos jaunos aunus un visas lāsumainās un raibās kazas. Turpmāk tādi lopi lai ir mana alga.+ 33 Kad tu nāksi pārbaudīt manu algu, tu varēsi pārliecināties par manu godīgumu. Ja pie manis atradīs kādu kazu, kas nebūs raiba vai lāsumaina, vai aunu, kas nebūs tumšbrūns, uzskati to par zagtu.”

34 ”Labi, lai notiek!”+ piekrita Lābans 35 un tajā pašā dienā nošķīra no ganāmpulka plankumotos un lāsumainos āžus un visas raibās un lāsumainās kazas, visus, kuriem bija kāds baltums, un visus tumšbrūnos jaunos aunus un nodeva tos saviem dēliem. 36 Pēc tam viņš tos aizveda trīs dienu gājumā no Jēkaba, bet Jēkabs palika ganīt pārējos Lābana lopus.

37 Tad Jēkabs paņēma svaigi grieztas storakskoka, mandeļkoka un platānas rīkstes un vietām tās nomizoja, atsedzot balto koksni. 38 Nomizotās rīkstes viņš salika dzirdināmajās silēs, lai lopi, atnākuši dzert, pārotos to priekšā.

39 Tā lopi pārojās pie rīkstēm, un tiem dzima plankumoti, raibi un lāsumaini mazuļi. 40 Jaunos lopus Jēkabs atšķīra nost, bet pārējos viņš pagrieza ar purnu pret plankumotajiem un tumšbrūnajiem Lābana ganāmpulkā. Savus lopus viņš novietoja atsevišķi un neturēja tos kopā ar Lābana lopiem. 41 Ikreiz, kad pārojās stiprākie lopi, Jēkabs lika silēs rīkstes, lai tās būtu lopu acu priekšā, 42 bet, kad pārojās vārgākie, viņš rīkstes nelika. Tā vārgie tika Lābanam, bet stiprie — Jēkabam.+

43 Jēkabs kļuva ļoti bagāts. Viņam bija lieli ganāmpulki, kalpi un kalpones, kamieļi un ēzeļi.+

31 Bet reiz viņš dzirdēja Lābana dēlus runājam: ”Jēkabs ir piesavinājies visu, kas mūsu tēvam bija, un iedzīvojies bagātībā uz viņa rēķina.”+ 2 Turklāt Jēkabs ievēroja, ka Lābana attieksme pret viņu vairs nav tāda kā agrāk.+ 3 Jehova Jēkabam teica: ”Atgriezies savu tēvu zemē pie saviem radiniekiem,+ un es būšu ar tevi.” 4 Tad Jēkabs aizsūtīja Rāhelei un Leai ziņu, lai tās atnāk pie viņa uz ganībām, 5 un sacīja savām sievām: ”Es esmu ievērojis, ka jūsu tēva attieksme pret mani ir mainījusies,+ tomēr mana tēva Dievs ir ar mani.+ 6 Jūs pašas zināt, ka esmu kalpojis jūsu tēvam, cik vien ir bijis manos spēkos.+ 7 Bet viņš ir mēģinājis mani piekrāpt un desmitiem reižu ir mainījis manu algu, taču Dievs viņam nav ļāvis man kaitēt. 8 Ja viņš teica: ”Raibie būs tava alga,” — tad visiem sīklopiem dzima raibi pēcnācēji, bet, ja viņš teica: ”Plankumotie būs tava alga,” — visiem dzima plankumoti.+ 9 Tā Dievs atņēma lopus jūsu tēvam un atdeva man. 10 Kad sīklopiem bija pārošanās laiks, lūk, ko es redzēju sapnī: āži, kas aplēca kazas, bija lāsumaini, raibi un plankumoti.+ 11 Tad Dieva eņģelis sapnī mani uzrunāja: ”Jēkab!”, un es atsaucos: ”Te es esmu!” 12 Viņš sacīja: ”Ieskaties vērīgi: visi āži, kas aplec kazas, ir lāsumaini, raibi un plankumoti, jo es labi redzu, kā Lābans pret tevi izturas.+ 13 Es esmu Dievs, kas tev parādījās Bētelē,+ kur tu slacīji ar eļļu* piemiņas stabu un devi man solījumu.+ Tagad celies, ej prom no šejienes un atgriezies savā dzimtajā zemē.””+

14 Rāhele un Lea vīram atbildēja: ”Vai tad mums vēl ir kāda cerība kaut ko mantot no sava tēva? 15 Vai viņš mūs neuzskata par svešiniecēm? Viņš mūs ir pārdevis un naudu, ko par mums dabūjis, ēstin ir apēdis.+ 16 Visa bagātība, ko Dievs ir atņēmis mūsu tēvam, pieder mums un mūsu bērniem.+ Tāpēc tagad dari visu tā, kā Dievs tev ir teicis.”+

17 Tad Jēkabs posās ceļā. Viņš uzsēdināja savus bērnus un sievas uz kamieļiem+ 18 un ar visiem lopiem un pārējo mantu, ko bija sakrājis,+ ar visu, ko bija ieguvis Padān-Aramā, devās uz Kanaānu pie sava tēva Īzaka.+

19 Bet Lābans bija aizgājis cirpt aitas, un Rāhele nozaga sava tēva mājas dievekļus.+ 20 Jēkabs rīkojās gudri un aizbēga, neko nepateicis aramietim Lābanam. 21 Ar visu, kas viņam bija, Jēkabs šķērsoja upi*+ un bēga uz Gileādas+ kalnu pusi. 22 Trešajā dienā Lābanam paziņoja, ka Jēkabs ir aizbēdzis. 23 Paņēmis līdzi savus vīrus*, viņš dzinās tam pakaļ un pēc septiņām dienām panāca to Gileādas kalnos. 24 Bet naktī Dievs ieradās pie aramieša Lābana+ sapnī+ un sacīja: ”Pielūko, kā tu runā ar Jēkabu!”*+

25 Lābans panāca Jēkabu, kad Jēkabs kalnos bija uzslējis savas teltis. Arī Lābans ar saviem vīriem ierīkoja nometni Gileādas kalnos. 26 Tad Lābans pārmeta Jēkabam: ”Ko tu esi izdarījis? Kāpēc tu mani esi piemānījis un aizvedis manas meitas kā gūsteknes? 27 Kāpēc tu slepus aizbēgi un mani piemānīji, neko man neteikdams? Es tevi būtu pavadījis ar līksmību un dziesmām, ar tamburīniem un arfām, 28 bet tu pat neļāvi man uz atvadām noskūpstīt manus mazbērnus* un meitas. Nudien, tu esi rīkojies aplami! 29 Es gan būtu varējis jūs pārmācīt, bet pagājušajā naktī jūsu tēva Dievs man teica: ”Pielūko, kā tu runā ar Jēkabu!”+ 30 Nu labi, tu aizgāji, jo esi noilgojies pēc tēva mājām. Bet kāpēc tu esi nozadzis manus dievus?”+

31 Jēkabs Lābanam atbildēja: ”Es aizbēgu, jo baidījos, ka tu man varētu atņemt savas meitas. 32 Bet, ja tu pie kāda atradīsi savus dievus, lai viņš mirst! Mūsu vīru klātbūtnē pārmeklē manas mantas un, ja kaut kas ir tavs, vari to ņemt.” Taču Jēkabs nezināja, ka Rāhele ir nozagusi tēva dievekļus. 33 Lābans pārmeklēja gan Jēkaba, gan Leas, gan abu kalpoņu+ teltis, bet neko neatrada. Izgājis no Leas telts, viņš iegāja Rāheles teltī. 34 Bet Rāhele bija paslēpusi dievekļus kamieļa seglos un sēdēja tiem virsū. Lābans pārmeklēja visu telti un neko neatrada. 35 Viņa tēvam sacīja: ”Nedusmojies, mans kungs, ka nevaru piecelties tavā priekšā, jo ar mani ir tā, kā ar sievietēm mēdz būt.”+ Tā nu viņš visur izmeklējās, bet savus dievekļus+ neatrada.

36 Visbeidzot Jēkabs sadusmojās un sāka izteikt Lābanam pārmetumus. ”Ko es esmu noziedzies?” viņš jautāja. ”Ko es esmu nogrēkojies, ka tu tik nikni mani vajā? 37 Tu esi izcilājis visas manas mantas. Ja esi atradis kaut ko savu, tad noliec to šeit, manu un tavu vīru priekšā, un lai viņi izšķir, kuram no mums ir taisnība. 38 Šajos divdesmit gados, ko esmu pie tevis nodzīvojis, tavas aitas un kazas nav izmetušās+ un tavus aunus es neesmu ēdis. 39 Saplosītos lopus+ es nenesu tev, bet pats sedzu zaudējumus. Par nozagtajiem tu prasīji no manis atlīdzību, vai tie bija nozagti dienā vai naktī. 40 Dienā mani mocīja karstums, bet naktī aukstums, un miegs bēga no manām acīm.+ 41 Tā man ir aizritējuši tie divdesmit gadi, ko esmu tev nokalpojis. Četrpadsmit gadus es kalpoju par abām tavām meitām un sešus gadus — par taviem lopiem, turklāt tu desmitiem reižu mainīji manu algu.+ 42 Ja mana tēva Dievs,+ Ābrahāma Dievs, tas, kuru bīstas Īzaks,+ nebūtu bijis ar mani, tu mani tagad sūtītu prom tukšā. Bet Dievs ir redzējis manas ciešanas un pūles, tāpēc viņš pagājušajā naktī tevi brīdināja.”+

43 Lābans Jēkabam atbildēja: ”Tās ir manas meitas, un tie ir mani mazbērni, un arī šie lopi ir manējie — viss, ko tu redzi, pieder man un manām meitām. Kā gan es varētu darīt pāri viņām un viņu bērniem? 44 Tāpēc tagad noslēgsim vienošanos, kas mums vienmēr jāatceras*.” 45 Jēkabs paņēma akmeni, uzslēja to par piemiņas stabu+ 46 un lika saviem vīriem: ”Savāciet akmeņus!” Tad tie sanesa akmeņus un sakrāva grēdā un pēc tam ēda pie šīs akmeņu grēdas. 47 Lābans to nosauca par Jegar-Sahadūtu, bet Jēkabs par Galēdu*.

48 Lābans teica: ”Šī grēda tagad ir lieciniece, ka mēs esam noslēguši vienošanos.” Tāpēc to nosauca par Galēdu+ 49 un par Micpu*, jo viņš Jēkabam sacīja: ”Lai Jehova mūs uzrauga, kad būsim tālu viens no otra. 50 Ja tu darīsi pāri manām meitām un ņemsi vēl kādu sievu, neaizmirsti — pat ja neviens cilvēks to neredzētu, to redzēs Dievs, mūsu liecinieks!” 51 Lābans piebilda: ”Lūk, akmeņu grēda un, lūk, piemiņas stabs, ko es esmu uzcēlis par zīmi, ka mēs esam noslēguši vienošanos! 52 Šī grēda un šis stabs ir liecinieki,+ ka es neiešu tālāk par tiem, lai darītu ļaunu tev, un tu neiesi tālāk par tiem, lai darītu ļaunu man. 53 Lai Ābrahāma Dievs+ un Nāhora Dievs, viņu tēva Dievs, ir mūsu tiesnesis.” Un Jēkabs zvērēja pie Dieva, kuru bijās viņa tēvs Īzaks.+

54 Pēc tam Jēkabs kalnā ziedoja upuri un aicināja visus vīrus uz maltīti. Viņi paēda un pārnakšņoja kalnā. 55 Nākamajā rītā Lābans piecēlās, noskūpstīja savus mazbērnus+ un meitas, svētīja tos+ un devās mājup.+

32 Bet Jēkabs gāja savu ceļu, un viņš sastapa Dieva eņģeļus. 2 Tos ieraudzījis, Jēkabs izsaucās: ”Šī ir Dieva nometne!” Tāpēc viņš to vietu nosauca par Mahanaimu*.

3 Tad Jēkabs sūtīja sev pa priekšu vēstnešus pie sava brāļa Ēsava uz Seīra zemi,+ uz Edoma novadu,+ 4 un tiem pavēlēja: ”Nododiet manam kungam Ēsavam šādus vārdus: ”Tavs kalps Jēkabs saka tā: ”Visu šo laiku es esmu nodzīvojis pie Lābana.+ 5 Nu man ir vērši, ēzeļi un aitas, kalpi un kalpones,+ un es tev sūtu šo ziņu, mans kungs, lai iemantotu tavu labvēlību.”””

6 Kad vēstneši atgriezās pie Jēkaba, tie sacīja: ”Mēs satikām tavu brāli Ēsavu, un tagad viņš nāk tev pretī ar četrsimt vīriem.”+ 7 Tas Jēkabu ļoti nobiedēja un uztrauca,+ tāpēc viņš savus ļaudis, kā arī sīklopus, liellopus un kamieļus sadalīja divos pulkos. 8 ”Ja Ēsavs uzbruks vienam pulkam, otrs varēs izglābties,” viņš sprieda.

9 Pēc tam Jēkabs lūdza: ”Ak, Jehova, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzaka Dievs! Tu man teici: ”Atgriezies savā zemē pie saviem radiniekiem, un es tev darīšu labu!”+ 10 Es neesmu visas tās mīlestības* un uzticības cienīgs, ar kādu tu esi izturējies pret savu kalpu,+ jo man bija tikai spieķis, kad es šķērsoju Jordānu, bet nu man ir divi pulki.+ 11 Lūdzu, izglāb mani+ no mana brāļa Ēsava, jo es baidos, ka viņš nāks un uzbruks man+ un mātēm ar bērniem. 12 Tu taču apsolīji: ”Es darīšu tev labu un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kas lielā daudzuma dēļ nav izskaitāmas.””+

13 Pārlaidis tur nakti, viņš no saviem lopiem izraudzījās Ēsavam dāvanu:+ 14 200 kazas, 20 āžus, 200 aitas, 20 aunus, 15 30 kamieļmātes ar kamielēniem, 40 govis, 10 vēršus, 20 ēzeļmātes un 10 ēzeļus.+

16 Jēkabs tos nodeva saviem kalpiem, ganāmpulku pēc ganāmpulka, un teica: ”Ejiet man pa priekšu, bet dzeniet ganāmpulkus tā, lai tie paliktu atstatu cits no cita.” 17 Pirmajam kalpam viņš pavēlēja: ”Ja mans brālis Ēsavs, tevi saticis, jautās, kam tu kalpo, kurp tu dodies un kam pieder šie lopi, 18 tad saki: ”Tie pieder tavam kalpam Jēkabam. Tā ir dāvana, ko viņš sūta manam kungam Ēsavam,+ un arī viņš pats mums seko.”” 19 Tāpat viņš pavēlēja arī otrajam un trešajam kalpam, un visiem, kas dzina ganāmpulkus, pieteikdams: ”Tā jums ir jārunā ar Ēsavu, kad viņu sastapsiet, 20 un jums arī jāsaka: ”Tavs kalps Jēkabs mums seko.”” Jēkabs domāja: ”Centīšos viņu noskaņot labvēlīgi, sūtīdams sev pa priekšu dāvanu,+ un tikai pēc tam pats ar viņu tikšos. Varbūt tad viņš mani uzņems laipni.” 21 Tā kalpi ar dāvanu Jēkabam pa priekšu devās ceļā, bet viņš pats palika nakšņot nometnē.

22 Tajā pašā naktī viņš piecēlās un kopā ar abām savām sievām,+ abām kalponēm+ un vienpadsmit dēliem šķērsoja Jabokas braslu.+ 23 Viņš tos pārveda pāri upei un tāpat arī visu pārējo, kas viņam bija.

24 Bet, kad Jēkabs bija palicis viens, kāds vīrs sāka ar viņu cīkstēties, un viņi cīnījās līdz rītausmai.+ 25 Redzēdams, ka negūst virsroku, vīrs aizskāra Jēkaba gūžu, un tā Jēkabs cīkstoties izmežģīja gūžas locītavu.+ 26 Tad vīrs teica: ”Laid mani vaļā, jo gaisma jau aust.” Bet Jēkabs atbildēja: ”Es tevi nelaidīšu, kamēr tu nebūsi mani svētījis.”+ 27 Vīrs vaicāja: ”Kā tevi sauc?”, un viņš atbildēja: ”Jēkabs.” 28 Bet tas sacīja: ”Turpmāk tevi vairs nesauks par Jēkabu, bet par Izraēlu*,+ jo tu esi cīnījies ar Dievu+ un cilvēkiem un esi uzvarējis.” 29 Jēkabs prasīja: ”Saki, lūdzu, kā tevi sauc?” Bet vīrs atteica: ”Kāpēc tu vaicā pēc mana vārda?”,+ un viņš Jēkabu tur svētīja. 30 Jēkabs to vietu nosauca par Penuēlu*,+ jo viņš teica: ”Es esmu skatījis Dievu vaigu vaigā un tomēr palicis dzīvs.”+

31 Saule jau lēca, kad viņš gāja garām Penuēlai, un viņš kliboja savainotās gūžas dēļ.+ 32 Tāpēc izraēlieši līdz pat šai dienai neēd cīpslu*, kas iet pār gūžas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas locītavas cīpsla.

33 Kad Jēkabs ieraudzīja Ēsavu nākam ar četrsimt vīriem,+ viņš sadalīja bērnus starp Leu, Rāheli un abām kalponēm.+ 2 Kalpones ar to bērniem viņš novietoja priekšā,+ Leai un viņas bērniem lika iet aiz tiem,+ bet Rāheli+ un Jāzepu atstāja pašā aizmugurē. 3 Jēkabs pats gāja pa priekšu un, tuvodamies brālim, septiņas reizes klanījās līdz zemei.

4 Bet Ēsavs skrēja viņam pretī, viņu cieši apkampa un noskūpstīja, un abi apraudājās. 5 Ieraudzījis sievietes un bērnus, Ēsavs jautāja: ”Kas tur nāk ar tevi?”, un Jēkabs atbildēja: ”Bērni, ar kuriem Dievs ir svētījis tavu kalpu.”+ 6 Tad kalpones un viņu bērni pienāca klāt un paklanījās, 7 pēc tam pienāca un paklanījās Lea ar saviem bērniem, un visbeidzot — arī Jāzeps un Rāhele.+

8 Ēsavs vaicāja: ”Kādēļ tu sūtīji visu to pulku, ko es sastapu?”+ ”Lai iemantotu tavu labvēlību, mans kungs,”+ atbildēja Jēkabs. 9 Tad Ēsavs teica: ”Man pašam visa kā ir diezgan, mans brāli.+ Kas tavs, lai paliek tavs.” 10 Bet Jēkabs iebilda: ”Nē jel, lūdzu, neatsakies! Ja esmu izpelnījies tavu labvēlību, pieņem no manis šo dāvanu, jo es to sūtīju, lai tevi satiktu. Un, tevi ieraugot, man likās, it kā es redzētu Dieva seju, — tik laipni tu mani uzņēmi.+ 11 Lūdzu, neatraidi manu dāvanu*,+ jo Dievs ir bijis pret mani labvēlīgs un man nekā netrūkst.”+ Kad Jēkabs tā uzstāja, Ēsavs dāvanu pieņēma.

12 Vēlāk Ēsavs aicināja: ”Dosimies ceļā, un es iešu tev pa priekšu.” 13 Bet Jēkabs atteica: ”Mans kungs, tu zini, ka man ir mazi bērni+ un manā ganāmpulkā ir zīdītājas aitas un govis. Ja kaut vienu dienu tās dzīs pārāk ātri, viss ganāmpulks būs pagalam. 14 Lai mans kungs dodas ceļā pirmais, bet es iešu lēnām, vienā solī ar ganāmpulku un bērniem, kamēr nonākšu pie mana kunga Seīrā.”+ 15 ”Ļauj man atstāt pie tevis kādus no saviem ļaudīm,” piedāvāja Ēsavs, bet Jēkabs atbildēja: ”Kādēļ gan? Kaut tikai mans kungs būtu pret mani labvēlīgs!” 16 Tā nu Ēsavs tajā dienā griezās atpakaļ uz Seīru.

17 Savukārt Jēkabs aizgāja uz Sukotu+ un uzcēla tur sev māju, kā arī novietnes saviem lopiem. Tāpēc viņš to vietu nosauca par Sukotu*.

18 Pārradies no Padān-Aramas,+ Jēkabs veiksmīgi sasniedza Šehemas pilsētu+ Kanaāna zemē+ un apmetās tai iepretī. 19 Par simt naudas gabaliem+ viņš nopirka no Šehema tēva Hamora dēliem zemes gabalu, kur bija uzslējis savas teltis, 20 uzcēla tur altāri un nosauca to ”Dievs — Izraēla Dievs”.+

34 Jēkaba meita Dīna, ko viņam bija dzemdējusi Lea,+ mēdza iet ciemos pie vietējām meitenēm.+ 2 Viņu ievēroja Šehems, tās zemes vadoņa hivieša+ Hamora dēls, un tas viņu sagrāba un izvaroja. 3 Viņš pieķērās Jēkaba meitai Dīnai, iemīlēja meiteni un runāja ar to maigi*. 4 Tad Šehems teica savam tēvam Hamoram:+ ”Dabū viņu man par sievu.”

5 Kad Jēkabs uzzināja, ka Šehems ir licis negodā viņa meitu Dīnu, viņa dēli bija ganībās pie lopiem, un līdz dēlu pārnākšanai Jēkabs cieta klusu. 6 Šehema tēvs Hamors gāja runāt ar Jēkabu, 7 bet Jēkaba dēli, izdzirdējuši par notikušo, atgriezās no ganībām. Viņi bija sašutuši un nikni, jo Šehems bija apkaunojis Izraēlu, gulēdams ar Jēkaba meitu.+ Neko tādu nedrīkstēja darīt!+

8 Hamors viņiem teica: ”Mans dēls Šehems ir iemīlējies jūsu meitā. Lūdzu, dodiet viņu tam par sievu 9 un saradojieties ar mums. Dodiet mums savas meitas un ņemiet sev mūsējās.+ 10 Dzīvojiet kopā ar mums! Mūsu zeme ir jūsu priekšā: mājojiet te un tirgojieties, palieciet pie mums uz dzīvi!” 11 Savukārt Šehems Dīnas tēvam un brāļiem sacīja: ”Kaut es rastu jūsu labvēlību! Es jums došu, ko vien jūs gribēsiet. 12 Lai cik lielu līgavas izpirkšanas maksu un dāvanu+ jūs no manis prasītu, es jums došu visu, ko teiksiet, tikai ļaujiet man viņu precēt.”

13 Bet Jēkaba dēli Šehemam un viņa tēvam Hamoram atbildēja ar viltu, jo Šehems bija licis negodā viņu māsu Dīnu. 14 ”Mēs tā nevaram darīt,” viņi teica, ”mēs nevaram izprecināt savu māsu neapgraizītam vīrietim,+ jo tas mums būtu apkaunojums. 15 Mēs piekritīsim tikai tādā gadījumā, ja jūs kļūsiet kā mēs un apgraizīsiet visus jūsu vīriešus.+ 16 Tad mēs dosim jums savas meitas un ņemsim sev jūsējās, dzīvosim ar jums kopā un kļūsim par vienu tautu. 17 Bet, ja jūs nebūsiet ar mieru un netiksiet apgraizīti, mēs ņemsim savu māsu* un dosimies projām.”

18 Hamoram+ un Šehemam+ viņu vārdi bija pa prātam, 19 un jauneklis nekavējoties darīja, kā viņi bija teikuši,+ jo viņam patika Jēkaba meita. Viņš bija pats godājamākais visā sava tēva dzimtā.

20 Hamors un Šehems, aizgājuši pie pilsētas vārtiem, uzrunāja savas pilsētas vīrus:+ 21 ”Tie ļaudis ir miermīlīgi noskaņoti pret mums. Lai viņi dzīvo un tirgojas šajā zemē, jo tā ir gana plaša — vietas pietiks visiem. Mēs ņemsim par sievām viņu meitas un dosim viņiem mūsējās.+ 22 Bet viņi ir gatavi dzīvot ar mums kopā, lai mēs kļūtu par vienu tautu, tikai tādā gadījumā, ja mūsu vīrieši tiks apgraizīti tāpat kā viņi.+ 23 Visa viņu bagātība, kā lopi, tā pārējā manta, — vai tā nebūs mūsu? Piekritīsim viņu nosacījumam, lai viņi dzīvotu kopā ar mums.” 24 Tad visi, kas pulcējās pie pilsētas vārtiem, paklausīja Hamoram un viņa dēlam Šehemam, un visi pilsētas vīrieši tika apgraizīti.

25 Bet trešajā dienā, kad tie joprojām cieta sāpes, divi Jēkaba dēli, Simeons un Levijs, Dīnas brāļi,+ paņēma savus zobenus, ieradās pilsētā, kur neviens neko ļaunu nenojauta, un nogalināja visus vīriešus.+ 26 Viņi ar zobenu nonāvēja Hamoru un viņa dēlu Šehemu, paņēma no Šehema nama Dīnu un aizgāja. 27 Pārējie Jēkaba dēli, atnākuši un ieraudzījuši nogalinātos, izlaupīja pilsētu, jo tur viņu māsa bija likta negodā.+ 28 Viņi aizdzina pilsētas iedzīvotāju sīklopus, liellopus un ēzeļus un sagrāba visu, kas bija pilsētā un uz lauka. 29 Jēkaba dēli paņēma visu viņu mantu, aizveda gūstā viņu bērnus un sievas un izlaupīja namus.

30 Tad Jēkabs pārmeta Simeonam un Levijam:+ ”Jūs mani esat iegrūduši postā! Tagad šīs zemes iedzīvotāji, kanaānieši un perizieši, mani sīvi ienīst, bet mūsu ir maz. Tie sapulcēsies, uzbruks man un iznīcinās mani kopā ar visu manu saimi.” 31 Bet viņi atteica: ”Vai ar mūsu māsu drīkst apieties kā ar palaistuvi?”

35 Pēc tam Dievs sacīja Jēkabam: ”Posies ceļā, ej uz Bēteli+ un apmeties tur, un uzcel tur altāri Dievam, kas tev parādījās, kad tu bēgi no sava brāļa Ēsava.”+

2 Tad Jēkabs teica savai ģimenei un visiem pārējiem, kas bija ar viņu: ”Aizvāciet svešos dievus, kas jums ir,+ attīrieties un nomainiet drēbes, 3 un tad dosimies uz Bēteli. Tur es uzcelšu altāri Dievam, kurš man atbildēja nelaimes dienā un kurš ir bijis ar mani, lai kur es būtu gājis.”+ 4 Un viņi atdeva Jēkabam visus svešos dievus, kas viņiem bija, un auskarus, kas bija viņu ausīs, un Jēkabs tos apraka zem lielā koka pie Šehemas.

5 Kad viņi devās ceļā, Dievs apkārtējo pilsētu iedzīvotājiem uzsūtīja bailes, tāpēc tie nedzinās pakaļ Jēkaba dēliem. 6 Jēkabs ar saviem ļaudīm nonāca Lūzā+ (tas ir, Bētelē) Kanaāna zemē, 7 uzcēla tur altāri un nosauca to vietu par Ēl-Bēteli*, jo Dievs viņam tur bija atklājies, kad viņš bēga no sava brāļa.+ 8 Vēlāk nomira Rebekas zīdītāja Debora+ un tika apglabāta pie Bēteles zem ozola, tāpēc to nosauca par Allon-Bākūtu*.

9 Atceļā no Padān-Aramas Dievs vēlreiz parādījās Jēkabam un viņu svētīja. 10 Dievs sacīja: ”Tavs vārds ir Jēkabs,+ taču tevi vairs nesauks par Jēkabu — turpmāk tavs vārds būs Izraēls.” Tā viņš to nosauca par Izraēlu.+ 11 Dievs teica: ”Es esmu Visvarenais Dievs.+ Radi pēcnācējus, un lai to skaits vairojas! No tevis nāks tautas*, pat tautu pulks,+ un ķēniņi celsies no tevis*.+ 12 Un šo zemi, ko es esmu devis Ābrahāmam un Īzakam, es došu tev un taviem pēcnācējiem.”+ 13 Pēc tam Dievs pacēlās augšup no vietas, kur bija runājis ar Jēkabu.

14 Vietā, kur Dievs ar viņu bija runājis, Jēkabs uzslēja piemiņas stabu un uz šī akmens staba izlēja lejamo upuri un eļļu.+ 15 To vietu, kur Dievs ar viņu bija runājis, Jēkabs sauca par Bēteli.+

16 Pēc tam viņi devās prom no Bēteles. Kad vēl bija palicis kāds gabals ejams līdz Efrātai, Rāhelei sākās dzemdības, un tās bija ļoti smagas. 17 Viņa mocījās dzemdību sāpēs, bet vecmāte viņai teica: ”Nebīsties, arī šoreiz tev būs dēls.”+ 18 Dzīvībai dziestot* (jo viņa jau mira), Rāhele nosauca dēlu par Benoni*, bet tēvs to nosauca par Benjamīnu*.+ 19 Rāhele nomira un tika apglabāta ceļā uz Efrātu (tas ir, Betlēmi),+ 20 un Jēkabs uzslēja uz viņas kapa piemiņas stabu. Tas ir Rāheles kapa stabs līdz šai dienai.

21 Pēc tam Izraēls devās tālāk un uzcēla savas teltis viņpus Ēdera tornim. 22 Reiz, kamēr Izraēls dzīvoja tajā zemē, Rūbens gāja pie sava tēva blakussievas Bilhas un gulēja ar viņu, un Izraēls to uzzināja.+

Jēkabam bija divpadsmit dēli. 23 Leas dēli bija Rūbens, Jēkaba pirmdzimtais,+ kā arī Simeons, Levijs, Jūda, Isašars un Zebulons. 24 Rāheles dēli bija Jāzeps un Benjamīns. 25 Rāheles kalpones Bilhas dēli bija Dans un Naftalis. 26 Savukārt Leas kalpones Zilpas dēli bija Gads un Ašers. Tie ir Jēkaba dēli, kas viņam piedzima Padān-Aramā.

27 Beidzot Jēkabs ieradās pie sava tēva Īzaka Mamrē,+ Kirjat-Arbā (tas ir, Hebronā), kur Īzaks, tāpat kā savulaik Ābrahāms, dzīvoja, būdams ienācējs.+ 28 Īzaks sasniedza simt astoņdesmit gadu vecumu.+ 29 Tad viņš nomira un piepulcējās saviem tēviem, baudījis gana mūža dienu,* un viņa dēli Ēsavs un Jēkabs viņu apglabāja.+

36 Šie ir Ēsava (tas ir, Edoma) pēcnācēji.+

2 Ēsavs apprecēja kanaānietes: Adu,+ hetieša Ēlona+ meitu, Oholibāmu,+ Anas meitu, hivieša Cibona mazmeitu, 3 un Bāsmati,+ Ismaēla meitu, Nebājota māsu.+

4 Ada Ēsavam dzemdēja Ēlifasu, Bāsmate — Reuēlu, 5 bet Oholibāma — Jeūšu, Jaalāmu un Korahu.+

Tie ir Ēsava dēli, kas viņam piedzima Kanaāna zemē. 6 Paņēmis līdzi savas sievas, dēlus un meitas, visus savas saimes ļaudis un visus lopus un mantu, ko bija sakrājis+ Kanaānā, Ēsavs aizgāja uz citu zemi, prom no sava brāļa Jēkaba,+ 7 jo viņu manta bija tā vairojusies, ka viņi nevarēja dzīvot kopā, un viņu ganāmpulki bija tik lieli, ka zeme, kurā viņi mita, nevarēja viņus uzturēt. 8 Tā Ēsavs apmetās Seīra kalnos.+ Ēsavs ir Edoms.+

9 Šie ir Ēsava, edomiešu ciltstēva, pēcnācēji Seīra kalnos.+

10 Šie ir Ēsava dēli: Ēlifass, Ēsava sievas Adas dēls, un Reuēls, Ēsava sievas Bāsmates dēls.+

11 Ēlifasa dēli bija Tēmāns,+ Omārs, Cefo, Gatāms un Kenazs.+ 12 Timna bija Ēsava dēla Ēlifasa blakussieva; viņa Ēlifasam dzemdēja Amaleku.+ Tie ir Ēsava sievas Adas pēcnācēji.

13 Šie ir Reuēla dēli: Nahats, Zerahs, Šamma un Miza. Tie ir Ēsava sievas Bāsmates+ pēcnācēji.

14 Šie ir Ēsava sievas Oholibāmas, Anas meitas, Cibona mazmeitas, dēli, ko viņa dzemdēja Ēsavam: Jeūšs, Jaalāms un Korahs.

15 Šie ir Ēsava pēcnācēju vadoņi:+ Ēsava pirmdzimtā Ēlifasa dēli — vadonis Tēmāns, vadonis Omārs, vadonis Cefo, vadonis Kenazs,+ 16 vadonis Korahs, vadonis Gatāms un vadonis Amaleks. Tie ir Ēlifasa dēli,+ kas bija vadoņi Edoma zemē, Adas pēcnācēji.

17 Šie ir Ēsava dēla Reuēla dēli: vadonis Nahats, vadonis Zerahs, vadonis Šamma un vadonis Miza. Tie ir Reuēla dēli, kas bija vadoņi Edoma zemē,+ Ēsava sievas Bāsmates pēcnācēji.

18 Šie ir Ēsava sievas Oholibāmas dēli: vadonis Jeūšs, vadonis Jaalāms un vadonis Korahs. Tie ir vadoņi, Ēsava sievas Oholibāmas, Anas meitas, dēli.

19 Tie ir Ēsava (tas ir, Edoma)+ pēcnācēji un viņu vadoņi.

20 Šie ir horieša Seīra dēli, tās zemes iedzīvotāji:+ Lotāns, Šobāls, Cibons, Ana,+ 21 Dīšons, Ēcers un Dīšāns.+ Tie ir horiešu, Seīra dēlu, vadoņi Edoma zemē.

22 Lotāna dēli bija Horijs un Hēmāms, un Lotāna māsa bija Timna.+

23 Šie ir Šobāla dēli: Alvāns, Mānahats, Ēbals, Šefo un Onāms.

24 Šie ir Cibona+ dēli: Aja un Ana. Šis ir tas Ana, kas, ganīdams sava tēva Cibona ēzeļus, tuksnesī uzgāja karstos avotus.

25 Šie ir Anas bērni: Dīšons un Oholibāma, Anas meita.

26 Šie ir Dīšona dēli: Hemdāns, Ešbāns, Jitrāns un Kerāns.+

27 Šie ir Ēcera dēli: Bilhāns, Zaavāns un Akans.

28 Šie ir Dīšāna dēli: Ūcs un Arāns.+

29 Šie ir horiešu vadoņi: vadonis Lotāns, vadonis Šobāls, vadonis Cibons, vadonis Ana, 30 vadonis Dīšons, vadonis Ēcers un vadonis Dīšāns.+ Tie ir horiešu vadoņi Seīra zemē.

31 Šie ir ķēniņi, kas valdīja Edoma zemē,+ kad izraēliešiem vēl nebija ķēniņu.+ 32 Edomā valdīja Bela, Beora dēls, un viņa pilsētu sauca Dinhāba. 33 Kad Bela nomira, viņa vietā sāka valdīt Jobābs, bocrieša Zeraha dēls. 34 Kad Jobābs nomira, viņa vietā sāka valdīt Hūšāms no tēmāniešu zemes. 35 Kad Hūšāms nomira, viņa vietā sāka valdīt Hadads, Bedada dēls, kas sakāva midiāniešus+ Moāba zemē, un viņa pilsētu sauca Avīta. 36 Kad Hadads nomira, viņa vietā sāka valdīt Samla no Masrēkas. 37 Kad Samla nomira, viņa vietā sāka valdīt Sauls no Rehobotas pie upes. 38 Kad Sauls nomira, viņa vietā sāka valdīt Baal-Hānāns, Ahbora dēls. 39 Kad Baal-Hānāns, Ahbora dēls, nomira, viņa vietā sāka valdīt Hadars. Viņa pilsētu sauca Pāu, un viņa sieva bija Mehētabēla, Mēzahāba meitas Matrēdas meita.

40 Šie ir Ēsava pēcnācēju vadoņi pēc viņu dzimtām, novadiem un vārdiem: vadonis Timna, vadonis Alva, vadonis Jetēts,+ 41 vadonis Oholibāma, vadonis Ēla, vadonis Pīnons, 42 vadonis Kenazs, vadonis Tēmāns, vadonis Mibcars, 43 vadonis Magdiēls un vadonis Īrāms. Tie ir edomiešu vadoņi un viņu dzīvesvietas zemē, kas viņiem piederēja.+ Ēsavs ir edomiešu ciltstēvs.+

37 Jēkabs dzīvoja Kanaāna zemē, kur kā ienācējs bija mitis viņa tēvs.+

2 Šis ir stāsts par Jēkaba dzimtu.

Kad Jāzepam+ bija septiņpadsmit gadu, viņš, būdams vēl zēns, ganīja aitas+ kopā ar saviem brāļiem, sava tēva sievu Bilhas+ un Zilpas+ dēliem, un Jāzeps pastāstīja tēvam par viņu sliktajiem darbiem. 3 Izraēls Jāzepu mīlēja vairāk par visiem pārējiem dēliem,+ jo tas viņam bija piedzimis vecumā, un viņš lika darināt tam skaistu tērpu. 4 Brāļi redzēja, ka tēvs Jāzepu mīl vairāk par viņiem visiem, tāpēc tie sāka viņu nīst un nespēja pat laipnu vārdu viņam pateikt.

5 Reiz Jāzeps redzēja sapni, un, kad viņš izstāstīja to brāļiem,+ tie ienīda viņu vēl vairāk. 6 Viņš tiem teica: ”Paklausieties, kādu sapni es redzēju! 7 Mēs tīruma vidū sējām labības kūlīšus, un mans kūlītis piecēlās stāvus, bet jūsu kūlīši, sastājušies apkārt, tam klanījās.”+ 8 Brāļi viņam sacīja: ”Vai tu taisies būt mūsu ķēniņš? Tu gribi valdīt pār mums?”+ Un tie ienīda viņu vēl vairāk viņa sapņu un vārdu dēļ.

9 Vēlāk Jāzeps redzēja vēl vienu sapni un atkal pastāstīja to brāļiem: ”Lūk, man bija vēl viens sapnis: man klanījās saule un mēness un vienpadsmit zvaigznes.”+ 10 Kad viņš to bija izstāstījis savam tēvam un brāļiem, tēvs viņu norāja: ”Kas tas par sapni, ko tu sapņoji? Vai tiešām man un tavai mātei un brāļiem būs jāiet un jāklanās tev līdz zemei?” 11 Un brāļi viņu apskauda,+ bet tēvs viņa sacīto paturēja prātā.

12 Jāzepa brāļi aizgāja ganīt tēva lopus pie Šehemas,+ 13 un pēc kāda laika Izraēls Jāzepam teica: ”Tavi brāļi gana lopus pie Šehemas, un es gribu sūtīt tevi pie viņiem.” ”Labi!” atbildēja Jāzeps. 14 Tēvs viņam vēl piekodināja: ”Lūdzu, apraugi, kā klājas taviem brāļiem un maniem ganāmpulkiem, un atnes man ziņu.” Tā Jāzeps atstāja Hebronas ieleju+ un devās uz Šehemu. 15 Vēlāk kāds vīrs sastapa Jāzepu klejojam pa lauku un viņam vaicāja: ”Ko tu meklē?” 16 ”Es meklēju savus brāļus,” atbildēja Jāzeps. ”Vai nezini, kur viņi gana?” 17 Vīrs atteica: ”Viņi ir devušies prom no šejienes. Es dzirdēju tavus brāļus runājam, ka viņi iešot uz Dotānu.” Tad Jāzeps sekoja brāļiem un atrada tos Dotānā.

18 Brāļi iztālēm viņu pamanīja un, pirms viņš tos bija sasniedzis, sāka gudrot, kā viņu nogalināt. 19 Tie runāja savā starpā: ”Re, kur nāk tas sapņotājs!+ 20 Nogalināsim viņu, iemetīsim kādā no bedrēm* un teiksim, ka viņu ir aprijis plēsīgs zvērs. Tad redzēsim, kas tur sanāks no viņa sapņiem!” 21 Kad Rūbens+ to dzirdēja, viņš centās izglābt Jāzepu un teica: ”Neatņemsim viņam dzīvību!”+ 22 Rūbens sacīja: ”Neizlejiet asinis!+ Iemetiet viņu bedrē šeit tuksnesī, tikai nenogaliniet!”+ Viņš tā teica, lai Jāzepu izglābtu un atdotu tēvam.

23 Tiklīdz Jāzeps atnāca pie brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa skaisto tērpu,+ 24 sagrāba viņu un iemeta bedrē. Bet bedre bija tukša, bez ūdens.

25 Pēc tam brāļi apsēdās paēst un, pacēluši skatienu, ieraudzīja ismaēliešu+ karavānu nākam no Gileādas. Ismaēliešu kamieļi nesa smaržvielas, balzamu un sveķainas mizas,+ un karavāna bija ceļā uz Ēģipti. 26 Tad Jūda teica brāļiem: ”Ko tas dos, ja nonāvēsim savu brāli un pēc tam slēpsim, ko esam izdarījuši*?+ 27 Labāk pārdosim viņu+ ismaēliešiem un nelaupīsim viņam dzīvību. Viņš taču ir mūsu miesīgs brālis!” Un brāļi viņam paklausīja. 28 Kad midiāniešu+ tirgotāji gāja garām, brāļi izvilka Jāzepu no bedres un pārdeva ismaēliešiem par divdesmit sudraba gabaliem,+ un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti.

29 Vēlāk Rūbens atgriezās pie bedres, bet Jāzepu tur neatrada. Tad viņš saplēsa savas drēbes 30 un, aizgājis pie brāļiem, izsaucās: ”Zēna tur vairs nav! Ko man tagad iesākt?”

31 Bet brāļi paņēma Jāzepa tērpu, nokāva āzi un samērcēja tērpu asinīs. 32 Pēc tam viņi to aizsūtīja tēvam ar ziņu: ”Mēs atradām šo te. Apskaties, lūdzu, vai tas nav tava dēla tērps.”+ 33 Kad Jēkabs to apskatīja, viņš izsaucās: ”Tas ir mana dēla tērps! Plēsīgs zvērs ir uzklupis Jāzepam un viņu saplosījis!” 34 Un Jēkabs saplēsa savas drēbes, aplika ap gurniem maisa drānu un ilgi sēroja par savu dēlu. 35 Visi viņa dēli un meitas centās viņu mierināt, bet viņš nekādi nerada mierinājumu un teica: ”Sērodams es noiešu kapā*+ pie sava dēla.” Tā tēvs Jāzepu apraudāja.

36 Bet midiānieši viņu Ēģiptē pārdeva faraona galminiekam Potifaram,+ sardzes priekšniekam.+

38 Ap to laiku Jūda aizgāja prom no saviem brāļiem un apmetās netālu no kāda adullāmieša, vārdā Hīra. 2 Tur Jūda ieraudzīja kanaānieša+ Šuas meitu, un viņš to ņēma par sievu. 3 Šuas meita viņam dzemdēja dēlu, un Jūda to nosauca par Ēru.+ 4 Pēc tam viņa dzemdēja otru dēlu un nosauca to par Onānu. 5 Tad viņa dzemdēja vēl vienu dēlu un nosauca to par Šēlu. Kad tas piedzima, viņi bija Ahzībā.+

6 Vēlāk Jūda savam pirmdzimtajam dēlam Ēram ņēma sievu, un tās vārds bija Tamāra.+ 7 Bet Ērs, Jūdas pirmdzimtais, darīja to, kas Jehovam nepatīk, tāpēc Jehova viņu sodīja ar nāvi. 8 Tad Jūda teica Onānam: ”Preci sava brāļa atraitni un pildi vīrabrāļa pienākumu*, lai tavam brālim būtu pēcnācēji.”+ 9 Bet Onāns zināja, ka tie nebūs viņa pēcnācēji,+ tāpēc viņš, gulēdams ar sava brāļa atraitni, lika sēklai izplūst zemē, lai nesagādātu pēcnācējus savam brālim.+ 10 Onāna rīcība bija ļauna Jehovas acīs, tāpēc viņš arī Onānu sodīja ar nāvi.+ 11 Jūda sacīja savai vedeklai Tamārai: ”Dzīvo atraitnēs sava tēva namā, kamēr mans dēls Šēla pieaugs,” — jo viņš baidījās, ka tikai Šēla nenomirst tāpat kā viņa brāļi.+ Tā nu Tamāra atgriezās tēva namā.

12 Pēc kāda laika nomira Jūdas sieva, Šuas meita.+ Beidzis sērot, Jūda kopā ar savu draugu adullāmieti Hīru+ devās uz Timnu+ pie saviem aitu cirpējiem. 13 Kad Tamārai pateica, ka viņas vīratēvs iet uz Timnu cirpt savas aitas, 14 viņa novilka atraitnes drēbes, aizsedzās ar plīvuru, satinās un apsēdās pie Ēnaimas vārtiem pa ceļam uz Timnu, jo viņa redzēja, ka Šēla ir pieaudzis, bet viņa tam nav dota par sievu.+

15 Ieraudzījis Tamāru, Jūda to noturēja par prostitūtu, jo tā bija aizsegusi seju. 16 Viņš nogriezās pie Tamāras ceļmalā un teica: ”Ļauj ar tevi pārgulēt!”, jo viņš nezināja, ka tā ir viņa vedekla.+ Bet Tamāra jautāja: ”Ko tu man par to dosi?” 17 ”Es atsūtīšu no saviem sīklopiem kādu kazlēnu,” viņš atbildēja. Tad viņa prasīja: ”Vai atstāsi ķīlu, kamēr būsi to atsūtījis?” 18 Jūda vaicāja: ”Kādu ķīlu tu gribi?” Viņa sacīja: ”Tavu zīmoggredzenu+ ar tā aukliņu un tavu spieķi.” Jūda iedeva visu prasīto un gulēja ar Tamāru, un tā no viņa ieņēma bērnu. 19 Piecēlusies un aizgājusi, viņa noņēma plīvuru un atkal apvilka atraitnes drēbes.

20 Vēlāk Jūda atsūtīja savu draugu adullāmieti+ ar kazlēnu, lai dabūtu atpakaļ savu ķīlu, bet tas sievieti neatrada. 21 Adullāmietis apvaicājās turienes vīriem: ”Kur palikusi tā prostitūta*, kas sēdēja Ēnaimā pie ceļa?” Bet tie atbildēja: ”Te nekādas prostitūtas nav bijis.” 22 Tad viņš atgriezās pie Jūdas un sacīja: ”Es viņu neatradu, pie tam vietējie teica, ka tur nekādas prostitūtas nemaz neesot bijis.” 23 ”Lai tad viņa to ķīlu patur, citādi mēs vēl kritīsim kaunā,” atteica Jūda. ”Lai vai kā, es šo kazlēnu viņai sūtīju, bet tu viņu neatradi.”

24 Pēc kādiem trim mēnešiem Jūdam tika pavēstīts: ”Tava vedekla Tamāra ir rīkojusies netikumīgi un tagad gaida bērnu.” Tad Jūda lika: ”Lai viņu izved ārā un sadedzina*!”+ 25 Bet, kad Tamāru veda ārā, viņa savam vīratēvam aizsūtīja ziņu: ”Es gaidu bērnu no tā vīra, kuram pieder šīs lietas. Apskaties jel, kam pieder šis zīmoggredzens, aukliņa un spieķis.”+ 26 Tos apskatījis, Jūda sacīja: ”Taisnība ir viņas pusē, nevis manējā, jo es nedevu viņu savam dēlam Šēlam.”+ Un Jūda nekad vairs negulēja ar Tamāru.

27 Kad pienāca laiks, Tamāra dzemdēja dvīņus. 28 Viņai dzemdējot, viens no bērniem izbāza roku, un vecmāte apsēja tam ap roku sarkanu pavedienu, teikdama: ”Šis ir iznācis pirmais.” 29 Bet tas atvilka roku atpakaļ, un pirmais piedzima viņa brālis. Vecmāte izsaucās: ”Kādu plīsumu tu esi izplēsis!” Tāpēc viņu nosauca par Perecu*.+ 30 Pēc tam piedzima viņa brālis ar sarkano pavedienu ap roku, un to nosauca par Zerahu.+

39 Ismaēlieši+ aizveda Jāzepu uz Ēģipti,+ un ēģiptietis Potifars,+ faraona galminieks un sardzes priekšnieks, viņu no tiem nopirka. 2 Taču Jehova bija ar Jāzepu,+ tāpēc viņam viss sekmējās, un viņš kalpoja sava kunga ēģiptieša namā. 3 Un viņa kungs redzēja, ka Jehova ir ar viņu un ka Jehova visam, ko viņš dara, liek izdoties.

4 Jāzeps izpelnījās sava kunga labvēlību un pastāvīgi viņu apkalpoja, un kungs iecēla Jāzepu par sava nama pārzini un nodeva viņa ziņā visu, kas tam bija. 5 Un, kopš ēģiptietis bija iecēlis Jāzepu par sava nama un visa pārējā īpašuma pārzini, Jehova svētīja viņa namu Jāzepa dēļ un Jehovas svētība bija pār visu, kas Potifaram piederēja kā namā, tā laukā.+ 6 Visu, kas Potifaram bija, viņš atstāja Jāzepa ziņā, un pašam viņam ne par ko vairs nebija jādomā, ja nu vienīgi par to, ko ēdīs. Bet Jāzeps bija stalts un izskatīgs.

7 Pēc kāda laika viņa kunga sieva sāka mest acis uz Jāzepu un aicināt: ”Guli ar mani!” 8 Taču viņš atteicās un sacīja kunga sievai: ”Kungs man ir uzticējis visu savā namā un ir nodevis manā pārziņā visu savu īpašumu. 9 Neviens šajā namā nav lielāks par mani, un viņš neko man nav liedzis kā vien tevi, jo tu esi viņa sieva. Kā gan es varētu rīkoties tik nekrietni un grēkot pret Dievu?”+

10 Tā viņa dienu no dienas centās Jāzepu pierunāt, bet tas viņā neklausījās, negulēja ar viņu un nepalika viņas tuvumā. 11 Bet kādu dienu, kad Jāzeps bija iegājis namā padarīt savu darbu un neviena no kalpiem nebija klāt, 12 viņa to sagrāba aiz drēbēm un sacīja: ”Guli ar mani!”, bet Jāzeps, pametis savas drēbes viņas rokās, bēga un izskrēja ārā. 13 Redzot, ka tas ir pametis savas drēbes pie viņas un aizbēdzis, 14 viņa sauca pēc saviem kalpiem un tiem teica: ”Lūk, šis ebrejs, ko mans vīrs ir atvedis, grib padarīt mūs par apsmieklu! Viņš nāca pie manis, lai ar mani gulētu, bet es sāku pilnā balsī kliegt. 15 Līdzko viņš izdzirdēja manus kliedzienus, viņš pameta pie manis savas drēbes un aizbēga.” 16 Un viņa paturēja Jāzepa drēbes pie sevis, kamēr viņa kungs pārnāca mājās.

17 Tad viņa tam stāstīja to pašu un sacīja: ”Tas ebreju vergs, ko tu mums atvedi, nāca pie manis un gribēja mani piesmiet. 18 Bet, kad es sāku kliegt, viņš pameta pie manis savas drēbes un izbēga laukā.” 19 Noklausījies, kā sieva viņam stāsta, ko viņa vergs tai esot nodarījis, Jāzepa kungs iedegās dusmās 20 un iemeta Jāzepu cietumā, kur bija ieslodzīti ķēniņa cietumnieki. Tā Jāzeps nonāca cietumā.+

21 Bet Jehova bija ar Jāzepu, izturējās pret viņu ar uzticīgu mīlestību un ļāva viņam iegūt cietuma priekšnieka labvēlību.+ 22 Tāpēc cietuma priekšnieks nodeva Jāzepa pārziņā visus ieslodzītos, un Jāzeps uzraudzīja visu, ko tie darīja.+ 23 Priekšnieks pats neraizējās ne par ko, kas bija Jāzepa ziņā, jo Jehova bija ar Jāzepu un visam, ko viņš darīja, Jehova lika izdoties.+

40 Pēc šiem notikumiem Ēģiptes valdnieka galvenais dzērienu devējs+ un galvenais maiznieks sagrēkoja pret savu kungu, Ēģiptes valdnieku. 2 Tad faraons sadusmojās uz abiem saviem galma vīriem, dzērienu devēju un maiznieku,+ 3 un lika tos ieslodzīt cietumā pie sardzes priekšnieka+ nama, kur ieslodzījumā atradās arī Jāzeps.+ 4 Sardzes priekšnieks uzdeva Jāzepam tos apkalpot,+ un tie kādu laiku palika cietumā.

5 Atrazdamies ieslodzījumā, Ēģiptes valdnieka dzērienu devējs un maiznieks abi vienā naktī redzēja katrs savu sapni, un katram sapnim bija sava nozīme. 6 No rīta pie tiem iegājis, Jāzeps ievēroja, ka faraona galma vīri ir nomākti, 7 tāpēc viņš tiem jautāja: ”Kāpēc jūs šodien esat tik drūmi?” 8 Tie atbildēja: ”Mēs redzējām sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu.” Jāzeps teica: ”Vai Dievs nav tas, kas dod skaidrojumu?+ Lūdzu, pastāstiet man, ko sapņojāt!”

9 Tad galvenais dzērienu devējs stāstīja Jāzepam savu sapni: ”Sapnī es redzēju, ka manā priekšā ir vīnogulājs. 10 Vīnogulājam bija trīs stīgas, un tas sazaļoja, uzziedēja un nogatavināja vīnogu ķekarus. 11 Man rokā bija faraona kauss, un es ņēmu vīnogas, izspiedu tās faraona kausā un pasniedzu kausu faraonam.” 12 Jāzeps viņam sacīja: ”Sapņa izskaidrojums ir šāds: trīs stīgas ir trīs dienas. 13 Pēc trim dienām faraons tevi atbrīvos* un iecels atpakaļ amatā,+ un tu pasniegsi kausu faraonam tāpat kā agrāk, kad biji viņa dzērienu devējs.+ 14 Tikai atceries mani, kad tev klāsies labi. Lūdzu, parādi man laipnību*, ieminies par mani faraonam un palīdzi izkļūt no šejienes! 15 Jo es esmu nolaupīts, ar varu atvests no ebreju zemes,+ un es šeit neesmu izdarījis neko tādu, ka būtu pelnījis cietumu.”+

16 Kad galvenais maiznieks redzēja, ka Jāzepa dotais izskaidrojums ir labvēlīgs, viņš tam teica: ”Arī man bija sapnis: lūk, man uz galvas bija trīs maizes grozi, 17 un augšējā grozā bija visādas maizes, kas izceptas faraonam, un putni tās ēda no groza man uz galvas.” 18 Jāzeps atbildēja: ”Sapņa izskaidrojums ir šāds: trīs grozi ir trīs dienas. 19 Pēc trim dienām faraons liks nocirst tev galvu* un piekārs tavu līķi pie staba, un putni ēdīs tavu miesu.”+

20 Trešajā dienā bija faraona dzimšanas diena.+ Viņš sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem un to klātbūtnē lika izvest no cietuma galveno dzērienu devēju un galveno maiznieku*. 21 Galveno dzērienu devēju viņš iecēla atpakaļ amatā, un tas atsāka pasniegt faraonam dzērienus, 22 bet galveno maiznieku viņš piekāra pie staba, gluži kā Jāzeps tiem bija izskaidrojis.+ 23 Taču galvenais dzērienu devējs aizmirsa par Jāzepu.+

41 Kad bija aizritējuši veseli divi gadi, faraons redzēja sapni:+ viņš stāvēja pie Nīlas, 2 un, lūk, no upes izkāpa septiņas skaistas, brangas govis un sāka ganīties upmalas zālē.+ 3 Pēc tam no Nīlas izkāpa septiņas citas govis, neglītas un kārnas, un nostājās upes krastā blakus pirmajām govīm, 4 un neglītās un kārnās govis aprija septiņas skaistās un brangās. Tad faraons pamodās.

5 Vēlāk viņš atkal iemiga un redzēja otru sapni: uz viena stiebra izauga septiņas vārpas, brangas un labas,+ 6 bet pēc tam uz stiebra izauga septiņas plānas, austrumvēja izkaltētas vārpas, 7 un plānās vārpas aprija septiņas brangās un pilnās. Tad faraons pamodās un saprata, ka tas ir bijis sapnis.

8 No rīta viņš* bija satraukts, tāpēc viņš lika sasaukt visus Ēģiptes burvjus* un gudros. Faraons tiem izstāstīja savus sapņus, taču neviens nespēja tos viņam izskaidrot.

9 Tad galvenais dzērienu devējs faraonam teica: ”Šodien man ir jāpiemin savi grēki. 10 Reiz faraons bija sadusmojies uz saviem kalpiem un licis mani un galveno maiznieku ieslodzīt cietumā pie sardzes priekšnieka nama.+ 11 Un mēs abi vienā naktī redzējām katrs savu sapni, un katram sapnim bija sava nozīme.+ 12 Tur ar mums bija kāds ebreju jauneklis, sardzes priekšnieka+ kalps, un, kad mēs viņam izstāstījām savus sapņus,+ viņš mums abiem izskaidroja, ko tie nozīmē. 13 Un, kā viņš mums bija izskaidrojis, tā arī notika: mani iecēla atpakaļ amatā, bet to otru pakāra.”+

14 Tad faraons aizsūtīja pēc Jāzepa,+ un viņu steigšus izveda no cietuma.+ Viņš noskuvās, pārģērbās un ieradās pie faraona. 15 Faraons Jāzepam sacīja: ”Es redzēju sapni, bet neviens nespēj man izskaidrot tā nozīmi. Es dzirdēju, ka tad, ja tev izstāsta sapni, tu varot to izskaidrot.”+ 16 Jāzeps atbildēja: ”Ne jau es, bet Dievs pasludinās vēsti par faraona labklājību.”+

17 Un faraons Jāzepam izstāstīja: ”Es sapņoju, ka stāvu Nīlas krastā, 18 un, lūk, no upes izkāpa septiņas brangas, skaistas govis un sāka ganīties upmalas zālē.+ 19 Pēc tam krastā izkāpa septiņas citas govis, kaulainas, ārkārtīgi neglītas un izkāmējušas. Tik neglītas govis es nekad vēl nebiju redzējis visā Ēģiptē! 20 Un izkāmējušās, neglītās govis aprija septiņas brangās. 21 Bet, kad viņas tās bija aprijušas, to nemaz nevarēja manīt, jo viņas izskatījās tikpat slikti kā iepriekš. Pēc tam es pamodos.

22 Vēlāk es sapnī redzēju, ka uz viena stiebra izauga septiņas vārpas, pilnas un labas,+ 23 bet pēc tam uz stiebra izauga septiņas sažuvušas, plānas vārpas, ko bija izkaltējis austrumvējš. 24 Un plānās vārpas aprija septiņas labās. Es to visu izstāstīju burvjiem,+ bet neviens to nespēja man izskaidrot.”+

25 Jāzeps faraonam teica: ”Abi faraona sapņi nozīmē vienu un to pašu. Dievs faraonam ir pavēstījis, ko viņš darīs.+ 26 Septiņas labās govis ir septiņi gadi, un septiņas labās vārpas arī ir septiņi gadi. Šiem sapņiem ir viena un tā pati nozīme. 27 Septiņas izkāmējušās, neglītās govis, kas izkāpa pēc pirmajām, ir septiņi gadi, un septiņas tukšās, austrumvēja izkaltētās vārpas — arī tie ir septiņi gadi, kas būs bada gadi. 28 Kā jau es teicu, Dievs faraonam ir parādījis, ko viņš darīs.

29 Nāks septiņi gadi, kad visā Ēģiptē valdīs liela pārticība. 30 Bet tiem sekos septiņi bada gadi, kad visa pārticība Ēģiptē aizmirsīsies un zemē plosīsies bads.+ 31 Tas būs tik smags, ka agrāko pārticību vairs pat nepieminēs. 32 Šis sapnis faraonam ir parādījies divreiz tāpēc, ka Dievs to ir stingri izlēmis un viņš to drīz īstenos.

33 Lai faraons tagad izraugās saprātīgu un gudru vīru un ieceļ viņu pār visu Ēģipti. 34 Lai faraons rīkojas — lai viņš ieceļ uzraugus, kas septiņos pārticības gados+ ņemtu piekto daļu no Ēģiptes ražas. 35 Lai gaidāmajos labajos gados uzraugi savāc visus šos krājumus, un lai viņi sakrāj labību pilsētās, kur tā tiktu glabāta pārtikai.+ Šī labība piederēs faraonam. 36 Tad Ēģiptē būs pārtikas krājumi septiņiem bada gadiem, lai bada dēļ zeme neaizietu postā.”+

37 Faraonam un visiem viņa kalpiem šis priekšlikums patika, 38 un viņš saviem kalpiem teica: ”Kur mēs atrastu otru tādu vīru, kam būtu Dieva gars kā šim?” 39 Savukārt Jāzepam faraons sacīja: ”Tā kā Dievs tev to visu ir darījis zināmu, neviens nav saprātīgāks un gudrāks par tevi. 40 Tu pārvaldīsi manu galmu, un visi mani ļaudis tev klausīs bez ierunām.+ Vienīgi es, būdams valdnieks, būšu augstāks par tevi.” 41 Un faraons teica Jāzepam: ”Lūk, es tevi ieceļu pār visu Ēģipti!”+ 42 Faraons novilka savu zīmoggredzenu un uzmauca to Jāzepam pirkstā, ietērpa viņu smalka lina tērpā un aplika viņam ap kaklu zelta ķēdi. 43 Turklāt faraons lika vest Jāzepu savos otrajos goda ratos un saukt viņa priekšā: ”Avrēk!”* Tā viņš iecēla Jāzepu pār visu Ēģipti.

44 Faraons vēl sacīja Jāzepam: ”Es esmu faraons, bet visā Ēģiptē neviens lai ne soli nesper* bez tavas ziņas.”+ 45 Un faraons nosauca Jāzepu par Cāfnat-Pāneahu un deva viņam par sievu Onas* priestera Potīferas meitu Asnāti.+ Jāzeps sāka pārvaldīt* Ēģipti.+ 46 Jāzepam bija trīsdesmit gadu,+ kad viņš stājās Ēģiptes faraona dienestā.

Jāzeps aizgāja no faraona un apceļoja visu Ēģipti. 47 Un septiņos pārticības gados, kad zeme nesa bagātīgu ražu, 48 viņš Ēģiptē savāca labību un novietoja to pilsētās. Katrā pilsētā viņš novietoja labību no apkārtējiem laukiem. 49 Jāzeps sakrāja labību milzīgā daudzumā, kā jūras smiltis, līdz to pārstāja mērīt, jo tā nebija izmērāma.

50 Pirms sākās bada gadi, Onas priestera Potīferas meita Asnāte dzemdēja Jāzepam divus dēlus.+ 51 Pirmdzimto Jāzeps nosauca par Manasi*,+ jo viņš teica: ”Dievs man ir licis aizmirst visas grūtības un pat manas tēva mājas.” 52 Bet otru dēlu viņš nosauca par Efraimu*,+ jo viņš teica: ”Dievs man ir devis bērnus manu ciešanu zemē.”+

53 Tad septiņi pārticības gadi Ēģiptē beidzās,+ 54 un pienāca septiņi bada gadi, kā jau Jāzeps bija teicis.+ Visās zemēs iestājās bads, bet Ēģiptē joprojām bija maize.+ 55 Kad bads pārņēma arī Ēģipti un ļaudis sāka lūgties faraonam maizi,+ faraons ēģiptiešiem sacīja: ”Ejiet pie Jāzepa un dariet, kā viņš liek!”+ 56 Bads izplatījās pa visu zemi,+ un Jāzeps atvēra visas labības noliktavas un sāka pārdot ēģiptiešiem labību,+ jo bads Ēģiptē bija nežēlīgs. 57 No visām zemēm ļaudis nāca uz Ēģipti pirkt labību no Jāzepa, jo bads visur bija ļoti smags.+

42 Kad Jēkabs uzzināja, ka Ēģiptē ir labība,+ viņš teica saviem dēliem: ”Ko jūs skatāties cits uz citu? 2 Es dzirdēju, ka Ēģiptē esot labība. Ejiet turp un nopērciet mums to, lai mēs nenomirtu badā.”+ 3 Tad desmit Jāzepa brāļi+ devās uz Ēģipti pēc labības, 4 bet Jāzepa brāli Benjamīnu+ Jēkabs nelaida tiem līdzi, baidīdamies, ka ar viņu ceļā varētu notikt nelaime.+

5 Tā Izraēla dēli ieradās Ēģiptē kopā ar citiem, kas gribēja pirkt labību, jo Kanaāna zemi bija piemeklējis bads.+ 6 Būdams zemes pārvaldnieks,+ Jāzeps pārdeva labību ļaudīm, kas nāca no malu malām.+ Arī Jāzepa brāļi atnāca un klanījās viņam līdz zemei.+ 7 Ieraudzījis brāļus, Jāzeps tos pazina, bet neatklāja tiem, kas viņš ir,+ un skarbi vaicāja: ”No kurienes jūs esat?” Tie atbildēja: ”No Kanaāna zemes — mēs esam atnākuši pirkt pārtiku.”+

8 Jāzeps gan pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina. 9 Viņš atcerējās sapņus, ko par tiem bija sapņojis,+ un teica brāļiem: ”Jūs esat spiegi! Jūs gribat izspiegot zemes neaizsargātās vietas!” 10 ”Nē, kungs!” brāļi iebilda. ”Tavi kalpi ir atnākuši pirkt pārtiku. 11 Mēs visi esam viena tēva dēli, mēs esam godīgi ļaudis. Tavi kalpi nav spiegi.” 12 Taču Jāzeps sacīja: ”Nē! Jūs esat atnākuši izspiegot zemes neaizsargātās vietas!” 13 Tad tie teica: ”Mēs, tavi kalpi, esam viena tēva dēli+ no Kanaāna zemes. Mēs bijām divpadsmit brāļi.+ Jaunākais patlaban ir pie mūsu tēva,+ bet viena brāļa vairs nav.”+

14 Bet Jāzeps neatlaidās: ”Ka es jums saku, jūs esat spiegi! 15 Lūk, kā es jūs pārbaudīšu: zvēru pie faraona dzīvības — jūs no šejienes neaiziesiet, kamēr nebūs ieradies jūsu jaunākais brālis.+ 16 Aizsūtiet vienu no jums pēc sava brāļa, bet jūs tikmēr paliksiet ieslodzījumā. Lai viņš atved brāli šurp, tad es zināšu, ka jūsu vārdi ir patiesi. Bet, ja ne, — pie faraona dzīvības! — man būs skaidrs, ka jūs esat spiegi.” 17 Tad viņš tos visus kopā ieslodzīja uz trīs dienām.

18 Trešajā dienā Jāzeps tiem sacīja: ”Es bīstos Dievu, tāpēc dariet, kā es teikšu, un paliksiet dzīvi. 19 Ja esat godīgi ļaudis, lai viens no jums paliek šeit ieslodzījumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību saviem mājiniekiem, kas cieš badu.+ 20 Pēc tam atvediet pie manis savu jaunāko brāli, tad jūsu vārdi apstiprināsies un jums nebūs jāmirst.” Brāļi bija ar mieru.

21 Viņi runāja savā starpā: ”Patiesi, tas ir sods par to, ko nodarījām savam brālim.+ Mēs taču redzējām viņa ciešanas, kad viņš lūdzās, lai par viņu iežēlojamies, bet mēs neklausījāmies. Tāpēc mums tagad pašiem ir jācieš.” 22 Tad Rūbens sacīja brāļiem: ”Vai es jums neteicu: neaiztieciet* zēnu? Bet jūs neklausījāties,+ tāpēc tagad mums nāksies atbildēt par viņa nāvi*.”+ 23 Viņi nezināja, ka Jāzeps viņus saprot, jo viņš ar tiem sarunājās caur tulku. 24 Bet Jāzeps, pagājis nost no tiem, raudāja.+ Pēc tam viņš atgriezās, lai atkal runātu ar brāļiem, un tad izveda no viņu vidus Simeonu+ un viņu acu priekšā to sasēja.+ 25 Jāzeps pavēlēja piepildīt viņu maisus ar labību, atlikt katra vīra naudu atpakaļ viņa maisā un iedot viņiem ceļamaizi, un pavēle tika izpildīta.

26 Brāļi uzkrāva labību uz saviem ēzeļiem un devās prom. 27 Kad vēlāk nakšņošanas vietā viens no viņiem attaisīja savu maisu, lai pabarotu ēzeli, viņš maisa virspusē ieraudzīja savu naudu 28 un teica brāļiem: ”Mana nauda ir atlikta atpakaļ — re, tā ir manā maisā!” Tad viņiem sirds vai pamira, un viņi pārbijušies sacīja cits citam: ”Kāpēc Dievs ar mums tā dara?”

29 Atgriezušies Kanaānā pie sava tēva Jēkaba, viņi tam izstāstīja visu, kas ar viņiem bija noticis. Brāļi teica: 30 ”Tās zemes kungs runāja ar mums skarbi,+ viņš domāja, ka esam nākuši izspiegot zemi. 31 Mēs viņam sacījām, ka esam godīgi ļaudis, nevis spiegi+ 32 un ka esam viena tēva dēli. Teicām, ka mēs bijām divpadsmit brāļi,+ bet viena brāļa vairs nav+ un jaunākais ir Kanaānā pie mūsu tēva.+ 33 Taču tas vīrs teica: ”Lūk, kā es noskaidrošu, vai esat godīgi: atstājiet vienu no jums pie manis,+ tad paņemiet labību saviem mājiniekiem, kas cieš badu, un ejiet.+ 34 Pēc tam atvediet pie manis savu jaunāko brāli, lai es zinātu, ka jūs esat nevis spiegi, bet godīgi ļaudis. Tad es jums atdošu jūsu brāli, un jūs drīkstēsiet brīvi pirkt šajā zemē to, kas jums vajadzīgs.””

35 Kad tie sāka tukšot savus maisus, izrādījās, ka ikvienam maisā ir viņa nauda. Ieraudzījuši naudu, brāļi un viņu tēvs izbijās. 36 Jēkabs izsaucās: ”Jūs man laupāt manus bērnus!+ Jāzepa vairs nav,+ arī Simeona vairs nav,+ un nu jūs gribat man atņemt arī Benjamīnu! Kāpēc man uzbrukušas tādas bēdas?” 37 Bet Rūbens tēvam teica: ”Vari nonāvēt divus manus dēlus, ja es tev viņu neatvedīšu atpakaļ.+ Uztici viņu man, un es atvedīšu viņu atpakaļ pie tevis.”+ 38 Taču Jēkabs sacīja: ”Mans dēls neies jums līdzi, jo viņa brālis ir miris un viņš viens ir palicis.+ Ja ceļā ar viņu notiks nelaime, jūs mani, sirmu un bēdu salauztu, novedīsiet kapā*.”+

43 Bet bads tajā zemē bija smags.+ 2 Tāpēc, kad no Ēģiptes+ atvestā labība bija beigusies, Jēkabs teica saviem dēliem: ”Ejiet vēlreiz un nopērciet mums nedaudz pārtikas.” 3 ”Tas vīrs mūs stingri brīdināja, lai nerādāmies viņa priekšā bez sava brāļa,”+ atteica Jūda. 4 ”Ja tu laidīsi brāli mums līdzi, mēs iesim un nopirksim pārtiku, 5 bet, ja tu viņu nelaidīsi, mēs neiesim, jo tas vīrs sacīja, ka bez sava brāļa nedrīkstam pie viņa rādīties.”+ 6 Izraēls+ izsaucās: ”Kāpēc jūs man to esat nodarījuši!? Kāpēc jūs viņam izstāstījāt, ka jums ir vēl viens brālis?” 7 Dēli atbildēja: ”Tas vīrs mūs iztaujāja par mums un mūsu radiem, vaicādams: ”Vai jūsu tēvs vēl dzīvs? Vai jums ir vēl kāds brālis?”, un mēs viņam pastāstījām, kā ir.+ Kā gan mēs varējām zināt, ka viņš prasīs, lai atvedam savu brāli?”+

8 Jūda teica savam tēvam Izraēlam: ”Laid zēnu man līdzi,+ un mēs posīsimies ceļā un iesim, lai ne mums, ne tev, ne mūsu bērniem+ nebūtu jāmirst badā.+ 9 Es galvoju par viņa drošību+ — tu varēsi prasīt no manis atbildību par viņu. Ja es viņu neatvedīšu tev atpakaļ, es uz visiem laikiem būšu vainīgs tavā priekšā. 10 Ja mēs nebūtu kavējušies, mēs nu jau divreiz būtu paspējuši atgriezties.”

11 Tad Izraēls, viņu tēvs, atbildēja: ”Ja citādi nevar, tad dariet tā: paņemiet savos maisos kaut ko no šīs zemes labumiem un aiznesiet tam vīram dāvanas:+ mazliet balzama,+ mazliet medus, smaržvielas, sveķainas mizas,+ pistācijas un mandeles. 12 Paņemiet līdzi divtik naudas un aiznesiet atpakaļ arī to naudu, kas bija atlikta jūsu maisos.+ Varbūt ir notikusi kāda kļūda. 13 Ņemiet līdzi savu brāli un dodieties pie tā vīra. 14 Lai Visvarenais Dievs ļauj jums iegūt tā vīra žēlastību, tā ka viņš nepaturētu Benjamīnu un atlaistu arī otru jūsu brāli. Bet es — ja zaudēšu bērnus, tad zaudēšu!”+

15 Tā nu vīri, paņēmuši līdzi dāvanas un divtik naudas, kopā ar Benjamīnu devās uz Ēģipti un stājās Jāzepa priekšā.+ 16 Līdzko Jāzeps ieraudzīja Benjamīnu, viņš lika sava nama pārvaldniekam: ”Ved šos vīrus uz manu namu, nokauj lopus un sagatavo maltīti, jo šie vīri kopā ar mani ēdīs pusdienas.” 17 Pārvaldnieks darīja, kā Jāzeps bija teicis,+ un aizveda viņus uz Jāzepa namu. 18 Vīri izbijās, ka tos ved uz Jāzepa namu, viņi sprieda: ”Mūs turp ved tās naudas dēļ, kas iepriekšējā reizē bija atlikta atpakaļ mūsu maisos. Tagad tie mūs sagrābs, atņems mums ēzeļus un padarīs mūs par vergiem!”+

19 Nonākuši līdz nama durvīm, viņi piegāja pie Jāzepa nama pārvaldnieka 20 un sacīja: ”Atvaino, kungs! Mēs jau reiz bijām atnākuši pirkt pārtiku,+ 21 bet, kad atceļā mēs nakšņošanas vietā atraisījām savus maisus, mēs visi maisos atradām savu naudu — tur tā bija pilnā svarā!+ Tagad mēs to esam atnesuši atpakaļ, 22 un mēs paņēmām līdzi vēl vairāk naudas, lai pirktu pārtiku. Mēs nezinām, kurš mūsu maisos ielika to naudu.”+ 23 Pārvaldnieks atbildēja: ”Viss kārtībā, nebīstieties! Jūsu Dievs un jūsu tēva Dievs ir ielicis šo naudu jūsu maisos. Jūsu naudu es esmu saņēmis.” Un tas izveda pie viņiem Simeonu.+

24 Pēc tam pārvaldnieks viņus ieveda Jāzepa namā un iedeva viņiem ūdeni, ar ko mazgāt kājas, un barību ēzeļiem. 25 Jāzepam bija jāierodas pusdienlaikā, un brāļi sagatavoja viņam paredzētās dāvanas,+ jo bija dzirdējuši, ka viņi tur pusdienos.+ 26 Kad Jāzeps pārnāca mājās, tie atnesa viņam savas dāvanas un klanījās līdz zemei viņa priekšā.+ 27 Viņš apvaicājās, kā tiem klājas, un jautāja: ”Kā klājas jūsu sirmajam tēvam, par kuru jūs stāstījāt? Vai viņš vēl ir dzīvs?”+ 28 Tie atbildēja: ”Mūsu tēvam, tavam kalpam, klājas labi. Viņš ir dzīvs.” Un tie, ceļos nometušies, noliecās pie zemes.+

29 Kad Jāzeps ieraudzīja savu brāli Benjamīnu, savas mātes dēlu,+ viņš jautāja: ”Vai tas ir jūsu jaunākais brālis, par kuru jūs man stāstījāt?”+ Un viņš tam teica: ”Lai Dievs tev ir labvēlīgs, mans dēls!” 30 Tad Jāzeps izsteidzās laukā, jo, brāli ieraugot, viņš bija tik aizkustināts, ka nespēja valdīt asaras. Tāpēc viņš aizgāja uz citu istabu, lai vienatnē izraudātos.+ 31 Pēc tam, nomazgājis seju un saņēmis sevi rokās, Jāzeps iznāca ārā un lika pasniegt ēdienu. 32 Kalpi pasniedza Jāzepam ēdienu atsevišķi no brāļiem, un arī ēģiptiešiem, kas ēda kopā ar viņu, galds bija uzklāts atsevišķi, jo ēģiptiešiem ir pretīgi ēst kopā ar ebrejiem.+

33 Brāļus sasēdināja Jāzepa priekšā pēc vecuma — pirmdzimto, kur pienākas pirmdzimtajam,+ un jaunāko, kur pienākas jaunākajam —, un tie izbrīnā saskatījās. 34 Viņš sūtīja tiem ēdienus no sava galda, bet Benjamīna daļa bija piecreiz lielāka nekā visiem pārējiem,+ un tā tie ēda un dzēra kopā ar viņu pēc sirds patikas.

44 Vēlāk Jāzeps pavēlēja sava nama pārvaldniekam: ”Piepildi šo vīru maisus ar labību, cik viņi spēj panest, un ieliec katram maisā viņa naudu.+ 2 Bet jaunākajam kopā ar naudu par labību ieliec maisā manu sudraba kausu.” Un tas darīja, kā Jāzeps bija teicis.

3 Kad uzausa rīts, vīrus palaida ceļā, un viņi, paņēmuši savus ēzeļus, devās prom. 4 Bet viņi vēl nebija tikuši necik tālu no pilsētas, kad Jāzeps sava nama pārvaldniekam lika: ”Tūlīt dzenies tiem vīriem pakaļ! Panācis tos, saki: ”Kāpēc jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu? 5 Tas taču ir kauss, no kura mans kungs dzer un ar kura palīdzību viņš pareģo! Jūs esat rīkojušies nekrietni!””

6 Pārvaldnieks panāca brāļus un sacīja viņiem šos vārdus, 7 bet viņi atbildēja: ”Kungs, kāpēc tu tā saki? Tavi kalpi nemūžam tā nedarītu! 8 Pat to naudu, ko mēs atradām savos maisos, mēs atnesām tev atpakaļ no Kanaāna zemes.+ Kā gan mēs būtu varējuši zagt sudrabu vai zeltu no tava kunga nama? 9 Ja to atradīs pie kāda no mums, lai to soda ar nāvi, bet mēs pārējie kļūsim par mūsu kunga vergiem.” 10 Pārvaldnieks sacīja: ”Lai notiek! Pie kura to atradīs, tas kļūs par manu vergu, bet jūs pārējie būsiet bez vainas.” 11 Un viņi steigšus nocēla zemē savus maisus un tos atvēra. 12 Pārvaldnieks pārmeklēja viņu maisus, sākot ar vecāko brāli un beidzot ar jaunāko, un kauss tika atrasts Benjamīna maisā.+

13 Tad viņi saplēsa savas drēbes, uzcēla nastas ēzeļiem mugurā un atgriezās pilsētā. 14 Kad Jūda+ ar brāļiem ieradās Jāzepa namā, viņš vēl bija tur, un tie krita pie zemes viņa priekšā.+ 15 ”Ko jūs esat izdarījuši?” jautāja Jāzeps. ”Vai nezinājāt, ka tāds vīrs kā es spēj pareģot?”+ 16 Jūda atbildēja: ”Ko lai mēs tev sakām, mans kungs, ko lai runājam, un kā lai taisnojamies? Pats Dievs ir atklājis tavu kalpu noziegumu.+ Nu mēs esam mana kunga vergi, gan mēs, gan tas, pie kura tika atrasts kauss!” 17 Bet Jāzeps sacīja: ”Nav iedomājams, ka es tā rīkotos! Vienīgi tas vīrs, pie kura kauss tika atrasts, kļūs par manu vergu.+ Bet jūs pārējie ejiet ar mieru pie sava tēva.”

18 Jūda piegāja pie viņa un teica: ”Ak, mans kungs, es tevi lūdzu, ļauj jel savam kalpam bilst kādu vārdu un neiededzies dusmās pret savu kalpu, jo tu esi gluži kā pats faraons!+ 19 Tu, mans kungs, jautāji saviem kalpiem, vai mums ir tēvs vai brālis, 20 un mēs tev pastāstījām, ka mums ir tēvs, jau vecs, un jaunākais brālis,+ kas tam dzimis vecumā, un ka viņa brālis ir miris,+ tāpēc viņš ir palicis vienīgais no savas mātes dēliem,+ un tēvs viņu ļoti mīl. 21 Tad tu mums liki: ”Atvediet viņu pie manis, es gribu viņu redzēt!”,+ 22 bet mēs tev, kungs, atbildējām: ”Zēns nevar atstāt savu tēvu. Ja tas viņu atstās, tēvs mirs.”+ 23 Taču tu mums, saviem kalpiem, teici: ”Ja jūsu jaunākais brālis neatnāks kopā ar jums, jūs vairs nedrīkstat rādīties manā priekšā!”+

24 Atgriezušies pie sava tēva, tava kalpa, mēs atstāstījām viņam mana kunga vārdus. 25 Vēlāk tēvs mūs mudināja: ”Ejiet vēlreiz un nopērciet mums nedaudz pārtikas.”+ 26 Bet mēs atbildējām: ”Mēs nevaram iet. Mēs iesim tikai tad, ja mūsu jaunākais brālis nāks līdzi, jo bez viņa mēs pie tā vīra nedrīkstam rādīties.”+ 27 Tad mans tēvs, tavs kalps, sacīja: ”Jūs taču zināt, ka mana sieva man dzemdēja tikai divus dēlus,+ 28 bet vienu es jau esmu zaudējis. Viņu noteikti saplosīja plēsīgs zvērs,+ un es viņu vairs neesmu redzējis. 29 Ja jūs arī šo aizvedīsiet no manis projām un ar viņu notiks nelaime, jūs mani, sirmu un bēdu salauztu, novedīsiet kapā*.”+

30 Ja es tagad atgriezīšos pie tēva bez zēna, kuru viņš mīl kā savu paša dzīvību, 31 tad, ieraudzījis, ka zēna nav, viņš nomirs, un tavi kalpi savu sirmo, bēdu salauzto tēvu būs noveduši kapā*. 32 Tavs kalps ir galvojis savam tēvam, ka atbildēs par zēnu, sacīdams: ”Tēvs, ja es viņu neatvedīšu tev atpakaļ, es uz visiem laikiem būšu vainīgs tavā priekšā.”+ 33 Tāpēc lūdzu, mans kungs, ļauj tavam kalpam palikt zēna vietā un kļūt par tavu vergu, bet zēns lai dodas atpakaļ kopā ar saviem brāļiem. 34 Jo kā lai es atgriežos pie tēva bez viņa? Es nespēšu noraudzīties tēva ciešanās!”

45 Tad Jāzeps vairs nespēja valdīties savu kalpu priekšā+ un izsaucās: ”Ejiet visi prom!” Un, kad pie viņa bija palikuši tikai brāļi, Jāzeps tiem atklāja, kas viņš ir.+

2 Viņš sāka raudāt tik skaļi, ka ēģiptieši to dzirdēja, un to uzzināja arī faraona galms. 3 ”Tas esmu es, Jāzeps!” viņš teica saviem brāļiem. ”Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?” Bet brāļi pārbijušies neko nespēja viņam atbildēt. 4 Jāzeps viņus aicināja: ”Nāciet tuvāk!”, un tie pienāca.

Tad viņš teica: ”Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti.+ 5 Bet neuztraucieties un nepārmetiet cits citam, ka pārdevāt mani uz šejieni, jo Dievs ir sūtījis mani jums pa priekšu, lai saglabātu jums dzīvību.+ 6 Šis ir tikai otrais bada gads.+ Vēl piecus gadus nebūs ne aršanas, ne pļaušanas. 7 Bet Dievs ir sūtījis mani jums pa priekšu, lai saglabātu jūsu dzimtas*+ un izcilā veidā glābtu jums dzīvību. 8 Tātad nevis jūs, bet Dievs ir atsūtījis mani šurp, un viņš mani ir iecēlis par galveno padomdevēju* faraonam, par kungu visam viņa galmam un par valdnieku pār visu Ēģipti.+

9 Steigšus dodieties atpakaļ pie mana tēva un sakiet viņam: ”Tavs dēls Jāzeps tev liek nodot šādu ziņu: ”Dievs mani ir iecēlis par kungu visai Ēģiptei.+ Nāc pie manis, nekavējies!+ 10 Tu varēsi apmesties Gošenes novadā,+ manā tuvumā, ar saviem dēliem un dēludēliem, sīklopiem un liellopiem un visu, kas vien tev pieder. 11 Es gādāšu, lai tev tur netrūktu pārtikas — ne tev pašam, ne tavai saimei, ne kādam citam, kas ir pie tevis, — un lai jums nebūtu jācieš trūkums, jo ir gaidāmi vēl pieci bada gadi.””+ 12 Jūs un mans brālis Benjamīns savām acīm redzat, ka tas tiešām esmu es.+ 13 Pastāstiet manam tēvam, kādā godā es esmu iecelts Ēģiptē, izstāstiet viņam visu, ko esat redzējuši. Steidzieties, vediet manu tēvu šurp!”

14 Tad Jāzeps krita ap kaklu savam brālim Benjamīnam un ļāva vaļu asarām, un Benjamīns, viņu apskāvis, arī raudāja.+ 15 Asarām acīs viņš skūpstīja visus savus brāļus, un pēc tam brāļi ar viņu runāja.

16 Kad faraona galmu sasniedza ziņa, ka ir atnākuši Jāzepa brāļi, faraons un viņa kalpi bija priecīgi. 17 Tāpēc faraons teica Jāzepam: ”Saki saviem brāļiem, lai viņi krauj nastas saviem lopiem mugurā un dodas uz Kanaāna zemi, 18 paņem līdzi savu tēvu un mājiniekus un atgriežas pie manis. Es viņiem došu pašu labāko, kas ir Ēģiptē, un viņi ēdīs mūsu zemes labumus*.+ 19 Saki viņiem:+ ”Paņemiet šeit, Ēģiptē, ratus,+ sēdiniet tajos savas sievas un bērnus un savu tēvu un vediet visus šurp.+ 20 Lai jums nav žēl savas iedzīves,+ jo pats labākais visā Ēģiptē būs jūsu.””

21 Izraēla dēli tā arī darīja, un Jāzeps pēc faraona pavēles iedeva viņiem ratus un ceļamaizi. 22 Katram brālim viņš uzdāvināja pa drēbju kārtai, bet Benjamīnam viņš uzdāvināja trīssimt sudraba gabalus un piecas drēbju kārtas.+ 23 Savam tēvam viņš sūtīja desmit ēzeļus, apkrautus ar Ēģiptes labumiem, un desmit ēzeļmātes, uz kurām bija uzkrauta labība, maize un cita pārtika, lai tēvam ceļā nekā netrūktu. 24 Tad viņš atvadījās no brāļiem un, tiem aizejot, vēl pieteica: ”Ceļā nestrīdieties!”+

25 Brāļi devās prom no Ēģiptes un, pārradušies Kanaānā pie sava tēva Jēkaba, 26 viņam pastāstīja: ”Jāzeps vēl ir dzīvs, viņš ir valdnieks pār visu Ēģipti!”+ Taču Jēkabs nespēja tam noticēt, tāpēc viņa sirds uz šiem vārdiem neatsaucās.+ 27 Bet, kad dēli viņam atstāstīja visu, ko Jāzeps bija teicis, un kad viņš redzēja ratus, ko Jāzeps bija atsūtījis, lai viņu atvestu, Jēkabam atgriezās dzīvesprieks. 28 ”Diezgan!” izsaucās Izraēls. ”Mans dēls Jāzeps ir dzīvs! Man jāiet, lai pirms nāves viņu vēl redzētu!”+

46 Tad Izraēls ar visu savu saimi* devās ceļā un, nonācis Bēršebā,+ nesa upurus sava tēva Īzaka Dievam.+ 2 Nakts parādībā Dievs uzrunāja Izraēlu un sauca: ”Jēkab! Jēkab!”, un tas atsaucās: ”Te es esmu!” 3 Dievs teica: ”Es esmu Dievs — tava tēva Dievs.+ Nebaidies doties uz Ēģipti, jo tur es likšu no tevis celties lielai tautai.+ 4 Es pats iešu ar tevi uz Ēģipti, un es pats arī atvedīšu tevi atpakaļ,+ un Jāzeps ar savu roku aizspiedīs tev acis.”+

5 Pēc tam Jēkabs atstāja Bēršebu. Izraēla dēli veda savu tēvu Jēkabu un savas sievas un bērnus faraona atsūtītajos ratos. 6 Viņi bija paņēmuši līdzi arī savus ganāmpulkus un mantu, ko bija ieguvuši Kanaāna zemē. Tā Jēkabs ar saviem pēcnācējiem nonāca Ēģiptē. 7 Visus savus pēcnācējus — dēlus un mazdēlus, meitas un mazmeitas — viņš atveda sev līdzi uz Ēģipti.

8 Šie ir Izraēla, tas ir, Jēkaba, pēcnācēji, kas atnāca uz Ēģipti:+ Jēkaba pirmdzimtais — Rūbens.+

9 Rūbena dēli: Hanohs, Pallu, Hecrons un Karmijs.+

10 Simeona+ dēli: Jemuēls, Jamīns, Ohads, Jāhīns, Cohars un Sauls,+ kanaānietes dēls.

11 Levija+ dēli: Gēršons, Kehāts un Merārijs.+

12 Jūdas+ dēli: Ērs, Onāns, Šēla,+ Perecs+ un Zerahs.+ Bet Ērs un Onāns nomira Kanaāna zemē.+

Pereca dēli: Hecrons un Hāmūls.+

13 Isašara dēli: Tola, Puva, Jobs un Šimrons.+

14 Zebulona+ dēli: Sereds, Ēlons un Jahleēls.+

15 Tie ir Leas dēli, ko viņa Jēkabam dzemdēja Padān-Aramā tāpat kā viņa meitu Dīnu.+ Pavisam Jēkabam no viņas bija trīsdesmit trīs pēcnācēji.

16 Gada+ dēli: Cifjons, Hagijs, Šūnijs, Ecbons, Ērijs, Arodijs un Arēlijs.+

17 Ašera+ dēli: Jimna, Jišva, Jišvijs un Berija; viņu māsa bija Seraha.

Berijas dēli: Hebers un Malkiēls.+

18 Tie ir Zilpas+ dēli, kuru Lābans deva par kalponi savai meitai Leai. No viņas Jēkabam bija sešpadsmit pēcnācēji*.

19 Jēkaba sievas Rāheles dēli: Jāzeps+ un Benjamīns.+

20 Ēģiptē Jāzepam piedzima Manase+ un Efraims;+ tos viņam dzemdēja Onas* priestera Potīferas meita Asnāte.+

21 Benjamīna dēli:+ Bela, Behers, Ašbēls, Gēra,+ Naāmans, Ēhijs, Rošs, Mupīms, Hupīms+ un Ards.+

22 Tie ir pēcnācēji, kas Jēkabam bija no Rāheles, — kopā četrpadsmit.

23 Dana+ dēls: Hušīms.+

24 Naftaļa+ dēli: Jahceēls, Gūnijs, Jēcers un Šillēms.+

25 Tie ir Bilhas dēli, kuru Lābans deva par kalponi savai meitai Rāhelei. No viņas Jēkabam bija septiņi pēcnācēji.

26 Visi šie Jēkaba pēcnācēji, kas līdz ar viņu pārcēlās uz Ēģipti, neskaitot Jēkaba dēlu sievas, kopskaitā bija sešdesmit seši.+ 27 Ēģiptē Jāzepam piedzima divi dēli. Visa Jēkaba saime, kas ieradās Ēģiptē, bija septiņdesmit cilvēki.+

28 Jēkabs sūtīja Jūdu+ sev pa priekšu paziņot Jāzepam, ka viņš ir ceļā uz Gošeni.+ Kad viņi tur nonāca, 29 Jāzeps lika sagatavot ratus un devās uz Gošeni pretī savam tēvam Izraēlam. To ieraudzījis, viņš krita tam ap kaklu un ilgi raudāja. 30 Izraēls Jāzepam teica: ”Nu es varu mirt, jo es esmu tevi redzējis un zinu, ka tu esi dzīvs.”

31 Jāzeps sacīja saviem brāļiem un sava tēva saimei: ”Es iešu un pavēstīšu faraonam:+ ”No Kanaāna zemes ir ieradušies mani brāļi un mana tēva saime.+ 32 Šie ļaudis ir gani,+ viņi audzē lopus+ un ir atveduši līdzi savus ganāmpulkus un visu pārējo, kas viņiem ir.”+ 33 Kad faraons jūs ataicinās un vaicās, kāda ir jūsu nodarbošanās, 34 sakiet: ”Mēs, tavi kalpi, no mazotnes esam kopuši lopus, gluži tāpat kā mūsu tēvi.”+ Tad jūs varēsiet dzīvot Gošenes novadā,+ jo aitu gani ēģiptiešiem ir pretīgi.”+

47 Pēc tam Jāzeps gāja un pavēstīja faraonam:+ ”Mans tēvs un brāļi ar saviem ganāmpulkiem un visu pārējo, kas viņiem pieder, ir ieradušies no Kanaānas un tagad ir Gošenes novadā.”+ 2 Viņš atveda piecus no saviem brāļiem un stādīja tos priekšā faraonam.+

3 Faraons Jāzepa brāļiem vaicāja: ”Kāda ir jūsu nodarbošanās?” Tie atbildēja: ”Kungs, mēs esam aitu gani, gluži tāpat kā mūsu tēvi.”+ 4 Viņi faraonam teica: ”Mēs esam atnākuši, lai uz kādu laiku apmestos šajā zemē,+ tāpēc ka nežēlīgā bada dēļ Kanaānā+ tavu kalpu ganāmpulkiem vairs nav ganību. Lūdzu, ļauj taviem kalpiem dzīvot Gošenē!”+ 5 Tad faraons sacīja Jāzepam: ”Tavs tēvs un brāļi ir atnākuši pie tevis. 6 Visa Ēģiptes zeme ir tavā rīcībā — nomitini tēvu un brāļus pašā labākajā daļā.+ Lai viņi mājo Gošenes novadā, un, ja tu zini piemērotus vīrus viņu starpā, iecel tos par manu ganāmpulku pārziņiem.”

7 Tad Jāzeps ieveda un stādīja priekšā faraonam savu tēvu Jēkabu, un Jēkabs svētīja faraonu. 8 Faraons viņam jautāja: ”Cik tev gadu?” 9 ”Mani klejojumi ilgst simt trīsdesmit gadus,” atbildēja Jēkabs. ”Īss un sūrs ir bijis mans mūžs,+ īsāks nekā maniem tēviem, kam gadi ir aizritējuši klejojumos.”+ 10 Pēc tam Jēkabs svētīja faraonu un aizgāja.

11 Jāzeps nomitināja savu tēvu un brāļus Ēģiptē un piešķīra tiem īpašumu pašā labākajā zemes daļā, Ramzesas* novadā,+ kā faraons bija pavēlējis. 12 Jāzeps apgādāja ar pārtiku savu tēvu un brāļus un visu tēva saimi — katru ģimeni atbilstoši bērnu skaitam.

13 Bet visā zemē trūka maizes, jo bads bija ļoti smags, un bads vārdzināja Ēģipti un Kanaāna zemi.+ 14 Pārdodams labību, Jāzeps savāca visu naudu, kas bija Ēģiptē un Kanaānā,+ un nogādāja to faraona mantnīcā. 15 Kad gan Ēģiptē, gan Kanaānā nauda bija izsīkusi, visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa un lūdzās: ”Dod mums maizi! Vai tiešām mums jāmirst tavā acu priekšā tikai tāpēc, ka mums vairs nav naudas?” 16 Tad Jāzeps teica: ”Ja naudas vairs nav, vediet šurp savus lopus, un es jums došu pārtiku apmaiņā pret lopiem.” 17 Un ļaudis veda Jāzepam savus lopus, un Jāzeps mainīja pārtiku pret viņu zirgiem, sīklopiem, liellopiem un ēzeļiem. Tā viņš tajā gadā tos apgādāja ar pārtiku apmaiņā pret viņu lopiem.

18 Kad gads bija apritējis, tie nākamajā gadā atkal nāca pie viņa un teica: ”Mēs neslēpsim mūsu kungam, ka nauda ir izsīkusi un lopu ganāmpulki jau pieder mūsu kungam. Mums vairs nav nekā, ko tev, kungs, dot, — vienīgi mēs paši un mūsu zeme. 19 Vai tiešām mums jāmirst tavā acu priekšā un mūsu zemei jāaiziet postā? Pērc mūs ar visu mūsu zemi apmaiņā pret pārtiku! Mēs kļūsim par faraona vergiem, un mūsu zeme piederēs viņam. Dod mums labību sēklai, lai mēs varētu izdzīvot un mūsu lauki nepaliktu tukši un pamesti.” 20 Tad Jāzeps nopirka faraonam visu ēģiptiešu zemi, jo, glābdamies no bada, ēģiptieši pārdeva savus laukus. Tā zeme nonāca faraona īpašumā.

21 Visā Ēģiptē Jāzeps pārvietoja iedzīvotājus uz pilsētām.+ 22 Viņš nenopirka vienīgi priesteru zemi,+ jo priesterus ar pārtiku apgādāja faraons un viņi dzīvoja no tā, ko faraons piešķīra, tāpēc priesteri savu zemi nepārdeva. 23 Jāzeps ļaudīm teica: ”Jūs pašus un jūsu zemi es tagad esmu nopircis faraonam. Te jums ir sēkla, apsējiet laukus! 24 Kad ievāksiet ražu, piekto daļu atdodiet faraonam,+ bet četras daļas lai paliek jums — tā būs sēkla, ar ko apsēt laukus, un pārtika jums un jūsu bērniem un pārējai saimei.” 25 Tie sacīja: ”Kungs, tu esi izglābis mums dzīvību!+ Kaut tu būtu pret mums labvēlīgs! Mēs būsim faraona vergi.”+ 26 Tad Jāzeps izdeva likumu, kas Ēģiptē ir spēkā līdz šai dienai, ka piektā daļa ražas pieder faraonam. Vienīgi priesteru zemes nekļuva par faraona īpašumu.+

27 Tā Izraēla saime apmetās Ēģiptē, Gošenes novadā,+ un ieguva tur īpašumus. Viņiem dzima daudz bērnu, un viņu skaits strauji auga.+ 28 Jēkabs nodzīvoja Ēģiptē septiņpadsmit gadus, un pavisam viņš nodzīvoja simt četrdesmit septiņus gadus.+

29 Kad Izraēlam tuvojās laiks mirt,+ viņš pasauca savu dēlu Jāzepu un teica: ”Ja esmu tev dārgs, lūdzu, zvēri man,* ka apliecināsi man mīlestību* un uzticību un neapglabāsi mani Ēģiptē.+ 30 Kad būšu miris*, aizved mani no Ēģiptes un apglabā manu tēvu kapavietā.”+ Jāzeps apsolīja: ”Es darīšu, kā tu saki.” 31 ”Zvēri man!” tēvs viņam sacīja, un Jāzeps viņam zvērēja.+ Pēc tam Izraēls godbijīgi noliecās gultas galvgalī.+

48 Vēlāk Jāzeps saņēma ziņu: ”Tavs tēvs ir savārdzis.” Tāpēc kopā ar abiem dēliem, Manasi un Efraimu, viņš devās pie tēva.+ 2 Kad Jēkabam pateica, ka viņa dēls Jāzeps ir atnācis viņu apraudzīt, Izraēls, saņēmis spēkus, piecēlās gultā sēdus. 3 Viņš Jāzepam teica: ”Visvarenais Dievs man parādījās Lūzā, Kanaāna zemē, un mani svētīja,+ 4 un viņš man sacīja: ”Es tev dāvāšu pēcnācējus un likšu tiem vairoties, es padarīšu tevi par tautu pulku*,+ un šo zemi es došu taviem pēcnācējiem par mūžīgu īpašumu.”+ 5 Tagad abi tavi dēli, kas tev ir piedzimuši Ēģiptē pirms manas ierašanās, būs mani.+ Efraims un Manase būs manējie, gluži kā Rūbens un Simeons,+ 6 bet pēc viņiem dzimušie bērni lai ir tavējie. Viņu īpašums būs daļā, ko sauks viņu brāļu vārdā.+ 7 Kad es nācu no Padānas un vēl bija palicis kāds gabals ejams līdz Efrātai,+ Kanaāna zemē nomira mana Rāhele,+ tāpēc es viņu tur apglabāju pa ceļam uz Efrātu, tas ir, uz Betlēmi.”+

8 Pamanījis Jāzepa dēlus, Izraēls jautāja: ”Kas tie ir?” 9 ”Tie ir mani dēli, kurus Dievs man ir devis šajā zemē,”+ atbildēja Jāzeps. Tēvs viņam sacīja: ”Lūdzu, pieved zēnus tuvāk, lai varu tos svētīt.”+ 10 Izraēla acis aiz vecuma bija satumsušas, un viņš gandrīz vairs neredzēja, tāpēc Jāzeps pieveda dēlus viņam klāt, un viņš tos skūpstīja un apskāva. 11 Izraēls Jāzepam teica: ”Es necerēju tevi vēl ieraudzīt,+ bet, lūk, Dievs man ir ļāvis skatīt arī tavus pēcnācējus.” 12 Tad Jāzeps tos paveda nost no tēva* un noliecās ar seju pie zemes.

13 Pēc tam, paņēmis dēlus pie rokas, Jāzeps tos atkal pieveda pie tēva — Efraimu+ Izraēlam kreisajā pusē, bet Manasi+ labajā. 14 Taču Izraēls izstiepa labo roku un uzlika to uz galvas Efraimam, kaut gan tas bija jaunākais, bet kreiso roku viņš uzlika uz galvas Manasem. Viņš tā darīja ar nolūku, lai gan Manase bija pirmdzimtais.+ 15 Tad viņš svētīja Jāzepu ar vārdiem:+

17 Kad Jāzeps ieraudzīja, ka tēvs labo roku ir uzlicis uz galvas Efraimam, viņam tas nepatika, tāpēc viņš satvēra tēva roku, lai pārliktu to uz Manases galvas. 18 Jāzeps teica tēvam: ”Nē, nē, tēvs! Šis ir pirmdzimtais,+ liec labo roku uz viņa galvas!” 19 Bet tēvs nebija ar mieru un sacīja: ”Es zinu, mans dēls, es zinu. Arī no viņa celsies tauta, un arī viņš būs dižens. Taču jaunākais brālis viņu pārspēs,+ un jaunākajam būs ļoti daudz pēcnācēju — gluži kā veselas tautas.”+ 20 Un viņš todien zēnus svētīja,+ teikdams:

Tā viņš Efraimu cēla augstāk par Manasi.

21 Tad Izraēls teica Jāzepam: ”Redzi, es mirstu,+ bet Dievs būs ar jums, viņš jūs aizvedīs atpakaļ uz jūsu tēvu zemi.+ 22 Un es tev dodu vienu zemes daļu* vairāk nekā taviem brāļiem — to es atņēmu amoriešiem ar savu zobenu un loku.”

49 Jēkabs sasauca savus dēlus un teica: ”Nāciet, un es jums pastāstīšu, kas jūs gaida nākotnē*. 2 Sapulcējieties kopā un klausieties, Jēkaba dēli, uzklausiet savu tēvu Izraēlu!

3 Rūben,+ tu esi mans pirmdzimtais,+ mans stiprums un mana vīrišķā spēka pirmais auglis, izcils godā un spēkā. 4 Nevaldāms kā mutuļojošs ūdens, tu nebūsi pirmais, jo tu kāpi sava tēva gultā, tu apgānīji manu guļvietu.+ Jā, Rūbens to izdarīja!

5 Simeons un Levijs ir brāļi,+ viņu zobeni ir varmācības rīki.+ 6 Nepiebiedrojies tiem, mana dvēsele*, nepievienojies to pulkam, mans gods,* jo savās dusmās tie ir nogalējuši vīrus+ un prieka pēc ir pārgriezuši cīpslas vēršiem. 7 Lai nolādētas ir viņu dusmas, jo tās ir negantas, un viņu niknums, jo tas ir nežēlīgs.+ Es viņus izkaisīšu Jēkaba zemē un izkliedēšu Izraēlā.+

8 Jūda,+ tavi brāļi tevi slavēs,+ tava roka gulsies uz tavu ienaidnieku skausta,+ un tev klanīsies tava tēva dēli.+ 9 Jūda ir lauvas mazulis.+ Tu celsies no laupījuma, mans dēls. Viņš ir apgūlies un izstiepies kā lauva, un, gluži kā lauvu, kurš viņu uzdrīkstēsies traucēt? 10 Scepteri Jūdam neatņems,+ un valdnieka zizlis paliks pie viņa kājām, kamēr nāks Šīlo*+ — tam tautas klausīs.+ 11 Piesējis savu ēzeli pie vīnogulāja, savu ēzeļmātes kumeļu pie izcila vīnkoka stīgas, viņš mazgās savas drānas vīnā, skalos savu tērpu vīnogu asinīs. 12 Sarkanas no vīna ir viņa acis, un balti no piena ir viņa zobi.

13 Zebulons+ mājos jūras krastā, piekrastē, kur noenkuroti kuģi,+ un viņa tālākā robeža sniegsies Sidonas virzienā.+

14 Isašars+ ir stiprs ēzelis, kas guļ starp divām seglu somām. 15 Viņš redzēs, cik laba viņa mājvieta un cik jauka viņa zeme. Viņš lieks plecus zem nastas un kalpos smagi kā vergs.

16 Dans,+ viena no Izraēla ciltīm, tiesās savu tautu.+ 17 Dans būs čūska uz ceļa, odze* uz takas, kas kož zirgam kājā, tā ka jātnieks krīt atmuguriski.+ 18 Jehova, no tevis es gaidīšu glābšanu!

19 Gadam+ uzbruks laupītāji, bet viņš tiem dzīsies pa pēdām.+

20 Ašeram+ maizes būs papilnam*, un viņš gādās ķēnišķīgus gardumus.+

21 Naftalis+ ir žigla stirna. Viņš runā skaistus vārdus.+

22 Jāzeps+ ir ražīga koka atvase, ražīga koka, kas aug pie avota un stiepj savus zarus pār mūri*. 23 Loka šāvēji mācās viņam virsū, šāva uz viņu un perināja naidu.+ 24 Tomēr viņa loks palika stingrs,+ un viņa stiprās rokas — vingras.+ To darīja Jēkaba varenais, tas bija no gana, no Izraēla akmens. 25 Viņš* ir no sava tēva Dieva, kas viņam palīdzēs, no Visvarenā, kas viņu svētīs ar debesu svētībām no augšas, ar dzelmes svētībām no dziļuma,+ ar daudziem jo daudziem pēcnācējiem*. 26 Viņa tēva svētības būs pārākas par mūžīgo kalnu svētībām, par mūžseno pakalnu dārgumiem.+ Tās paliks uz Jāzepa galvas, uz tā galvas, kurš izraudzīts starp brāļiem.+

27 Benjamīns+ plosīs medījumu kā vilks.+ No rīta viņš aprīs guvumu un vakarā dalīs laupījumu.”+

28 No šiem ir cēlušās divpadsmit Izraēla ciltis, un tie ir vārdi, ko tēvs svētīdams viņiem teica. Viņš tos svētīja katru ar savu svētību.+

29 Pēc tam viņš tiem pavēlēja: ”Man ir pienācis laiks piepulcēties saviem tēviem.+ Apglabājiet mani alā hetieša Efrona laukā,+ kur ir apglabāti mani tēvi. 30 Šo alu, kas atrodas Kanaāna zemē, Mahpēlas laukā pretī Mamrei, un visu lauku Ābrahāms nopirka no hetieša Efrona, lai to izmantotu par kapavietu. 31 Tur ir apglabāti gan Ābrahāms un viņa sieva Sāra,+ gan Īzaks+ un viņa sieva Rebeka, un tur es esmu apglabājis arī Leu. 32 Šis lauks un ala ir nopirkti no hetiešiem.”+

33 Devis dēliem šos norādījumus, Jēkabs atgūlās gultā, un viņš nomira un piepulcējās saviem tēviem.+

50 Tad Jāzeps apskāva tēvu,+ raudāja un to skūpstīja. 2 Pēc tam viņš pavēlēja dziedniekiem, saviem kalpiem, tēvu iebalzamēt,+ un dziednieki iebalzamēja Izraēlu. 3 Tas aizņēma četrdesmit dienas, jo tik daudz laika prasa balzamēšana, un ēģiptieši apraudāja Izraēlu septiņdesmit dienas.

4 Kad apraudāšanas laiks bija pagājis, Jāzeps teica faraona galminiekiem: ”Ja esmu guvis jūsu labvēlību, nododiet faraonam šādu ziņu: 5 ”Pirms nāves+ tēvs man lika zvērēt,+ ka es viņu apglabāšu Kanaāna zemē, kapavietā, ko viņš sev ir ierīkojis.+ Lūdzu, ļauj man tagad iet un apglabāt tēvu, un pēc tam es atgriezīšos.”” 6 Faraons atbildēja: ”Ej un apglabā savu tēvu, un izpildi savu zvērestu.”+

7 Tā Jāzeps devās apglabāt tēvu, un viņam līdzi gāja visi faraona kalpi, augstākie galminieki* un visi Ēģiptes vecākie,+ 8 visa Jāzepa saime, viņa brāļi un viņa tēva saime.+ Vienīgi mazos bērnus un savus ganāmpulkus tie atstāja Gošenes zemē. 9 Visu šo milzīgo ļaužu pulku pavadīja gan rati,+ gan jātnieki. 10 Viņi nonāca līdz Ātādas kuļamklonam* Jordānas apvidū un tur gauži raudāja un vaimanāja, un Jāzeps septiņas dienas apraudāja savu tēvu. 11 Redzēdami viņus sērojam pie Ātādas kuļamklona, vietējie iedzīvotāji, kanaānieši, runāja: ”Ēģiptiešiem ir lielas sēras!” Tāpēc to vietu pie Jordānas nosauca par Ābel-Micraimu*.

12 Jēkaba dēli darīja tieši tā, kā tēvs tiem bija pavēlējis:+ 13 tie viņu atveda uz Kanaāna zemi un apglabāja alā Mahpēlas laukā pretī Mamrei, tajā laukā, kuru Ābrahāms bija nopircis no hetieša Efrona, lai to izmantotu par kapavietu.+ 14 Apglabājis tēvu, Jāzeps kopā ar brāļiem un visiem pārējiem, kas bija devušies viņam līdzi, atgriezās Ēģiptē.

15 Pēc tēva nāves Jāzepa brāļi sāka spriest savā starpā: ”Ja nu Jāzeps tur naidu pret mums? Ja nu viņš grib atmaksāt par visu ļauno, ko esam viņam nodarījuši?”+ 16 Tāpēc viņi sūtīja Jāzepam vēsti: ”Tavs tēvs pirms nāves mums pavēlēja: 17 ”Sakiet Jāzepam: ”Es tevi lūdzu, jel piedod savu brāļu pārkāpumu un grēku, to ļaunumu, ko viņi tev ir nodarījuši!”” Lūdzu, piedod tagad mums, tava tēva Dieva kalpiem, mūsu pārkāpumu.” Un Jāzeps raudāja par viņu vārdiem. 18 Tad arī brāļi paši nāca, krita pie zemes viņa priekšā un teica: ”Lūk, mēs esam tavi vergi!”+ 19 Bet Jāzeps tiem atbildēja: ”Nebīstieties! Vai es esmu Dieva vietā? 20 Jūs gan gribējāt nodarīt man ļaunu,+ bet Dievs bija nodomājis to vērst par labu, lai daudziem saglabātu dzīvību, kā viņš to tagad arī dara.+ 21 Tāpēc nebīstieties, es gādāšu pārtiku jums un jūsu bērniem.”+ Tā viņš tos mierināja un iedrošināja*.

22 Jāzeps un viņa tēva saime dzīvoja Ēģiptē, un viņš nodzīvoja simt desmit gadus. 23 Jāzeps pieredzēja Efraima dēlus līdz trešajai paaudzei,+ kā arī Manases dēla Māhīra dēlus.+ Tie Jāzepam bija kā paša bērni*. 24 Jāzeps teica saviem brāļiem: ”Man tuvojas laiks mirt, bet Dievs noteikti par jums parūpēsies+ un aizvedīs jūs no šīs zemes uz to zemi, ko viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam.”+ 25 Jāzeps Izraēla dēliem sacīja: ”Dievs noteikti par jums parūpēsies. Zvēriet man, ka aizvedīsiet manus kaulus no šejienes!”+ 26 Jāzeps nomira Ēģiptē simt desmit gadu vecumā, un viņu iebalzamēja+ un guldīja zārkā.